Notikumi Ukrainā acīmredzami liecina, ka mums ir pieteikts karš. Nē, ne jau Putinam vai Krievijai, bet gan krievu identitātei. Ja atskatīsimies uz pagājušajiem 23 gadiem, kļūs skaidrs, ka šis karš nekad nav beidzies. Vienkārši tagad, kad izaugusi jaunā vēstures izpratnē audzinātā paaudze, tas ir kļuvis atklāts.


Maģiskais slazds

Uzbrukumi izglītībai krievu valodā, centieni aizliegt Krievijas televīzijas kanālu retranslāciju, kaunpilnā krievu pārdēvēšana par krievvalodīgajiem un pastāvīgi jūtamā tieksme uzsvērt nacionalitāti, tīši pieminot, ka valstī dzīvo nevis krievu kultūras cilvēki, bet gan ukraiņi, baltkrievi, poļi vai azerbaidžāņi. Šī rīcība ir kompleksa, un vienlaikus tai nav ne mazākā sakara ar titulētās nācijas patiesajām vēlmēm. Arī tai ir pieteikts tāds pats karš, kādu izjūtam mēs — krievu valodā runājošie un pie krievu kultūras piederošie. Vienkārši ikvienai titulētajai nācijai (vienalga, vai tie būtu latvieši, lietuvieši, ukraiņi vai poļi) ir ļoti grūti atbrīvoties no kārdinājuma būt nomināli galvenajai savā valstī un izspiest visu pārējo tautu pārstāvjus ārpus lēmumu pieņemšanas aprindām.

Tomēr nenāktu par ļaunu no statistikas viedokļa izvērtēt 23 gadus, kas pagājuši kopš Padomju Savienības sabrukuma, ar pēdējiem 23 gadiem, ko Latvija pavadīja tās sastāvā, — laiku, ko oficiāli pieņemts dēvēt par okupācijas gadiem. Acis paveras vienā mirklī. Noskaidrosies, ka komunistiskās okupācijas gados latviešu skaits nez kāpēc auga, bet laikā, kas oficiāli tiek dēvēts par neatkarības gadiem, tas nepārtraukti samazinās.

Tagad labākie latviešu tautas pārstāvji ir spiesti meklēt laimi emigrācijā, nevis nest labumu savai tautai. Padomju režīma gados Latvijas teritorijā tika ražota augsti tehnoloģiska produkcija, strādāja reālās ekonomikas nozares, kas neatkarīgās Latvijas valsts režīma gados pilnībā vai daļēji beigušas eksistēt. Visbeidzot, skaidrs kļūst tas, ka vidēja latvieša vidējais dzīves līmenis (ņemot vērā tālaika tehnoloģiju attīstības līmeni) bija krietni vien augstāks nekā tagad. Nedaudzos „ārpusierindas” latviešus, kuri guva lielos laimestus privatizācijas rezultātā, augstos valstiskos posteņos, vai lielā un vidējā biznesa īpašniekus neskaitīsim — PSRS laikos tādi ienākumi un pieejamā komforta līmenis likumīgā ceļā nebija sasniedzams.

Vārdu sakot, ja salīdzināsim situāciju lielākajā daļā bijušo PSRS valstu, rodas ne tikai stabils iespaids par to,  cik līdzīgi un nebūt ne spontāni ir tajās notiekošie procesi (it kā tie visi tiktu prasmīgi vadīti no vienota vadības centra), nākas pievērst uzmanību arī to acīmredzami destruktīvajiem rezultātiem. Tātad varam secināt, ka Aukstais karš nekad nav beidzies; vēl vairāk, tas rit pat pret tiem, kas oficiāli pārgājuši Rietumu civilizācijas pusē, ar visu sirdi pieņēmuši kapitālistiskās vērtības un pat iestājušies NATO. Aukstais karš notiek pret latviešu, lietuviešu un igauņu tautām, tāpat kā pret citu bijušā Varšavas līguma valstu nācijām — pamatiedzīvotājiem un mazākumtautībām. Šajā karā lielākā nozīme ir identitātes nevardarbīgas maiņas koncepcijai.


