Labdien, godātie Federācijas Padomes locekļi, godātie Valsts Domes deputāti! Godātie Krimas Republikas un Sevastopoles pārstāvji – viņi ir šeit, mūsu vidū. Krievijas pilsoņi, Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji! (Aplausi.)

Godātie draugi, šodien mēs esam sapulcējušies ļoti svarīgā pasākumā, kam, pēc visu mūsu domām, ir milzīga vēsturiska nozīme. 16. martā Krimā noritēja referendums. Tas pilnībā atbilda demokrātiskajām procedūrām un starptautiskajām tiesību normām. Balsošanā piedalījās vairāk nekā 82 procenti vēlētāju. Vairāk nekā 96 procenti izteicās par atkalapvienošanos ar Krieviju. Šie skaitļi ir ļoti pārliecinoši.
 
Pilnīgi pietiek ar vispārējām zināšanām par Krimas vēsturi, zināšanām par to, ko Krievija nozīmē Krimai, bet Krima – Krievijai, lai saprastu, kāpēc izvēle bija tieši tāda.

Krimu caurauž mūsu kopīgā  vēsture un lepnums. Šeit ir senā Hersona, kur tika kristīts svētais kņazs Vladimirs. Viņa gara varoņdarbs – pāriešana pareizticībā – kļuva par kultūras, vērtību un civilizācijas pamatu, kas apvieno Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas tautas. Krimā ir apglabāti krievu kareivji, kuri 1783. gadā izcīnīja Krimas pievienošanu Krievijas valstij. Krima – tā ir Sevastopole, leģendārā pilsēta, pilsēta ar unikālu likteni, pilsēta-cietoksnis un Krievijas Melnās jūras kara flotes dzimtene. Krima – tā ir Balaklava un Kerča, Malahova kurgāns un Sapunkalns. Šīs vietas mums ir svētas, tie ir krievu kareivju slavas un neredzētās drosmes simboli.

Krima ir unikāla dažādu tautu kultūru un tradīciju saplūduma vieta. Tāpēc tā ir tik līdzīga plašajai Krievijai, kurā gadsimtu gaitā nav izgaisis neviens etnoss. Krimā dzīvoja un plecu pie pleca strādāja krievi un ukraiņi, Krimas tatāri un citu tautu pārstāvji, saglabājot savu savdabību, tradīcijas, valodu un ticību.

Starp citu, šodien starp 2 miljoniem 200 tūkstošiem Krimas pussalas iedzīvotājiem dzīvo gandrīz pusotrs miljons krievu, 350 tūkstoši ukraiņu, kuri par savu dzimto valodu lielākoties uzskata krievu valodu, un aptuveni 290 – 300 tūkstoši Krimas tatāru. Referenduma rezultāti liecina par to, ka arī starp Krimas tatāriem lielākā daļa ir orientēti uz Krieviju.

Jā, bija laiks, kad Krimas tatāri, tāpat kā daudzas citas PSRS tautas, tika cietsirdīgi un nežēlīgi apspiestas. Teikšu tikai to, ka tolaik represijām tika pakļauti miljoniem visdažādāko tautību cilvēku, it īpaši – krievu cilvēku. Krimas tatāri ir atgriezušies savā zemē. Es uzskatu, ka jāpieņem visi nepieciešamie politiskie lēmumi un jārisina ar likumdošanu saistītie jautājumi, kas dos iespēju noslēgt Krimas tatāru tautas reabilitācijas procesu, lēmumi, kas atjaunos viņu tiesības un labo slavu pilnā apjomā.

Mēs ar cieņu izturamies pret jebkuras Krimā dzīvojošās nacionalitātes pārstāvjiem. Tās ir viņu kopīgās mājas, viņu mazā Dzimtene, un būs pareizi, ja Krimā – es zinu, Krimas iedzīvotāji to atbalsta, — būs trīs līdztiesīgas valsts valodas: krievu,  ukraiņu un Krimas tatāru valodas.
Godātie kolēģi! Cilvēku sirdīs un prātos Krima vienmēr ir bijusi neatņemama Krievijas daļa. Šī taisnīguma apziņas balstītā pārliecība bija nesatricināma, tā tika nodota no paaudzes paaudzē, tās priekšā bezspēcīgs bija gan laiks, gan apstākļi, bezspēcīgas bija visas dramatiskās pārmaiņas, ko esam pārdzīvojuši, ko pārdzīvojusi mūsu valsts XX gadsimtā.

Boļševiki – lai par viņiem spriež Dievs – pēc revolūcijas dažādu apsvērumu dēļ lielu vēsturiskās Krievijas dienvidu teritorijas daļu iekļāva Ukrainas savienotās republikas sastāvā. Tas tika darīts, neņemot vērā iedzīvotāju nacionālo sastāvu, un pašlaik tie ir Ukrainas  dienvidaustrumu rajoni. 1954. gadā tika pieņemts lēmums par Krimas apgabala nodošanu Ukrainai. Pie viena tika atdota arī Sevastopole, neskatoties uz to, ka tolaik tā bija vissavienības nozīmes pilsēta. Šo lēmumu ierosināja Padomju Savienības Komunistiskās partijas galva Hruščovs. Kas viņu uz to pamudināja – vēlme iegūt Ukrainas partijas nomenklatūras atbalstu vai izlīdzināt savu vainu par masu represiju organizāciju Ukrainā 30. gados – šo jautājumu atstāsim vēsturniekiem.

