Vēstures aptieka
02.04.2014
Александр Гильман
Механик рефрижераторных поездов
Latvija 1918. gadā un Krima 2014. gadā
Vēstures paralēles, kas liek aizdomāties
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Aleksandrs Giļmans,
Jevgeņijs Ivanovs,
Юрий Чуркин,
Евгений Лурье,
Владимир Копылков,
N-тропик .,
Марк Козыренко,
Дмитрий Моргунов,
yellow crocodile,
Леонид Радченко,
Александр Харьковский,
Viktor Krivcun,
Юрий Янсон,
Андрей Жингель,
Владимир Иванов,
Александр  Сергеевич,
Сергей Радченко,
Роман Иванов,
aleks aleks,
Савва Парафин,
Игорь Чернявский,
El Chupacabra,
Ольга Ревенко
Šos vēsturiskos notikumus šķir gandrīz vesels gadusimtenis, taču to būtība ir ļoti līdzīga: divas relatīvi nelielas — aptuveni 2 miljoni cilvēku — tautas sarežģītā periodā iegūst neatkarību no metropoles un izbauda to.
Atliek tikai brīnīties par to, kā gandrīz visi neatkarīgās Latvijas patrioti pašlaik nolād Krimas iedzīvotājus pussalas laimīgākajās vēstures dienās. Pamēģināsim izskatīt tuvāk izteiktos pārmetumus un pacentīsimies sameklēt analogus mūsu pašu valsts vēstures nozīmīgajā periodā.
Krimas iziešana no Ukrainas sastāva izjauca tās teritoriālo veselumu — tas ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. Bet tagad pamēģināsim iztēloties tādu ainu: 1918. gada 18. novembrī Tautas Padome ir sapulcējusies patreizējā Nacionālajā teātrī, lai pasludinātu Latvijas neatkarību.
Pēkšņi viens deputāts pieceļas un saka: kungi, bet kas tad notiks ar visas progresīvās cilvēces atzīto Krievijas teritoriālo veselumu? Vai mēs nejauši nepārkāpsim starptautiskās tiesības? Kā mūsu šīsdienas lēmumu novērtēs visa pasaule?
Interesanti zināt, cik ilgs laiks būtu pagājis pēc tādas runas līdz brīdim, kad orators būtu iesēdināts psihiatriskajā slimnīcā? Ņemot vērā to, ka tolaik pilsētā galvenokārt tika izmantots zirgu transports, paietu aptuveni pusstunda. Taču šodien mēs pavisam nopietni gribam, lai Krimas iedzīvotāji atteiktos no sava svarīgākā politiskā sapņa īstenošanas Ukrainas interešu dēļ, kas viņiem ir absolūti svešas. Nebūšu īpaši pārsteigts, ja Krimā par tādu palielu trakonamu tiek uzskatīta visa pasaule, kas atkārto šo mantru.
Vēl mums saka, ka Krimas Augstākajai Padomei nebija ne mazāko pilnvaru pasludināt neatkarību. Kas nu ir, tas ir. Bet kas piešķīra pilnvaras mūsu Tautas Padomei 1918. gadā? Neviens. Vēl vairāk, atšķirībā no Krimas, mūsu Padomi neviens nav ievēlējis. Taču tās dibinātā Latvija pastāvēja un pastāv vēl joprojām.
Referendums Krimas neatkarības jautājumā nebija leģitīms. Tas tika gatavots steigā, vēlētāju sarakstu nebija, kampaņa bija haotiska. Pilnīgi iespējams, ka cipari neataino patieso neatkarības idejas atbalstītāju skaitu — iespējams, par to balsoja nevis 97%, bet gan 90% Krimas iedzīvotāju.
