Jau otro nedēļu cenšos no saviem kolēģiem Ukrainā saņemt sakarīgas ziņas par to, kas pie viņiem notiek. Nu jau man ir četri varianti, taču nevienu no tiem es publicēt nevaru – nevēlos starptautisku skandālu. Nu veči, es taču nevaru Latvijā esošā interneta resursā publicēt tādu kaudzi lamuvārdu, kas adresēti ukraiņu politiķiem. Ne valdošajiem, ne opozīcijā esošajiem. Nāksies rakstīt pašam kā vērotājam no Eiropas puses. Galu galā par vienu ceturto daļu esmu hohols, bērnībā esmu dzīvojis Krivoi Rogā, un розумию трохи ридну мову…

Nu, sāksim: pirms 9 gadiem „oranžās revolūcijas” laikā Kijevā pretinieki jautri lamājās Maidanā, dziedāja un strīdējās par valsts nākotni. To visu pacietīgi un labsirdīgi vēroja milicija... Tagad situācija ir citāda: kaislības Ukrainas galvaspilsētā līst pāri malām. Ziņas no notikumu vietas brīžiem atgādina Tahriru Ēģiptē. Paldies Dievam, ka ne Lībiju. 

Nothing special 

Nu, bet kas tad īsti ir noticis? Kā teica viens no mūsu valsts ģeniālajiem vadītājiem – nothing special. Vienkārši Ukrainas parlaments un valdība ir drusciņ piebremzējuši „eirointegrāciju” – viņi ir atteikušies parakstīt vienošanos ar ES ar eiropiešu diktētajiem noteikumiem. 

Nu, un kas tad tur tik liels? Hoholi grib patirgoties – tas viņiem ir asinīs. Viņi ir praktiski. Turklāt šo „Vienošanos par Ukrainas un Eiropas Savienības asociāciju” būtu pagrūti nosaukt par izdevīgu. Eiropa piedāvāja Ukrainai pavērt ekonomiskās robežas preču plūsmai no Eiropas puses, saraut izdevīgās muitas attiecības ar Krieviju un uzsākt stingras sociālās reformas. Taču lielākā ņirgāšanās ir tā, ka viņi prasīja izlaist brīvībā notiesāto noziedznieci Jūliju Timošenko. Tā jau izskatās kā atklāta iejaukšanās valsts iekšējās lietās. 

Un ko Ukraina par to dabūs? Neko. Pat par iespējamo bezvīzu režīmu starp Ukrainu un ES valstīm vienošanās dokumentos nav ne vārda. Kaut arī Ukraina ES pilsoņiem pavēra robežas jau sen... Nav nekādu solījumu uzņemt Ukrainu ES. Arī naudu neviens nedos. Pat kredītu dzēšanas termiņi netiks atlikti... 

Vārdu sakot, Ukrainai tas ir neizdevīgi, un Ukrainas Rada to saprata. Nu, un tad? Polija pirms iestāšanās ES tirgojās 10 gadus, vienojās par veselu kaudzi „pārejas periodu”, par privilēģijām un vairākiem miljardiem fondos. Bet Ukraina nedrīkst ne vārdu iebilst? Pat ne paniķoties nedrīkst? 

Kā mēs viņus žņaudzām un žņaudzām!

To, kas sākās pēc šī Radas lēmuma, var nosaukt par nebijušu spiedienu uz neatkarīgu valsti. Vispirms galvas pacēla visa oranžā kompānija un saskaņā ar ierasto shēmu ķērās pie „eiromaidana” procedūras. „Oranžo maidanu”, viņu tehnologu un finansistu paņēmienus es pašlaik negribētu apspriest. Tas ir izrunāts jau pirms 9-8-7-6-5... gadiem.

Šoreiz uz Kijevu metās vesela pirmā lieluma politiķu komanda no Eiropas: Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Mārtins Šulcs, Eiropas Parlamenta deputāte Rebeka Harmsa, Lietuvas Seima priekšsēdētāja Loreta Graužanene un bijušais Polijas premjerministrs Jaroslavs Kačinskis. Šie neatkarīgās Ukrainas „viesi” aktīvi piedalījās pret valdību vērstajās demonstrācijās, uzstājās mītiņos, aģitēja par Eiropu, solīja visu iespējamo „atbalstu”…

Var jau būt, ka es kaut ko nesaprotu, taču pamēģiniet iztēloties sekojošu ainu: kaut kāda Latvijas politiķu grupa (piemēram, Lindermana partija) piedāvātu Latvijai iestāties „jaunajā PSRS”, tikai kā „asociētam loceklim”. Un šīs „jaunās PSRS” priekritēju atbalstam Latvijā ierastos pirmās personas no Krievijas – Krievijas Valsts Domes priekšsēdētājs, deputāti, gubernatori... Un sāktu staigāt pa Rīgu demonstrācijās, uzstāties mītiņos, aicināt, solīt, provocēt... Ak grūti iedomāties? Murgi? Tieši tāda pašlaik ir situācija Ukrainā.

Pret neatkarīgās Ukrainas valdību izdarītais spiediens savu apogeju sasniedza sammitā Viļņā. Vācijas kanclere Angela Merķele citu valstu galvu klātbūtnē televīzijas kameru objektīvu krustugunīs meta Ukrainas prezidentam sejā vārdus: „Mēs bijām gaidījuši no jums kaut ko vairāk” un sašķobīja ģīmi. Vai jūs varat iedomāties, ka Putins varētu kaut ko tamlīdzīgu teikt citas neatkarīgas valsts prezidentam?