Mums ir svarīgs kas cits: šis lēmums tika pieņemts, neskatoties uz acīmredzamiem jau tolaik spēkā esošiem konstitucionālo normu pārkāpumiem. Jautājums tika atrisināts kuluāru līmenī, paklusām, savā starpā. Protams, totalitāras valsts apstākļos par Krimas un Sevastopoles iedzīvotāju viedokli neviens neinteresējās. Viņi tika nostādīti fakta priekšā. Protams, jau tolaik cilvēki bija neizpratnē par to, kāpēc Krima pēkšņi ir kļuvusi par Ukrainas teritoriju. Taču principā – mēs visi saprotam, ka tas ir jāsaka atklāti – šis lēmums tika uztverts kā zināma formalitāte, jo teritorija tika nodota vienas lielas valsts robežās. Tolaik bija pilnīgi neiespējami iedomāties, ka Ukraina un Krievija varētu nebūt kopā, ka tās varētu būt dažādas valstis. Taču tā notika.

Diemžēl par realitāti kļuva tas, kas šķita pilnīgi neticams. PSRS sabruka. Notikumi attīstījās tik strauji, ka tikai nedaudzi pilsoņi izprata tālaika notikumu un to seku dramatismu. Daudzi cilvēki gan Krievijā, gan Ukrainā, gan arī citās republikās cerēja, ka tolaik izveidotā Neatkarīgo Valstu Sadraudzība kļūs par kopējā valstiskuma jauno formu. Viņiem taču tika solīta gan kopēja valūta, gan vienota ekonomiskā telpa, gan kopīgi bruņotie spēki, taču tie bija un palika tikai solījumi. Lielā valsts sabruka. Un brīdī, kad izrādījās, ka Krima pēkšņi atrodas citā valstī, visa Krievija saprata, ka ir apzagta, pat aplaupīta.

Vienlaikus nākas atklāti atzīt, ka arī pati Krievija, suverenitāšu parādes iniciatore, veicināja Padomju Savienības sabrukumu, bet pēc PSRS sabrukuma aizmirsa gan Krimu, gan arī Melnās jūras flotes galveno bāzi – Sevastopoli. Miljoniem krievu vakarā devās gulēt vienā valstī, bet pamodās aiz tās robežām. Vienā mirklī viņi kļuva par mazākumtautībām bijušajās padomju republikās, un krievu tauta kļuva par vienu no lielākajām, iespējams, pat vislielāko sadalīto tautu pasaulē.

Pašlaik, kad pagājuši jau daudzi gadi, man ir nācies dzirdēt, kā Krimas iedzīvotāji vēl pavisam nesen teica, ka tolaik, 1991. gadā, viņi tika nodoti no rokas rokā, gluži kā kartupeļu maiss. Grūti būtu tam nepiekrist. Kur tad ir Krievijas valsts? Nu, bet Krievija? Tā tikai nokāra galvu un samierinājās, norija aizvainojumu. Tolaik stāvoklis mūsu valstī bija tik smags, ka tā vienkārši nespēja aizstāvēt savas intereses. Taču cilvēki nespēja samierināties ar kliedzošo vēsturisko netaisnību. Visus šos gadus gan pilsoņi, gan daudzi sabiedriskie darbinieki ne vienu reizi vien ir teikuši, ka Krima ir Krievijas zeme, Sevastopole – krievu pilsēta. Jā, mēs visi to lieliski sapratām, jutām savā sirdī un dvēselē, taču nācās ņemt vērā reālo situāciju un uz jauniem pamatiem veidot labas kaimiņu attiecības ar neatkarīgo Ukrainu. Nepārspīlējot varu teikt, ka attiecības ar Ukrainu un brālīgo ukraiņu tautu mūsu acīs vienmēr ir bijušas ārkārtīgi nozīmīgas. 

Šodien varam runāt atklāti, un es vēlos jums pastāstīt par jautājumiem, kas tika izskatīti pārrunās 21. gadsimta sākumā. Tolaik Ukrainas prezidents Kučma lūdza  mani paātrināt Krievijas un Ukrainas robežu delimitācijas procesu. Kopš tā laika šis process praktiski nav virzījies uz priekšu. Krievija it kā atzina Krimu par Ukrainas daļu, taču nekādas pārrunas par robežu delimitāciju nenotika. Es apzinājos, cik sarežģīts ir šis process, taču devu rīkojumu Krievijas valsts resoriem aktivizēt darbu robežu noformēšanas jomā, lai visiem būtu skaidrs: piekrītot delimitācijai, mēs faktiski un juridiski atzinām Krimu par Ukrainas teritoriju un pielikām punktu šim jautājumam.

