Mūsdienās, kad informatīvā lauka iespaidā parastais cilvēks zaudē saikni ar realitāti un ierasto lietu kārtību, kultūrvēsturiskā mantojuma esamība kalpo par pēdējo šķērsli šim degradācijas procesam, kā arī par nozīmīgu bastionu cīņā par tradicionālo vērtību saglabāšanu.

Tās, savukārt, mūs visus apvieno, piesaista pie zemes, kultūras un morāles normām. Šobrīd galvenais valsts pārvaldnieks šīm vērtībām Latvijā ir Kultūras ministrija caur tai pakļautībā esošo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI).

Izvērtēsim, cik lielā mērā šī iestāde ir vērtību sargātāja, cik iznīcinātāja, un kā aizsargāties pret „kultūras sargu” degradējošo ietekmi uz mūsu zemi.

Daudzi īpašnieki, kuru būves vai zeme ir iekļauti valsts aizsargājamo kultūrvēstures objektu sarakstā vai atrodas to aizsardzības zonā, ir spiesti saskaņot savas ieceres ar VKPAI. To tālākā virzība tad ir atkarīga no daudziem faktoriem — objekta vēsturiskās nozīmības, iecerētajām izmaiņām, no inspekcijas noteiktajiem risinājumiem un ierobežojumiem, bet visvairāk — no īpašnieka ietekmes, jeb lobēšanas, spēka.
 

Vēsturiskās būves saglabāšana vai atjaunošana, lai arī cik tas liktos neiepējami, kultūras sargu vērtību skalā neatrodas pirmajā vietā.

Katru gadu Vecrīgas teritorijā uzrodas jaunas, mūsdienīgas, tāpēc — ainavu degradējošas, būves.

Apdraudēta ir jebkura vēsturiskā celtne, — fasādes „uzlabojumiem” var tikt pakļauta arī Doma baznīca. Bieži vien inspekcija par ainavu degradējošu ēku atzīst vēl pavisam izmantojamu vēsturisku namu, lai tā vietā tiktu izbūvēts reāli vidi degradējošs objekts.

Neviens saprātīgs cilvēks nenosauks Maxima veikalu Daugavas krastmalā par adekvātu Rīgas aizsargmūra saglabāšanas vai atjaunošanas risinājumu.



Bet tirgotājs jau neies no saviem līdzekļiem atjaunot mūri, kas nekad tam nenesīs nekādus ienākumus, ja tā vietā var uzcelt veikalu, kas ... „aizsargās un izcels senos mūrus”. Ne jau par plikiem mūriem tika maksāta milzu nauda.

Kamarina nama vietā uzceltais mūsdienīgais komplekss pie Rātsnama varbūt būtu pieļaujams kādā lauku mazpilsētā. Tomēr VKPAI vadītā komisija atrada pamatojumu, kāpēc šis būvējums ir nozīmīgs mūsu kultūrai un labi sader ar Rolanda statuju.

Vēl viens piemērs, kā tika apmierinātas lobētāja intereses, ir koka nama Dzirnavu ielā 36 liktenis. Ēkas nojaukšanu un tās fasādes elementu uznešanu modernas jaunbūves mansarda stāvā arhitekti nosauca par rekonstrukciju.



„Šis ir interesants risinājums .. un šāds interesants projekts ēkas stāvokli glābtu”, — tā saka J. Dambis.

Nākamais „risinājums” lobētāju interesēs varētu būt oriģinālās būves zīmējuma vai foto novietošana foajē vai pie ieejas jaunajā namā kā oriģināls vēsturiskās būves saglabāšanas veids.

Līdzīgs liktenis piemeklēja 19.gadsimtā būvēto koka namu Dīķa iela 6, Liepājā.



