Nepilsoņu institūta pastāvēšanas dēļ krievu kopiena Latvijā zaudē 40% savas potenciālās ietekmes. Šādu viedokli pauda Nepārstāvēto parlamenta priekšsēdētājs Valērijs Komarovs uzstāšanās laikā 6. Krievijas līdzpilsoņu organizāciju konferencē.
 
Publicēsim uzstāšanās tekstu pilnībā.



Godātie līdzpilsoņi!

Savu uzstāšanos esmu sadalījis divās daļās.

Tā kā sabiedriskajā darbā esmu iesācējs, vispirms, izmantojot šo iespēju, savas runas pirmajā daļā es gribētu pastāstīt par viedokli, kāds man ir radies par situāciju to organizāciju sabiedriskajā darbībā, kas aizstāv Latvijā dzīvojošo krievu cilvēku intereses.
 
Uzstāšanās otrā daļa būs veltīta Nepārstāvēto parlamentam, tā vietai starp sabiedriskajām organizācijām un attīstības perspektīvām.
 
Minēšu dažus faktus, kuri spilgti raksturo krievu situāciju Latvijā (ar to es domāju visus cilvēkus, kuru dzimtā valoda, kurā viņi domā, ir krievu valoda). Tātad: izglītība krievu valodā tiek lēnām plānveidīgi izbeigta, krievu skolām nepieciešamo pasniedzēju sagatavošana krievu valodā ir pārtraukta jau sen, tiek izdarīts pastāvīgs spiediens uz krievu izglītības iestādēm.
 
Krievu valoda ir izslēgta no jebkādas oficiālas saziņas: krievu skaits mūsu valsts pārvaldes orgānos sastāda mazāk nekā 5%, bet augstākajā varas ešelonā – mazāk nekā 1%. Šis cipars ir daudz mazāks nekā valsts krievu iedzīvotāju daļa kopumā (37%), bet arī daudzkārt mazāks nekā Latvijas pilsonību ieguvušo krievu iedzīvotāju (25% pilsoņu) skaits; divām piektdaļām valstī dzīvojošo krievu ir atņemtas galvenās politiskās tiesības; tiek izdarīts pastāvīgs spiediens uz krievu iedzīvotāju vērtībām un simboliem.


Ar integrācijas un saliedētības lozungiem mums tiek piedāvāta nevis līdztiesīga sadarbība mūsu kopējā valsti uz savstarpējas cieņas pamatiem, bet gan atteikšanās no savām vērtībām un vienpusēja asimilācija.


Nevarētu teikt, ka nekāda uzlabošanās nav redzama, taču, neskaitot nelielus kosmētiskus uzlabojumus, ko bieži vien provocē ārējs spiediens, kopējā situācija tikai pasliktinās.

Kāpēc mēs soli pa solim zaudējam pozīcijas, neskatoties uz lielo skaitu organizāciju, kam būtu jāaizstāv  krievu kopienas intereses?


Manuprāt, galvenie iemesli ir sekojoši: kopienas kā tādas vēl nav, vai arī tā ir ļoti vāja. Krievi Latvijā neuztver sevi kā grupu ar kopīgām interesēm. Nav atsevišķas grupas pašidentifikācijas, atsevišķas no Krievijā vai Eiropas valstīs dzīvojošajiem krieviem. Nav pleca sajūtas. Nav spilgti izteiktu mērķu, kas būtu kopīgi lielākajai daļai krievu Latvijā. Nav arī vienotas organizācijas, kas efektīvi aizstāvētu šīs intereses gan politiskā, gan sabiedriskā laukā, gan valsts iekšienē, gan ārvalstīs. Kopiena neatbalsta savus piekritējus ar resursiem vai finansēm.
 
Rezultāts ir likumsakarīgs: organizāciju ir ļoti daudz, tās ir sašķeltas, to vidū sastopamas pseidoorganizācijas, savdabīgi „Potjemkina ciemi”, ir arī tā saucamie valdošās elites piebarotie „labie krievi”. Slēpjoties aiz krievu interesēm, organizatori bieži darbojas savu politiskajās un ekonomiskajās interesēs. Redzot šo raibo dažādību, normālam cilvēkam rodas vēlme attālināties – daudzos gadījumos tieši tā arī notiek. Krievu aktivitāte ir ļoti zema.
 
Vēl viens jautājums ir saistīts ar resursiem. Bieži vien organizācija tiek finansēta uz organizatoru un nelielas aktīvistu grupas rēķina, kā arī pateicoties dažiem no āzemēm saņemtiem grantiem vai nedaudziem vietējiem sponsoriem. Diemžēl grantu saņemšanas shēma nebūt nav vienkārša un pārskatāma, un grantu devēju mērķi ne vienmēr sakrīt ar Latvijas krievu kopienas interesēm.
 
