Apmēram šādu jautājumu pēc tam, kad pavasarī nule kā bija sākušās runas par Krievijas noguldījumiem Latvijas komercbankās, es uzdevu vienam no Nacionālās apvienības līderiem, zinošam ekonomistam un atzītam politiķim.

Es apzinājos, ka jautājums ir dzēlīgs, taču mani bija saērcinājis tas, ka mans sarunas biedrs visus savus argumentus saistībā ar ārzemju noguldījumu radītajiem riskiem, un tiem patiešām varēja piekrist, reducēja līdz noguldītāju valstiskajai piederībai. Es paredzēju, ka arī atbilde būs polemiski sakāpināta, bet tas, ko nācās uzklausīt, pārsniedza gaidīto: «Austrālija mūs nebija okupējusi.»

Martā Nacionālā apvienība ierosināja svītrot no Imigrācijas likuma normu, kas paredzēja ārzemniekiem piešķirt tiesības saņemt uzturēšanās atļauju, ja viņi būs iegādājušies nekustamo īpašumu Latvijā. Šis priekšlikums varētu būt iemesls nopietnai sarunai par ekonomisku problēmu, taču patrioti pārvērta šo jautājumu par Latvijas īpašumu mērķtiecīgu izpārdošana ārzemniekiem, „iegūstot jaunu, pārsvarā krieviski runājošu imigrantu vilni, kas vēl vairāk saasina starpetniskās attiecības, padarot Latvijas ekonomisko telpu un kultūrvidi arvien krieviskāku». 

Šodien Nacionālās apvienības politiķi jūtas kā varoņi. Savu valdību gāzīs, bet nepieļaus, ka «ar milzīgo izsniegto uzturēšanās atļauju skaita pieaugumu, kas veido jaunu kolonizācijas vilni» tiktu ierobežota «latviskā kultūrtelpa» un apdraudēta «Latvijas kā nacionālas valsts nostiprināšana». Nu vienkārši posts — vārdu mutulī pazūd viņu pašu saprātīgie argumenti par to, ka mazinās Latvijas iedzīvotāju iespēja par mērenu cenu iegādāties sev mājokli. 

Pēc tādas artilērijas priekšapšaudes man ir grūti iedomāties, kā «Saskaņas centra» deputāti varētu balsot Saeimā par valdības izstrādāto Imigrācijas likuma grozījumu kompromisa projektu. Ja gribi izgāzt Latvijā labu lietu, sasmērē to ar ksenofobiju. 

Parasta ekonomika

Sveša, pašu nenopelnīta nauda — tas vienmēr ir riska faktors. Tāpat kā reti kad laimi spēj nest uz ietves atrasts un pacelts maciņš, arī ārzemnieku ieguldījumi par mūsu dzīvokļu un māju iegādi nenesīs uzplaukumu mūsu valstij.

Ne katrs pirkums ir uzskatāms par investīciju. Ja par ieguldītajiem naudas līdzekļiem tiek celta rūpnīca, tad tā ir investīcija. Daļa no saražotā tiks pārdota tepat valstī, bet daļa tiks izvesta un pārdota aiz tās robežām. Par iegūto, t.i., jau nopelnīto naudu tiks izmaksātas darba algas, uzcelta vēl viena rūpnīca, vēl saražotas preces, lai cilvēkiem būtu iespēja nopirkt tās par saņemto darba samaksu. Nauda, kas jau sākotnēji ir bijusi paredzēta attīstībai, ražošanai, ekonomikai, ir vajadzīga kā gaiss.

Ja nauda, kas nav nopelnīta valstī un kam nav preču seguma, tiešā veidā ienāks tirgū, tā sajauksies ar nopelnīto naudu, izraisīs cenu kāpumu, mazinās naudas vērtību valstī. Tā tas arī notiek tad, kad nerezidenti pērk dzīvokļus Latvijā, un nav svarīgi, no kuras lielvalsts viņi ir.

