Visvarenā Eiropas Savienība
13.12.2013
Максим Саморуков
Заместитель главного редактора Carnegie.ru
Kāpēc Portugāle XXI gadsimtā
ievieš naturālo saimniecību?
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
George Bailey,
Сергей Рудченко,
Геннадий Прoтaсевич,
Виталий Кассис,
Андрей (хуторянин),
Владимир Бычковский,
Александр Кузьмин,
Евгений Лурье,
Timber ***,
Владимир Копылков,
red pepper,
Agasfer Karpenko,
nekas negro,
Евгений Андреев,
Юрий Деточкин,
Юрий Янсон,
игорь соколов
Dienvideiropas valstu iedzīvotāji, kam apnicis gaidīt ekonomiskās krīzes beigas, nolēmuši pameklēt kādu pozitīvu niansi patreizējā situācijā. Piemēram, Itālijā pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā pārdoto velosipēdu skaits ir pārsniedzis pārdoto automašīnu skaitu. Var jau būt, ka tas liecina par maksātspējas pieprasījuma un rūpniecības krišanos, taču vai iespējams izdomāt kādu ekoloģiski labāku risinājumu? Ja nu vienīgi atgriezties pie zirgiem.
Grieķijā par 180 grādiem pagriezušās iekšējās darba migrācijas plūsmas: tagad ļaudis nevis no arvien klusākajām salām dodas uz pārapdzīvotajām Atēnām, bet gan otrādi. Protams, tas nozīmē, ka valsts ir izlēmusi uzpļaut reālajai ražošanai un dzīvot par tiem līdzekļiem, ko atved tūristi, toties Atēnu metro tagad ir vairāk brīvas vietas.
Arī Portugāles iedzīvotāji ir atraduši iespēju nopriecāties par krīzi. Portugāles lauksaimniecības ministre paziņoja, ka valsts ekonomikai nemaz tik slikti neklājas: neskatoties uz vispārējo sabrukumu, agrārais sektors plaukst un zeļ – ik mēnesi Portugālē tiek vidēji reģistrētas 280 jaunas lauksaimniecības firmas. Par to viņa stāsīja ar lepnumu, kā par valdības sekmīga darba rezultātu, taču diezin vai iespējams atrast pārliecinošāku ekonomiskās bezcerības pierādījumu.
Jaunā Argentīna
No pirmā acu uzmetiena situācija, kas izveidojusies Portugālē lauksaimniecības sfērā, patiešām neizskatās slikti, it īpaši uz citu sfēru panīkuma fona. Lauksaimniecības produktu ražošanas apjoms ir atgriezies pirmskrīzes perioda līmenī. Ik mēnesi tiek nodibināti vairāki simti lauksaimniecības kompāniju. Tūkstošiem jauniešu pamet ofisus pilsētā un universitātes, uzsāk fermeru karjeru laukos un it nemaz to nenožēlo. Taču patīkamākais ir tas, ka ātri aug agrārais eksports. Krīzes gados – laikā no 2009. līdz 2012. gadam – tā apjoms ir palielinājies pusotru reizi; preču eksports ārpus ES robežām – pat divas reizes. Šķiet, vēl tikai brīdis, un lauksaimniecība Portugālē kļūs tikpat dinamiska un ienesīga, kā Austrālijā un Argentīnā, un palīdzēs izvilkt no krīzes visu pārējo valsts ekonomiku.
Portugāles valdība ļoti lepojas ar šo agrāro bumu un uzskata to par reformu panākumu pierādījumu. Reformas patiešām noritēja. Pēc krīzes sākuma Portugālē tika rūpīgi ņemtas uzskaitē visas lauksaimnieciski izmantojamās zemes un noskaidrojās, kādi zemes gabali netiek izmantoti. To īpašniekiem tika piedāvātas nodokļu atlaides gadījumā, ja šie zemes gabali tiks iznomāti fermeriem.
Municipalitātes gandrīz bez maksas sāka nodot savas zemes platības lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt Portugāles valdība izveidoja īpašu fondu jauno fermeru atbalstam: ikviens jaunais portugālis, kurš nolēmis kļūt par lauksaimnieku, var saņemt budžeta subsīdiju – vairākus desmitus tūkstošu eiro saimniekošanas uzsākšanai. Pagājušā gada rezultāti liecina, ka aptuveni trīs tūkstoši jauno fermeru ir izmantojuši šī fonda atbalstu.