Pret Ukrainu izturējāmies pretīmnākoši ne tikai Krimas jautājumā, bet arī laikā, kad tika izskatīts tik sarežģīts jautājums, kā Azovas jūras un Kerčas jūras šauruma akvatorija sadalīšana. Kādi tolaik bija mūsu apsvērumi? Mēs uzskatījām, ka labas attiecības ar Ukrainu ir svarīgākas, un tās nedrīkst kļūt par ķīlu bezjēdzīgos teritoriālajos strīdos. Neapšaubāmi, vienlaikus mēs rēķinājāmies ar to, ka Ukraina būs labs kaimiņš, ka Ukrainā, it īpaši tās dienvidaustrumu rajonos un Krimā dzīvojošie krievi un krievvalodīgie iedzīvotāji dzīvos draudzīgi noskaņotā, demokrātiskā, civilizētā valstī, kas nodrošinās viņu likumīgās intereses saskaņā ar starptautisko tiesību normām.

Taču situācija mainījās. Atkal un atkal tika uzsākti mēģinājumi dzēst krievu vēsturisko atmiņu, atņemt dzimto valodu, pakļaut piespiedu asimilācijai. Protams, krievi, tāpat kā citi Ukrainas pilsoņi cieta pastāvīgās politiskās un valstiskās krīzes apstākļos, kas nu jau vairāk nekā 20 gadus moka Ukrainu.

Es saprotu, kāpēc cilvēki Ukrainā ilgojās pēc pārmaiņām. „Patstāvības” un neatkarības gados valdība viņiem, tā sakot, ir vienkārši apriebusies. Mainījās prezidenti, premjerministri, Radas deputāti, taču nemainījās šo cilvēku attieksme pret savu valsti un savu tautu. Viņi „slauca” Ukrainu, cīnījās savā starpā par pilnvarām, aktīviem un finanšu plūsmām. Pie tam pie varas stūres esošie nelikās ne zinis par to, kā dzīvo vienkāršie cilvēki, viņu neinteresēja, kāpēc miljoniem Ukrainas pilsoņu nespēj saskatīt nekādas perspektīvas dzimtenē un ir spiesti doties uz citām valstīm – peļņā. Īpaši gribu atzīmēt: ne jau uz kaut kādu tur Silikona ieleju, bet gan ikdienas peļņā. Tikai Krievijā vien pagājušajā gadā strādāja 3 miljoni Ukrainas pilsoņu. Daži dati liecina par to, ka 2013. gadā Krievijā viņi ir nopelnījuši vairāk nekā 20 miljardus dolāru – aptuveni 12 procentus Ukrainas iekšzemes kopprodukta.

Vēlreiz atkārtošu: es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kuri ar miermīlīgiem lozungiem izgāja maidanā, protestējot pret korupciju, neefektīvo valsts pārvaldi un nabadzību. Tāpēc jau eksistē tiesības uz miermīlīgu protestu, demokrātiskām procedūrām un vēlēšanām, lai mainītu valsts pārvaldi, kas neapmierina cilvēkus. Taču tiem, kas stāvēja aiz nesenajiem notikumiem Ukrainā, bija citi mērķi: viņi gatavoja kārtējo valsts apvērsumu, plānoja sagrābt varu, neapstājoties nekādu šķēršļu priekšā. Lietā tika likts terors, slepkavības un grautiņi. Par galvenajiem apvērsuma izpildītājiem kļuva nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti. Viņi arī pašlaik lielā mērā regulē dzīvi Ukrainā.

Vispirms tā saucamā „valdība” sāka izskatīt skandalozu likumprojektu par grozījumiem valodu politikā, kura ietvaros tika ierobežotas mazākumtautību tiesības. Tiesa, šo „politiķu” ārvalstu sponsori, patreizējās „varas” kuratori šīs idejas iniciatorus aprāva. Jā, ir jāatzīst – viņi ir gudri un saprot, pie kā novedīs mēģinājumi veidot etnisku ukraiņu valsti. Likumprojekts tika atlikts malā, un ir skaidri redzams – rezervei. Tā eksistence pašlaik tiek noklusēta, acīmredzot – cerībā uz cilvēku īso atmiņu. Taču visiem jau ir skaidrs, ko tieši ir iecerējuši Banderas –Hitlera līdzskrējēja Otrā Pasaules kara laikā – ideju mantinieki Ukrainā.

Skaidrs ir arī tas, ka līdz pat šim laikam Ukrainā nav leģitīmas izpildu varas, nav neviena, ar ko sākt sarunas. Viltvārži ir uzurpējuši daudzus valsts pārvaldes orgānus, taču pie tam viņi neko nekontrolē, gluži otrādi – to gribu īpaši uzsvērt – viņus pašus kontrolē radikāļi. Bieži vien pat nokļūt pie dažiem patreizējās valdības ministriem ir iespējams tikai ar maidana kaujinieku atļauju. Es nejokoju, tāda pašlaik ir realitāte.

Tiem, kas pretojās pučam, draudēja ar represijām un soda operācijām. Protams, pirmo vietu sarakstā ieņēma Krima, krievvalodīgā Krima. Šī iemesla dēļ Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji vērsās pie Krievijas ar lūgumu aizsargāt viņu tiesības un dzīvību, nepieļaut to, kas notika un vēl joprojām notiek gan Kijevā, gan Doņeckā, gan Harkovā un dažās citās pilsētās Ukrainā.