Ukrainas sindroms

Spilgts piemērs ir Ukraina, sākotnēji pareizticīgā valsts (izņemot dažus rajonus valsts rietumu daļā). 23 gadus ilgajā Ukrainas valsts pastāvēšanas laikā ir izaudzināta  jauna ukraiņu paaudze. Viņu pasaules uztveres pamatā ir cita kristietības bāze — grieķu katoļu baznīcas versija, savukārt pasaules uzskatu veido no jauna sacerētā vēsture par vareno ukru piedzīvojumiem, kas bieži vien ir pretrunā ne vien ar vēstures faktiem, bet pat ar veselo saprātu. Jāpiebilst, ka daži no šiem jaunajiem ukraiņiem savā nobriešanas posmā nomainīja krievu valodu — valodu, kurā runājuši viņu tēvi, — pret literāro ukraiņu valodu. Arī tādējādi tiek veicināta cilvēka sākotnējās identitātes maiņa. No šī viedokļa šķiet, ka Ukrainas konfliktam nav tikai starpnacionāls raksturs vien — tas atgādina paaudžu konfliktu: rodas iespaids, ka Ukrainas dienvidaustrumos tēvi ir bijuši spiesti ņemt rokās ieročus, lai aizstāvētos no saviem bērniem, kas iestājušies „Labējā sektorā”. Man šķiet, ikviens agrāko Varšavas līguma valstu iedzīvotājs arī savā valstī saskatīs kaut ko līdzīgu šim uzbrukumam ukraiņu identitātei.

Tātad nozīmīgākais, ko tagad vajadzētu uzsākt Latvijā (ka arī citās valstīs) dzīvojošajiem krieviem, lai vismaz teorētiski saglabātu savas fiziskās eksistences un krievu kultūras pastāvēšanas iespēju, — visiem spēkiem censties saglabāt savu patieso identitāti.  Ar tādu pašu problēmu ir saskārušās arī pārējo bijušā Varšavas līguma valstu tautas, neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie kādas noteiktas valsts pamatiedzīvotājiem vai mazākumtautībām. Pie tam titulētās nācijas, kas sastāda vairākumu attiecīgajās valstīs, ar šo problēmu saskaras īpaši asi, jo tām ir grūtāk saskatīt patiesās identitātes zuduma risku un kārdinājums apspiest citu tautu tiesības ir pārāk liels — tā ir iespēja dominēt sabiedrībā.

Latviešu tauta spēj patstāvīgi atrisināt savas problēmas, taču krieviem Latvijā kārtējo reizi nāksies visu sākt gandrīz no nulles („Līdz pamatiem sagrausim, bet pēc tam...”). Pašlaik Latvijas krievu kopiena ir sašķelta, tā praktiski neeksistē (es pašlaik nerunāju par organizāciju ar šādu nosaukumu, par kuras darbību lielākā daļa krievu Latvijā vispār neko nav dzirdējuši; es runāju par cilvēku kopienu, kuras locekļi ir visi krievu valodas lietotāji un kultūras nesēji mūsu valstī). Nav jau nemaz tik svarīgi, kādu iemeslu dēļ tā ir noticis, kāda ir dažādu vētrainu darbību imitējošo organizāciju loma Latvijas sabiedrības krievu daļas sašķelšanā, kuru vienīgais mērķis ir radīt mazākumtautību tiesību aizsardzības ilūziju un novērst to konsolidāciju. Daudz svarīgāk būtu izprast, ko darīt.


Identitāti, nacionālisms, ētika

Pirms apspriest krievu identitātes saglabāšanas iespējas, vajadzētu to vismaz aptuveni un shematiski definēt.

Jēdzienam „krievs” ir divas definīcijas — šaurā un plašā.