Taisnība. Tiesa gan, 1918. gadā Latvijā vispār netika organizēts nekāds referendums. Bet vai tad runa ir par to, ka vajadzēja organizēt leģitīmu referendumu — ar labāk pārdomātu jautājumu, plašāku sabiedrisko diskusiju, rūpīgi sagatavotiem vēlētāju sarakstiem un starptautiskajiem novērotājiem? Gluži otrādi — klīst runas par to, ka tādā veidā jautājumu vispār nedrīkst uzdot! Nedrīkt pat sapņot par iziešanu no Ukrainas sastāva — to aizliedz vietējais Kriminālkodekss. To apstiprina krimināllietas, kas ierosinātas pret Krimas vadītājiem; viņu domubiedri jau ir arestēti — tikai par to vien, ka viņi uzrunāja cilvēkus mītiņos zem Krievijas karogiem.
Kā zināms, demokrātija ir tautas balss. Ja tautai ir liegts paust savu viedokli, tai nākas pārņemt varu steigā un atkāpjoties no procedūras. Tālāk viss būs kārtībā — arī 1918. gadā voluntāriski dibinātā Latvija līdz pat 1934. gadam bija itin demokrātiska valsts.
Ļoti reti gadās tā, ka impērija labprātīgi palaiž vaļā tautas, kas nevēlas dzīvot tās sastāvā. Tā rīkojās PSRS 1991. gadā, tā pašlaik ir gatava rīkoties Lielbritānija — mierīgi, kaut arī nedaudz kritiski vērojot gatavošanos šoruden ieplānotajam referendumam par Skotijas neatkarību. Taču parasti tauta ir spiesta gaidīt īsto brīdi, ja apnikusī vara uzstāj, ka neko dalīt nedrīkst. Krimas iedzīvotājiem tas izdevās 96 gadus vēlāk nekā mums. Vajadzētu viņus apsveikt un izteikt līdzjūtību par to, ka nācies tik ilgi gaidīt.
Visskaļāk Krimas iedzīvotājiem tiek pārmesta palīdzība no „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” puses. Domājams, tas bija Krievijas karaspēks. Bet ko tad viņiem vajadzēja darīt? Dzīt viņus projām, sak, paši tiksim galā? Vai tad mēs dzinām projām tos, kas palīdzēja mums? Mēs taču aizlūdzām Dievu par viņu veselību, gluži kā tagad par NATO.
Atsauksim atmiņā kādu interesantu epizodi no mūsu pašu vēstures, vienu no vissvarīgākajiem tās datumiem — 1919. gada 11. novembri. Pusi Latvijas jau bija ieņēmusi Bermonta armija. Velkot paralēles ar Ukrainu, — kaut kas līdzīgs „Maidana pašaizsardzības spēkiem”, jeb „Labajam sektoram”. No vienas puses, tie ir viltvārži, no otras — viņi nosprauž svarīgus valstiskus mērķus: patvaļīgi varu sagrābušo boļševiku režīma (Ukrainas gadījumā — Janukoviča režīma) iznīcināšana un teritoriālā veseluma atjaunošana.
Taču tolaik Rīgas jūras līcī stāvēja britu eskadra — patreizējās Krievijas Melnās jūras flotes analogs, jo tā bija ar līgumu saistīta ar pirmskara Krievijas valdību. Un briti nošķaudījās par savām sabiedroto saistībām un deva zalvi no visiem lielgabaliem nevis uz latviešu separātistu pusi, bet gan pa tiem, kas mēģināja viņiem atgādināt par likumīgo kārtību. Rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, taču mēs vēl joprojām esam sajūsmā par to. Kāpēc tad šodien mēs nosodām Krievijas rīcību? Krievija vienīgi palīdzēja tiem, kuru cīņu uzskatīja par taisnīgu — tieši tāpat, kā tolaik Antante.
Jāsaka, ka kritiķi situāciju Krimā mēģina atainot pavisam ačgārni: tā netiek uzskatīta par Krimas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību realizāciju, bet gan vienīgi par Krievijas paplašināšanos. Tas ir raksturīgs propagandas paņēmiens, un savulaik mēs līdzīgā situācijā devām atbilstošu pretsparu.