Protams, mēs nevarējām ignorēt šo lūgumu. Mēs nevarējām pamest nelaimē Krimu un tās iedzīvotājus, pretējā gadījumā tā būtu īsta nodevība. Vispirms bija nepieciešamība radīt apstākļus mierīgai un brīvai gribas izpausmei, lai Krimas iedzīvotāji varētu paši izlemt savu likteni – pirmo reizi vēsturē. Bet ko mēs pašlaik dzirdam no saviem kolēģiem Rietumeiropā un Ziemeļamerikā? Mums pārmet starptautisko tiesisko normu pārkāpumus. Pirmkārt, labi, ka viņi vismaz ir atcerējušies to, ka pastāv starptautiskās tiesības. Arī par to jāsaka paldies. Labāk vēlāk, nekā nekad.

Otrkārt, pats svarīgākais: ko tad mēs īsti pārkāpjam? Jā, Krievijas Federācijas prezidents ir saņēmis no parlamenta Augšpalātas tiesības izmantot Ukrainā bruņotos spēkus. Taču jāsaka, ka viņš pagaidām nav izmantojis minētās tiesības. Krievijas bruņotie spēki nav iegājuši Krimas teritorijā. Viņi tur atradās atbilstoši starptautiskā līguma noteikumiem. Jā, mēs pastiprinājām savu grupējumu, taču pie tam – gribu īpaši uzsvērt, lai to dzirdētu un zinātu visi – mēs pat nepārsniedzām savu bruņoto spēku štata maksimālo skaitu Krimā. Paredzētais bruņoto spēku skaits sasniedz 25 tūkstošus, taču tādas nepieciešamības nebija.

Tālāk. Deklarējot savu neatkarību un nosakot referendumu, Krimas Augstākā Padome atsaucās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem, kuros norādītas nācijas tiesības uz pašnoteikšanos. Starp citu, gribu atgādināt, ka laikā, kad pati Ukraina paziņoja par savu izstāšanos no PSRS, viņa izdarīja tieši to pašu, gandrīz tiem pašiem vārdiem. Ukraina izmantoja tiesības, ko nevēlas piešķirt Krimas iedzīvotājiem. Kāpēc?

Krimas varas pārstāvji balstījās arī uz labi pazīstamo Kosovas precedentu. Precedentu, ko mūsu rietumvalstu partneri ir radījuši paši, tā sakot, savām rokām. Situācijā, kas pilnībā līdzinās apstākļiem Krimā, Kosovas atdalīšanās no Serbijas tika atzīta par leģitīmu, pierādot visiem, ka nekāda valsts centrālā pārvaldes aparāta atļauja vienpusējai neatkarības deklarācijai nav vajadzīga. ANO Starptautiskā tiesa uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 1. panta 2. punkta pamata piekrita šim apgalvojumam un savā lēmumā no 2010. gada 22. jūlija atzīmēja sekojošo. Citēju: „No Drošības Padomes prakses neizriet nekādas specifiskas aizlieguma normas šādām vienpusējām deklarācijām.” Un tālāk: „Starptautiskajās tiesībās nav minēti nekādi neatkarības deklarācijas liegumi.” Vārdu sakot, viss ir skaidrs. 

Man nepatīk izmantot citātus, taču šoreiz nevaru noturēties. Citēšu vēl kādu oficiālu dokumentu. Šoreiz tas ir ASV Memorands no 2009. gada 17. aprīļa, kas tika iesniegts tajā pašā Starptautiskajā tiesā sakarā ar Kosovas lietas izskatīšanu. Citēšu: „Neatkarības deklarācijas var pārkāpt valsts iekšējo likumdošanu, un bieži tā arī notiek. Taču tas nenozīmē, ka tiek pārkāptas starptautiskās tiesības.” Citāta beigas. Paši uzrakstīja, izbazūnēja pa visu pasauli, salieca visus ragā, bet tagad ir sašutuši. Par ko tad? Krimas iedzīvotāju darbības precīzi atbilst šai instrukcijai. Nez kāpēc krieviem, ukraiņiem un Krimas tatāriem Krimā ir aizliegts tas, ko drīkst darīt albāņi Kosovā (pret kuriem mēs izturamies ar cieņu). Atkal rodas jautājums: kāpēc?

No tām pašam Savienotajām Valstīm un Eiropas mēs dzirdam, ka, sak, Kosova ir tāds īpašs gadījums. Kur tad īsti, pēc mūsu kolēģu domām, slēpjas tā unikalitāte? Izrādās, ka Kosovas konflikta laikā bija liels skaits cilvēku upuru. Kas tas ir? Vai tas ir kāds juridiski tiesisks arguments? Starptautiskās tiesas lēmumā šajā jautājumā nekas nav teikts. Ziniet, to pat vairs nevar saukt par dubultiem standartiem. Tas ir kaut kāds pārsteidzošs, primitīvs un atklāts cinisms. Nevar taču visu tik rupji attiecināt uz savām interesēm, vienu un to pašu priekšmetu šodien saukt par baltu, bet rīt – par melnu. Vai tad patiešam ir tā, ka ikviens konflikts ir jānoved līdz cilvēku upuriem?

