Nobeigums. Sākums šeit


Acīmredzot Krievijas politiskie oponenti Rietumos paredzēja šādu iespēju jau PSRS sabrukuma periodā un jau pašā sākumā lika ideoloģiskas mīnas, kas neļautu pēcpadomju valstīm nākotnē tuvināties Krievijai. Šo valstu iedzīvotāju apziņā tika izveidota morāli psiholoģiska aksioma par traumētu nacionālo patmīlu. Šīs tautas tika pozicionētas kā Krievijas un it īpaši — krievu — okupācijas upuri, Maskavas varmācības upuri, kas tās apspiedusi vai ignorējusi viņu nacionālās intereses un vērtības. Pirsmpadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīnai vajadzēja nostiprināt šīs tēzes juridiski, pie tam pēcpadomju valstu galvenajos tiesiskajos dokumentos, ko būtu grūti atcelt vai pat grozīt. Vēstures mācību grāmatas ir viena lieta — tās var pārrakstīt un sākt mācīt cilvēkus citādi, bet pavisam cita — konstitucionālie akti, kuru grozījumi pārvēršas par sarežģītu politisku problēmu.
 
Vienlaikus jāpiezīmē, ka pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīna visās valstīs neiejutās vienlīdz labi. Piemēram, Armēnijā tā neguva panākumus. Līdz ar to nonākam pie kāda svarīga secinājuma. Šī doktrīna „iedzīvojās” valstīs, kuru jaunā, pēc PSRS sabrukuma pie varas nākusī elite juta pēc tās nepieciešamību. Jauno doktrīnu elite uzskatīja par iespēju realizēt personiskās intereses. Šī doktrīna tika izmantota, lai noformētu savu valstu titulēto nāciju privileģēto stāvokli, tātad — lai sevi pozicionētu kā šo nāciju līderus. Tas deva milzīgas priekšrocības: nodrošināja iespēju noturēties pie varas, bet ar tās starpniecību — tikt pie kādreizējā sabiedriskā īpašuma privatizācijas.
 
Īpaši skaidri šī līnija iezīmējās Latvijā un Igaunijā — valstīs, kuru iedzīvotāji, kas ieradušies šeit pēc 1940. gada, un viņu pēcteči tika pasludināti par okupantiem. Šiem cilvēkiem tika atņemtas svarīgākās politiskās un pilsoniskās tiesības, līdz ar to mainot iekšpolitisko spēku līdzsvaru par labu titulētajām tautībām un liedzot krievu kopienas pārstāvjiem iespēju nokļūt pie varas, tātad — arī pie kontroles pār svarīgākajiem ekonomikas objektiem. Nepilsoņiem tika liegta pat iespēja piedalīties pieejamo īpašuma objektu privatizācijā.
 
Procesam, kas noritēja Gruzijā un Azerbaidžānā, bija savas nianses. Tur par nacionālās diskriminācijas objektu kļuva nevis relatīvi nelielās krievu kopienas, bet gan citas mazākumtautības, kas dzīvoja šo republiku teritorijā. Gruzijā — osetīni, abhāzi un armēņi. Azerbaidžānā — lezgīni, tališi un armēņi.
 
Gruzijas un Azerbaidžānas valdības pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīnu izmantoja, lai pamatotu padomju varas laikā Gruzijā un Azerbaidžānā izveidoto nacionālo autonomiju piederīgumu pie savām valstīm. Bez tam viņu mērķis bija nepieļaut mazākumtautību prasību apmierināšanu jaunu autonomiju izveides jautājumos. Piemēram, Baku norāda, ka Kalnu Karabaha formāli piederēja pie Azerbaidžānas demokrātiskās republikas (ADR). Azerbaidžānas valdība demonstratīvi ignorēja faktu, ka pirms padomju varas nodibināšanas šajā reģionā Kalnu Karabaha neatradās ADR kontrolē. Savukārt lezgīniem un tališiem nav tiesību pretendēt uz savām autonomijām tāpēc, ka tikai divus gadus eksistējušās ADR sastāvā nekādu autonomiju viņiem nebija. Tiesa, mēģinājumi izveidot tališu autonomiju Azerbaidžānā tomēr bija.
 