Kā Krievijas krievi izpērk mūsu dzīvokļus

Runā par sapirktajām Jūrmalas villām, elitārajiem galvaspilsētas mājokļiem apkārt Vecrīgai, taču ir acīm redzams, ka pircēji no Krievijas, Kazahstānas un Uzbekistānas biežāk ir pārpirkuši Rīgas jaunceltņu dzīvokļus, uz kuriem bija cerējusi Rīgas vidusšķira, proti, nebūt ne paši turīgākie cilvēki.

2009. gadā trīsistabu dzīvoklis ar pilnībā pabeigtu apdari tādās jaunbūvēs netālu no Rīgas centra kā, piemēram, «Purvciema projekts», «Skanstes virsotnes», «Jaunā Teika» maksāja 95 000 — 100 000 EUR. Dzīvokļus pirka nelabprāt, jo pat pēc krīzes sākšanās un jūtama šo dzīvokļu cenu krituma, ne visi spēja tos nopirkt, tāpēc ka valdība bija apcirtusi publiskajā sektorā strādājošo darba algas. Bet kad ārzemniekus sāka pievilināt ar uzturēšanās atļaujām, piedāvājot iegādāties pie mums nekustamo īpašumu, cenas sāka kāpt. Šodien tāds pats dzīvoklis maksā 130 000 — 150 000 EUR. Bet sērijveida padomju laika mājokļu — «hruščovku», Lietuviešu projektu, 103., 119., 602. sērijas — cenas ir augušas niecīgi.

Jaunu pircēju nebija daudz — nebija imigrācijas viļņa, ar kuru biedē Nacionālā apvienība. Mākleri lēš, ka tie varētu būt kādi septiņi procenti no visiem nopirktajiem dzīvokļiem. Taču kā tas mēdz būt apstākļos, kad tirgus ir sastindzis? Divi trīs darījumi uzrauj cenas, un arī viss tirgus kāpj uz augšu.

Paaugstinātais jaunbūvēs esošo dzīvokļu pieprasījums nodalīja tos atsevišķā tirgus sektorā. Jaunie nami — atsevišķi, vecie sērijveida — atsevišķi. Krievijas krievi izurbināja rozīnes no pīrāga. Pārmest to viņiem ir dumji, jo kā var vainot tirgu. Divistabu dzīvoklis Maskavas autoceļu loka iekšpusē maksā piecas reizes dārgāk nekā Rīgā. Bet tas, ka tika pieņemts šāds likums, ir pašu vaina.

Kādas būs nekustamo īpašumu cenu pieauguma sekas

Ievērojams cenu pieaugums jauno dzīvokļu tirgū — lūk, ko uz savas ādas ir sajutuši Latvijas patērētāji. Bet kā ekonomiku ietekmēs nekustamā īpašuma cenu pieaugums, ko būs radījis naudas pieplūdums no ārpuses? Augs Latvijas ražotāju izmaksas, jo būs augušas cenas visā nekustamo īpašumu tirgū, kā arī īres maksa. Tie, kas gribēja nopirkt dzīvokli centrā, tagad meklē to Rīgas apkaimē, tādējādi paaugstinot cenas arī tur. Neapmierināts iekšējais pieprasījums pēc sadārdzinātajiem dzīvokļiem uzturēs darba algas kāpumu, arī tādējādi samazinot iekšzemes ražotāju peļņu. Tas viss kopumā var samazināt viņu konkurētspēju, kas jau tā nav nekāda lielā. Tas, ka šajā gadā nekustamā īpašuma cenas ir augušas ātrāk nekā iekšzemes kopprodukts, nozīmē, ka mēs atrodamies pie jauna cenu burbuļa pamatnes.

Ekonomisti brīdina, privātie finanšu ieguldījumi nekustamajā īpašumā, kas nāk no ārienes, ir nedroši, jo tikpat viegli kā atnākuši, tie var aizplūst no Latvijas tad, kad Krievijas biznesam, kas pērk mājas Latvijā, sāksies problēmas pie sevis Krievijā. Nekustamā īpašuma pārdošana ārzemniekiem — tas ir eksports. Bet eksporta stabilitāte vienmēr ir atkarīga no pircēju pirktspējas stabilitātes. Kaut kas līdzīgs notika 2008. gadā, kad līdz ar pasaules krīzes sākšanos pēc Latvijas precēm vairs nebija pieprasījuma ārējos tirgos un saruka nodokļu ieņēmumi valsts budžetā, un tas bija viens no iemesliem tam, kāpēc Latvija lūdza starptautisko kreditoru palīdzību.