Teikšu atklāti: ja Krimas vietējie pašaizsardzības spēki nebūtu laikus pārņēmuši kontroli,  upuri būtu  bijuši arī tur. Paldies Dievam, ka tas nav noticis! Krimā nebija nevienas bruņotas sadursmes, neviena upura. Kā jums šķiet, kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša: ir grūti vai praktiski neiespējami karot pret tautu un tautas gribu. Tāpēc es gribu izteikt īpašu pateicību Ukrainas karevjiem. Šis kontingents ir visai liels – 22 tūkstoši cilvēku pilnā ekipējumā. Es vēlos pateikties tiem Ukrainas kareivjiem, kuri neuzdrošinājās uzsākt asinsizliešanu un neaptraipīja sevi ar asinīm.

Protams, prātā nāk arī citas domas. Mums norāda uz kaut kādu Krievijas intervenci Krimā, uz agresiju. Ļoti dīvaini ir dzirdēt tādus vārdus. Nekādi nespēju atcerēties nevienu gadījumu vēsturē, kas liecinātu par to, ka intervence noritētu bez viena vienīga šāviena un cilvēku upuriem.

Godātie kolēģi! Situācija Ukrainā kā spogulī ataino to, kas pašlaik notiek pasaulē nu jau vairākus desmitus gadu. Pēc bipolārās sistēmas pagaišanas uz planētas ir pazudusi stabilitāte. Nozīmīgākie starptautiski institūti nenostiprinās. Bieži vien tie pat diemžēl degradē.

Mūsu Rietumu partneri ar Amerikas Savienotajām Valstīm priekšgalā savā praktiskajā politikā dod priekšroku nevis starptautiskajām tiesībām, bet gan spēka tiesībām. Viņi ir noticējuši savai unikalitātei, tam, ka viņiem ir ļauts lemt pasaules likteni, ka taisnība vienmēr ir tikai viņiem. Viņi rīkojas, kā vien vēlas: pielieto spēkus pret suverēnām valstīm gan te, gan tur, veido koalīcijas saskaņā ar principu „tie, kas nav kopā ar mums, ir pret mums”. Lai padarītu likumīgu savu agresiju, viņi piespiež starptautiskās organizācijas izsniegt viņiem vajadzīgās rezolūcijas. Ja nu kādu iemeslu dēļ tas neizdodas, tad viņi vienkārši ignorē gan ANO Drošības Padomi, gan ANO kopumā.

Mēs visi lieliski atceramies, ka tieši tā notika Dienvidslāvijā 1999. gadā. Tam bija grūti noticēt. Es nespēju noticēt savām acīm, taču XX gadsimta beigās valsts galvaspilsētā Eiropā – Belgradā vairākas nedēļas noritēja raķešu apšaudes un uzlidojumi, kam vēlāk sekoja īsta intervence. Vai bija kāda ANO Drošības Padomes rezolūcija šajā jautājumā, kas pieļāva šādas darbības? Nekā tamlīdzīga. Dienvidslāvijai sekoja gan Afganistāna, gan Irāka, gan atklāts ANO DP rezolūcijas pārkāpums Lībijā. Arī šeit sākās uzlidojumi tā vietā, lai nodrošinātu tā saucamo zonu bez lidojumiem. 

Notikusi arī vesela virkne vadīto „krāsaino” revolūciju. Saprotams, cilvēki valstīs, kur ritēja šie notikumi, ir noguruši no tirānijas, nabadzības, perspektīvu trūkuma, taču šīs jūtas vienkārši tika ciniski izmantotas. Šīm valstīm tika uzspiesti standarti, kuri nekādā veidā neatbilda ne šo valstu iedzīvotāju dzīves veidam, ne tradīcijām, ne kultūrai. Rezultātā demokrātijas un brīvības vietā valda haoss, vardarbības uzliesmojumi, virkne apvērsumu. Arābu pavasari ir nomainījusi arābu ziema.

Līdzīgs scenārijs tika iestudēts arī Ukrainā. Ar mērķi izvirzīt vajadzīgo kandidātu prezidenta vēlēšanās 2004. gadā tika izdomāta kaut kāda trešā tūre, kas pat nebija paredzēta likumā. Absurds un ņirgāšanās par konstitūciju. Bet tagad tiek izmantota iepriekš sagatavota un teicami ekipēta kaujinieku armija.

Mēs saprotam, kas notiek, saprotam, ka šīs darbības tika vērstas gan pret Ukrainu un Krieviju, gan arī pret integrāciju Eirāzijas telpā. Tas notiek laikā, kad Krievija atklāti tiecās turpināt dialogu ar mūsu kolēģiem Rietumu valstīs. Mēs pastāvīgi piedāvājam sadarbību svarīgākajos jautājumos, vēlamies stiprināt uzticību, vēlamies, lai mūsu attiecības būtu vienlīdzīgas, atklātas un godīgas. Taču atbildes soļus mēs neesam redzējuši.