Gruzijas varas iestādes rīkojās vēl tiešāk. 1992. gada februārī tās vienkārši atjaunoja 1921. gada Konstitūciju. Abhāzija tajā bija pasludināta par „neatņemamu Gruzijas republikas sastāvdaļu”, kam tiek piešķirtas „autonomas pārvaldes tiesības vietējās lietās”. Tas ir, autonomās republikas statuss tiek samazināts līdz pēdējam. Savukārt Dienvidosetija kā autonoms veidojums šajā konstitūcijā vispār nav pieminēta. Pats par sevi saprotams, gan Abhāzijā, gan Dienvidosetijā šie jaunievedumi tika uztverti naidīgi, un galu galā noveda tā, ka šīs autonomijas atdalījās no Gruzijas.
 
Baltijas un Aizkaukāza valstu pēcpadomju eliti pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīnas pielietošanas aspektā īpaši interesēja arī iespēja izmantot to kā teritoriālo un materiālo pretenziju ideoloģisko pamatu, ko tās cerēja izvirzīt saviem kaimiņiem, ir īpaši Krievijai. Daudzi elites pārstāvji cerēja, ka Krievijas sašķelšanās turpināsies un viņiem, iespējams, izdosies atkost savu kumosu — tāpat kā Krievijas Impērijas sabrukuma laikā.
 
Latvija oficiāli izvirzīja savas prasības attiecībā uz Pitalovas rajonu Pleskavas apgabalā, Igaunija — uz Pečoras rajonu Pleskavas apgabalā. Lietuvā laiku pa laikam dzirdami aicinājumi Kaļiņingradas apgabalam atdalīties no Krievijas. Acīmredzot, Lietuvā valda doma pēc tam anektēt šo apgabalu tieši tāpat, kā savulaik tika anektēta Vācijai piederošā Mēmele (Klaipēda). Gruzija pieteica savas prasības (it īpaši prezidenta Gamsakurdia laikā) uz teritoriju no Adleras līdz Tuapse, ko Gruzijas karaspēks uz laiku okupēja 1918. gadā, taču zaudēja, kad viņus no turienes padzina Deņikina armija. Azerbaidžāna pēdējā laikā prezidenta līmenī piesaka pretenzijas uz Armēnijas teritoriju, piemēram, Zangezuru.
 
Baltijas valstīs ir veikts ļoti pamatīgs darbs no pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīnas pielietojuma aspekta ar mērķi izvirzīt Krievijai pretenzijas jautājumā par zaudējumu kompensāciju, ko it kā esot nodarījusi „padomju okupācija”. Šajās valstīs tika izveidotas speciālas parlamenta komisijas, sagatavoti atbilstoši ziņojumi, kuros tika nosauktas astronomiskas gaidāmās kompensācijas summas. 2000. gadā Lietuvā pat tika pieņemts īpašs likums „Par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu kompensāciju”. Arī pašlaik šī tēma tiek laiku pa laikam oficiāli pacelta visās trīs Baltijas valstīs.
 
Aizkaukāza valstīs sistemātisks darbs šajā jautājumā netika organizēts, tomēr no dažādu politiķu un politologu puses laiku pa laikam atskanēja pretenzijas attiecībā uz kompensāciju. Piemēram, Gruzijā šādas pretenzijas izteica parlamenta komisijas teritoriālās vienotības atjaunošanas jautājumos priekšsēdētājs Šota Malašhia. 2011. gada oktobrī viņš presei paziņoja, ka Gruzija līdz ar citām valstīm pieprasīs no Krievijas, PSRS tiesību mantinieces, zaudējumu kompensāciju. Starp „padomju okupācijas rezultātā cietušajām valstīm” Malašhia nosauca Baltijas valstis, Rumāniju, Moldovu, Afganistānu, Ukrainu un Poliju. Taču tālāku attīstību šī iniciatīva neguva.
 
Azerbaidžānā līdzīgu paziņojumu sniedza Milli medžlisa deputāts, partijas „Ana Veten” pārstāvis Zahids Orudžs. 2005. gadā viņš piedāvāja izveidot speciālu komisiju, kuras uzdevums būtu aprēķināt summu, ko Krievijai būtu jāizmaksā Azerbaidžānai, lai kompensētu Krievijas Impērijas un PSRS varas periodā nodarītos zaudējumus. Viņš atzīmēja, ka šajā jautājumā Azerbaidžānai vajadzētu nostāties līdzās Baltijas valstīm. 2010. gada janvārī Orudžs ieteica pieprasīt no Maskavas kompensāciju 1 miljarda dolāru apmērā par zaudējumiem, ko nodarījis 1990. gada 20. janvārī Azerbaidžānā ievestais padomju karaspēks. Taču Azerbaidžānas varas iestādes šo iniciatīvu neatbalstīja, un tālāka notikumu attīstība netika novērota.
 