Šaurā izpratnē par krievu tiek saukts pie krievu tautības piederošs cilvēks. Uz šādas krieviskuma izpratnes pamatiem veidots nacionālisms neizbēgami ved pie šķelšanās sabiedrībā, nacionāliem konfliktiem un pat valsts teritorijas daļas iespējama zaudējuma, ja valstī par titulēto nāciju kļuvuši šāda nacionālisma paveida piekritēji. To visu mēs pašlaik vērojam Ukrainā, kur pasionaritātes pārņemtie un pie varas nokļuvušie rietumu rajonu pārstāvji nav gatavi ņemt vērā cita kultūras paveida nesēju — valsts dienvidaustrumu rajonu iedzīvotāju intereses. Arī Latvijā virsroku ir guvis šī paveida nacionālisms. Tāpēc laiku pa laikam latviešu presē skan bažas par iespējamu Latgales teritorijas zaudējumu, ņemot vērā nelatviešu iedzīvotāju pārsvaru šajā reģionā. Par varbūtējo scenāriju tiek uzskatīta agresijas iespēja Latgales teritorijā no Krievijas puses. Taču ārpus redzesloka paliek fakts, ka pat jautājums par to nebūtu iespējams, ja Latgalē dzīvojošie nelatvieši nejustu savu tiesību ierobežojumu no latviešu puses, un viņiem būtu pamats uzskatīt Latviju par savu valsti.

Jēdziens „krievs” plašākā traktējumā ietver krievu valodas un kultūras nesēju. Pie tam šim cilvēkam nav noteikti jābūt krievu tautas pārstāvim. Par krievu sevi var uzskatīt arī armēnis, tadžiks, azerbaidžānis vai latvietis, kurš pārzina ne tikai savas tautas kultūras un paražas, pārvalda ne tikai savu valodu, bet ir audzināts uz krievu kultūras un valodas bāzes un identificē sevi ar krievu tautības cilvēkiem, tāpat kā ar savu tautu.

Krievu armēnis, krievu tadžiks, krievu latvietis...  Uz šādas krieviskuma izpratnes pamatiem veidots nacionālisms veicina integrāciju, nevis sašķelšanos. Uz tā pamata dažādu tautu pārstāvji spēj veidot vienotu veselu, ko caurauž tautu draudzības princips un vienota ētikas izpratne.

Debesu politikas autors Andrejs Devjatovs min piecus ētikas principus, kas kļuvuši par krievu kultūras koda daļu kopš Čingishana impērijas laikiem:

1. Vara ir augstāka par īpašumu.
2. Kalpošana ir augstāka par īpašumu.
3. Taisnīgums ir augstāks par likumu.
4. Kopīgais ir augstāks, nekā privātais.
5. Garīgais ir augstāks, nekā materiālais.

Šie ētikas principi stiprina krievu identitāti ar citu tautu kultūru, un kultūras sargāšanai ir jāsākas ar šo principu aizsargāšanu. Šajā procesā liela nozīme ir skolai — tās viedoklis ir izšķirošais patreizējā koncepciju cīņā. No bērna audzināšanas un izglītošanas ir atkarīgs tas, kāda būs nākotnes pasaule.

Pamazām vien esam nonākuši līdz jautājumam: ko darīt? Te nu noskaidrojas, ka 2018. gadā Latvijā iecerētā mazākumtautību skolu reforma, kuras rezultātā tiek plānots 80% mācību priekšmetu pasniegt latviešu valodā un tikai 20% — mazākumtautības valodā, ir ne tikai asimilējoša (mēģinājumi aizvietot valodu nozīmē centienus mainīt identitāti, kā tas tika darīts Ukrainā), tā liecina par to, ka lielākā daļa latviešu nav gatavi rēķināties ar citu tautību iedzīvotāju interesēm. Tā liecina par iznīcinošu pirmā tipa nacionālismu un  potenciāli apdraud Latvijas valstiskumu.

