Atkal jau politiķi nespēj mierīgi nosēdēt uz vietas. Nu, tas vēl nebūtu nekas, taču arī „tiesībsargi” ir sarosījušies. Sak, bilingvālā izglītība ir kaitīga, nerunājot jau par veidojošos segregāciju.
 
Bilingvālās izglītības jautājums profesionālās pedagoģijas sfērā ir radījis ne mazums strīdu. Vēl joprojām turpinās speciālistu diskusijas. Vai tā ir attaisnota? Kādā mērā? Kur ir zelta vidusceļš? Kādi priekšmeti tiek apgūti labāk, kādi — sliktāk un kādā vecumā?
 
Protams, man nav atbilžu uz šiem jautājumiem un es varu atklāti teikt, ka neesmu nekāds speciālists, taču šī materiāla galvenā ideja ir mēģinājums novērtēt bilingvālo apmācību kā vecākam — savu bērnu izglītības pasūtītājam.
 
Tāpēc vispirms mēģināšu novērtēt patreizējo zināšanu līmeni — rezultātus (dati ir aizgūti no VICS vietnes). Procenti (%) apzīmē vidējo zināšanu līmeni, tātad, ja augstākā atzīme ir 100 balles, un bērns ir savācis 60 balles, grafikā redzami 60%.
 
Bērnu zināšanas pamatvalodās:
 
 
 
 
 
 
Faktiski rezultāti atainojas kā spogulī, starpība veido 2%. Tātad krievvalodīgie mazliet sliktāk pārvalda latviešu valodu, latvieši mazliet sliktāk zina krievu valodu (skolās, kur tā tiek mācīta). Tagad būtu interesanti izskatīt krievu un latviešu skolu atšķirības. Krievvalodīgie skolēni matemātiku zina labāk (gluži kā vecajos laikos):
 

 
Taču angļu valodas eksāmena rezultāti liecina par pretējo. Latviešu skolēni to zina labāk, turklāt starpība ir tāda pati kā matemātikā — 4%.
 


 
 
Nu, un vēl kāds, manuprāt, visai amizants grafiks:

 
 
Izrādās, mazākumtautību skolās vēstures zināšanas ir populārākas.
 

Protams, varam turpināt analīzi: novērtēt izglītības kvalitāti pilsētās un laukos (diemžēl laukos tā nav gaišākā dzīves puse) un pat aplūkot “savas” skolas reitingu kopumā un atsevišķos priekšmetos, taču uzskatu, ka galvenie rezultāti un atšķirības šajā materiālā jau ir fiksēti.
 
Tagad pamēģināsim izvērtēt darba tirgu — to, kam mēs cenšamies sagatavot savus bērnus. Datus esmu ņēmis no Vladimira Buzajeva darba «Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии» („Krievvalodīgo mazākumtautību pārstāvju tiesiskais stāvoklis Latvijā”), jo mūsu oficiālā statistika nacionālās tēmas cenšas neskart.
 
Sekojošajā grafikā atainotas „darba” valodas izmantošanas tendences uzņēmumā (labajā pusē norādīti procenti)**:
 

 
Kā redzam, neskatoties uz nacionālistu pūlēm, tirgus pastāv uz savu: divas valodas ir norma. Līkņu tieksme savienoties grafiku vidusdaļā liecina par valodu izmantošanas desegregācijas tendencēm (apkalposim jebkurā klientam ērtā valodā). Globalizācija un tirgus pieprasījums veicina divvalodību.

 
Iekļaušu vēl vienu grafiku, kurā atainota darbinieku darbā iekārtošanās tendence atkarībā no dzimtās valodas un izglītības kvalitātes. Pasvītrošu, ka šeit atainots tikai izmaiņu ātrums. Arī pašlaik absolūtā nodarbinātība nav par labu mazākumtautību pārstāvjiem, taču šo problēmu izskatīsim vēlāk. Bāzes līmenis ir 2002. gada rādītāji**:

 
 
Laika gaitā mazākumtautības arvien pārliecinošāk iekļaujas darba tirgū. Lielā ātrumā. Turklāt, manuprāt, nevajadzētu tieši saistīt valodu prasmes ar izglītības līmeni. Valodas prasmju uzlabošanos, manuprāt, vajadzētu saistīt ar bilingvālās izglītības ietekmi un pieaugušo patstāvīgo izglītības līmeņa celšanu. Pie mums gan ir liels skaits nelatviešu ar augstāko izglītību, taču, manuprāt, viņi ir visai konservatīvi no otrās valodas izmantošanas viedokļa (tas ir tīri subjektīvs vērtējums), tāpēc uz viņiem lielā mērā attiecas amatu ierobežojumi un liegumi.
 
Protams, ir arī nacionāļu „svētnīca” — valsts pārvaldes sektors. Augstākās nacionālās skolas absolventu darbiekārtošanas tempi tiek uzturēti (un aizturēta mazākumtautību pārstāvju  darbiekārtošanās) tikai pateicoties šai situācijai. Minēšu nelielu Buzajeva citātu par šo tēmu: Tātad kvalificēti (valodu prasmes jomā) mazākumtautību pārstāvji pelna pat nedaudz vairāk, nekā latvieši.
 
