Nē, paši krievi nekur nav pagaisuši un, šķiet, nekur arī nepazudīs. Eksistēt pārtraukusi tikai krievu kopiena. Pastāv sašķelta cilvēku masa ar tik atšķirīgām interesēm, uzdevumiem un sociālajām pozīcijām, ka šos atomus apvienot iespējams tikai teorētiski.

Pēcpadomju krievu kopienu, pret kuru jau 25 gadus nikni cīnās vienotā latviešu sabiedrība, par 80% veido rūpniecības uzņēmumu strādnieki un inženiertehniskie darbinieki. Šī kopiena ir padomju industrializācijas lolojums. Tās vidēji statistikajam pārstāvim ir savas „dzimumzīmes”, savas vājības un uzvedības stereotipi, ko lieliski pārzina un aktīvi izmanto latvieši.

Pastāvīgi uzbudinātās un kategoriski sašutušās latviešu sabiedrības „jājamzirdziņš” – vispārējās kultūras (it īpaši latviešu) zemais līmenis – pēcpadomju gados ņipri auļoja divu iemeslu dēļ:

1. Migranti – darba drēbēs tērptie industriālie strādnieki lielākoties patiešām vāji pārzināja Upīša un Aspazijas biogrāfijas, nezināja no galvas nevienu pašu tautas dainu, jauca latviešu un ukraiņu valodu un vietējai sadzīvei piešķīra provinciālo krievu kolorītu – klasisko „mātes valodu” un neatkārtojamo smaku kāpņu telpās. 

2. Par „sajukumu galvās” sašutusī latviešu sabiedrība ar savām pretenzijām un ieteikumiem „doties zilajās tālēs” vērsās nevis pie proletariāta, bet gan pie cienījamās, tradicionāli liberālās un, pats galvenais, — godprātīgās krievu tehniskās inteliģences. No vienas puses skanēja aicinājumi iespaidot šai inteliģencei pakļautās „padibenes”, kamēr no otras puses abas šīs sociālās grupas tika vulgāri apvienotas un uztvertas kā vienots organisms.

Taču vienotas tās bija tikai relatīvi (krievu valodu nekad nav bijis iespējams nosaukt par galveno integrējošo faktoru krievu inteliģences vidē), tāds saziņas stils līdzēja, kamēr vēl pastāvēja ražošanas vertikāle, kas saistīja strādniekus ar inteliģentiem.

Kā vienmēr, krievu inteliģence iejūtīgi uzklausīja mazāko tautu problēmas un bija gatava uz visu, pat uz pašiznīcināšanos, lai tikai šīm tautām sagādātu prieku.

Tās vidē latvieši atrada saprotošus klausītājus un patiesi līdzjūtīgus cilvēkus, kas bija gatavi ierobežot gan savas, gan krievvalodīgā proletariāta tiesības un dzīves telpu, lai tikai viņu klātienes „nomāktie” titulētie saimnieki justos labi. Neskatoties uz to, ka krievu proletariāts nebija stāvā sajūsmā par krievu inteliģences mazohismu, proletārieši piespiedu kārtā (galu galā, priekšniecība liek) piekrita inteliģences prasībai izrādīt lojalitāti laikā, kad rietumu kolēģi jau sen ņemtu rokās mietus un bruģakmeņus.

Nu lūk. Šīs kopienas vairs nav. Tā gāja bojā līdz ar rūpniecību, kuras neatņemamu elementu veidoja. Līdz ar rūpniecības vertikāli latviešu elite iznīcināja ierasto veco saziņas modeli, taču par jauna modeļa izveidi neparūpējās. Tai bija svarīgākas lietas darāmas.

„Lielās privatizācijas” ietvaros saziņa ir lieka. Starp citu, proletariāts arī. Kam vajadzīga šī konvencionalitāte, kad „saimnieki” novecojušo formulu „nauda-prece-nauda ar pievienoto vērtību” nomainīja pret postindustriālo „nauda-nauda ar pievienoto vērtību” un „amats- nauda ar pievienoto vērtību kubā”.

