Sociālie tīkli un cilvēki sarunās pēdējos mēnešos ik pa brīdim sāk cepties par tā saucamo „godīgo” eiro ieviešanu — te viens veikals pacēlis cenu bērnu putriņām, te desām, te kādai citai precei. Rezultātā cilvēkam it kā negaidīti jāšķiras no lielākas naudas summas, nekā iepriekš bija iecerēts. Saprotams, ka lamāti tiek pārdevēji vai pakalpojuma sniedzēji — viņi ir pirmie, kas cilvēkam ienāk prātā kā vainīgie.

Aizdomāties, ka ne nu vienmēr tas tā ir, tas ir ne tikai par sarežģītu, bet tam nav īsti arī laika, jo preci nopērkot, cilvēkam jau jaunas problēmas jārisina...

Taču, ja sākam analizēt šo situāciju plašākā mērogā, tad jānonāk pie secinājuma, ka mūsu Latvijas valsts valdība un Saeimas koalīcija („Vienotība”, Reformu partija un Nacionālā apvienība) eiro ieviešanas jomā uzvedas gluži tāpat kā vecos laikos Padomju Savienības Komunistiskā partija ar savu Politbiroju priekšgalā. Tagad Politbiroja vietā ir koalīcijas padome, lai arī bez jebkāda likumīga seguma, tā pilda precīzi tās pašas funkcijas.

Tātad — pirms kāda laika valdības un Saeimas lielie vīri un sievas paziņoja, ka eiro ieviešanai esot jānotiek godīgi un tika pat ieviests tāds termins kā „Godīgs eiro ieviesējs” — saīsinājumā „GEI”. Šo lozungu kā karogu vicinot, tad nu valdībnieki steidza paziņot, ka ja nu kāds uzņēmējs iedomāsies pacelt cenas pirms vai pēc eiro ieviešanas, tad viņš nav godīgs, krāpjas, šmaucas utt.

Cilvēks, kuram nav laika situāciju analizēt, šo karodziņu arī mēģina nest tālāk un veikalos prasa, lai cenas nekāptu. Uzņēmējs jau arī labprāt pievienotos šo karodziņu nesējiem un lepni paziņotu, ka viņš ir „GEIs”, ja vien nebūtu viena liela, liela ķibele — visa tā eiro ieviešana un pārejas laiks prasa visai lielu līdzekļu ieguldījumu.

Te nu vieta liriskai atkāpei. Ikdienā visai bieži nākas dzirdēt sūkstīšanos par sliktajiem uzņēmējiem, kas maksā mazas algas, nesamaksā visus nodokļus, u.t.t. Taču arī uzņēmējiem naudiņa kokā neizaug — tā ir jānopelna. Visi — gan darba devēji, gan ņēmēji — cieš, ja valdība pieņem nepārdomātus, ekonomiski analfabētiskus, vai vienkārši muļķīgus lēmumus. Mēs visi par to maksājam — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tad nu rodas jautājums — kas segs šīs ieviešanas izmaksas? Valdība vai koalīcijas padome? Nē, viņi to negrasās darīt, viņiem savas problēmas jārisina! Tad kurš? Brisele arī kaut kā, slavinot mūsu valdību par tās paklausību, negrasās uzņēmējiem iedalīt līdzekļus, lai segtu šos papildus izdevumus... Tā nu gala rezultātā uzņēmējiem gribot vai negribot jāpaceļ cenas un izdevumi jānovirza uz pircēju maciņiem. Ak, jā, vēl ir viens risinājums — samazināt algas saviem darbiniekiem.

Rezultātā šie uzņēmēji vairs nav GEIji, bet vismaz nav arī bankrotējuši. Tā teikt, labāk dzīvs un paēdis, nekā mainījis orientāciju (šajā gadījumā es nedomāju neko citu, kā vien to, ka uzņēmējs ir orientēts pelnīt). 

