Pirms kāda laika manā īpašumā nonāca dažas pirmskara 50 un 500 latu naudas zīmes. Man ļoti patīk vērīgi aplūkot skaistus vecus papīrus. Nauda man arī ļoti patīk, tāpēc es vērīgi un ar mīlestību aplūkoju šīs kupīras. Rezultātā es ievēroju šo un to interesantu.

Piemēram, es uzzināju, ka vīriešu un sieviešu skaistuma ideālus kopš tā laika ir skārušas atšķirīgas izmaiņas. Ja uz 1929. gada parauga meiteni mūsu laikabiedri skatās vienaldzīgi, tad vīrietis, kurš skatās tālajā nākotnē, vēl joprojām valdzina titulētās nācijas pārstāvjus, pat neskatoties uz matiem, kas sacēlušies stāvus — acīmredzot, no šausmām, ko cilvēks saskata tajā nākotnē.



Vēl es uzzināju, ka abas kupīras drukātas Lielbritānijā. Piecsimtniece bija uzticēta kompānijai Bradbury Wilkinson & Co, bet piecdesmitnieci drukājusi Thomas de la Rue & Co. Acīmredzot tā ar savu darbu vienmēr ir tikusi galā labāk, tāpēc joprojām strādā un 1983. gadā pat ir nopirkusi savu konkurentu.

Noskaidroju arī faktu, ka tolaik Latvijas Banku vadījuši divi cilvēki — Padomes priekšsēdētājs un galvenais direktors. Uz 1929. gadā izlaistās 500 latu naudas zīmes ir parakstījies priekšsēdētājs J. Celms, bet uz 1934. gada izlaiduma 50 latu kupīras — priekšsēdētājs A.Klīve. Taču  galvenais direktors ir viens un tas pats — uz abām kupīrām parakstījies K.Vanags, kurš turpināja vadīt banku arī padomju varas gados. Morāle: vadītāju vienmēr var nomainīt, bet to, kurš strādā, gan labāk neaiztikt.





Taču interesantākais atklājums mani gaidīja abu naudas zīmju centrā. Izrādās, savulaik Latvijas Banka ir neapdomīgi nozvērējusies mainīt šīs kupīras pret zeltu — 14,51613 grami pret piecdesmit latu naudas zīmi un desmitkārt vairāk — pret piecsimt latu naudas zīmi. Tādējādi, ņemot vērā mūsdienu zelta cenas — apmēram 23 lati par gramu, es varu saņemt 330 latus par katru 50 latu kupīru un 3300 latus — par 500 latu kupīru. Nav nemaz tik slikti mūsu pēckrīzes laikos!

Taču tik vienkārši nemaz nav, un vajadzētu padomāt par to, kādi šķēršļi var rasties manā ceļā pie mana simtsešdesmit gramus smagā zelta teļa. Skaidrs, ka iespējami trīs veidu — finansiāli, juridiski un politiski šķēršļi.

Tās abas ir banknotes (Latvijas bankas naudas zīme), ko laidusi klajā Latijas Banka, un tām ir jābūt nodrošinātām ar zelta rezervi, atšķirībā no kases zīmēm (Latvijas valsts kases zīme), ko emitēja Finanšu ministrija un kam nebija cita nodrošinājuma, kā vien finanšu ministra goda vārds. Uz tām redzams viņa paraksts.



Ar Latvijas zelta rezervi viss ir kārtībā: no apmēram 12,5 tonnām pirmskara zelta padomju valdības rokās nonāca tikai 1,6 tonnas zelta. Nu, kas nokļuvis padomju rokās, tas pazudis. Lielākā daļa rezerves — gandrīz 11 tonnas — glabājās ārzemju bankās, lielākoties Anglijā, un tika sekmīgi atgriezta Latvijā 1993. gadā. Tiesa, daļa no tās jau ir iztērēta, taču nepilnas astoņas tonnas vēl ir palikušas.