Valdības programmas sajūsmina kreisi un zaļi noskaņotos ne tikai Portugālē, bet arī citās rietumvalstīs. Sākušās runas par gaidāmo uzvaru pār recesiju un bezdarbu, par tādu kā amerikāņu stila agrārās idilles atdzimšanu: katram būs neliels zemes gabaliņš, apmēram puse hektāra, un cilvēki audzēs īstu, dabisku pārtiku, neko nezinot par pilsētas civilizācijas radīto pārslodzi un stresu. Pēc tam viņi pārdos viens otram šos dabiskos produktus par lielu naudu, jo pašlaik jau visi ir sapratuši, ka lielo starptautisko korporāciju ražotos lētos produktus ēst nedrīkst nekādā gadījumā. Lūk, kāda vispārējas bagātības un uzplauksmes recepte, kas pašlaik dzimst Portugālē! Drīz tā pakļaus visu pasauli.
Zemnieku diktatūra
Patiesībā nav nemaz tik grūti aprēķināt Portugāles agrārās atdzimšanas nesto iespējamo labumu. Atliek tikai salīdzināt divus rādītājus: agrārā sektora daļu valsts iekšējā kopproduktā un tā daļu nodarbinātības līmenī. Izrādās, ka 11,7% Portugāles darbaspēka, kas aizņemti lauksaimniecībā, ražo tikai 2,4% no Portugāles iekšējā kopprodukta. Tā ir gandrīz pieckārtēja starpība un it nemaz neliecina par labu agrārajam sektoram. Tas ir, katrs portugālis, kurš ieklausījies savas valdības ieteikumos, pametis darbu modernajās ekonomikas jomās un devies uzart lauku svaigā gaisā, ir apmēram pieckārt samazinājis savu ieguldījumu Portugāles iekšējā kopproduktā. Ja nu pēkšņi sapnis par lauku idilli pārņems visus Portugāles iedzīvotājus, valsts ekonomika nevis pieaugs, bet gan saruks vismaz pieckārt – vienkārši tāpēc, ka darba ražīgums lauksaimniecībā ir ļoti zems, it īpaši mazajās fermās.
Paskatīsimies, piemēram, uz jaunā Žozē aizkustinošo dzīves stāstu. Viņš pameta darbu ofisā Lisabonā un devās uz laukiem. Tagad viņam pieder ābeļdārzs un 30 govis. Protams, miljonus tādā saimniecībā nenopelnīsi, taču viņš ir apmierināts: dzīvo pie dabas krūts, dzer svaigu pienu, ēd ābolus, nekāda pilsētas stresa. Jauki, vai ne?
Jā, jauki gan, taču nekādas nākotnes priekšā nav. Jābūt īstam Green Peace aktīvistam, lai nesaprastu, ka ferma ar 30 govīm ir laba tikai no Dienvidsudānas viedokļa. Bet Rietumeiropā no 30 govīm nekādi neizdosies izslaukt tik daudz, lai izdotos segt liellopu pašizmaksu, to uzturēšanas izdevumus, ganību nomu, turklāt vēl nodrošinātu Rietumieropas valsts ģimenes cienīgu ienākumu līmeni.
Portugāles valdība apgalvo, ka ne velti izdod naudu jauno fermeru atbalsta programmām – tādā veidā izdodas mazināt milzīgo bezdarba līmeni jauniešu vidū. Portugālē tas ir sasniedzis gandrīz 40%. Patiesībā viņi vienkārši pārvērš atklātu bezdarbu par slēpto, radot jauniešos nodarbinātības ilūziju un tērējot viņu pieticīgo kvalifikāciju dažādiem niekiem.
Ar savām lauku atdzimšanas programmām valdība ir nokavējusies vismaz ir par gadsimtu. Sīkās fermas ar pāris hektāriem zemes jau labu laiku vairs nav dzīvotspējīgas. Pašlaik tādas fermas attīstītās valstīs rada smagu sociālo slodzi valsts budžetā: pašas sevi uzturēt tās nespēj, valstij nākas piešķirt tām dažādus atvieglojumus, subsīdijas, nodrošināt augstas iepirkuma cenas, jo citādi cilvēki vienkārši izputēs.