Finansiālās nestabilitātes dēļ zūd iespēja plānot resursus ilgtermiņa periodā, tātad nav iespējas plānot ilgtermiņa darbību. Rezultātā organizāciju aktivitāte sašķeļas īstermiņa akcijās, kas pieskaņotas noteiktiem datumiem. 


Darbībām pietrūkst secības, neizdodas panākt rezonanses efektu un spiediena palielināšanu. Organizāciju kopējie resursi nav nemaz tik sīki, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, taču tie ir sašķelti un netiek izmantoti koordinēti, tāpēc efekts ir tik sīks.

Kāda tad ir izeja no izveidojušās situācijas? Manuprāt, ir jāapvieno spēki un resursi. Piemēram, iespējams izveidot Latvijas krievu kopienas fondu. Tā radīšanas mērķi: resursu koncentrācija, dažādu organizāciju darbību koordinācija un finansiāli organizatoriskais atbalsts.
 
Par visu tā vai citādi krievu kopienas intereses aizstāvošo organizāciju uzdevumu kļūs informācijas sniegšana krievu tautības cilvēkiem par nepieciešamību radīt fondu, par tā mērķiem un galvenais – par to, cik nepieciešams KATRAM savu iespēju robežās piedalīties kopējās lietas finansēšanā. Ja krievu kopiena neaizstāvēs savas intereses, neviens cits to nedarīs. Ja mēs šim nolūkam netērēsim savu naudu, savu laiku un enerģiju, — neviens cits to nedarīs.
 
Pirmā perioda mērķis ir stabila masveida finansējuma radīšana no Latvijas krievu kopienas puses ar ikgadēju biedra naudas nomaksu iespēju robežās. Pat 3 lati gadā no katra pieaugušā krievu tautības Latvijas iedzīvotāja akumulēs līdzekļus, kas pašlaik šķiet pilnīgi neticami – vairāk nekā 1,5 miljonus latu.
 
Tādi līdzekļi ļaus sākt vairāku kopienai nepieciešamu pastāvīgo projektu realizāciju. Starp tiem iespējams minēt sava neatkarīga, patiešām sabiedriska masu mēdija izveide, kas ļaus godīgi atainot notiekošo valstī neatkarīgi no reklāmdevēju, sponsoru un īpašnieku kaprīzēm (atmiņā ataust krievu žurnālistikas krīze Latvijā un pavisam svaigais piemērs ar «Час» un «Вести сегодня»).
 
Apstākļos, kad norit pastāvīga smadzeņu skalošana ar vienpusējiem, tendencioziem, bieži vien tīši fabricētiem viedokļiem par XX gadsimta vēsturi, Latvijā, Rīgas centrā ir jāizveido muzejs „Latvija – XX gadsimts”, kura ekspozīcijās uzskatāmi, interesanti un interaktīvi būtu atainots mūsu viedoklis par notikumiem mūsu valstī šī sarežģītā, taču vienlaikus arī tik auglīgā perioda laikā.
 
Mums jācenšas aktīvi izplatīt savu viedokli krievu vidē, jāpiedāvā tas kā „oficiālās” ideoloģijas alternatīva visiem interesentiem.


Bilingvālās izglītības sistēmas ieviešana krievu skolās notika jau pirms 7 gadiem, taču publiskajā vidē vēl joprojām nav nekādu objektīvu datu par to, kā tā ietekmējusi krievu jauniešu akadēmiskās zināšanas un psiholoģisko noskaņojumu. Taču pat krievu vidē jau skan apgalvojumi par to, ka bilingvālā sistēma – tā ir nākotne, un nekādu iemeslu strīdiem nav. Šādu viedokli es uzskatu par nepamatotu un kaitīgu. Visai kopienai ir jāizprot šī grandiozā eksperimenta rezultāti, tāpēc nepieciešams kompetents neatkarīgs komplekss pētījums par bilingvālās izglītības sistēmas ietekmi krievu skolās. Kam to vajadzētu finansēt? Sorosam? Latvijas Izglītības ministrijai? Vai Krievijai? Kāda viņiem daļa par mūsu bērniem? Tikai mēs paši varam pasūtīt šādu pētījumu, ja vien, protams, vēlamies uzzināt patiesību.  
 
Pēc tam, kad tiks radīts fonds un tā koordinācijas padome, mēs varēsim lobēt savas intereses pašvaldību, valsts un Eiropas Savienības līmenī. Atbalstīt politiskās kustības, kas aizstāv mūsu intereses. Atbalstīt labāko krievu jauniešu attīstību un izglītību. Atbalstīt kultūras un izglītojošos projektus. Mēs varēsim pat organizēt pašpalīdzības kasi finansiāla atbalsta sniegšanai kopienas locekļiem, organizēt bezmaksas  juridisko dienestu un, ja radīsies šāda vēlēšanās, arī uzņēmēju klubu.
 
