Jau ilgus gadus Latvijā 25. janvārī kā krievu izglītības svētki tiek atzīmēta svētās mocekles Tatjanas diena. Patiešām, tas, ko romieši izdarīja ar nelokāmo kristieti, — šaustīja ar pātagām, izdūra acis, meta ugunī, uzrīdīja lauvu un galu galā nocirta galvu ar zobenu — zināmā mērā atgādina latviešu varas pārstāvju attieksmi pret krievu skolu.
 
2004. gada 22. un 23. janvārī vairāki tūkstoši skolēnu ieradās pie Saeimas, lai paustu savu attieksmi pret likumprojektu, kas paredzēja krievu vidusskolu pāreju uz apmācību latviešu valodā. Tolaik mēs pārliecinoši pierādījām, ka starp šīs romiešu garā formulētās ķecerīgās idejas piekritējiem krievu nav. 10 gadus vēlāk Ombuds, pamatojot nepieciešamību pārvest visas krievu skolas uz apmācību latviešu valodā, publicēja plašas krievu skolēnu aptaujas rezultātus. Kā izrādījās, mūsu bērni ir mantojuši seno kristiešu nelokāmību un vēl joprojām pieturas pie savas ķecerības: 75% aptaujāto skolēnu izteicās pret tālāku latviešu valodas ieviešanu skolu apmācības procesā; 50% izteicās par tās pilnīgu izslēgšanu no mācību procesa.
 
Pirms 10 gadiem es aktīvi piedalījos štāba darbībā un neaprobežojos ar „lauka komandiera” lomu vien, kura pienākumos ietilpa milzīgu jauniešu kolonnu vadīšana Rīgas ielās un aizturēto demonstrāciju dalībnieku meklēšana policijas iecirkņos (autora atmiņas jūs varat lasīt viņa mājas lapā). Lielāko daļu laika es veltīju štāba tradicionālajām funkcijām: akciju plānošana, no augšas pienākošo likumprojektu analīze, alternatīvu versiju izstrāde un krievu skolas vispārējā stāvokļa vērtējums. Šo pēdējo darbu es veicu līdz pat šim laikam, un esmu gatavs informēt par tā rezultātiem.
 
Runa būs gan par izglītības krievu valodā likvidāciju ar administratīvajām metodēm, gan arī par likumdošanas inovācijām šajā virzienā.
 
Statistikas dati galvenokārt ņemti no http://flibusta.net/a/114213, izņemot jaunāko informāciju, kas liecina par to, ka krievi ar latviešiem ir divas reizes mainījušies vietām.
 
 
Krievu skolu likvidācija
 
Demogrāfiskā krīze, kas sākās Latvijā tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, šķiet, ir pietiekams iemesls, lai plānveidīgi samazinātu no „okupantiem” mantoto plašo skolu tīklu. Taču padomju laika dzimstības palielināšanas programmas pozitīvi ietekmēja demogrāfisko situāciju līdz pat pagājušā gadsimta beigām, par ko liecina 1. zīm.



 
Skolēnu skaits, kas iegūst izglītību latviešu valodā, savu maksimumu sasniedza 2000. gadā. Daļēji to iespējams izskaidrot ar to, ka skolu sāka apmeklēt vēl padomju laikā dzimušie bērni, bet daļēji arī ar bērnu pāreju no krievu uz latviešu skolām.
 
Krievu valodā izglītojošos bērnu skaits tikai saruka. Tam pamatā galvenokārt bija nelatviešu izspiešana no valsts.
 
Laikā no 1990. līdz 2011. gadam Latvija ieņēma līdera pozīcijas visā pasaulē no iedzīvotāju skaita samazināšanās viedokļa. Iedzīvotāju skaits samazinājās par 22,1%. No tiem 83% sastādīja mazākumtautību pārstāvji, t.i. mazākumtautību skaits samazinās piecreiz ātrāk nekā pamata nācija. Jāpiebilst, ka runa ir ne tikai par emigrāciju, bet arī ievērojami lielāku dzimstības un mirstības starpību salīdzinājumā ar latviešiem. 2012. gadā šie rādītāji uz 1000 cilvēkiem latviešu vidū sastādīja 10,95; 12,82 ar starpību — 1,87; nelatviešiem — 8,07, 16,74 ar starpību — 83.67. Tātad nelatviešu vidū dzimstība ir par 26% zemāka, mirstība — par 31% augstāka, bet dabiskā zuduma tempi gandrīz pieckārt pārsniedz rādītājus „valsti veidojošās” nācijas vidū.
 