Jūsu seši simti kvadrātmetru
Fermera dzīves negaidītā pievilcība Portugāles iedzīvotāju acīs ir izskaidrojama ar to, ka agrārais sektors ir viena no nedaudzajām valsts ekonomikas nozarēm, kurā vēl joprojām grozās lielas naudas summas, nevis tāpēc, ka šeit pēkšņi būtu pavērušās kaut kādas spīdošas perspektīvas. Ik gadus Portugāle no ES budžeta saņem agrārās subsīdijas apmēram 1,5 miljardu eiro apmērā. Nelielās valsts acīs (Portugāles iedzīvotāju skaits sastāda aptuveni 10 miljonus) šī lauksaimniecībai paredzētā subsīdija ir milzīga nauda. Eiropas budžets ir ļoti stabila lieta. Uz to gandrīz neattiecas stingrās ekonomijas režīms, izdevumi tiek plānoti septiņu gadu termiņā. Tā nu pēc krīzes sākuma fermeri Portugālē mierīgā garā joprojām saņēma visas viņiem paredzētās subsīdijas, neskatoties uz to, ka valdība šajā laikā nesaudzīgi apšņāpa visus iespējamos valsts budžeta posteņus.
Ja nu stabilajām ES subsīdijām pievienot arī atvieglojumus un grantus, ko fermeriem piešķīra Portugāles valdība, tad kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzi portugāļi savu aicinājumu ir saskatījuši laukos. Kāpēc ķerties pie jebkura darba pilsētā? Daudz patīkamāk taču ir doties uz laukiem un kopt ābeļdārzu. Gan jau valdība un Brisele parūpēsies par to, lai jaunajiem fermeriem būtu pienācīgi ienākumi, neraugoties uz to, cik daudz produkcijas viņi nogādā tirgū.
Eiropas Savienības agrārajā statistikā ir iekļauts daiļrunīgs rādītājs – fermu saimniecību skaits, kas pašas patērē vairāk nekā pusi savas produkcijas. Šādā gadījumā ferma tuvojas naturālajai saimniecībai: vairāk nekā pusi pašu ražotās produkcijas apēd pats fermeris kopā ar ģimeni, bet pārējās vajadzības apmierina uz budžeta subsīdiju rēķina. Pirms krīzes šādu saimniecību skaits Portugālē pakāpeniski samazinājās, bet laikā no 2008. līdz 2010. gadam ir palielinājies apmēram trīskārt – 19% saimniecību strādā pēc šī principa. Jaunāki dati pagaidām nav pieejami, taču nedomāju, ka šī tendence mainīsies, ja jau valdība ir gatava piešķirt jums vairākus desmitus tūkstošu eiro tikai par to vien, ka esat gatavs kļūt par fermeri.
Protams, Portugāle ir civilizēta valsts, un tās pienākums ir rūpēties par pārtikas drošību un pildīt sociālās saistības ciemu iedzīvotāju priekšā, kur cita veida nodarbinātības iespējas ir ļoti ierobežotas. Protams, nāksies šiem mērķiem tērēt zināmu daļu budžeta bez cerībam to atgūt. Bet kāpēc speciāli jāpalielina šie izdevumi ar valsts mērķa programmām? Agrārais sektors nespēs kļūt par Portugāles ekonomikas lokomotīvi, vēl vairāk – tas nekad nekļūs pat par ienesīgu nozari, jo vidējā fermas platība valstī nepārsniedz 20 hektārus.
Tāda fermeru skaita un apstrādājamo zemju proporcija var nest tikai zaudējumus. Vidēji portugāļu fermeris ar saviem nepilnajiem 20 hektāriem zemes nevar pārspēt vidēju amerikāņu fermeri, kura zemes platība ir reizes desmit lielāka, vai fermeri no Kanādas, kur vidējā fermas platība pārsniedz 350 hektārus, nerunājot jau par Austrāliju, kur vienai saimniecībai vidēji pieder vairāk nekā trīs tūkstoši hektāru lauksaimnieciski apstrādājamas zemes.