Vai atceraties, kā pirms desmit gadiem, kad Latvija līdz ar vairākām kaimiņvalstīm iestājās NATO, Krievija sašuta par to, ka agresīvais militārais bloks tuvojas tās robežām? Mēs pamatoti iebildām. Neatkarīgā Latvijas valsts ir izlēmusi noslēgt militāru savienību ar draudzīgi noskaņotām kaimiņvalstīm. Tās ir mūsu suverēnās tiesības, un jums ar to nav nekāda sakara. Tieši tāpat Krimas iedzīvotāji savu pašnoteikšanās tiesību ietvaros izlēma pievienoties Krievijai. Kāda mums par to daļa?
Mēs vienmēr esam paši izlēmuši, ar ko apvienoties. Kad neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākuma posmā latgaļi piekrita kļūt par Latvijas daļu, mēs viņus neatgrūdām. Gluži otrādi, priecājāmies. Kāpēc Krievijai vajadzētu atstumt Krimā dzīvojošos tautiešus? Ir taču skaidrs, ka starp viņiem un pārējās Krievijas iedzīvotājiem kultūras un vēsturisko atšķirību ir krietni vien mazāk, nekā starp latviešiem un latgaļiem.
Tieši Krimas iedzīvotāju griba padara par nejēdzīgu patreizējo notikumu salīdzinājumu ar 1940. gadu Latvijas vēsturē, ar padomju karaspēku iebrukumu Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā.
Tur karaspēks ieradās pretēji iedzīvotāju gribai, bet Krimā — ar vispārēju atbalstu.
Īpašu uzmanību būtu jāvelta citai vēsturiskajai paralēlei — Sudetas apgabala (Čehoslovākija) un visas Austrijas pievienošana hitleriskajai Vācijai. Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka vācieši, tāpat kā pašlaik krievi, ilgu laiku bija sašķelti. XVIII — XIX gs. lielākā vācu valsts — Prūsija sašķeltību pārvarēja, un XIX gs. 70. gados Bismarks šo procesu pabeidza. Vai Bismarku mēs arī nosodām? Nu, varu zaudējušie kūrfirsti noteikti bija neapmierināti, tāpat kā Jaceņuks ar Tjagņiboku pašlaik...
Vācijā, pie robežas ar Franciju ir tāds Sāra apgabals. Gan pēc Pirmā, gan Otrā pasaules kara to bija okupējuši franči un centās nepieļaut tā atdošanu Vācijai.
Taču Sāra iedzīvotāji divos referendumos, kas bija organizēti 1935. un 1957. gg., panāca apgabala pievienošanu Vācijai, tāpat kā tagad Krimas iedzīvotāji. Vai tad tas arī ir slikti? Tāpat kā VFR un VDR apvienošanās 1990. gadā?
Principā, Hitlera organizētā Vācijas paplašināšanās no šiem procesiem ne ar ko neatšķiras: abos gadījumos tas notika ar pievienojamo teritoriju iedzīvotāju nospiedoša vairākuma sirsnīgu atbalstu. Slikts bija pats Hitlers, kurš pievienotajās teritorijās ieviesa savus likumus, arī tos, kas rupji pārkāpa mazākumtautību, it īpaši vietējo, nāvei nolemto ebreju tiesības. Tāpēc, salīdzinot Krievijas un hitleriskās Vācijas politiku, nenāktu par ļaunu uzdot kādu jautājumu — vai tad patiešām cilvēktiesību standarti Ukrainā ir augstāki nekā Krievijā? Skaidrs taču, ka tā nav. Tātad arī salīdzinājums ir nevietā.
