Termins „nacionālā ideja” ir definēts, skaidrots un interpretēts neskaitāmas reizes.

Internetā atrodamie avoti piedāvā sekojošas paradigmas: Nacionālā ideja filozofijā – sistematizēts nacionālās pašapziņas apkopojums. Nacionālā ideja skaidro tās vai citas tautas, etnosa vai nācijas eksistences jēgu. To iespējams izteikt ar daiļdarba vai dažādu filozofisku tekstu palīdzību.

Nacionālās idejas mērķis ir sniegt atbildes uz jautājumiem, kas raksturo tautu, piemēram, jautājumu par nācijas rašanos un vēsturi, tās vēsturisko misiju un pastāvēšanas jēgu.

Bieži vien nacionālā ideja tiek skatīta reliģijas aspektā, jo reliģija ir viens no spēcīgākajiem faktoriem, kas veicina tautas apvienošanos. Filozofi, rakstnieki un ideologi nacionālo ideju raksturo dažādi. piemēram:
 

• Nācijas ideja ir nevis tas, ko nācija pati domā par sevi laika gaitā, bet gan tas, ko par to domā Dievs mūžībā. [Filozofs Vladimirs Solovjevs]
   
• Terminam „nacionālā ideja” precīza zinātniskā satura nav. Varam pieņemt, ka tā ir reiz bijusi populāra ideja, valsts iedzīvotāju vidū izveidojies priekšstats par vēlamo dzīves veidu šaja valstī. Šāds apkopojošs priekšstats var būt noderīgs, taču nekādā gadījumā nav pieļaujama tā mākslīga sacerēšana un vardarbīga uzspiešana no valsts varas pārstāvju puses. [Rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins]
   
• ...labas ir tās morālās idejas, kas nāk par labu cīņā par pastāvēšanu... laba uzvedība ir tā, kas nāk par labu dzimtai, slikta – tā, kas tai kaitē. ... Šī ideja ir nesamierināma, rupja, fanātiska, amorāla, nepieļauj nekādus kompromisus. Tā ņem vērā tikai to, kas ir species interesēs. Šīs pazīmes raksturo ikvienu lielu nacionālu ideju, tieši tās tai piešķir tādu spēku vēsturē.[Ukraiņu nacionālisma ideologs D.Doncovs]

Vai latviešu nacionālā ideja var pastāvēt kā latviešu nacionālās pašapziņas vienojošais faktors, kas dotu iespēju definēt misiju mūsdienu pasaulē?

Globalizācijas pasaulē un liberālās tirgus ekonomikas ērā Latvijas galvenais etnoss – latviešu valodā runājošie valsts iedzīvotāji līdz ar citām tautām, kas dzīvo Latvijā ilgstošās noziedzīgās pret tautu vērstā monoetniskā politiskā režīma darbības rezultātā, nes mūsdienu vēsturē nebijušus demogrāfiskos zaudējumus. Nedabiskā mirstība un ekonomiskā emigrācija ir mūsdienu Latvijas iedzīvotāju statistikas galvenie rādītāji. Nav nekādu šaubu par to, ka nacionālās idejas rašanās, saglabāšanās, attīstība un pārmantojamība ir atkarīga no tās nesēju skaita, kas savukārt ir tieši saistīts ar galveno dzīves līmeņa kritēriju atbilstību.

Lielisks Latvijas demogrāfiskās statistikas rādītājs ir skolēnu skaits vispārizglītojošajās skolās ar dienas apmācības programmu: 2000./2001. m.g. – 344 822, 2012./2013. m.g. – 200 706. Pēdējo desmit gadu laikā skolēnu skaits ir samazinājies par 1/3. Tā ir nacionāla mēroga katastrofa. 2005. gadā vidusskolu beidza 18 686 skolēni, bet 2013. gadā – 11 941. Prognozes liecina, ka ik gadus Latvija zaudēs aptuveni 1 000 vidusskolas absolventus. 2013. gadā dzimstības rādītājs ir palielinājies par 0,5%, savukārt mirstības rādītājs ir pieaudzis par 2 %. Pēc 10 gadiem dzimstība Latvijā samazināsies divkārt. Saskaņā ar dažu latviešu sociologu un demogrāfu pētījumu rezultātiem, 2014./2015. gg. robeža būs izšķirošā no latviešu nācijas saglabāšanas viedokļa.