Portugāles lauksaimniecības konkurētnespēja salīdzinājumā ar citām nozarēm būtu acīmredzama, ja vien valdība nebūtu tik aktīvi ķērusies pie ekonomiskās pārdales. Ja būtu mazliet samazināti nodokļi rūpniecības uzņēmumiem un budžeta atbalsts lauksaimniekiem. Taču nekas tāds nenotiks, jo daudz patīkamāk ir izdalīt naudu, nevis nepieņemt. Portugāle turpinās dzīvot viduslaiku cienīgā prāta aptumsumā, kur izdevīgāk ir nodarboties ar naturālo saimniecīibu laukos, nekā strādāt rūpniecībā.
Grieķijā par 180 grādiem pagriezušās iekšējās darba migrācijas plūsmas: tagad ļaudis nevis no arvien klusākajām salām dodas uz pārapdzīvotajām Atēnām, bet gan otrādi. Protams, tas nozīmē, ka valsts ir izlēmusi uzpļaut reālajai ražošanai un dzīvot par tiem līdzekļiem, ko atved tūristi, toties Atēnu metro tagad ir vairāk brīvas vietas.
Arī Portugāles iedzīvotāji ir atraduši iespēju nopriecāties par krīzi. Portugāles lauksaimniecības ministre paziņoja, ka valsts ekonomikai nemaz tik slikti neklājas: neskatoties uz vispārējo sabrukumu, agrārais sektors plaukst un zeļ – ik mēnesi Portugālē tiek vidēji reģistrētas 280 jaunas lauksaimniecības firmas. Par to viņa stāsīja ar lepnumu, kā par valdības sekmīga darba rezultātu, taču diezin vai iespējams atrast pārliecinošāku ekonomiskās bezcerības pierādījumu.
Jaunā Argentīna
No pirmā acu uzmetiena situācija, kas izveidojusies Portugālē lauksaimniecības sfērā, patiešām neizskatās slikti, it īpaši uz citu sfēru panīkuma fona. Lauksaimniecības produktu ražošanas apjoms ir atgriezies pirmskrīzes perioda līmenī. Ik mēnesi tiek nodibināti vairāki simti lauksaimniecības kompāniju. Tūkstošiem jauniešu pamet ofisus pilsētā un universitātes, uzsāk fermeru karjeru laukos un it nemaz to nenožēlo. Taču patīkamākais ir tas, ka ātri aug agrārais eksports. Krīzes gados – laikā no 2009. līdz 2012. gadam – tā apjoms ir palielinājies pusotru reizi; preču eksports ārpus ES robežām – pat divas reizes. Šķiet, vēl tikai brīdis, un lauksaimniecība Portugālē kļūs tikpat dinamiska un ienesīga, kā Austrālijā un Argentīnā, un palīdzēs izvilkt no krīzes visu pārējo valsts ekonomiku.
Portugāles valdība ļoti lepojas ar šo agrāro bumu un uzskata to par reformu panākumu pierādījumu. Reformas patiešām noritēja. Pēc krīzes sākuma Portugālē tika rūpīgi ņemtas uzskaitē visas lauksaimnieciski izmantojamās zemes un noskaidrojās, kādi zemes gabali netiek izmantoti. To īpašniekiem tika piedāvātas nodokļu atlaides gadījumā, ja šie zemes gabali tiks iznomāti fermeriem.
Municipalitātes gandrīz bez maksas sāka nodot savas zemes platības lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt Portugāles valdība izveidoja īpašu fondu jauno fermeru atbalstam: ikviens jaunais portugālis, kurš nolēmis kļūt par lauksaimnieku, var saņemt budžeta subsīdiju – vairākus desmitus tūkstošu eiro saimniekošanas uzsākšanai. Pagājušā gada rezultāti liecina, ka aptuveni trīs tūkstoši jauno fermeru ir izmantojuši šī fonda atbalstu.
Valdības programmas sajūsmina kreisi un zaļi noskaņotos ne tikai Portugālē, bet arī citās rietumvalstīs. Sākušās runas par gaidāmo uzvaru pār recesiju un bezdarbu, par tādu kā amerikāņu stila agrārās idilles atdzimšanu: katram būs neliels zemes gabaliņš, apmēram puse hektāra, un cilvēki audzēs īstu, dabisku pārtiku, neko nezinot par pilsētas civilizācijas radīto pārslodzi un stresu. Pēc tam viņi pārdos viens otram šos dabiskos produktus par lielu naudu, jo pašlaik jau visi ir sapratuši, ka lielo starptautisko korporāciju ražotos lētos produktus ēst nedrīkst nekādā gadījumā. Lūk, kāda vispārējas bagātības un uzplauksmes recepte, kas pašlaik dzimst Portugālē! Drīz tā pakļaus visu pasauli.