Skaidrs ir arī tas, kāpēc Krimas situācija Latvijā tiek uztverta tik skaudri — latvieši baidās no tā, ka Latvijas krievi gribēs sekot Krimas iedzīvotāju piemēram. Uzreiz jāizslēdz iespēja, ka varētu atkārtoties 1940. gada situācija, kad PSRS sagrāba visu Latviju — jebkurā situācijā tas būtu pretrunā ar iedzīvotāju vairākuma gribu.
Pagaidām taču Krievija nav izrādījusi vēlmi pievienot teritorijas, kuru iedzīvotāji to nevēlas — „zaļie cilvēciņi” nav parādījušies ne Ļvovā, ne Kijevā.
Taču jautājums paliek atklāts par tiem Latvijas reģioniem, kuros iedzīvotāju vairākums ir cittautieši. Piemēram, neviens nav noskaidrojis, kā uz ideju pāriet Krievijas sastāvā reaģēs Daugavpils iedzīvotāji. Vai — bail pat iedomāties — Rīgas iedzīvotāji. Nesaprotu, kāpēc ir jāpieliek tādas pūles Krievijas nolādēšanai tā vietā, lai organizētu ticamu socioloģisko pētījumu, kas palīdzētu noskaidrot pašu valsts pilsoņu noskaņojumu?
Protams, ieskaitot arī nepilsoņus, kuri tādā hipotētiskā gadījumā saņemtu pilsonību tikpat vienkārši, kā pašlaik Krimas iedzīvotāji.
Gadījumā, ja šis pētījums sniegs no Latvijas viedokļa neapmierinošus rezultātus, vajadzētu padomāt par to, kā cīnīties par savu iedzīvotāju simpātijām — demokrātijas apstākļos tā ir pieņemts. Ukraina par to nepadomāja savlaicīgi, paļāvās tikai uz aizliegumiem un izrādījās, ka tās teritorija ir samazinājusies par vienu pussalu.
Tajā ne īpaši ticamajā gadījumā, ja šīs pūles nekādu labumu nenesīs, un Latvijai būtu lemts zaudēt kādu daļu teritorijas, atliek tikai mierināt sevi ar 1990. gadā populāro domu: padomju ļaudis, kāpēc jums būtu vajadzīgas teritorijas, kuru iedzīvotāji nevēlas dzīvot jūsu valstī? Bet jums, ukraiņi? Un jums, latvieši?
Atliek tikai brīnīties par to, kā gandrīz visi neatkarīgās Latvijas patrioti pašlaik nolād Krimas iedzīvotājus pussalas laimīgākajās vēstures dienās. Pamēģināsim izskatīt tuvāk izteiktos pārmetumus un pacentīsimies sameklēt analogus mūsu pašu valsts vēstures nozīmīgajā periodā.
Krimas iziešana no Ukrainas sastāva izjauca tās teritoriālo veselumu — tas ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. Bet tagad pamēģināsim iztēloties tādu ainu: 1918. gada 18. novembrī Tautas Padome ir sapulcējusies patreizējā Nacionālajā teātrī, lai pasludinātu Latvijas neatkarību.
Pēkšņi viens deputāts pieceļas un saka: kungi, bet kas tad notiks ar visas progresīvās cilvēces atzīto Krievijas teritoriālo veselumu? Vai mēs nejauši nepārkāpsim starptautiskās tiesības? Kā mūsu šīsdienas lēmumu novērtēs visa pasaule?
Interesanti zināt, cik ilgs laiks būtu pagājis pēc tādas runas līdz brīdim, kad orators būtu iesēdināts psihiatriskajā slimnīcā? Ņemot vērā to, ka tolaik pilsētā galvenokārt tika izmantots zirgu transports, paietu aptuveni pusstunda. Taču šodien mēs pavisam nopietni gribam, lai Krimas iedzīvotāji atteiktos no sava svarīgākā politiskā sapņa īstenošanas Ukrainas interešu dēļ, kas viņiem ir absolūti svešas. Nebūšu īpaši pārsteigts, ja Krimā par tādu palielu trakonamu tiek uzskatīta visa pasaule, kas atkārto šo mantru.