Tā iepriekšējais īpašnieks ēku atzina par izmantojamu, tāpēc to iegādājās un uzsāka tās atjaunošanu. Tomēr jaunais saimnieks — „Vienotības” biedrs Juris Aizezers — pēc iepriekšējā saimnieka maksātnespējas ātri atrada sev padotus „neatkarīgus ekspertus”, kas atzina ēku par būvētu no ķirmju bojātiem kokiem, par 80% sagruvušu un, tātad, nojaucamu.

VKPAI vajadzīgai atzinums sekoja automātiski. Ķirmji, izjūtot cieņu pret kultūru, laikam dzīvoja pusbadā, jo arī pēc 125-200 gadiem ēka nemaz netaisījās sabrukt. Nu šīs vēsturiskās celtnes vietā ir atvērusies autostāvvieta, kas tagad labāk atsedz ainavu ... uz Aizezeram piederošo stikla jaunbūvi „Gallery”.

Inspekcijas vadītājs — Juris Dambis — aizsargājamo teritoriju degradāciju skaidroja ar nespēju pretoties likumam, kas bieži vien esot īpašnieka pusē un par sliktu arhitektūras pieminekļa saglabāšanai.

Piekrītu, ka pistoles stobram ir liels ietekmes spēks, tāpat kā priekšnieka lēmumam. Tomēr cilvēkam vienmēr ir izvēle.

Bet varbūt pieminekļu sargātāji no Pils ielas ir vienādi labvēlīgi gan pret ēku iznīcinātājiem, gan arī pret tiem, kas vēlas tās atjaunot?

Nebūt ne.

Tālajā Vidzemes miestā — Raunā — atrodas viduslaiku pils.



Šai pilij vēl padomju laikos tika veikti nepieciešamie uzmērījumi (papildus iepriekšējos gadsimtos veiktajiem), un Rīgas Restaurācijas institūts izstrādāja galvenās ēkas restaurācijas projektu.

Tomēr, reaģējot uz priekšlikumu atjaunot Raunas pili, VKPAI galvenā arheoloģe pasludināja pieminekļa teritoriju par neaizskaramu arheoloģijas zonu, bet pašu celtni par neatjaunojamu principā, jo „ķieģelis vairs nebūs tas pats, kas toreiz”. Šāda pozīcija netraucē laiku pa laikam pilskalnā organizēt svētku pasākumus.

Tātad neko atjaunot šajās drupās nevarēs nekad, kamēr vien pastāvēs kultūras pieminekļu inspekcija pašreizējā veidolā.

Pilnīgi cita attieksme iestādei bija pret 17.-18.gadsimta apbūvi pašā Rīgas centrā, Melngalvju namam aizmugurē — Grēcinieku ielā 25.



Šeit, kur vēl 75 gadus atpakaļ lepni slējās arhitektūras pērles ar pildrežģa zelmiņiem, ir dota atļauja dzelzsbetona monstra izbūvei ar pazemes autostāvvietu. Uz vēsturisko būvju pamatiem! Bet kā tad ar senču mantojuma saglabāšanu? Jā, arheoloģiskā izpēte šeit ir paredzēta, bet pavisam citā līmenī, ar jau zināmu rezultātu — lai nenodarītu pāri ietekmīgajam lobistam un apjūsmotajam projektam.

Te kāds varbūt domā, ka valsts kultūras mantojuma sargātāji šādi rīkojoties pārkāpj likumu un darbojas pretēji iestādes uzdevumiem.

Nē, inspekcijas darbība ir pieskaņota mūsdienu vēsmām. Tās uzdevumos neietilpst vēsturiskā mantojuma saglabāšana, atjaunošana vai vismaz šo procesu veicināšana. Tās pamatuzdevums ir valsts kontrole pieminekļu aizsardzībā. Papildus tam iestāde nodrošina objektu dokumentāciju, dod attiecīgos norādījumus un izsniedz atļaujas.