Gluži pretēji, mēs atkal un atkal tikām pievilti, aiz mūsu muguras tika pieņemti lēmumi, mūs pie tam nostādot notikuša fakta priekšā. Tā notika gan ar NATO paplašināšanos Austrumu virzienā, gan ar militārās infrastruktūras izvietošanu pie mūsu robežām. Visu laiku mums atkārtoja vienu un to pašu: „Nu, uz jums tas neattiecas.” Protams, neattiecas.

Tieši tāpat notika ar pretraķešu aizsardzības sistēmu izvēršanu. Neskatoties uz mūsu bažām, mašīna virzās uz priekšu. Tāpat notika ar pārrunu bezgalīgo ievilkšanos vīzu jautājumā, ar solījumiem par godīgu konkurenci un brīvu pieeju globālajā tirgū.

Šodien mums draud ar sankcijām. Jau pašlaik mēs dzīvojam dažādu ierobežojumu apstākļos, kas nopietni ietekmē mūsu ekonomiku, mūsu valsti. Piemēram, jau aukstā kara laikā ASV, kam sekoja arī citas valstis, aizliedza pārdot PSRS dažādas tehnoloģijas un iekārtas – tika sastādīti tā saucamie KK saraksti. Šobrīd tie formāli ir atcelti, taču tikai formāli. Patiesībā vēl joprojām spēkā palikuši daudzi aizliegumi.

Vārdu sakot, mums ir pamats domāt, ka bēdīgi slavenā Krievijas bremzēšanas politika, kas tika izmantota gan XVIII, gan XIX, gan arī XX gadsimtā, turpinās arī pašlaik. Mūs pastāvīgi cenšas iedzīt stūrī par to, ka mums ir neatkarīga pozīcija, par to, ka mēs to aizstāvam, par to, ka saucam lietas to īstajos vārdos un neesam liekuļi. Taču visam ir savas robežas. Ukrainas gadījumā mūsu rietumvalstu partneri ir pārkāpuši robežas. Viņi izturas rupji, bezatbildīgi un neprofesionāli.

Viņi taču lieliski zināja, ka Ukrainā, tāpat kā Krimā dzīvo miljoniem krievu. Cik lielā mērā ir pazudusi politiskā intuīcija un mēra sajūta, ja nav iespējams paredzēt visas savas rīcības sekas. Krievija ir nonākusi pie robežas, ko pārkāpt negrasās. Ja atsperi saspiest līdz galējībai, tā reiz ar spēku atspruks vaļā. Tas vienmēr ir jāpatur prātā.

Pašlaik ir jāpārtrauc histērija, jāatsakās no aukstā kara laiku retorikas un jāatzīst acīmredzams fakts: Krievija ir patstāvīgs un aktīvs starptautiskās dzīves dalībnieks. Tāpat kā citām valstīm, arī tai ir savas nacionālās intereses, kas ir jāņem vērā un jāciena.

Pie tam mēs pateicamies visiem, kas ar sapratni vēro mūsu rīcību Krimas jautājumā. Mēs izsakām atzinību Ķīnas tautai, kuras vadība izskatīja situāciju Ukrainā un Krimā visos tās vēsturiskajos un politiskajos aspektos. Augstu vērtējam arī Indijas ieturēto un objektīvo attieksmi.

Šodien es vēlos uzrunāt arī Amerikas Savienoto Valstu tautu, cilvēkus, kuri kopš šīs valsts dibināšanas brīža, kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīža lepojas ar to, ka visaugstāk viņi vērtē brīvību. Vai tad Krimas iedzīvotāju vēlme brīvi izvēlēties savu likteni nav tāda pati vērtība? Saprotiet mūs.

Es ticu, ka mani sapratīs arī eiropieši, it īpaši vācieši. Atgādināšu, ka politisko konsultāciju laikā VDR un VFE apvienošanās jautājumā, maigi izsakoties, ekspertu,  taču ļoti augstā līmenī, šo apvienošanās ideju neatbalstīja daudzas valstis, kas tolaik bija un vēl joprojām ir Vācijas sabiedrotie. Taču mūsu valsts viennozīmīgi atbalstīja vācu tautas patieso un neapturamo tieksmi pēc nacionālās vienotības. Esmu pārliecināts, ka jūs to neesat aizmirsuši, un ceru, ka arī Vācijas pilsoņi atbalstīs krievu pasaules, vēsturiskās Krievijas tieksmi atjaunot savu vienotību.

Es vēršos arī pie Ukrainas tautas. No visas sirds vēlos, lai jūs mūs saprastu: mēs nekādā gadījumā nevēlamies nodarīt jums kaitējumu, aizvainot jūsu nacionālās jūtas. Mēs vienmēr esam cienījuši Ukrainas valsts teritoriālo vienotību, starp citu, atšķirībā no tiem, kas Ukrainas vienotību ir upurējuši par labu savām politiskajām ambīcijām. Viņi lepojas ar lozungiem par vareno Ukrainu, taču tieši viņi ir izdarījuši visu iespējamo, lai sašķeltu valsti. Patreizējā pilsoniskā opozīcija gulstas uz viņu sirdsapziņas. Dārgie draugi, es ļoti vēlos, lai jūs sadzirdētu mani.