Vēl mums saka, ka Krimas Augstākajai Padomei nebija ne mazāko pilnvaru pasludināt neatkarību. Kas nu ir, tas ir. Bet kas piešķīra pilnvaras mūsu Tautas Padomei 1918. gadā? Neviens. Vēl vairāk, atšķirībā no Krimas, mūsu Padomi neviens nav ievēlējis. Taču tās dibinātā Latvija pastāvēja un pastāv vēl joprojām.
Referendums Krimas neatkarības jautājumā nebija leģitīms. Tas tika gatavots steigā, vēlētāju sarakstu nebija, kampaņa bija haotiska. Pilnīgi iespējams, ka cipari neataino patieso neatkarības idejas atbalstītāju skaitu — iespējams, par to balsoja nevis 97%, bet gan 90% Krimas iedzīvotāju.
Taisnība. Tiesa gan, 1918. gadā Latvijā vispār netika organizēts nekāds referendums. Bet vai tad runa ir par to, ka vajadzēja organizēt leģitīmu referendumu — ar labāk pārdomātu jautājumu, plašāku sabiedrisko diskusiju, rūpīgi sagatavotiem vēlētāju sarakstiem un starptautiskajiem novērotājiem? Gluži otrādi — klīst runas par to, ka tādā veidā jautājumu vispār nedrīkst uzdot! Nedrīkt pat sapņot par iziešanu no Ukrainas sastāva — to aizliedz vietējais Kriminālkodekss. To apstiprina krimināllietas, kas ierosinātas pret Krimas vadītājiem; viņu domubiedri jau ir arestēti — tikai par to vien, ka viņi uzrunāja cilvēkus mītiņos zem Krievijas karogiem.
Kā zināms, demokrātija ir tautas balss. Ja tautai ir liegts paust savu viedokli, tai nākas pārņemt varu steigā un atkāpjoties no procedūras. Tālāk viss būs kārtībā — arī 1918. gadā voluntāriski dibinātā Latvija līdz pat 1934. gadam bija itin demokrātiska valsts.
Ļoti reti gadās tā, ka impērija labprātīgi palaiž vaļā tautas, kas nevēlas dzīvot tās sastāvā. Tā rīkojās PSRS 1991. gadā, tā pašlaik ir gatava rīkoties Lielbritānija — mierīgi, kaut arī nedaudz kritiski vērojot gatavošanos šoruden ieplānotajam referendumam par Skotijas neatkarību. Taču parasti tauta ir spiesta gaidīt īsto brīdi, ja apnikusī vara uzstāj, ka neko dalīt nedrīkst. Krimas iedzīvotājiem tas izdevās 96 gadus vēlāk nekā mums. Vajadzētu viņus apsveikt un izteikt līdzjūtību par to, ka nācies tik ilgi gaidīt.
Visskaļāk Krimas iedzīvotājiem tiek pārmesta palīdzība no „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” puses. Domājams, tas bija Krievijas karaspēks. Bet ko tad viņiem vajadzēja darīt? Dzīt viņus projām, sak, paši tiksim galā? Vai tad mēs dzinām projām tos, kas palīdzēja mums? Mēs taču aizlūdzām Dievu par viņu veselību, gluži kā tagad par NATO.
Atsauksim atmiņā kādu interesantu epizodi no mūsu pašu vēstures, vienu no vissvarīgākajiem tās datumiem — 1919. gada 11. novembri. Pusi Latvijas jau bija ieņēmusi Bermonta armija. Velkot paralēles ar Ukrainu, — kaut kas līdzīgs „Maidana pašaizsardzības spēkiem”, jeb „Labajam sektoram”. No vienas puses, tie ir viltvārži, no otras — viņi nosprauž svarīgus valstiskus mērķus: patvaļīgi varu sagrābušo boļševiku režīma (Ukrainas gadījumā — Janukoviča režīma) iznīcināšana un teritoriālā veseluma atjaunošana.