Vienlaikus tas ir nepārprotams signāls krievu kopienai Latvijā par to, ka dialogs ar latviešu iedzīvotājiem  ir neiespējams, tātad jautājumi par krievu nākotni Latvijā ir jārisina pašiem. Jāsāk pašorganizēšanās, un pašiem jāparūpējas par savu bērnu izglītošanu, cenšoties minimizēt vai pilnībā izslēgt Latvijas valsts iespēju ietekmēt krievu bērnu pasaules uzskatu un reliģisko izvēli.


Svētdienas skolas

Sākotnējā posmā risinājumu varētu nodrošināt krievu privāto svētdienas skolu izveide. Galvenie mācību priekšmeti, ko vajadzētu mācīt šajās skolās, būtu literatūra, vēsture un pareizticības pamati/filozofija. Latvijā dzīvojošo krievu vidū ir pietiekami daudz kvalitatīvu pasniedzēju, kas spētu ne tikai sniegt bērniem krievu uzskatus par savas tautas un pasaules vēsturi, bet arī sastādīt šo kursu metodiskos līdzekļus. Nav lielas nozīmes tam, pie kādas tautības piederēs šo svētdienas skolu audzēkņi.

Pie tam ļoti piesardzīgai vajadzētu būt attieksmei pret Krievijas Federācijas mēģinājumiem atvērt Latvijā Krievijas skolas. Runa nav par Latvijas valsts pamatotajām bažām par to, ka šīs mācību iestādes organizēs kontrpropagandu, vērstu pret oficiālo viedokli par vēsturi un latviešu morālajām vērtībām. Galu galā, tās ir latviskās Latvijas problēmas un fobijas.

No krievu identitātes pareizas saglabāšanas viedokļa Krievijas skolas ir bīstamas tāpēc, ka modernā Krievijas valsts ir liberāla un kapitālistiska. Gan viena, gan otra īpatnība ir sveša krievu tautas tradicionālajām ģimenes vērtībām, jo tās pamatā ir cita morāles, ētikas un reliģisko vērtību izpratne. Šo iemeslu dēļ mācību programmas ir jāizstrādā patstāvīgi.

Te nu mēs nonākam pie galvenā — pie vienotības trūkuma Latvijas krievu kopienā, pareizāk sakot, pie tā, ka nav izveidojusies organizācija, kas aptvertu visus Latvijas krievus. Nav tādas vietas, kur nelaimē nokļuvis Latvijas krievs varētu vērsties pēc palīdzības, kur vienmēr būtu gatavi palīdzēt savējiem tāpēc, ka mēs esam ģimene. Liela Latvijas krievu ģimene, kuras locekļi ir visi mūsu valstī dzīvojošie krievu kultūras un valodas nesēji.

Lūk, ko mums vajadzētu izdarīt tuvāko gadu laikā, lai uzvarētu pret mums pasludinātajā karā un saglabātu savu identitāti:
 

1. Apvienot Latvijas krievus vienā lielā saimē.
2. Atvērt savas svētdienas skolas.
3. Panākt krievu svētdienas skolu pārveidošanos par pilnvērtīgām skolām, kurās mācību process noritētu tikai un vienīgi dzimtajā valodā — krievu valodā (izņemot svešvalodu nodarbības).

Lai cik titānisks šis darbs izskatītos no malas, tas ir jāsāk nekavējoties. Kamēr mēs vēl eksistējam. Francijas maršals Luijs Liote reiz kādā tveicīgā dienā izteicās, ka būtu labi iestādīt kokus, lai būtu ēna. Viņam iebilda — sak, koki izaugšot tikai pēc 50 gadiem. Maršals attrauca: „Nu, tad sāciet.” Tāds bija viņa plāns. Mums ir vajadzīgs pašiem savējais.

Mērķi sasniegs tas, kurš dosies ceļā.