Arī tehniskie darbinieki izrādījās lieki šajos priekos. Padomju tradicionālais  opozocionārais noskaņojums, tāpat kā kvalifikācija un iemaņas bija galīgi nevietā „attīstītās demokrātijas” apstākļos. Strauji vēstures miglā izgaist pret visām valdības darbībām kritiski noskaņotie eksaktie filozofi, kuri apšauba pat Ņūtona likumus, ja tie izsludināti ar valdības rīkojumu. Viņiem bija savs īpašais viedoklis jebkurā jautājumā, neskatoties uz partijas ģenerālo līniju un tās atbalstītāju pūli.

Oļegs Ozernovs, Jurijs Aleksejevs, Halatovs, mūsu anonīmais Andrejs Hutorjaņins un citi talantīgie inženieri, kam bija savs viedoklis jebkurā lietā, kuri savu opozicionāro noskaņojumu „slīpēja” jau padomju „virtuves apspriedēs”, spēj organizēties paši un organizēt citu cilvēku darbu. Tie ir pēcpadomju laika pēdējie mohikāņi.

Palūdziet, lai viņi nofotografējas kopā ar jums – piemiņai. Neviena cita un nekā tamlīdzīga Latvijas teritorijā NEKAD vairs nebūs.

Tie taču ir viņi, kas izdomāja: „Ja brīdina, ka mājā tiks atslēgts ūdens, pesimists ies uz darbu nenomazgājies, bet optimists saziepēsies un stāvēs pie tukša krāna...” Viņi mūžam sūta ellē humanitārās varas stulbos gājienus, taču pie tam izgudro, realizē, krīt un atkal ceļas kājās. Viņi rada materiālās vērtības, atšķirībā no elitārajiem optimistiem, kas šādu pārliecību nav dzīves pieredzē smēlušies, bet gan līdz ar amata pienākumiem saņēmuši. Tādi spēj radīt tikai filoloģiskus atkritumus. 

Patiešām žēl, ka valsts nav uzskatījusi par vajadzīgu izmantot viņu opozicionāro, taču ārkārtīgi produktīvo pesimismu. Pie varas stūres esošajiem nav izdevies aptvert skolas fizikas kursā iekļauto elementāro aksiomu – „ATBALSTĪTIES VAR TIKAI UZ TO, KAS NEPRETOJAS.” It īpaši žēl valsti, kam tā „paveicies” ar valdību. Tehniski domājošie cilvēki nepazudīs. Vienā mirklī varu nosaukt vismaz desmit inženierus, kuri sekmīgi apguvuši humanitārās zinātnes, taču neviens par labu inženieri kļuvis „humanitārais” gan prātā nenāk. 

Nu, tātad latviešu sabiedrībai ierastā krievu kopiena jau praktiski ir pazudusi. Jāsaka, ka tās pazušanas iemesli ir daudz objektīvāki, nekā doktora Sluča vingrinājumi un nedoktora Iesalnieka piepūstie vaigi.

Lai kopiena atjaunotos, ir vajadzīga ne tikai rūpniecība. Ir vajadzīga rūpniecības vertikāle, kas aptver rūpnīcas un fabrikas, kas balstās uz tradicionāli brīvdomīgām tehniskajām augstskolām (bez ķeceriem nebūs nekāda progresa) un zinātniski tehniskām iestādēm. Atjaunošanās būs iespējama tikai tajā gadījumā, ja visas minētās organizācijas būs saistītas savā starpā un izveidos pilnvērtīgu simbiozi. 

Kā mēdz teikt, zārks jau nevar palikt tukšā. Latviešu tautas ienaidnieku vakanto vietu ieņems vai, pareizāk sakot, jau ieņem varen kolorīti personāži:

1. Neiekļāvušies

Pie šīs kategorijas pieder tie paši zilo un balto apkaklīšu īpašnieki un viņu pēcteči, kam izdevies gūt uzvaru karā ar mazajiem grauzējiem par atkritumu tvertnēm. Viņi mitinās, kur gadās, kā gadās un cik ilgi gadās. Parasti īpaši ilga viņu dzīve nav, toties armija pastāvīgi pieaug, pateicoties mūsu valdības nerimtīgajam darbam – iedzīvotāju kabatu iztukšošana, vērtīgāko mantu atņemšana līdz ar iedzīvotāju atbrīvošanu no jumta virs galvas. Šī kategorija noteikti nekad projām nebrauks (patrioti) un nepretendēs uz kaut kādām tur politiskām tiesībām (pieticīgi). Arī uz Hāgu sūdzēties neskries (toleranti). Ideāls materiāls etniskajiem eksperimentiem. Iesalnieka kungs, Dzintara kungs, te nu būs jaunā krievu kopiena, pārgalvīga un aromātiska. Paši esat radījuši. Paši ar savām rokām un smadzenēm (vai kas nu jums tur ir). 