To, cik stiepjams ir jēdziens „pieminekļa aizsardzība”, atklāj starptautiskās vadlīnijas, pie kurām VKPAI pieturas, sargājot tai uzticēto mūsu senču mantojumu:

"Vēsturisko pilsētu un apdzīvotu vietu konservācijas harta (Vašingtonas harta) norāda, ka mūsdienīgu elementu harmoniska iekļaušana apkārtējā vidē ir vēlama, jo šādi elementi palīdz bagātināt teritoriju. Valetas principi vēsturisko pilsētu un apdzīvoto vietu aizsardzībai un pārvaldībai papildina Vašingtonas hartu, paužot, ka mūsdienu arhitektūra var palīdzēt bagātināt pilsētu un apdzīvoto vietu, padarot pilsētas attīstības nepārtrauktību par mūžam aktīvu faktoru. […] Prioritātei ir jābūt kompozīcijas nepārtrauktībai, kas neizjauc vietas esošo arhitektūras kompozīciju, bet vienlaikus ļauj ienākt jauniem stiliem, kas ir saderīgi ar konkrētās vietas garu.”
 

Lai attaisnotu savas kultūras iznīcināšanu „starptautiskās sabiedrības” interesēs, tautai uzrāda „galvenā Atlantiskā partnera” vadlīnijas (hartas un principus) sistematizētam mūsu vēstures iznīcināšanas procesam.

Bet izrādās, ka iestādē darbojas arī ētikas kodekss. Tajā bez tā, ka darbiniekam jābūt godīgam, objektīvam, neatkarīgam un profesionālam, ir pirmo reizi pieminēts arī lobēšanas process.

Tā kā aktivitāšu saskaņošana attiecībā uz kultūras mantojumu ir apzīmēta kā lobēšana (un cilvēks, kas griežas VKPAI, ir lobists), tad šis process automātiski ietver visas terminam atbilstošās iezīmes.

Līdz ar to šī procesa rezultāts mūsdienu Latvijā praktiski vienmēr būs par sliktu tantiņai, kura dzīvo ainaviski un kultūrvēsturiski nozīmīgā ēkā, bet kurai sanācis kļūt par traucēkli ietekmīgam zellim, kurš šīs mājas vietā grib uzbūvēt modernu bordeli.

Vēl ētikas kodeksā ir dota netieša norāde, ka lobēšana ir jāsāk no piramīdas augstākajiem plauktiem, jo darbinieka ētika neļauj pašam saņemt dāvanas no lobētāja.

Tādejādi jaunu impulsu Dobeles, Cēsu un Raunas piļu atjaunošanā, ļoti iespējams, dos „efektīvs investors” un profesionāls lobists, kurš, „neizjaucot vēsturisko apjomu”, izveidos modernus atrakciju parkus šajos objektos, „ievērojot visas sabiedrības, it sevišķi, bērnu, intereses”.

Es pat varu nosaukt obligātos šādas ieceres realizēšanas etapus.

Pirmais (vai otrais, atkarībā no situācijas) — vizīte pie „pieredzējuša arhitektūras praktiķa ar ļoti skaidru nostāju un godīgu attieksmi pret savu profesiju, kas vienlaicīgi ir arī Kultūras ministrijas uzaicināts speciālists Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē”.

Šīm prasībām lieliski atbilst Andris Kronbergs, kura iecere — Grēcinieku ielā 25, Rīgā — „ir radīt mūsdienīgu arhitektūras risinājumu, atsakoties no vēsturisko stilu imitācijas, ēku, kuras tēls ir stāsts, filozofiski risinot zaudētas apbūves iespaida atgūšanu, kā arī kultūras mantojuma un mūsdienu arhitektūras attiecības.”

Spriežot pēc rezultātiem, Kronberga kungs ir ar pieredzi un krampi lobēšanā, tāpēc bez kādas minstināšanās un aplinkiem investoram ir jāsaka, ko viņš grib. Piemēram: „Gribu karuseļus un SPA centru virs Cēsu pils mūriem!” — Lūdzu! Arhitekts arī pateiks pie kā un kādā veidā ir jāgriežas Arhitektu savienībā un citās saistītajās instancēs procesa atbalstam.

