Šobrīd, kad dzirdu par kārtējām akcijām, jeb, drīzāk gan mēģinājumiem aizsargāt Latvijā dzīvojošo krievu tiesības, man arvien biežāk gribas attraukt: „Tad jau labāk dibināsim partiju, kas nodarbosies ar Latvijas goblinu aizsardzību!” Patiešām: ja Latvijā dzīvotu goblini, viņiem šeit noteikti būtu kādas likumīgas tiesības, kas nepārtraukti tiktu pārkāptas, jo cilvēki nez kāpēc nemīl goblinus... Taču lieta tāda, ka Latvijā goblinu NAV!!! Taču kāpēc gan nenodibināt partiju?


Pagājuši desmit gadi kopš „mūsu Staļingradas”…

Arvien biežāk man, aktīvam 2004. gada štāba loceklim, prātā nāk doma, ka mūsu naciķiem ir taisnība, kaut gan viņiem par to nav ne mazākās jausmas. Latvijā krievu NAV. Nav kā vienotas sociāli etniskas parādības. Nu, bet kādas var būt „tiesības” tiem, kuru nav?!! Šī gada septembrī apritēs desmit gadi, kopš strauji noplaka 2002. — 2004. gg. Pretošanās kustības aktīvā fāze. Šajās aprīļa un maija dienās tika sasniegti tās kalngali. Milzīgais mītiņš Uzvaras laukumā... Gājieni... Un kaut kas arī no manis — sīks, taču nozīmīgs šajā visas tautas akcijā. Piemēram, intervija ar labi pazīstamo Annušku, Štāba otrā videoklipa dziesmas autoru. Parasta virtuve daudzstāvu paneļu mājā. Uz galda — čefīra krūze.

Rokās — ģitāra. Un divi alternatīvisti, kuri runā par to, kā viņi sakārtos savu dzimto valsti. Protams, nekad neaizmirsīšu to, kā man mēģināja piešūt krimināllietu — „turēja aizdomās” par dzelzceļa atzarojuma spridzināšanu Zemitānos. Policisti pat necentās slēpt to, ka tas ir politisks pasūtījums. Jocīgākais ir tas, ka par „pierādījumu” tika izmantots mans tolaik piecus gadus vecais raksts — intervija ar kāda studentu-marksistu „pagrīdes” grupējuma līderi. Jā, tolaik bija arī tādi cilvēki... Pat pēc vairākiem gadiem daudzi krievi man atzinās, ka tas ir bijis atmiņā paliekošākais un cilvēciskas pašcieņas pilnākais laiks visā Latvijas neatkarības periodā.

Taču Pretošanās kustību mēs nodevām... Protams, pēc tam skanēja runas par to, kurš tad īsti esot „nodevis” kustību, un neviens pat nepamanīja notikušā patieso iemelu... Ja kāda kopiena ir gatava aizstāvēt savas tiesības, taču tās līderi neattaisno uz viņiem liktās cerības, kopiena vienkārši gāž šos līderus. Nu, vismaz pārstāj viņiem pakļauties un izvirza jaunus. Tas ir, ieslēdzas kolektīvā pašregulācija. Lieta tāda, ka kopiena protestu kustību vairs nepersonificē ar saviem līderiem. Protestu kustība kopienā asociējas ar pašu kopienu, kā vienotu veselu! Tātad pretošanās — un uzvara tajā — kopienas acīs kļūst par tās dzīves daļu, neatņemamu pašas kopienas elementu.

Latvijā ar krieviem nekas tamlīdzīgs nenotika. Pienāca 1. septembris. Spēkā stājās „Izglītības likums”, un krievi it kā vienā rāvienā zaudēja jebkādu interesi par Pretošanos. Vienā mirklī kritās akciju dalībnieku skaits. Vecāki, kuri pavisam nesen piedalījās akcijās kopā ar bērniem, sāka pierunāt savas atvases: „Tev ir jāpadomā par savu nākotni. Šo huligānisko protestu vietā labāk ej un pamācies latviešu valodu.”... Šķelšanās un kašķi Latvijas krievu kopienu kongresā 2004. gada septembrī sākās jau pirms pārtraukuma — šī raksta autors nepaspēja pat iziet no zāles uzpīpēt!

Protams, arī īpašo dienestu darbības metodes nevajadzētu novērtēt pārāk zemu. Nē, ne jau mūsējo, pašmāju dienestu, — runa ir par aizokeāna instruktoriem. Tur organizēta masveida protesta gadījumos totālās represijas jau sen ir nomainījusi precīzo triecienu metodika. Atliek tikai identificēt potenciālos, neformālos līderus — „nākotnes līderus” un neitralizēt vai izolēt šos cilvēkus. Parasti protesta kustība vienkārši izirst. Publiskie „patreizējie” līderi nav tik nozīmīgi. Viņi ir visu acu priekšā, viņi ir prognozējami un bieži vien — pat „pieradināmi”. Man ir pamats domāt, ka līdzīga metodika tika izmantota arī cīņā pret mūsu Pretošanās kustību.