Zemnieku diktatūra
Patiesībā nav nemaz tik grūti aprēķināt Portugāles agrārās atdzimšanas nesto iespējamo labumu. Atliek tikai salīdzināt divus rādītājus: agrārā sektora daļu valsts iekšējā kopproduktā un tā daļu nodarbinātības līmenī. Izrādās, ka 11,7% Portugāles darbaspēka, kas aizņemti lauksaimniecībā, ražo tikai 2,4% no Portugāles iekšējā kopprodukta. Tā ir gandrīz pieckārtēja starpība un it nemaz neliecina par labu agrārajam sektoram. Tas ir, katrs portugālis, kurš ieklausījies savas valdības ieteikumos, pametis darbu modernajās ekonomikas jomās un devies uzart lauku svaigā gaisā, ir apmēram pieckārt samazinājis savu ieguldījumu Portugāles iekšējā kopproduktā. Ja nu pēkšņi sapnis par lauku idilli pārņems visus Portugāles iedzīvotājus, valsts ekonomika nevis pieaugs, bet gan saruks vismaz pieckārt – vienkārši tāpēc, ka darba ražīgums lauksaimniecībā ir ļoti zems, it īpaši mazajās fermās.
Paskatīsimies, piemēram, uz jaunā Žozē aizkustinošo dzīves stāstu. Viņš pameta darbu ofisā Lisabonā un devās uz laukiem. Tagad viņam pieder ābeļdārzs un 30 govis. Protams, miljonus tādā saimniecībā nenopelnīsi, taču viņš ir apmierināts: dzīvo pie dabas krūts, dzer svaigu pienu, ēd ābolus, nekāda pilsētas stresa. Jauki, vai ne?
Jā, jauki gan, taču nekādas nākotnes priekšā nav. Jābūt īstam Green Peace aktīvistam, lai nesaprastu, ka ferma ar 30 govīm ir laba tikai no Dienvidsudānas viedokļa. Bet Rietumeiropā no 30 govīm nekādi neizdosies izslaukt tik daudz, lai izdotos segt liellopu pašizmaksu, to uzturēšanas izdevumus, ganību nomu, turklāt vēl nodrošinātu Rietumieropas valsts ģimenes cienīgu ienākumu līmeni.
Portugāles valdība apgalvo, ka ne velti izdod naudu jauno fermeru atbalsta programmām – tādā veidā izdodas mazināt milzīgo bezdarba līmeni jauniešu vidū. Portugālē tas ir sasniedzis gandrīz 40%. Patiesībā viņi vienkārši pārvērš atklātu bezdarbu par slēpto, radot jauniešos nodarbinātības ilūziju un tērējot viņu pieticīgo kvalifikāciju dažādiem niekiem.
Ar savām lauku atdzimšanas programmām valdība ir nokavējusies vismaz ir par gadsimtu. Sīkās fermas ar pāris hektāriem zemes jau labu laiku vairs nav dzīvotspējīgas. Pašlaik tādas fermas attīstītās valstīs rada smagu sociālo slodzi valsts budžetā: pašas sevi uzturēt tās nespēj, valstij nākas piešķirt tām dažādus atvieglojumus, subsīdijas, nodrošināt augstas iepirkuma cenas, jo citādi cilvēki vienkārši izputēs.
Jūsu seši simti kvadrātmetru
Fermera dzīves negaidītā pievilcība Portugāles iedzīvotāju acīs ir izskaidrojama ar to, ka agrārais sektors ir viena no nedaudzajām valsts ekonomikas nozarēm, kurā vēl joprojām grozās lielas naudas summas, nevis tāpēc, ka šeit pēkšņi būtu pavērušās kaut kādas spīdošas perspektīvas. Ik gadus Portugāle no ES budžeta saņem agrārās subsīdijas apmēram 1,5 miljardu eiro apmērā. Nelielās valsts acīs (Portugāles iedzīvotāju skaits sastāda aptuveni 10 miljonus) šī lauksaimniecībai paredzētā subsīdija ir milzīga nauda. Eiropas budžets ir ļoti stabila lieta. Uz to gandrīz neattiecas stingrās ekonomijas režīms, izdevumi tiek plānoti septiņu gadu termiņā. Tā nu pēc krīzes sākuma fermeri Portugālē mierīgā garā joprojām saņēma visas viņiem paredzētās subsīdijas, neskatoties uz to, ka valdība šajā laikā nesaudzīgi apšņāpa visus iespējamos valsts budžeta posteņus.