Tālākais solis, jeb, varbūt, pats pirmais — pie ASV vēstniecības Kultūras atašeja. Iecere: sasaistīt uz mūžiem divu atlantisko partneru likteņus kultūras spirālē „no krustnešiem līdz brīvajai Latvijai cauri „amerikāņu kalniņiem”.
 

Ja ideja atašejam liksies pieņemama, amerikāņi, iespējams, piedāvās konsultantu vai partneri projektam, bet, jebkurā gadījumā, turpmākās durvis vērsies vaļā pašas.

Tālāk — pa taisno pie „Vienotības” kasiera. Tēvzemieši, lai arī ir tieši atbildīgi par nozari, vieni nevarēs nodrošināt nepieciešamo atbalstu šādai galvu reibinošai iecerei. Tāpēc ar galvenajiem partneriem jārunā uzreiz; tikai pēc tam ar tēvzemiešiem.

Tālākais ceļš, nu jau ar zaļo gaismu no piramīdas augšējiem plauktiem, būs pie masu mēdijiem: sabiedrības sagatavošanas pasākumiem. Juris Dambis vairs nebūs jāpārliecina. Varbūt pat tikties nevajadzēs, — mehānisms jau būs labi ieeļļots un uzvilkts turpmākajām aktivitātēm.

Tiesa, process nenotiks ātri — aizies daži gadi „sabiedrības informēšanas kampaņai”, projekta izstrādei, finansu-ekonomiskajai sadaļai un tml. lieltām, bet galvenais — paveikt visas formalitātes līdz ieceres „sabiedriskajai apspriešanai”, — kad tauta varēs diskutēt vairs tikai par karuseļa krāsu un augstumu...

Slavenais ārzemju latvietis Vilis Vītols aicināja latviešus neieguldīt ne santīma vācu kultūras mantojuma saglabāšanā. Tā kā krievu mantojums ir iznīcināms jau pēc noklusējuma, tad Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai ir plaša darba fronte mūsu dzīves kvalitātes uzlabošanā...

Bet kā pret to visu cīnīties?

Vispirms latvietim ir jāsaprot, kas grauj un kas sargā mūsu senču mantojumu. Tad, kad tas būs beidzot saprasts, ir jāatbalsta un jāiet kopsolī ar tiem, kuri stāv mūsu kopējo vērtību sardzē.

Tad ar laiku mainīsies arī oficiālie kultūras sargi.

Avoti:

http://www.diena.lv/arhivs/maja-kaps-debesis-12131151

http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/viedokli/ivars-kesenfelds-aizezers-apcakarejis-visus-pec-kartas/

http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/viedokli/it-ka-nama-dika-iela-6-nemaz-nebutu-bijis/

http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/vide/vkpai-konstrukciju-stavoklis-nav-iepriecinoss/

http://www.rpbv.lv/pazinojums-par-buvniecibas-ieceres-viesnicas-ekas-jaunbuve-grecinieku-iela-25-riga-nodosanu-publiska

http://www.rpbv.lv/uploads/sabiedriska_lidzdaliba/170914/VKPAI_atzinums.pdf

http://www.arhis.lv/index.php?action=product&cat_id=13&id=154

http://www.kulturaskarte.lv/lv/musdienu-arhitektura/sabiedriska-un-dzivojama-eka-riga-grecinieku-iela-25

http://www.lsm.lv/lv/raksts/kulturpolitika/kultura/loskutovs-aicina-piedaliities-grecinieku-iela-ieceretas-viesniic.a102875/

http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/4141-grecinieku_25_saga/

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/kronbergs-grecinieku-iela-iecereta-viesnica-inovativa-veida-saglabas-vesturisko-substanci-14073936

http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=5741