Taču tolaik Rīgas jūras līcī stāvēja britu eskadra — patreizējās Krievijas Melnās jūras flotes analogs, jo tā bija ar līgumu saistīta ar pirmskara Krievijas valdību. Un briti nošķaudījās par savām sabiedroto saistībām un deva zalvi no visiem lielgabaliem nevis uz latviešu separātistu pusi, bet gan pa tiem, kas mēģināja viņiem atgādināt par likumīgo kārtību. Rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, taču mēs vēl joprojām esam sajūsmā par to. Kāpēc tad šodien mēs nosodām Krievijas rīcību? Krievija vienīgi palīdzēja tiem, kuru cīņu uzskatīja par taisnīgu — tieši tāpat, kā tolaik Antante.
Jāsaka, ka kritiķi situāciju Krimā mēģina atainot pavisam ačgārni: tā netiek uzskatīta par Krimas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību realizāciju, bet gan vienīgi par Krievijas paplašināšanos. Tas ir raksturīgs propagandas paņēmiens, un savulaik mēs līdzīgā situācijā devām atbilstošu pretsparu.
Vai atceraties, kā pirms desmit gadiem, kad Latvija līdz ar vairākām kaimiņvalstīm iestājās NATO, Krievija sašuta par to, ka agresīvais militārais bloks tuvojas tās robežām? Mēs pamatoti iebildām. Neatkarīgā Latvijas valsts ir izlēmusi noslēgt militāru savienību ar draudzīgi noskaņotām kaimiņvalstīm. Tās ir mūsu suverēnās tiesības, un jums ar to nav nekāda sakara. Tieši tāpat Krimas iedzīvotāji savu pašnoteikšanās tiesību ietvaros izlēma pievienoties Krievijai. Kāda mums par to daļa?
Mēs vienmēr esam paši izlēmuši, ar ko apvienoties. Kad neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākuma posmā latgaļi piekrita kļūt par Latvijas daļu, mēs viņus neatgrūdām. Gluži otrādi, priecājāmies. Kāpēc Krievijai vajadzētu atstumt Krimā dzīvojošos tautiešus? Ir taču skaidrs, ka starp viņiem un pārējās Krievijas iedzīvotājiem kultūras un vēsturisko atšķirību ir krietni vien mazāk, nekā starp latviešiem un latgaļiem.
Tieši Krimas iedzīvotāju griba padara par nejēdzīgu patreizējo notikumu salīdzinājumu ar 1940. gadu Latvijas vēsturē, ar padomju karaspēku iebrukumu Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā.
Tur karaspēks ieradās pretēji iedzīvotāju gribai, bet Krimā — ar vispārēju atbalstu.
Īpašu uzmanību būtu jāvelta citai vēsturiskajai paralēlei — Sudetas apgabala (Čehoslovākija) un visas Austrijas pievienošana hitleriskajai Vācijai. Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka vācieši, tāpat kā pašlaik krievi, ilgu laiku bija sašķelti. XVIII — XIX gs. lielākā vācu valsts — Prūsija sašķeltību pārvarēja, un XIX gs. 70. gados Bismarks šo procesu pabeidza. Vai Bismarku mēs arī nosodām? Nu, varu zaudējušie kūrfirsti noteikti bija neapmierināti, tāpat kā Jaceņuks ar Tjagņiboku pašlaik...
Vācijā, pie robežas ar Franciju ir tāds Sāra apgabals. Gan pēc Pirmā, gan Otrā pasaules kara to bija okupējuši franči un centās nepieļaut tā atdošanu Vācijai.
Taču Sāra iedzīvotāji divos referendumos, kas bija organizēti 1935. un 1957. gg., panāca apgabala pievienošanu Vācijai, tāpat kā tagad Krimas iedzīvotāji. Vai tad tas arī ir slikti? Tāpat kā VFR un VDR apvienošanās 1990. gadā?