Neticiet tiem, kas jūs biedē ar Krieviju, klaigā par to, ka Krimai sekos citi reģioni. Mēs nevēlamies panākt Ukrainas šķelšanos, mums tas nav vajadzīgs. Kas attiecas uz Krimu, tad tā ir un paliek krievu, ukraiņu un Krimas tatāru zeme.

Vēlreiz atkārtošu: tāpat kā tas ir bijis gadsimtiem ilgi, tās ir visu tur dzīvojošo tautu pārstāvju dzimtās mājas. Taču banderiešiem tā nekad nepiederēs!

Krima ir mūsu kopīgais īpašums, kā arī svarīgs stabilitātes faktors reģionā. Un šajā stratēģiskajā teritorijā ir jābūt spēcīgai un stabilai suverenitātei. Šodien tā var būt tikai Krievija. Pretējā gadījumā, dārgie draugi, — pašlaik es vēršos gan pie Ukrainas, gan Krievijas, — mēs visi – gan krievi, gan ukraiņi – varam vispār zaudēt Krimu, turklāt ne īpaši tālā vēsturiskā perspektīvā. Lūdzu, padomājiet par šiem vārdiem.

Atgādināšu arī to, ka Kijevā jau ir skanējuši paziņojumi par Ukrainas iestāšanos NATO pēc iespējas īsākā laikā. Ko šī perspektīva nozīmētu Krimai un Sevastopolei? To, ka krievu kara slavas pilsētā parādītos NATO flote, ka reāli un konkrēti tiktu apdraudēti visi Krievijas dienvidi. Tas viss varētu notikt, tas viss patiešām varētu notikt, ja vien Krimas iedzīvotāji nebūtu pauduši savu viedokli. Paldies viņiem par to.

Starp citu, mums nepavisam nav iebildumu pret sadarbību ar NATO. Mēs esam pret to, ka militāra alianse (neskatoties uz visiem iekšējiem procesiem, NATO ir militāra organizācija), mēs esam pret to, ka militāra organizācija saimnieko pie mūsu sētas, līdzās mūsu mājām vai mūsu vēsturiskajā teritorijā. Ziniet, es vienkārši nespēju iedomāties, ka mēs varētu braukt uz Sevastopoli ciemos pie NATO jūrniekiem. Starp citu, lielākā daļa ir lieliski puiši, taču labāk lai viņi mūs apciemo Sevastopolē, nevis mēs – viņus.

Atklāti sakot, mums sāp sirds par visu, kas pašlaik notiek Ukrainā, par cilvēku ciešanām, par to, ka viņi nezina, kā dzīvot šodien un kas notiks rīt. Mūsu bažas ir saprotamas, jo mēs esam ne tikai tuvi kaimiņi – kā jau esmu vairākkārt teicis, faktiski, mēs esam viena tauta. Kijeva ir krievu pilsētu māte. Visu mūsu saknes ir meklējamas Senajā Krievzemē, un viens bez otra mēs tik un tā iztikt nevaram.

Teikšu vēl to, ka Ukrainā dzīvo un dzīvos miljoniem krievu cilvēku, krievvalodīgo pilsoņu, un Krievija vienmēr aizstāvēs viņu intereses ar politiskiem, diplomātiskiem un tiesiskiem līdzekļiem. Taču pašai Ukrainai ir jābūt ieinteresētai par to, lai tiktu garantētas šo cilvēku tiesības un intereses. Tā ir Ukrainas valstiskuma stabilitātes un valsts teritoriālā veseluma ķīla.

Mēs vēlamies draudzīgas attiecības ar Ukrainu, vēlamies, lai tā būtu spēcīga, suverēna, pašpietiekama valsts. Mūsu acīs Ukraina taču ir viens no vadošajiem partneriem, mums ir liels skaits kopīgu projektu, un es ticu to panākumiem, neskatoties ne uz ko. Pats galvenais: mēs vēlamies, lai Ukrainas zemē valdītu miers un saskaņa, un kopā ar citām valstīm esam gatavi sniegt jebkādu nepieciešamo palīdzību un atbalstu. Taču atkārtošu: tikai paši Ukrainas pilsoņi spēj ieviest kārtību savās mājās.

Godājamie Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji! Visa Krievija sajūsminājās par jūsu vīrišķību, pašcieņu un drosmi. Tieši jūs izlēmāt Krimas likteni. Šajās dienās mēs bijām tik tuvi, kā vēl nekad, sniedzot viens otram atbalstu. Tā bija nemākslota solidaritāte. Tieši šādos izšķirošos vēsturiskos brīžos tiek pārbaudīts nācijas briedums un gara spēks. Krievijas tauta ir parādījuši šo briedumu un gara spēku, ar savu saliedētību tā ir sniegusi atbalstu tautiešiem.