Bankas saprot, ka ekonomikas sarežģījumu gadījumā Krievijas komersantiem būs vajadzīga, t.s., ātrā nauda, lai segtu savus zaudējumus Krievijā, un viņi sāks pārdot vai ieķīlāt Latvijā nopirktos mājokļus. Tāpēc bankas nesteidzas no darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem iegūtos līdzekļus investēt ražošanā vai citos ekonomikas sektoros, kuriem ir nepieciešams ilgs ieguldījumu apgrozības cikls. Nauda no nekustamā īpašuma sektora neaizplūst, bet tiek izmantota jaunai namu un dzīvokļu pirkšanai, uzpūšot burbuli šajā nozarē.

Pa Spānijas ceļu?

Bet vai tad tas ir slikti, ja celtniecībā sākas rosība? Ir atdzīvojusies cementa, betona, betona bloku, paneļu, jumta segumu ražošana. Ir radušās jaunas darbavietas, aug algas! Celtnieki maksā nodokļus. Ja pārstās maksāt, ja visa šī mašinērija atkal apstāsies, kam kļūs labāk? Ir taisnība, ka ekonomikā sākusies augšupeja, taču tā pārsvarā vērojama celtniecības un operāciju ar nekustamo īpašumu sektorā, kā to apliecina iekšzemes kopprodukta pieauguma statistika šī gada otrajā ceturksnī. Ir saprotami valdības centieni stimulēt ekonomiku, taču kāpēc tieši celtniecības sektorā?

Aicināt dzīvokļu pircējus ar uzturēšanās atļauju palīdzību — tas kaitē valstij. Tas viss jau ir bijis Spānijā. Arī tur nolēma pārdot vāciešiem maz apdzīvoto jūras piekrasti, iegūt naudu, palīdzēt budžetam. Mēs labi zinām, ar ko tas beidzās. Ekskluzīvo nekustamo īpašumu cenas paaugstināja visas cenas tirgū. Rūpniecība nespēja konkurēt un sabruka, bet tai sekoja banku bankroti. Viss beidzās ar katastrofu.

Kā nesaķert «holandiešu slimību»

Ekonomistiem ir labi zināms, ko nozīmē apzīmējums «holandiešu slimība». Tas ir stāvoklis, kad valsts ir pārdevusi eksportam milzīgus materiālos resursus un nav spējīga apgrozīt saņemto naudu, kas to nevis nostiprina, bet gan sagrauj. Holandē 70. gados tika atklātas gāzes atradnes, taču par gāzi iegūtie naudas līdzekļi iztukšoja ekonomiku, jo rūpniecība nespēja konkurēt ar augstajām darba algām pakalpojumu sektorā.

Pārdot eksportam gāzes krājumus vai dzīvojamā fonda krājumus — atšķirība ir it kā grūti pamanāma. Taču rezultāts var izrādīties tāds pats. Ekonomikas ministrijas aprēķini liecina, ka, sākot no 2010. gada aprīļa, kad tika iedarbināta sistēma „uzturēšanās atļauja par investīcijām», ir saņemtas «investīcijas» 419 miljonu latu apmērā. 80 procenti no tām ir ieguldīti nekustamajā īpašumā.

Ko tad lai iesāk ar uzturēšanās atļaujām? Vajag tās dot nevis par iegādāto nekustamo īpašumu, glābjot bankas, kuru īpašumā tagad ir neatmaksāto aizdevumu ķīlas, ko Latvijā vairs neviens nepirks par trekno gadu cenām, bet gan par investīcijām reālajā ekonomikā, par attīstītu ražotņu un jaunu tehnoloģiju pārvietošanu šurp. Vajag izdarīt tā, lai uzturēšanās atļaujas vairotu pie mums speciālistu, biznesa vadītāju, kā arī īstu investoru skaitu.

Tad vairs nebūs svarīgi, kas viņi ir — Krievijas krievi vai Austrālijas latvieši.