Šobrīd nav pa rokai Albēra Kamī grāmatas „Dumpinieks” un, atklāti sakot, slinkums meklēt internetā citātus. Taču Kamī formulējuma būtība (šajā ziņā es viņam pilnībā piekrītu) ir sekojoša: dumpis nerodas no sliktiem dzīves apstākļiem vien.

Cilvēks protestē pret centieniem pārvērst sevi par lietu, kurai nav ne tiesību izlemt, ne gribas. Brīdī, kad tu apzinies, ka  tevi grib pārvērst vai jau ir pārvērtuši par kaut kādu mēbeli, ko var iebīdīt putekļainā pažobelē, nokrāsot pēc savas gribas vai vienkārši izmest atkritumos, rodas dzirkstele, no kuras dzimst dumpja liesma.

Ne jau vienmēr dumpis nozīmē barikādes un mašīnu dedzināšanu. Dumpis — tā ir arī balsošana, paužot protestu, arī atteikšanās runāt tā cilvēka valodā, kurš tevi pārvērš par priekšmetu, tā ir jebkura no augšas nākošas iniciatīvas mēma sabotāža. Tā ir tīri cilvēciska sabotāža — cilvēks instinktīvi pretojas, lai nepieļautu, ka viņu padara par mēbeli.

To latviešu nacionālisti centās izdarīt ar krieviem, taču numurs neizdevās. Šķiet, ka nu jau vairs arī neizdosies. Es lepojos ar to, ka manis un manu biedru iniciētais referendums ir ļāvis Latvijas krievu tautības iedzīvotājiem atteikties no inerta priekšmeta stāvokļa un skaļi atgādināt par sevi, par savu eksistenci un savām vēlmēm. Notikušais nav licis valdošajai elitei izdarīt saprātīgus secinājumus, viņi ir „ieslēguši strausa režīmu”: noticis kaut kas briesmīgs taču es to neesmu ievērojis, tātad nekas briesmīgs nav noticis. Patiesībā taču ir izcēlies dumpis. Kaut miermīlīgs, labticīgs dumpis, tomēr tas ir dumpis. Tā sekas nāksies just ilgi. Dumpja laikā cilvēks iztaisno muguru. Viņa organisms iegaumē to, kāda ir sajūta, kad mugura ir iztaisnota, un cenšas atkal atgriezties šajā stāvoklī.

Apzināti neminēšu ar „vēsturisko taisnīgumu” saistītus argumentus. Galu galā, no bezgalīgā vēstures maisa iespējams izvilkt argumentus, pēc savas patikas. Lai nu šī nodarbošanās paliek burvju māksliniekiem. Vēršoties pie latviešiem, gribu teikt tikai to, ka tagad vairs neizdosies attiecībās ar krieviem nostaties pozīcijās „cilvēks — lieta”.  Vai nu tas būs dialogs „cilvēks — cilvēks”, vai arī konflikts. Dumpis.

Pašlaik gandrīz visa LR valdošā elite ir „latviskās Latvijas” idejas pārņemta, kurā krieviem piešķirta folkloristiskās minoritātes, tas ir, „lietas” loma. Nespēju saskatīt nevienu pašu latviešu līderi (vai vismaz vidēja politiskā kalibra figūru), kurs gribētu ar krieviem pārrunāt valodas, pilsonības un izglītības problēmas.

Vai pastāv kādi ārējie vai iekšējie faktori, kas varētu mainīt situāciju, ļautu pāriet no piezemēta konflikta pie sadarbības? Vārdu sakot, vai vispār pastāv tādas politiskās problēmas, par kurām lielākajai daļai latviešu un krievu viedoklis ir līdzīgs?

 
Atteiksimies no vecā… dzimuma

Pēdējā laikā esmu sācis interesēties par Eiropā notiekošajiem politiskajiem procesiem. Latviešu mediji gan stāsta par šiem procesiem, taču haotiski, bez jebkādas sistēmas.  Sadrumstalotās informācijas plūsmās pazūd galvenais: Rietumos notiek revolūcija (tieši tā). Šīs revolūcijas ideoloģiju man nosacīti gribētos dēvēt par „kreisi liberālu” vai „liberāli sociālistisku”. Par revolūcijas dzinēju un fanātisko pirmo nodaļu ir kļuvuši kreisie: sociālisti, sociāldemokrāti, „zaļie”, vakarējie komunisti, anarhisti un citi. Pat laikā, kad pie stūres Eiropas valstīs stājas labējās vai labēji kristīgās partijas, revolūcijas process tikai nedaudz palēninās,  taču neapstājas.

