Saskaņā ar oficiāliem datiem, mūsu valstī dzīvo divi miljoni cilvēku, no kuriem apmēram 60 000 strādā valsts aparātā. Taču patiesībā šo ciparu varam droši dubultot, jo lielāko daļu darba ministrijas saviem spēkiem neveic.

Ministrijas un citas valsts iestādes par nodokļu maksātāju naudu iepērk dažādu darbu izpildi privātajos uzņēmumos. Atsevišķas ministrijas pamanās pat noslēgt līgumus un piemaksāt saviem bijušajiem vai pat patreizējiem darbiniekiem.

Tādas sistēmas ietvaros par katras iestādes svarīgāko darbinieku kļūst sekretārs, kurš izsūta sludinājumus par dažādu no ministriju un citu iestāžu viedokļa svarīgu pakalpojumu.  iepirkumiem. Piemēram, runa var būt par likumprojektu vai slēdzienu par citu ministriju piedāvājumu sagatavošanu. Pētot statistiku, kļūst skaidrs, ka savus pakalpojumus ministrijām galvenokārt piedāvā jau pārbaudīti un politiski uzticami juridiskie u.c. biroji.

Šī prakse – nodot privātajām firmām valsts iestāžu pienākumu un tiešo funkciju izpildi – ir plaši izplatīta un tiek izmantota visās ministrijās.

Piemēram, visa Iekšlietu ministrija, kuras vadību, iespējams, atkal uzticēs Reformu partijas pārstāvim Rihardam Kozlovskim, itin drīz varētu kļūt par advokātu biroja „Triniti” filiāli, kas apskaužami regulāri saņem naudu no IeM. Tieši šajā birojā strādāja, un savus kolēģus vēl joprojām bieži apciemo Inga Antāne, Reformu partijas pārstāve un aiz svītras palikusī Rīgas mēra kandidāte. Diezin vai par sagadīšanos varam uzkatīt faktu, ka Antānes birojs saņem līgumus tikai no tām ministrijām, kurās saimnieko Reformu partija – IeM, Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Savukārt Satiksmes ministrija, kuras vadību partija „Vienotība” nav gatava atdot nevienam, jau itin labi varētu apvietoties ar konsultantiem „Prudentia Advisers” un advokātu biroju „Glimsted un partneri”. Pāris gadu laikā šīs firmas no ministrijas ir saņēmušas vismaz 500 000 latus.

Protams, varam jau pieņemt, ka šis valdošās elites jaunievedums nozīmē vēlmi mazināt birokrātiju, taču diemžēl, pieaugot summām, kas samaksātas privātajām firmām par valsts ierēdņu pienākumu izpildi, pašu valsts ierēdņu skaits nu nekādi nemazinās. Tajā pašā Satiksmes ministrijā darbojas vesela Juridiskā nodaļa ar 18 štata vietām, taču ministrija nepārtraukti, bez jebkādiem konkursiem slēdz līgumus ar vienu un  to pašu juridisko biroju.

Šos un citus faktus, kas nāca dienas gaismā pēc ministriju juridisko pakalpojumu iepirkumu izpētes, esmu nodevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam un Valsts kontrolei, lai viņi sniegtu šādas rīcības vērtējumu.

Lielu interesi rada arī Labklājības ministrijas darbība, kas slēdz līgumus par juridiskajām konsultācijām ar saviem bijušajiem un patreizējiem darbiniekiem. Labklājības ministrija Ilzes Viņķeles vadībā ir noslēgusi līgumu par konsultācijām iepirkumu jautājumos ar savas juridiskās nodaļas darbinieku Raivi Grīnbergu par 2 385, 9 960 un 9 960 latiem (ieskaitot PVN). Savukārt Valsts sociālās aprūpes centrs “Latgale” šādus līgumus slēdza ar Sarmīti  Zandari, iepirkumu centra speciālisti par 8 841,67 un 2 160 latiem (ieskaitot PVN). Un ar to šis saraksts nebeidzas.
Vēl grūtāk ir izskaidrot faktu, ka viens no aktīvākajiem juridisko konsultāciju iepircējiem ir valsts vadošā iestāde tiesību un jurisprudences sfērā – Tieslietu ministrija. Kopš 2011. gada juridisko konsultāciju iepirkumiem Tieslietu ministrija ir iztērējusi vairāk nekā 100 tūkstošus latu. Iznāk, ka Tieslietu ministrija pērk likumprojektu grozījumus no privātajiem konsultantiem un, nododot tos Saeimā, uzdod par savējiem.

Rodas šaubas par to, vai Tieslietu ministrija patiešām ir „vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu nozarēs un ir augstākā iestāde padotībā esošajām valsts pārvaldes iestādēm, kas izstrādā un īsteno valsts politiku valsts tiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību, komerctiesību, krimināltiesību un reliģisko tiesību jomā, kā arī procesuālo tiesību jomā.” Varbūt tie ir privātie juridiskie biroji?

Jāpiebilst, ka šis „tiesību bastions” arī iepērk pakalpojumus no saviem darbiniekiem, radot neapstrīdamas interešu konflikta situācijas un ignorējot Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu. Piemēram, 2013. gada maijā līgums par juridiskajām konsultācijām tika noslēgts ar SIA „PPE serviss”, kuras valdes locekļi ir Māris Daugulis un Sintija Daugule, Alimentu garantiju fonda Juridiskā departamenta direktore. Interesanti, ka saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, SIA „PPE serviss” nodarbojas ar līmes ražošanu, piena un citu pārtikas produktu ražošanu, neklasificēto ķīmisko līdzekļu ražošanu un dzīvojamo un nedzīvojamo ēku celtniecību.

Kā redzams, pēdējo gadu laikā ir radīta sistēma, kuras ietvaros mūsu valstī likumi, noteikumi un citi normatīvie akti tiek radīti ar privāto firmu pārstāvju – juristu un advokātu – līdzdalību, nevis ministriju ierēdņu darba rezultātā.

Varam spriedelēt par to, ka valsts pārvalde ir kļuvusi bezspēcīga, par konkurētnespējīgām algām, taču patiesībā ir jārunā par to, ka gadu gaitā apzināti ir radīta sistēma, kuras ietvaros valdība šķiež naudu, maksājot algas ierēdņiem, kas nepilda savus pienākumus, un juristiem, kas pilda ierēdņu pienākumus, pie tam ignorējot elementāras ētiskās un tiesiskās normas.

Ja labējo partiju radītā ierēdņu sistēma ir sevi izsmēlusi un ir iestājusies krīze, tad ir jādomā par iespējām mainīt sistēmu, nevis jātērē nodokļu maksātāju nauda un jānodod valsts pārvaldes darbs privāto firmu rokās, kuras, pilnīgi iespējams, daļu naudas, kas saņemta no budžeta, atgriež dāsnajiem iepirkumu organizatoriem.

Ja privātajām firmām izmaksāto naudu novirzīt uz valsts amatpersonu algu fondu, iespējams, mums būs augstāk apmaksātie ierēdņi Eiropas Savienībā. Tad varēsim pārtraukt runas par zemajām algām un profesionāļu trūkumu un pieprasīt reālus darba rezultātus. Nu, bet ja šie darbinieki ir pavisam bezcerīgi, kāpēc tad viņiem no valsts budžeta tiek vispār maksāta alga?