Galveno ieguldījumu negatīvajā demogrāfiskajā situācijā ir izdarījušas plēsonīgās skandināvu bankas, kuru darbības pamatā ir kriminālas izcelsmes kapitāls. Tās pašlaik netraucēti valda Latvijas finanšu sektorā.  Nekustamā īpašuma cenu pieauguma mākslīgi radītās piramīdas un tās 2008. gadā vērotā sabrukuma rezultātā, kā arī ņemot vērā to, ka Civilkodeksā nav ieviests „atstāto atslēgu” princips, Latviju ik gadus pamet aptuveni 30 000 cilvēku – Tukuma novada vai liela padomju laika rajona centra iedzīvotāji. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2012. gadā mirušo skaits par 9 100 pārsniedz jaundzimušo skaitu. Tāds ir Latvijas skaistākās pilsētas – Siguldas iedzīvotāju skaits.

Neatgriezeniskās  izmaiņās demogrāfiskajā situācijā būtiski ietekmē elektorāta psiholoģiju un sociāli politisko klimatu kopumā. Arvien spēcīgākas kļūst nacistiskās ideoloģijas norises un etniskā neiecietība. To spilgti apliecina pronacistiskās partijas – Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” iekļaušanās „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” valdības koalīcijā un šīs partijas pārstāvja – zooloģiskā rusofoba Jāņa Bordāna stāšanās tieslietu ministra amatā. Valdošā elite cenšas nacionālās idejas vietā nostādīt lozungus, kuri apliecina latviešu nacionālo pārākumu pār citām tautām, kas gadsimtiem ilgi dzīvo mūsdienu Latvijas teritorijā. Šajā procesā aktīvi piedalās dažādi rietumvalstu specdienestu aģenti ar bijušo emigrantu Egilu Levitu priekšgalā – pēc būtības, viņa rakstītā Latvijas Republikas Satversmes Preambula  kopē slavenos Nirnbergas likumus par rases tīrību.

Galvenais nacionālās idejas ģenerators un glabātājs ir ģimene. Vairāk nekā divus gadu desmitus ilgās Latvijas neatkarības laikā bībeliskā sievietes un vīrieša savienības jēdziena vietā ir stājusies izvirtības un ārlaulības dzimumsakaru filozofija. Mācību iestādēs valsts līmenī oficiāli tiek propagandēts homoseksuālisms un  sodomija. Laikā no 2005. līdz 2010. gadam Latvija vidēji ieņem pirmo vietu Eiropā abortu skaita ziņā uz 1 milj. iedzīvotāju, kas līdztekus citiem skumdinošajiem Latvijas demogrāfijas faktoriem nozīmē nācijas nāvi. Tikai 57% bērnu Latvijā dzimst likumīgā lauībā, 35% bērnu vecumā līdz 14 gadiem dzīvo ar vienu no vecākiem. Katru trešo mājsaimniecību Latvijā veido nepilna ģimene.

Nacionālās idejas fundamentālā nozīme ir nācijas pastāvēšanas jēga. Nacionālās idejas pamatā nevar būt līdz galam neapzināta un nemateriāla filozofiskā tēze, tai nepieciešams fizisks nesējs – nācijas pārstāvis. Latviešu nacionālās idejas nesēju skaits jau ir nokrities zem kritiskā demokrāfiskā sliekšņa. Rezultātā pati ideja ir zaudējusi vēsturiskās pagātnes un perspektīvās nākotnes jēgu.