Ak nepatīk smaka un leksika? Gribat, lai būtu Armani un МВА? Ņemiet par labu:

2. Un kā vēl iekļāvušies

Reiz, kad debesis bija zilākas un meitenes – tuvākas, es strādāju kādā lielā firmā lielā pilsētā Krievijā... Svaigi uzceltajai ofisa ēkai ar milzīgajām vitrīnām, kuru noformēšanā bija ieguldīta paliela nauda, ainu un omu bojāja uz trotuāra stāvošais kiosks ar nosacīto nosaukumu „Alus un dzērieni”.

- Nopirkt un nojaukt, — pavēlēja priekšniecība.
- Cik maksā tas jūsu odžu midzenis? – paklausīgie padotie jautāja mazā uzņēmuma īpašniekam.
- Cik, cik? – pēc ziņojuma priekšniecība nenoticēja savām ausīm.
Neizskatīgais zirdziņš-kuprainītis tālajā 2002. gadā savam īpašniekam nesa 10 tūkstošus pilnvērtīgu zaļo dolāru mēnesī. Iespaidīgi, vai ne? 

Lūk, šo kiosku īpašnieki un viņu Ņujorkā un Londonā izglītību guvušie pēcteči ir kļuvuši par biežiem viesiem mūsu valstī un jau pulcējas bariņos, arvien biežāk veidojot reālu iekšējās ekonomikas subjektu, tātad atrodas viena soļa attālumā arī no politikas. Un tagad gribu apjautāties: „Ko šai grupai var piedāvāt un ar ko var iebiedēt mūsu valdība (pēc federālā nodokļu dienesta, IeM un FDD)?”

Šī krievu kvazikopiena izceļas ar cinismu un mērķtiecību. Starp citu, viņi „čupojas” ne tikai pie mums. Rodas iespaids, ka viņi ir visur. Viņu rīcībā ir vajadzīgā informācija, un skaitīt viņi arī ir iemanījušies. Viņi augstu vērtē savu laiku, prot aizsargāties, meistarīgi izmanto mehānismus, kas sargā vispārcilvēcīgās eirovērtības... vai eirovērtīgos vispārcilvēkus... kā nu kuram patīk.

Tāpēc, kad stāstīsiet viņiem par to, cik jauki ir pareizi salikt garumzīmes, neaizmirstiet pastāstīt, kā šis process atmaksājas un kāpēc tas ir nepieciešams. Atvainojiet, taču pretējā gadījumā nemierīgās dvēseles nespēs saprast latviešu domātāju, kurš savā runā aizmirsis iespraust „transleitoru” ar saprotamo frāzi „... un rezultātā jūsu kapitāls dubultosies.”

Starp citu, cieši līdzās šai grupai stāv un ar to jau praktiski saplūst sāk jauno krievu jaunā paaudze. Viņi ir beiguši latviešu skolas un augstskolas, teicami runā valsts valodā un nez kāpēc ne par mata tiesu neizjūt lojalitāti, par ko jau dzirdami satraucas mūsu nacionāli noskaņotie politiķi.

„Nu ne velna nav patrioti izauguši,” – atklāti bēdājas latviešu elites pārstāvji, kuri paši savām rokām ieķīlā un pārdod šo valsti. Vēl tikai kārtīs to nepaspēlē.

Nu, kungi, tas arī viss. Saraksts ir galā. Nevaru jūs iepriecināt ar īpašu daudzveidību. Sabiedrības sociālā sašķelšanās ir novedusi pie tā, ka nekādu citu kopienu tuvākajā laikā es jums piedāvāt nevarēšu. Tāda nu ir tā pārgalvīgo bomžu un mērķtiecīgo ciniķu eklektika. Paši esat izaudzējuši. Pašiem nāksies apēst. Labu ēstgribu. Sveicu svētkos.