Plāns „B” – stingrais maidans 

Noskatījos vairākas stundas garos no Krievijas, Ukrainas un rietumvalstu puses uzņemtos video hroniku ierakstus, trīs vakarus pavadīju sarunās Skype ar saviem kolēģiem Ukrainā. Kopējais secinājums (tas nepieder man): pašlaik maidans vairs nav jautrais festivāls ar dziesmām un dejām, kāds tas bija pirms deviņiem gadiem. Spēles noteikumi ir mainījušies. 

Lietā tiek liktas stingras tehnoloģijas. Ar oranžām šallītēm rotāto aģitētaju un estrādes dziedātāju vietā balli vada ļaunprātīgu provokatoru grupas. Tās parādās kā no gaisa, sejas slēpj kapuces un maskas. Šie cilvēki mudina pūli brukt virsū milicijai, sākt grautiņus un ieņemt valdības ēkas. Viņi ir labi apmācīti un bruņoti, lietā tiek likti akmeņi, degmaisījums, nūjas, gāzes baloniņi un pat buldozers:

(Kā Jums šāds "protests" ? Civilizētajā Eiropā demonstrācijas dalībnieki brauktu virsū policijai buldozerā?)

Nu, bet kad pūlis iekaist un sāk trakot, kad ar akmeņiem apmētātie īpašo uzdevumu vienības kaujinieki pārskaišas, provokatori klusiņām izgaist. Parādās asinis (paldies Dievam, pagaidām nav izlijis daudz). 

Arī cilvēki Ukrainā vairs nav tādi, kādi bija pirms 9 gadiem. Pēc oranžās eksaltācijas ir iestājušās smagas paģiras. Izrādījās, ka Juščenko ir uzpūtīgs klauns, oranžā valkīrija Timošenko – prasta zagle. Valsts, kura arī agrāk nebija īpaši bagāta, uz ilgu laiku ir iegrimusi īstā haosā, pat apkures baterijas ziemā ir aukstas. Un no Eiropas ienākusī krīze ir atņēmusi pēdējo cerību uz „demokrātisku uzplaukumu”. 

Tagad „oranžajiem” organizatoriem jau ir skaidrs: jautra karogu vicināšana populāru estrādes mākslinieku dziesmu pavadījumā neies cauri. Tāpēc tehnologi ir pārgājuši pie plāna „B” – asiņainas revolūcijas Ēģiptes stilā. Gaismas spektrā oranžā krāsa atrodas līdzās sarkanajai. Atliek tikai nedaudz mainīt viļņa garumu – un uz priekšu!

Absolūts MaiDAUNS 

Ir vēl kāda atšķirība starp patreizējo Ukrainas sabiedrību un sabiedrību pirms 9 gadiem. Šajā laikā beidzot ir izaugusi „pepsi paaudze”. Pašlaik Maidanā ir tie, kas pirms 9 gadiem sēdēja uz podiņa un apmeklēja sākumskolu, klausoties stāstus par „varonīgo Banderu”. Viņi vairs neprot lasīt neko par 140 zīmēm garāku un dzīves gudrības smeļas no Twitter, YouTube un Instagramm. Ar viņiem tagad var darīt visu, kas vien ienāk prātā.

Paklausieties, kādas runas pašlaik skan Maidanā vispārēju uzmundrinājuma saucienu fonā:



„Lektora” svarīgākie vārdi: 

— Mums ir vajadzīga Eiropa, lai nauda nonāktu šeit. Mums nav vajadzīga smagā rūpniecība, mums nav vajadzīgas VIŅU darba vietas, mums ir vajadzīga NODARBINĀTĪBA. Šodien visā pasaulē attīstība rit ar mērķi nodrošināt cilvēku NODARBINĀTĪBU. Lai viņi varētu nopelnīt…

— Eiropā alga nav zemāka par 1000 eiro! Šobrīd nauda diktē: Ukraina ir jāatbrīvo no bremzēm. Bet bremzes sēž valdībā (priecīgi saucieni). Jūs droši vien katru dienu klausāties Azarova kungu ar viņa ukraiņu valodas bremzi... (Ļoti priecīgi saucieni...) 

(Valoda! Atgādina Latviju, — spīkera piez.)

— Ir jādomā… par tām plašājām iespējām, kas pavērsies jūsu priekšā… Svarīgākais ir tas, ka jums būs iespēja doties UZ TURIENI, TUR mācīties, TUR strādāt. Man ir nācies daudz ceļot pa pasauli un tikties ar mūsu tautiešiem TUR. Viņi strādā gan par oficiantiem, gan pārdevējiem firmas veikalos. Taču pat tad, ja viņi uzkopj kaut kādus ofisus, viņi tik un tā pelna ĻOTI DAUDZ! 

(Un to viņš saka nevis nabadzīgajiem un neizglītotajiem ciemu iedzīvotājiem Ivano-Frankovskas apgabalā, bet gan Kijevas augstskolu STUDENTIEM! Un viņi aplaudē… — spīkera piez.)

— Jebkura sieviete teiks: es gribu apprecēties ar bagātu un veselu vīrieti, nevis iziet pie nabadzīga un slima KRIEVIJAS IEDZĪVOTĀJA.

(Arī to viņš saka KIJEVAS augstskolu studentiem... — spīkera piez.) 

— Tātad šodien mēs atklāti paziņojam: mēs gribam precēties. Un saderināties ar Eiropu. Ukraina ir Eiropas princese... (Prieka saucieni.)

— Neejiet projām no Maidana, mēs jūs atbalstīsim! Es ļoti gribu, lai pie mums būtu Eiropa! Slava Ukrainai! (Ilgstoši prieka saucieni.)

Man nav ko piebilst…

P.S. Paskatieties vienu no labākajām (IMHO) reportāžām par nesenajiem notikumiem Kijevā: šeit.