Ja nu stabilajām ES subsīdijām pievienot arī atvieglojumus un grantus, ko fermeriem piešķīra Portugāles valdība, tad kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzi portugāļi savu aicinājumu ir saskatījuši laukos. Kāpēc ķerties pie jebkura darba pilsētā? Daudz patīkamāk taču ir doties uz laukiem un kopt ābeļdārzu. Gan jau valdība un Brisele parūpēsies par to, lai jaunajiem fermeriem būtu pienācīgi ienākumi, neraugoties uz to, cik daudz produkcijas viņi nogādā tirgū.
Eiropas Savienības agrārajā statistikā ir iekļauts daiļrunīgs rādītājs – fermu saimniecību skaits, kas pašas patērē vairāk nekā pusi savas produkcijas. Šādā gadījumā ferma tuvojas naturālajai saimniecībai: vairāk nekā pusi pašu ražotās produkcijas apēd pats fermeris kopā ar ģimeni, bet pārējās vajadzības apmierina uz budžeta subsīdiju rēķina. Pirms krīzes šādu saimniecību skaits Portugālē pakāpeniski samazinājās, bet laikā no 2008. līdz 2010. gadam ir palielinājies apmēram trīskārt – 19% saimniecību strādā pēc šī principa. Jaunāki dati pagaidām nav pieejami, taču nedomāju, ka šī tendence mainīsies, ja jau valdība ir gatava piešķirt jums vairākus desmitus tūkstošu eiro tikai par to vien, ka esat gatavs kļūt par fermeri.
Protams, Portugāle ir civilizēta valsts, un tās pienākums ir rūpēties par pārtikas drošību un pildīt sociālās saistības ciemu iedzīvotāju priekšā, kur cita veida nodarbinātības iespējas ir ļoti ierobežotas. Protams, nāksies šiem mērķiem tērēt zināmu daļu budžeta bez cerībam to atgūt. Bet kāpēc speciāli jāpalielina šie izdevumi ar valsts mērķa programmām? Agrārais sektors nespēs kļūt par Portugāles ekonomikas lokomotīvi, vēl vairāk – tas nekad nekļūs pat par ienesīgu nozari, jo vidējā fermas platība valstī nepārsniedz 20 hektārus.
Tāda fermeru skaita un apstrādājamo zemju proporcija var nest tikai zaudējumus. Vidēji portugāļu fermeris ar saviem nepilnajiem 20 hektāriem zemes nevar pārspēt vidēju amerikāņu fermeri, kura zemes platība ir reizes desmit lielāka, vai fermeri no Kanādas, kur vidējā fermas platība pārsniedz 350 hektārus, nerunājot jau par Austrāliju, kur vienai saimniecībai vidēji pieder vairāk nekā trīs tūkstoši hektāru lauksaimnieciski apstrādājamas zemes.
Portugāles lauksaimniecības konkurētnespēja salīdzinājumā ar citām nozarēm būtu acīmredzama, ja vien valdība nebūtu tik aktīvi ķērusies pie ekonomiskās pārdales. Ja būtu mazliet samazināti nodokļi rūpniecības uzņēmumiem un budžeta atbalsts lauksaimniekiem. Taču nekas tāds nenotiks, jo daudz patīkamāk ir izdalīt naudu, nevis nepieņemt. Portugāle turpinās dzīvot viduslaiku cienīgā prāta aptumsumā, kur izdevīgāk ir nodarboties ar naturālo saimniecīibu laukos, nekā strādāt rūpniecībā.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Esmu latvietis un biju tur!
Karš un miers Ukrainā daugavpilieša acīm
Сергей Кулик
Журналист
Krimu jums neredzēt kā savas ausis
Maidana ideologi pieprasa ekonomiskā kara pieteikumu pussalai
Александр Дюков
Историк
Kā tiek pārkāptas cilvēktiesības
Ukrainā
Priekšplānā joprojām deflācijas riski
Bet globālā ekonomikā turpina pakāpenisku augšupeju