Šķiet, iepriekšminētie fakti skaidro krievu skolu skaita sarukšanas lielāko ātrumu salīdzinājumā ar latviešu skolām (2.zīm.).



 
Patiesībā demogrāfiskā situācija neattaisno krievu skolu likvidācijas tempus. Patiešām, latviešu skolu vidējais aizpildījums negrozāmi mazinās, bet krievu skolās šīs rādītājs pēdējā laikā pat pieaug (3.zīm.).



 
Vērīgs lasītājs abos grafikos saskatīs 2009. gada krīzes iespaidu. Pirmskrīzes periodā minimālais skolēnu skaits — skolu likvidācijas kritērijs demogrāfisku apsvērumu dēļ tika noteikts centralizēti, savukārt no 2009. gada lēmumu pieņem pašvaldības, pamatojoties tikai uz „politisko gribu”.
 
Rezultātā izglītība krievu valodā kļuva praktiski nepieejama ārpus lielākajām pilsētām visos reģionos, izņemot Latgali (1.tabula).
 
   

Reģions	Iedzīvotāju skaits uz vienu skolnieku
	Krievi	Latvieši
Kurzemes reģions	988,1	7,8
Latgale	18,7	7,2
Rīgas rajons	32,8	8,5
Vidzeme	68,5	8,8
Zemgale	47,9	7,8
Daugavpils	10,8	8,7
Jelgava	13,6	6,9
Jūrmala	18,1	9,2
Liepāja	12,7	7,0
Rēzekne	7,8	7,6
Ventspils	13,0	7,1
Rīga	11,4	9,1
Latvijā kopumā	14,4	8,0

 
 
Bēdīgi, ka arī Rīgā ir vērojama tādi pati parādība. Rīgas sociāldemokrātiskā administrācija ir likvidējusi vairāk krievu skolu, nekā visas iepriekšējās domes kopā (2.tabula).
 
 
   

Periods	Informācijas veids	Skolas
		Latviešu	Krievu
2008/09	Skolas	63	59
	Skolēni	32933	32357
	Vidējais skolā	523	548
2011/12	Skolas	57	47
	Skolēni	28933	30041
	Vidējais skolā	508	639
Starpība	Skolas	6	12
	Skolēni	4000	2316
	Vidējais skolā	15	-91

 
 
Integrācija ombuda stilā
 
Pagājušā gada 10.decembrī Ombuds pirmo reizi izteica piedāvājumu pilnīgi un galīgi atrisināt krievu jautājumu, pilnībā pārvedot krievu vidusskolas uz apmācību latviešu valodā. To viņš pamato ar norādi uz EDSO Hāgas rekomendācijām. Mēs ar pedagoģijas zinātņu doktoru Jakovu Plineru arī norādījām uz šīm rekomendācijām, kritizējot nacionālistu apvienības un Kārļa Šadurska ideju par likvidācijas procesa sākšanu no bērnudārziem un pirmajām klasēm.
 
Patiešām, rekomendācijās ir teikts: jo jaunāks ir bērns, jo mazāk ieteicams apmācības procesā izmantot svešu valodu. Taču to autoriem pat ne ļaunākajos sapņos nevarēja parādīties, ka viņu darbs tiks izmantots, lai pamatotu esošās vidējās izglītības sistēmas dzimtajā valodā likvidāciju.
 
Interesanti, vai Jansona kungs ir lasījis vismaz rindiņu no rekomendāciju preambulas, kurā teikts: „Jāņem vērā, ka atbilstošas starptautiskās saistības veido minimālos starptautiskos standartus.” Šo saistību ierobežots skaidrojums ir pretrunā to garam un mērķiem.
 
Ja Ombuds nebūtu tik ļauns un būtu kvalificētāks, viņš būtu ņēmis vērā jau esošos vienotās apmācības sistēmas „jaukumus”, kuras ietvaros latviešu un krievu bērni mācās valsts valodā.
 
Piemēram, viņš būtu izanalizējis centralizētā latviešu valodas un literatūras eksāmena rezultātus. Mūsu vidusskolu absolventi jau otro gadu ir spiesti to kārtot pēc vieniem un tiem pašiem standartiem kopā ar latviešu bērniem, kam tā ir dzimtā valoda (4.zīm.).
 

 
 
Šie rezultāti nenozīmē, ka mūsu bērni slikti zinātu latviešu valodu. Vienkārši gadījumā, ja Pumpura un Blaumaņa vietā skolēni kārtotu eksāmenu par Puškinu un Tolstoju, pat tulkojumā latviešu valodā, latviešu un krievu bērnu rezultāti mainītos vietām.
 
Tādi eksāmenu rezultāti mūsu bērniem rada papildu šķērsli ceļā uz budžeta vietām augstskolās.
 