Iespējams, ka Gruzijas un Azerbaidžānas valdību ne īpaši aktīvā darbība jautājumā par materiālo pretenziju izteikšanu Krievijai ir saistīta ar to, ka šīs valstis saprot, cik viegli ievainojama ir to pozīcija šajā jautājumā. Galu galā, izvirzot šādas pretenzijas, Gruzija un Azerbaidžāna var acumirklī sastapties ar pretējām prasībām, kas turklāt ir saistītas nevis ar tālu un vēsturisku pagātni, bet gan ar reālu tagadni. Piemēram, Gruzija var saņemt pretenzijas sakarā ar kariem, ko tā savulaik uzsāka pret Dienvidosetiju un Abhāziju. Vēl joprojām dzīvi ir daudzi šajos notikumos cietušie cilvēki, tāpat kā bojāgājušo radinieki.
 
Arī Azerbaidžāna var sastapties ar pretenzijām par armēņu grautiņiem un etnisko tīrīšanu — cīņu pret armēņiem savā teritorijā. Arī šajā gadījumā atradīsies liels skaits cilvēku, kas cietuši šo notikumu rezultātā, tāpat kā to aculiecinieki. Starp citu, padomju karaspēks 1990. gada janvārī tika ievests Baku ar mērķi novērst šos grautiņus. Tāpēc Gruzijas un Azerbaidžānas valdības nesteidzas izvirzīt Krievijai materiālās pretenzijas, taču turpina apspriest šo jautājumu kā līdzekli ideoloģiski iespaidot Maskavu ar otršķirīgu politisko figūru, vēsturnieku un politologu palīdzību.
 
Izskatot pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīnas pielietošanas rezultātus pēcpadomju telpā, varam konstatēt, ka šīs politikas rezultāti ir visai ierobežoti. Pēcpadomju republiku vēsturiskās leģitimitātes nostiprināšanas mērķis kopumā bija sasniegts, taču PSRS vēsturisko neleģitimitāti panākt nav izdevies. Vēl vairāk, kā liecina pēcpadomju telpā un pat Austrumeiropā organizēto sabiedriskās domas aptauju rezultāti, šo tautu interese un simpātijas par padomju varas vēsturisko periodu pēdējā laikā ir pat pieaugušas.
 
Azerbaidžānas, Gruzijas un Baltijas valstu elitei nav izdevies pilnībā sasniegt nospraustos mērķus. Vara un īpašumi bija sagrābti, taču pakļaut, izdzīt vai asimilēt šo republiku teritorijā dzīvojošās mazākumtautības viņiem neizdevās. Etnisko konfliktu rezultātā Gruzija un Azerbaidžāna zaudēja plašas teritorijas, un viņu kontrolētajās teritorijās vēl joprojām saglabājas etnisko pretrunu saknes. Gruzijā — ar armēņiem Džavahetijā, bet Azerbaidžānā — ar tališu un lezgīnu mazākumtautībām. Latvijā un Igaunijā krievu kopienas ir konsolidējušās un turpina cīņu par savām tiesībām. Šajās valstīs saglabājas latenta starpnacionālā konflikta situācija. Savukārt Lietuvā ir konsolidējušies poļi. Vēl vairāk, poļu mazākumtautība saņem Polijas valdības atbalstu. Rezultātā esošās starpnacionālās pretrunas ir pacēlušās nacionāli teritoriāla konflikta līmenī.
 
Vārdu sakot, pirmspadomju valstiskuma pārmantošanas doktrīna ne tikai nav veicinājusi pēcpadomju telpas valstu stabilitātes stiprināšanos; šī doktrīna valstu iekšpolitikā ir radījusi pastāvīgus destabilizācijas draudus. Taču svarīgākais ir tas, ka Krievijas pretiniekiem nav izdevies piepildīt galveno mērķi — novērst pēcpadomju telpas reintegrācijas procesa attīstību. No bijušo padomju republiku viedokļa arvien pievilcīgāka kļūst izveidotā Eirāzijas Ekonomiskā Savienība. Tieši tāpēc pašlaik ir saasinājusies cīņa Krievijas vēstures padomju perioda jautājumā, turklāt ne tikai pašā Krievijā, bet arī plašā starptautiskā kontekstā.
 
 
 
Ziņojums starptautiskās zinātniskās konferences ietvaros „Jaunāko laiku valstiskuma kontinuitātes koncepcijas. Vēsturiski juridiskie un salīdzinošie aspekti” (Maskava, 2014. gada 6. — 7. februāris)