Domāju, daļa lasītāju tūlīt skeptiski nosmīnēs, kad teikšu, ka manuprāt, šīs liberāli sociālistiskās revolūcijas mērķis ir visai ambiciozs — radīt jaunu cilvēku, brīvu no jebkādas tradicionālās identitātes: etniskās, reliģiozās utt. Arī no dzimuma identitātes, ko pat nesaudz neērti saukt par „tradicionālo” (pareizāk gan būtu teikt — „dabisko”). Liberāli sociālistiskie revolucionāri visas cilvēka tradīcijas un dabiskās tieksmes uzskata par agresijas, dominēšanas, vardarbības un neiecietības potenciālu. Tāpēc visu vajag nivelēt, jeb, kā pašlaik pieņemts teikt, pilnībā atiestatīt.

Kam piešķirta revolūcijas upuru loma? Tie, protams, ir tādi sociālie institūti, kā baznīca un ģimene. Personiskā līmenī — vīrieši, ko pieņemts saukt par „pārāk vīrišķīgiem”. Starp citu, tieši tāds ir Berluskoni vajāšanas pamats. Protams, viņš nav nekāds eņģelis, taču, ja viņš būtu homoseksuāls (šajā ziņā es piekrītu Putinam), viņš nekad nebūtu saskāries ar šāda veida problēmām. Kā redzam, brīvība neattiecas uz visiem seksuālās aktivitātes veidiem.

Starp citu, nekādu slepenu sazvērestību es saskatīt nevaru. Drīzāk tas viss līdzinās masveida prāta aptumsumam. Dzimumu revolūcijas idejas tiek aprakstītas pilnīgi atklāti: gan no politiskajām un zinātnes tribīnēm, gan masu informācijas līdzekļos. Tiesa, pēc savas būtības revolucionālā ideoloģija tiek slēpta ar ierasto tiesību aizsardzības retoriku: aizsargāsim bērnus no sliktiem vecākiem, pasargāsim gejus no „homofobiem” utt.

Mans personiskais viedoklis par šo revolūciju ir negatīvs. Tā gluži kā vēzis ir sagrauzis kreiso kustību Eiropā no iekšienes — tā ir pārvērtusies par cīņu par vīrieša tiesībām kopoties ar vīrieti un lepni paziņot par to visai pasaulei (t.s. coming out). Glamūrīgais varavīkšņotais karogs ir nomainījis traģisko un lepno sarkano.

Nu, varu atkārtot nesenos Alēna Delona vārdus: „Man saka, ka man esot jāpielāgojas un jāiet kopsoli ar laiku... Es esmu ļoti sliktās domās par mūsu laikmetu, kas cenšas visu nedabisko padarīt par normu.” Alēns Delons arī ir „pārāk vīrišķīgs”.

 
Pret ko draudzēsimies?

Atgriezīsimies pie situācijas, kas izveidojusies Latvijā. Man ne prātā nenāk strīdēties ar tiem, kas naivi domā, ka Satversmes 110. pants (“laulība = vīrieša un sievietes savienība”) vai frāze par “kristīgajām vērtībām”, ko, šķiet, gatavojas iekļaut preambulā, aizsargās Latviju kā loks, ko ap sevi novilka Gogoļa varonis Homa Bruts. Nelīdzēs. Taču kopīga krievu un latviešu rīcība var novilkt robežu liberāli sociālistiskās revolūcijas triumfālā gājiena priekšā.

Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no tautības, negatīvi vērtē gan viendzimuma laulību legalizāciju, gan jauno eiropeisko bērnu audzināšanas sistēmu. Šķietami nevainīgajiem metodiskajiem līdzekļiem („Diena, kad Kārlis bija Karlīna” utt.), ko popularizē labklājības ministre Viņķele, sekoja negatīva reakcija no 58 sabiedrisko organizāciju puses. Tātad vismaz puse Latvijas sabiedrības vērīgi seko Eiropā notiekošajiem procesiem un saprot, ka šie metodiskie līdzekļi ir tikai pirmais mēģinājums, bet stratēģiskais mērķis ir zēnu un meiteņu pārvēršana par būtnēm ar izplūdušu dzimuma identitāti. 
Starp citu, pieminēšu, ka sabiedrības „Sargāsim mūsu bērnus” ieteikti likuma par bērnu tiesību aizsardzību grozījumi pašlaik tiek pārbaudīti. Eksperti, pie kuriem griezās CVK: Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija, Saeimas Juridiskais birojs, ombudsmena birojs, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Latvijas Bērnu fonds. Ekspertu saraksts ir iespaidīgs: pēc būtības, četri no sešiem pārstāv valdību, taču tajā nav iekļauta neviena atbilstošā sabiedriskā organizācija. Ar mūsu grozījumu saturu iespējams iepazīties šeit.

Kreisi liberālais projekts uzbrūk arī etniskajai identitātei. Neskatoties uz to, ka liela daļa latviešu ir gatavi braukt otrajā klasē, lai tikai krievi brauktu trešajā, tomēr perspektīvai izkust eiropeiskajā kopējā katlā vajadzētu šķist biedējošai arī viņiem.

Latvijas krievu tautības iedzīvotāju vidū saglabājas zināmas cerības, ka Eiropas Savienības priekšniecība iejauksies un palīdzēs atrisināt mūsu problēmas. Galu galā, vispārējie tiesību aizsardzības standarti, turklāt vēl vienā politiskajā telpā, par kādu ir kļuvusi ES, taču nevar darboties pēc principa: šos sargājam, tos — ne. Izrādās, ka tomēr var. Rusofobija ir guvusi pārsvaru: mēs redzam, ka Latvijā un Igaunijā dzīvojošie krievi Eiropā vispār netiek uzskatīti par tiesību aizsardzības objektu. Objekts numur viens, galvenā prioritāte ir LGBT-community.

Tas nav nekāds jaunums, arī agrāk gan latviešu, gan krievu vidū ir bijis pietiekami daudz eiroskeptiķu. Par jaunumu ir kļuvusi dzimumu problemātikas aktualizācija politiskajā līmenī. Tikai pirms dažiem gadiem šķita, ka tā ir nenopietna izklaide, turklāt tas viss noritēja ļoti tālu, un mūs skāra visai maz. Pašlaik jau ir skaidrs, ka tā ir mērķtiecīga politika un jaunievedumi tiks ieviesti stingri. No ekonomiskās nelaimes iespējams bēgt uz kādu Eiropas valsti ar augstāku labklājības līmeni, bet uz kurieni bēgt no „progresīvās” bērnu audzināšanas sistēmas, kuras ietvaros vecāku loma tiks minimizēta līdz nullei? Atliks tikai pretoties vai padoties — trešās iespējas nebūs.

Kad sākas runas par bērniem, cilvēki strauji  kļūst gudrāki. Pelēkās šūniņas sāk strādāt intensīvākā režīmā. Iespējams, tas skan izaicinoši, taču latviešiem nav ne mazāko cerību aizstāvēt savas tradicionālās vērtības bez krievu un Krievijas palīdzības. Protams, par šo palīdzību nāksies maksāt, risinot jautājumus, kam ir liela nozīme krievu acīs: pilsonība, krievu izglītības iespēju garantijas utt.
Rodas jauna, neparasta situācija, kurā par Krievijas sabiedroto Rietumeiropā var kļūt labējā, konservatīvā Eiropas sabiedrības daļa. Viņiem vienkārši nav kur sprukt. Pacēlumu izjutusī liberāli sociālistiskā revolūcija to noslaucīs ceļa malā. Ja tālāk viss ritēs tāpat kā pašlaik, pēc kādiem gadiem desmit rietumu kristiešiem nāksies atgriezties katakombās...

Noslēgumā gribu teikt dažus vārdus kluba biedriem — latviešiem. Jūs varat mani uzskatīt par „ekstrēmistu”, „šovinistu”, „Maskavas roku” vai vēl kaut ko. Domājiet, kā vēlaties, man tas nešķiet īpaši svarīgi. Taču, pat ja es būtu pats sātans cilvēka ādā, vajadzētu ieklausīties manis teiktajā. Es esmu viens no nedaudzajiem cilvekiem Latvijā, kurš prot domāt nebanāli. Tieši tā jums pašlaik pietrūkst — ar svaigu skatienu paskatīties uz pasauli un pašiem uz sevi šajā pasaulē.