Tas viss būs iespējams, ja mums izdosies pārliecināt Latvijā dzīvojošos krievus par to, ka mums ir jāapvieno savi resursi un spēki, ja mēs spēsim attaisnot viņu uzticību.
 
Tagad gribētu teikt dažus vārdus par pašu Nepārstāvēto parlamentu. Tā ir sabiedriska iniciatīva – leģitīms, pilsoņu un, pats galvenais – arī nepilsoņu – ievēlēts orgāns, kurš varēs pārstāvēt to cilvēku intereses, kuri vēlas panākt, lai tiktu pārtraukta  daļas Latvijas pamatiedzīvotāju tiesību ierobežošana no pārējo pamatiedzīvotāju puses. Pēc būtības, runa ir par to, ka jāpārtrauc sabiedrības dalīšana „pareizajos” un „violetajos”, par segregācijas pārtraukšanu. Parlamentā ievēlēti 30 pārstāvji, kuriem cilvēki ir uzticējuši pārstāvēt savas intereses šajā jautājumā.
 
Neiedziļināšos organizācijas izveides vēsturē, tā noritēja jūsu acu priekšā, jums pašiem piedaloties. Par agru vēl memuārus rakstīt. Nepārstāvēto parlaments – tā ir viena jautājuma organizācija. Taču Latvijas nepilsoņi ir mūsu valsts mūsdienu sabiedriski politiskās iekārtas stūrakmens.

Nepārstāvēto  parlamenta uzdevums tuvākajā laikā ir sabiedrības un politiskās elites uzmanības piesaistīšana nepilsoņu problēmām gan mūsu valstī, gan aiz tās robežām. Sabiedriskās domas maiņa par nepilsoņu institūta tūlītējas likvidācijas nepieciešamību. Iespējamo šī jautājumu risinājumu piedāvāšana.
 
Tuvākajā laikā mēs turpināsim vizītes Briselē, kuru gaitā sniegsim daudzajiem Eiropas parlamenta pārstāvjiem, ierēdņiem un nevalstisku organizāciju aktīvistiem informāciju par Latvijā notiekošo. Diemžēl, neskatoties uz mūsu priekšgājēju pieliktajām pūlēm, esmu spiests konstatēt, ka nepilsonības problēma Latvijā nav zināma ārpus dažiem šādos jautājumos specializētiem kabinetiem. Latvijas elitei ir izdevies šo jautājumu pabāzt pagultē. Tātad mūsu uzdevums ir panākt, lai pirms Latvijas kļūšanas par ES galvu un visā tās prezidentūras laikā visa Eiropa būtu informēta par nepilsoņu problēmu. Mēs ceram piesaistīt autoritatīvus starptautiskos mediatorus pārrunu procesa noregulēšanai ar valsts valdību.
 
Mēs uzskatām, ka nepilsoņu problēma – tā nav tikai pašu violeto pasu īpašnieku, bet gan visu krievu un visas valsts sabiedriski politiskās iekārtas problēma.
 
Tāpēc mums vispirms ir jāparāda krievu kopienais kopējais problēmas skatījums: daudzo kopienas locekļu nepilsoņa statuss lielā mērā bojā kopienas iespējas ietekmēt valstī notiekošo. Līdz ar nepilsoņiem mēs zaudējam 40% savas potenciālās ietekmes.

No otras puses dialogam starp latviešiem un krieviem ir jākļūst aktīvākam, jo valsts, kuras pamatā ir vienas iedzīvotāju daļas cīņa pret otru, ir daudz vājāka. Mēs tērējam milzum daudz enerģijas iekšējā cīņā, nevis mums svarīgu mērķu sasniegšanai.
 
Tāpat kā visas pārējās organizācijas, arī Nepārstāvēto parlaments saskaras ar tādām pašām organizatoriskajām un finansiālajām grūtībām. Uzskatu, ka arī mūsu darbība nespēs sasniegt maksimālo līmeni, ja mums neizdosies apvienot kopienu kādā lielā projektā.
 
Uzstāšanās noslēgumā es gribētu atgādināt kādu leģendu: „Kur slēpjas mūsu dzimtas spēks, — tēvs jautāja dēlam, — mēs taču ne ar ko neatšķiramies no citiem cilvēkiem?” Tēvs iedeva viņam vienu žagariņu un lūdza salauzt. Pēc tam viņš lūdza dēlu pamēģināt salauzt klēpi zaru...