Nu, paskatīsimies tomēr, kāda aina veidojas dažādos ekonomikas sektoros no etniskā sadalījuma viedokļa**:
 

 
Redzams, ka mazākumtautību pārstāvji galvenokārt pašrealizējas komerciālajā sektorā, kā arī rūpniecības un celtniecības sfērās. Titulētās nācijas pārstāvju sadalījums ir vienmērīgāks, taču pārsvaru gūst valsts dienests (protams, salīdzinājumā ar mazākumtautībām). Nu, varbūt vajadzētu uzspļaut visiem maniem spriedelējumiem un par spīti visam atdot bērnu latviešu skolā: nu, matemātiku neapgūs, velns ar viņu, toties saņems labāku valsts valodas zināšanu kategoriju — tai taču ir lielākais spēks! Arī vienkāršais paskaidrojums „strādāju par latvieti” izklausās ļoti aktuāli! Žēl gan, ka šo hipotēzi neapstiprina statistika. Piemēram, saskaņā ar 2008. gadā** veiktās aptaujas rezultātiem, 12% nelatviešu-bezdarbnieku latviešu valodu pārvaldīja atbilstoši C kategorijai. Šie dati kopumā atbilda faktam, ka kopumā 14% nelatviešu valsts valodas prasme pieder pie šīs kategorijas. Tātad tikai perfektas latviešu valodas zināšanas krievvalodīgajam nav nekāda universāla panaceja, galvā ir jābūt arī citām zināšanām.
 
Taču vienlīdzīgu profesionālo iemaņu gadījumā krievvalodīgie iedzīvotāji tirgū ir pieprasītāki (izšķirošais faktors — otrā valoda). Savukārt lozunga „mana profesija — latvietis” realizācijas gadījumā pareizie sakari ar pareizo partiju (to trūkums vienmēr ir jūtams) izrādās svarīgāki nekā valoda un nacionālā piederība. Par to personiski  varējuši pārliecināties tūkstošiem latviešu emigrantu no provinces.
 
 
Pāriesim pie galvenajiem secinājumiem
 

1. Šis materiāls nekādā gadījumā nenoliedz Latvijas valsts iekārtas diskriminējošo raksturu. Gluži otrādi. Valsts centieni izveidot monosabiedrību saduras ar dabisko tirgus pieprasījumu pēc bilingvālas saziņas — ekonomikas apkalpošanas iespējām. Galvenās nacionālistiskās dogmas atgādina komunistisku eksperimentu ar mēģinājumu selekcijas ceļā radīt uzlabotas šķirnes cilvēku — pretēji dabas likumiem, par labu ideoloģijai.
    
2. Pretestība 2004. gada skolu reformai parādās jaunā aspektā. Ideju konkurence ir novedusi pie kompromisa ar abpusēji interesantu rezultātu — mēs patiešām esam ieguvuši jaunu konkurētspējīgu izglītību. Tiesa, ir jāatzīst arī tas, ka jebkuras puses absolūtā uzvara būtu novedusi pie citāda, negatīva rezultāta. Izmaiņas patiešām bija vajadzīgas, taču gūtais kompromiss, kas tolaik šķita īslaicīgs, ir nodrošinājis negaidīti pozitīvu efektu.
    
3. Kopumā bilingvālās izglības modelis sevi attaisno. Rezultātā rodas konkurētspējīgs tirgus dalībnieks/darbinieks/patērētājs, kas atbilst tirgus prasībām. Pēc manām domām, tā nav slikta krievvalodīgo kopienas atbilde (drīzāk gan viena no atbildēm) uz globalizācijas radīto izaicinājumu. Ir jāmainās un jāpielāgojas, lai nepazustu. Bilingvālajai izglītībai ir arī otra medaļas puse, negatīvie efekti tāpat kā jebkurai citai parādībai, taču ir jāsaprot, ka šī sfēra ir šauru profesionālo uzskatu darbības vieta. Mūsu, pasūtītāju-vecāku, politiskajai aktivitātei ir jāved tikai pie pedagoģiski profesionālās vides darba intensitātes palielināšanās.
    
4. Bilingvālā modeļa saglabāšanai un attīstībai mazākumtautību acīs ir ne tikai nacionāli orientēts raksturs. Drīzāk jau tā ir racionāla izvēle mūsdienu tirgus apstākļos. Jebkurus mēģinājumus politiski un vardarbīgi risināt šo jautājumu ir jāuztver ne tikai kā cilvēktiesību pārkāpuma vai asimilācijas veikšanas mēģinājumu, bet arī kā mēģinājumu samazināt mūsu bērnu konkurētspēju. Visi „labvēlīgie padomi” pārvest skolas uz apmācību vienā valodā „jūsu pašu labumam, lai celtu jūsu konkurētspēju” sašķīst pret vienu vienīgu argumentu: ja jau latviešu valodas prasmes (b2 vai c1) līmenis ir tik nozīmīgs vietējā darba tirgū, kāpēc tad latvieši vispār emigrē?

 
 
Izmantotie avoti:
 
1. Владимир Бузаев «Правовое положение русскоговорящего меньшинства в Латвии».
2. http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/statistika/2012/