Krievijas stingrās ārpolitiskās pozīcijas pamatā bija miljoniem cilvēku griba, nacionālā vienotība, vadošo politisko un sabiedrisko spēku atbalsts. Es gribu visiem pateikties par šo patriotisko noskaņojumu. It visiem. Taču šāda konsolidācija mums ir jāsaglabā arī turpmāk, lai risinātu uzdevumus, kas gaida Krieviju.

Saprotams, mēs sastapsimies arī ar ārējo pretestību, taču mums ir jāizlemj, vai esam gatavi konsekventi aizstāvēt savas nacionālās intereses, vai arī mūžīgi atkāpsimies un padosimies. Daži Rietumu politiķi jau biedē mūs ne vien ar sankcijām, bet arī ar iekšējo problēmu saasināšanās perspektīvu.

Gribētos gan zināt, ko viņi ar to vēlas teikt: kaut kādas „piektās” kolonnas – dažādu „tautas nodevēju” darbības vai arī viņi rēķinās ar to, ka viņiem izdosies pasliktināt Krievijas sociāli ekonomisko stavokli, tādējādi provocējot cilvēku neapmierinātību. Tamlīdzīgus paziņojumus uzskatām par bezatbildīgiem un acīmredzami agresīviem, tāpēc reaģēsim uz tiem atbilstoši, pie tam mēs paši nekad necentīsimies uzsākt konfrontāciju ar mūsu partneriem Austrumos un Rietumos. Gluži otrādi, mēs darīsim visu nepieciešamo, lai veidotu civilizētas kaimiņattiecības, kā tas pieņemts mūsdienu pasaulē.

Godātie kolēģi!

Es saprotu Krimas iedzīvotājus, kuri jautājumu referendumā uzdeva cik vien iespējams tieši: vai Krimai  būtu jābūt kopā ar Ukrainu vai Krieviju. Varam būt pārliecināti par to, ka Krimas un Sevastopoles vadība, valsts likumdošanas orgānu deputāti, formulējot referenduma jautājumu, pacēlās pāri grupu un politiskajām interesēm, par būtiskāko uzskatīja tikai cilvēku intereses un vadījās no tām. Jebkurš cits plebiscīta variants, lai cik pievilcīgs tas šķistu no pirmā acu uzmentiena, kļūtu tikai par īslaicīgu un nedrošu starpposmu šīs teritorijas vēsturisko, demogrāfisko, politisko un ekonomisko īpatnību dēļ un ārkārtīgi negatīvi ietekmētu cilvēku dzīvi. Krimas iedzīvotāji uzdeva jautājumu stingri, bez kompromisiem, bez jebkādiem pustoņiem. Referendums tika organizēts atklāti un godīgi, un Krimas iedzīvotaji skaidri un pārliecinoši pauda savu gribu: viņi vēlas būt kopā ar Krieviju.

Arī Krievijai nāksies pieņemt sarežģītu lēmumu, ņemot vērā visus – gan iekšējos, gan ārējos faktorus. Kāds pašlaik ir Krievijas iedzīvotāju viedoklis? Tāpat kā jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, šeit valda dažādi viedokļi, taču absolūtā – es īpaši gribu uzsvērt šo vārdu – absolūtā pilsoņu vairākuma pozīcija arī ir acīmredzama.

Jūs zināt jaunāko socioloģisko aptauju rezultātus, kas tika organizētas Krievijā pēdējās dienās: aptuveni 95 procenti pilsoņu uzskata, ka Krievijas pienākums ir aizstāvēt krievu un citu Krimā dzīvojošo tautību pārstāvju intereses. Vairāk nekā  83 procenti uzskata, ka Krievijai tas ir jādara pat tad, ja šāda pozīcija sarežģīs mūsu attiecības ar dažām valstīm. 86 procenti mūsu valsts pilsoņu ir pārliecināti, ka Krima vēl joprojām ir Krievijas teritorija, Krievijas zeme. Un gandrīz 92 procenti – tas ir ļoti svarīgs skaitlis, jo tas pilnā mērā atbilst tam, kas tika iegūts Krimā, referenduma laikā – iestājas par Krimas pievienošanos Krievijai.

Tātad gan lielākā daļa Krimas iedzīvotāju, gan Krievijas Federācijas pilsoņu absolūtais vairākums atbalsta Krimas Republikas un Sevastopoles pilsētas atkalpievienošanos Krievijas Federācijai.

Tagad pienācis laiks pašas Krievijas politiskajam lēmumam. Tā pamatā var būt tikai tautas griba, jo tikai tauta ir jebkuras varas avots.
Godātie Federācijas Padomes locekļi! Godātie Valsts Domes deputāti! Krievijas pilsoņi, Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji! Šodien saskaņā ar Krimā noritējušā Referenduma rezultātiem, balstoties uz tautas gribu, lieku priekšā Federālajai Sapulcei un lūdzu izskatīt Konstitucionālo likumu par divu jaunu Federācijas subjektu: Krimas Republikas un Sevastopoles pilsētas pieņemšanu Krievijas sastāvā, kā arī ratificēt parakstīšanai sagatavoto Līgumu par Krimas Republikas un Sevastopoles pilsētas iekļaušanos Krievijas Federācijā. Es nešaubos par jūsu atbalstu!