Principā, Hitlera organizētā Vācijas paplašināšanās no šiem procesiem ne ar ko neatšķiras: abos gadījumos tas notika ar pievienojamo teritoriju iedzīvotāju nospiedoša vairākuma sirsnīgu atbalstu. Slikts bija pats Hitlers, kurš pievienotajās teritorijās ieviesa savus likumus, arī tos, kas rupji pārkāpa mazākumtautību, it īpaši vietējo, nāvei nolemto ebreju tiesības. Tāpēc, salīdzinot Krievijas un hitleriskās Vācijas politiku, nenāktu par ļaunu uzdot kādu jautājumu — vai tad patiešām cilvēktiesību standarti Ukrainā ir augstāki nekā Krievijā? Skaidrs taču, ka tā nav. Tātad arī salīdzinājums ir nevietā.
Skaidrs ir arī tas, kāpēc Krimas situācija Latvijā tiek uztverta tik skaudri — latvieši baidās no tā, ka Latvijas krievi gribēs sekot Krimas iedzīvotāju piemēram. Uzreiz jāizslēdz iespēja, ka varētu atkārtoties 1940. gada situācija, kad PSRS sagrāba visu Latviju — jebkurā situācijā tas būtu pretrunā ar iedzīvotāju vairākuma gribu.
Pagaidām taču Krievija nav izrādījusi vēlmi pievienot teritorijas, kuru iedzīvotāji to nevēlas — „zaļie cilvēciņi” nav parādījušies ne Ļvovā, ne Kijevā.
Taču jautājums paliek atklāts par tiem Latvijas reģioniem, kuros iedzīvotāju vairākums ir cittautieši. Piemēram, neviens nav noskaidrojis, kā uz ideju pāriet Krievijas sastāvā reaģēs Daugavpils iedzīvotāji. Vai — bail pat iedomāties — Rīgas iedzīvotāji. Nesaprotu, kāpēc ir jāpieliek tādas pūles Krievijas nolādēšanai tā vietā, lai organizētu ticamu socioloģisko pētījumu, kas palīdzētu noskaidrot pašu valsts pilsoņu noskaņojumu?
Protams, ieskaitot arī nepilsoņus, kuri tādā hipotētiskā gadījumā saņemtu pilsonību tikpat vienkārši, kā pašlaik Krimas iedzīvotāji.
Gadījumā, ja šis pētījums sniegs no Latvijas viedokļa neapmierinošus rezultātus, vajadzētu padomāt par to, kā cīnīties par savu iedzīvotāju simpātijām — demokrātijas apstākļos tā ir pieņemts. Ukraina par to nepadomāja savlaicīgi, paļāvās tikai uz aizliegumiem un izrādījās, ka tās teritorija ir samazinājusies par vienu pussalu.
Tajā ne īpaši ticamajā gadījumā, ja šīs pūles nekādu labumu nenesīs, un Latvijai būtu lemts zaudēt kādu daļu teritorijas, atliek tikai mierināt sevi ar 1990. gadā populāro domu: padomju ļaudis, kāpēc jums būtu vajadzīgas teritorijas, kuru iedzīvotāji nevēlas dzīvot jūsu valstī? Bet jums, ukraiņi? Un jums, latvieši?
Diskusija
Papildus tēmai
Krievijas Federācijas prezidenta uzruna
Krimas jautājumā
Replikas:
948
Papildus tēmai
Рита Эва Нашениеце
Публицист
Mannerheimisms
Latvijai noderētu somu pieredze
Krievijas Federācijas prezidenta uzruna
Krimas jautājumā
Юрий Алексеев
Отец-основатель
Nelūgts viesis — sliktāks par...
Krimā gan pagaidām tas vēl nav noticis, taču daudz kas vēl priekšā…
Krievijas maizē dzīvojošie
Latvijā šādu cilvēku ir vismaz 20,5 tūkstoši