Īpaši daudz ar zeltu nodrošināto banknošu vairs nav palicis. Lieta tāda, ka pēc Latvijas iestāšanās PSRS apgrozībā nonāca padomju rublis, taču paralēli tika izmantoti arī lati, kuru kurss bija 1:1. Lats tika pieņemts kā norēķinu līdzeklis, taču apgrozībā vairs nenonāca. Tā turpinājās līdz 1941. gada martam, tāpēc lielākā daļa kupīru tika dabiskā kārtībā iztērētas.
 
Tātad finansiāli šķēršļi nevarētu rasties — pirmskara zelta rezerves pārpalikums daudzkārt pārsniedz veco latu kupīru pārpalikumu. Ne jau visas kolekcionāru rokās esošās kupīras ir tieši banknotes. Lielākā to daļa ir sīka nomināla kases biļetes — 5, 10 un 20 lati, kuru vērtība jau sākotnēji nebija nodrošināta zeltā. Turklāt biržā zelts taču kļūst arvien lētāks — kāpēc būtu jāžēlo?
 
Ar juridiskajiem šķēršļiem viss ir pavisam vienkārši — svēto un neapšaubāmo valstiskuma kontinuitātes koncepciju pie mums nepauž tikai sētnieki. Latvijas Republika ir tā pati, kas bija līdz četrdesmitajam gadam, Latvijas Banka ir atjaunota, zelts saglabājies Anglijas bankā. Atlicis tīrais sīkums — apmaksāt graudā parādzīmes, jo pēc būtības šīs banknotes ir parādzīmes.
 
Paradoksālu secinājumu ļauj izdarīt tikpat svētā un neapšaubāmā okupācijas koncepcija, jo vienīgais dokuments, uz kura pamata šīs banknotes izņemtas no apgrozījuma, ir PSRS Padomju tautas komitejas lēmums no 1941. gada 21. marta, ar kuru no 1941. gada 25. marta tika anulēti liti, lati un kronas. Tā kā Latvijā neviena instance neuzdrošināsies uzskatīt šo lēmumu par likumīgu, iznāk, ka  manā īpašumā nonākušās banknotes... vē joprojām ir apgrozījumā — tas ir likumīgs norēķinu līdzeklis!


Un te nu parādās politiskais šķērslis. Visiem ir skaidrs, ka mūsu Dzimtenē latviešu valsts netika radīta tāpēc, lai dotu kaut ko nelatviešiem. Gluži otrādi, latviešu valsts tika radīta, lai atņemtu mums pēc iespējas vairāk — tikai un vienīgi titulētās nācijas pašapliecināšanās un uzplaukuma labad. Tiesa, pēdējo piecu gadu laikā situācija šajā ziņā mainās. Ja agrāk atņēma nelatviešiem, lai atdotu latviešiem, tad tagad visbiežāk politkorekti atņem visiem.
 
Tātad process ieilgs un noslēgsies ne ātrāk, kā trešajā instancē, bet varbūt pat Eiropā, tātad aizņems vismaz trīs gadus. Taču procesa beigās gaidāma itin laba balva — ņemot vērā patreizējo zelta cenu, par kupīrām es saņemšu 625% no nomināla, kaut arī raksta sagatavošanas brīdī tās no kolekcionāriem bija iespējams nopirkt par 10 — 30% no nomināla, atkarībā no tā, kā tās saglabājušās. Šķiet, ka nākamajā dienā pēc raksta publicēšanas cena varētu pieaugt.
 
Kaut arī es esmu pārliecināts par to, ka man atteiks līdz pēdējai iespējai, jāpieprasa ir tagad, jo pēc tam būs par vēlu. Jau 1. janvārī lats tiks neatgriezeniski anulēts — tā vis nav kaut kāda Tautas komisāru padome, bet gan Eiropas komisāri, ar tiem strīdēties neizdosies. Tad arī daļa no zelta valūtas rezerves tiks nodota Eiropas CB apmaiņā pret ECB obligācijām, un var nepietikt zelta, ko man izmaksāt. Parādīsies arī papildu argumenti, lai man ateiktu.
 
Tāpēc sākumā es nosūtīju Latvijas Bankai vēstuli ar lūgumu brīvprātīgi apmainīt manā rīcībā esošās banknotes. Ja mēneša laikā viņi man atteiks — un tā neapšaubāmi notiks, — tad sūdzēšos tiesā.