Tiem, kuriem neienāk prātā, paskaidrošu par šiem papildus izdevumiem. Kā zināms, tad līdz ar 1. oktobrim cenām visur jābūt norādītām gan latos, gan eiro. Tas nozīmē, ka kases aparātos, bez kuriem nedrīkst nu nekādi ko tirgot, ir jāveic programmas izmaiņas. Programmas izmaiņas būs jāveic arī pēc nākamā gada 1. janvāra, kad cenas būs jānorāda tikai eiro. Lai arī izklausās vienkārši — kas tur daudz, cenas latos vai eiro — šī pārprogrammēšanas maksā pietiekami dārgi. Pie izdevumiem jārēķina klāt arī grāmatvedības programmas un n-tie sīkie izdevumi (cenu nomaiņa utt). Ja vēl lielajos uzņēmumos tas uz kopējo izdevumu un ienākumu fona ir samērā mazs cipars, tad mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, katrs izdevumos ierakstāmais lats ir kā zobu sāpes. Un ne jau tāpēc, ka uzņēmējiem negribas mazāku peļņu (arī tas būtu pilnīgi loģisks arguments, jo kāpēc gan viņš tad nodarbojas ar šo rūpalu), bet gan tāpēc, ka katrs lieks izdevums ir jāsedz no ienākumiem, bet tos nodrošina pircējs vai pakalpojuma saņēmējs, kurš savukārt mūsu „veiksmes stāsta” valstī nu nekādi nav tik veiksmīgs, lai svilpjot un smaidot būtu gatavs šķirties no lieka santīma. Rezultāts jau iepriekš ir zināms — ja pacelsi cenas, tad rezultātā kopējā apgrozījuma summa varbūt nemainīsies, bet arī noteikti nepieaugs, jo cilvēku maciņos to latu vai eiro tāpat vien vairāk nekļūs! Grozies, kā gribi, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp, un saproti, ka grimsti aizvien lielākā bedrē. Tik tie no tā politbiroja smaidot aicina ziņot cilvēkus par tiem, kuri neesot godīgie GEIi.

Izanalizējot šo situāciju, jānonāk pie secinājuma, ka nekādi īstie GEIi nav arī paši valdībnieki un politbiroja pārstāvji. Vai viņi ir prasījuši tautas (tai skaitā uzņēmēju!) viedokli par eiro ieviešanu? NAV! Tātad paši izlēma un uzspieda kā tādu neizbēgamu likteņa sitienu. Labi, ja nu viņi to tiešām ir ieviesuši ar vistīrāko sirdsapziņu un pārliecību, ka tas viss tautas labā, tad, par tautu domājot, viņiem vajadzēja spert arī nākamo soli — segt eiro ieviešanas izmaksas! Tā teikt, valdība par visu mūsu nodokļu naudiņu iepērk šīs programmas, kases aparātu pārprogrammēšanas sniedzēju pakalpojumus un visi — lielie un mazie uzņēmumi — bez liekiem izdevumiem sagaida eiro. LŪK, TAD POLITBIROJS DRĪKSTĒTU PIEPRASĪT, LAI VISI UZŅĒMĒJI IR GEIi! Tad pat tos, kuri, izmantojot valsts sniegto bezmaksas pakalpojumu, vienalga negausīgi ir pacēluši cenas, varētu arī kaut kā nebūt tā kā sodīt — vismaz dubultā atmaksāt valsts sniegto pakalpojumu.

Taču no tā visa nav nekā. Ir tikai kompartijas cienīgs lēmums par to, ka visi tagad pāriesim uz kukurūzas audzēšanu (eiro), bet gaļa un piens (cenas) valstij jānodod tādā pašā daudzumā un par to pašu cenu, kā iepriekš. Nevienam neinteresē, vai tas vispār ir iespējams vai nav — kas to nepaveiks, to izsauks uz biedru tiesām un, publiski nokauninot, paziņos, ka tas un šitais uzņēmējs nav GEIs! Vēl tik vajadzētu ieviest hunveibinu armiju un publiskās linču tiesas, tad Dombrovskim un Āboltiņai noteikti iestātos pilnīga ekstāze.

Bet tauta? Tauta pukosies, turpinās strādāt ar algām zem iztikšanas minimuma un, savelkot jostas vēl ciešāk, mēģinās izdzīvot arī pie eiro un dažubrīd varbūt atcerēsies kaut kur lasītos uzrakstus — Arbeit macht frei...