No CSP publikācijām novembrī varam saskatīt komplekso rezultātu, ko devusi 20 gadus ilgā nepārtrauktā ņirgāšanās pār krievu skolām (3. tabula).

   
 

Izglītības līmenis	1989		2000		2011
gads
	Latv.	Nelatv.	Latv.	Nelatv.	Latv.	Nelatv.
Sākumskolas un zemāka	44	34	37	33	24	21
Vidējā izglītība	28	32	31	31	23	25
Vidējā speciālā izglītība	18	20	19	21	29	33
Augstākā izglītība	10	14	13	15	24	22

 
 
Tabulā redzamie dati liecina par to, ka sākotnējos apstākļos nelatviešu izglītības līmenis būtiski pārsniedza latviešu izglītības līmeni. „Okupantu” priekšrocības tika sekmīgi likvidētas tikai 20 gadu laikā. Tādējādi tika sasniegti „skolu reformas” nedeklarētie mērķi.
 
Taču šķiet, varas pārstāvji pat nedomā apstāties pusceļā. Laikā, kad šis raksts tika gatavots publikācijai, parādījās informācija, ka 22. janvārī apstiprinātā jaunā valdība, kam atlicis dzīvot līdz novembrim, plāno sagatavot bāzi krievu izglītības pilnīgai likvidācijai no 2018. gada 1.septembra. Tiesa, Valdības deklarācijā, ko veido 161 punkts, neizdevās neko atrast mazākumtautību skolu jautājumā, izņemot solījumu „Izstrādāsim jaunu mazākumtautību izglītības programmu latviešu valodas agrīnas apguves nodrošināšanai” (29.punkts). Taču  daži paziņojumi presē liecina par to, ka noteikums par likvidāciju ir iekļauts koalīcijas līgumā, kas tika mainīts naktī pirms valdības apstiprināšanas un parakstīts vienu stundu pirms balsošanas Saeimā. Lai nu būtu kā būdams, līguma teksts nav publicēts, un parasti šādi līgumi satur nevis darbības plānu, bet gan attiecību skaidrošanas reglamentu koalīcijas ietvaros.
 
To, ka šo līgumu nav redzējuši pat opozīcijas deputāti, savā runā minēja arī deputāts Nikolajs Kabanovs, vienīgais (liels paldies viņam par to), kurš valdības apstiprināšanas apspriedes laikā ierunājās par krievu skolu likteni. Tiesa, nekur nav publicēti arī centralizētā latviešu valodas eksāmena rezultāti atbilstoši kategorijām.
 
 
Nedaudz optimisma
 
Lai sekmīgi izdzīvotu, mums ir jāzina savs reālais stāvoklis Latvijas sabiedrībā un valdības reālie mērķi, ko tā cenšas sasniegt, lai noliktu mūs pie vietas.
 
Lai šīs zināšanas nenestu mums bēdas, atļaušos atzīmēt dažus faktus, kas iedveš optimismu.
 
Kad svēto Tatjanu sita, graizīja ar nažiem viņas ķermeni, no rētām asins vietā sāka tecēt piens, un gaisā izdalījās dievišķīga smarža. Mocītāji zaudēja spēkus un paziņoja, ka kaut kas neredzams viņus pašus sit ar dzelzs nūjām.
 
Pētot krievu stāvokli darba tirgū, es, kā jau gaidīju, konstatēju neproporcionāli lielu mazākumtautību pārstāvju skaitu bezdarbnieku vidū. Taču jauniešu vidū tādas disproporcijas nebija. Neskatoties uz visu ņirgāšanos, krievu skola vēl joprojām saglabā konkurētspēju salīdzinājumā ar latviešiem.
 
Un vēl kas. No 2004./05.mācību gada pirmklasnieku skaits krievu skolās pastāvīgi palielinās — no 4747 līdz 5789 skolēnu 2010./11. mācību gadā, t.i. par 22%. Savukārt pirmklasnieku skaits latviešu skolās šajā laika periodā sastādīja 14701 un 14301 bērnu. Protams, tas ir saistīts arī ar to, ka dzimstība mazākumtautību vidū bija vismazākā 1997. gadā, latviešu vidū — 1998. gadā. Mazākais pirmklasnieku skaits latviešu skolās — 13837 skolēni — ir vērojams 2005./06. mācību gadā, un šī minumuma pieaugums sastāda 3%. Taču nevajadzētu aizmirst arī to, ka tieši 2004. gadā Krievu skolu štāba propaganda pret krievu bērnu sūtīšanu latviešu skolās sasniedza savu apogeju.