TOMĒR! Šī taktika labi darbojas tikai Rietumos. Ar austrumu vai „pusaustrumu” tautām, tādām, kā mēs, krievi, kam raksturīga īpaša pašorganizācija, šī metodika nedarbojas vai sekmīgi darbojas tikai slēgtā telpā, piemēram, cietumā vai karagūstekņu nometnē.

Tātad varam izdarīt secinājumu: 2004. gadā Latvijā krievi nebija spējīgi nodrošināt kolektīvo pašorganizāciju. Īsāk sakot, viņi pierādīja, ka krievi šeit neveido nekādu nacionālo kopienu šī vārda tiešajā nozīmē. To pierāda arī tas, ka mēs tolaik uzņēmāmies nevardarbīgās pretošanās smago nastu. Nevardarbīga pretošanās prasa uzcītību, metodisku darbu un pašorganizācijas spēju. Izrādījās, ka šo īpašību mums vairs nav...

Es gan vēl joprojām esmu pārliecināts par to, ka toreiz, 2004. gadā mēs patiešām varējām uzvarēt. Vēl vairāk, lozungs „Nacionālo konfliktu pārvērtīsim par sociālo!”, kas neformāli izskanēja Krievu skolu aizstāvju pirmajā kongresā, tolaik nebija nereāls. Izvirzīt ekonomiskas prasības, zem šī lozunga apvienoties ar latviešiem un uzņemties kopīgās kustības līderu lomu. Ja tas būtu izdevies, šodien mēs dzīvotu pavisam citādā Latvijā, kas būtu daudz piemērotāka abu nacionālo kopienu labklājībai.


„Bezmaksas sieru, lūdzu!”

Otrs problēmas aspekts. Kā rīkojas vitālu, uz pašorganizēšanos spējīgu nāciju pārstāvji, piemēram, emigrācijā? Tieši emigrācijā, kur viņi patiešām ir kaut kur „sabraukuši”. Kā viņi rīkojas, ja valsts, kurā viņi dzīvo, nevēlas, nevar vai vienkārši neuzskata par savu pienākumu aizsargāt viņu intereses un saglabāt šo cilvēku nacionālo identitāti? Ko šādā gadījumā dara tie paši armēņi, ebreji vai aziāti? Pareizi — viņi šiem mērķiem izveido savas struktūras. Nav svarīgi, vai tās ir sabiedriskas organizācijas vai kas cits... Viņi izvirza tos, kuri ir gatavi strādāt kopienas labā, cilvēkus ar noteiktām īpašībām un — atvainojiet par skarbo dzīves īstenību — samet naudu kopējā katlā, lai pieņemtu šo cilvēku darbā.

Pēc tam no viņa var prasīt rezultātus. Gribu uzsvērt, ka ideālā gadījumā rezultātus prasa tieši kopiena, nevis atsevišķi kārtējās „aizsardzības biedrības” pārstāvji kaut kādas saiešanas, foruma vai kongresa ietvaros... Lieta tāda, ka „brīvajā laikā” un „bez maksas” itin labi var nodarboties ar izšūšanu. Ikvienam no mums taču ir jāapmaksā jumts virs galvas, jānodrošina ģimene utt. Jebkuram pilnvērtīgam darbam kopienas labā ir jābūt darbam ar visām no tā izrietošajām sekām. Bez jokiem cilvēks var būt ārsts, uzņēmējs, žurnālists vai rakstnieks. Cilvēks var savā brīvajā laikā būt politiķis, taču ne valsts darbinieks! Kā to apvienot ar materiālajām vajadzībām? Bieži vien šis jautājums izvēršas par vissmagāko problēmu. Taču krievi Latvijā, kā izrādījās, nebija spējīgi arī uz tādu pašorganizācijas līmeni.  

Kā tad īsti visbiežāk notiek? Sapulcējas tāds „varens bariņš”, nodibina „goblinu aizstāvju partiju” un kaut kur sagādā finanses. Iespējams, ar Krievijas vēstniecības starpniecību vai kādā citā vietā. Pēc tam viņi sāk noēst šo finansējumu, periodiski organizējot „plānveida aizsardzības akcijas” un aicinot uz tām preses pārstāvjus, lai pierādītu, ka viņiem ir pamati zem kājām, un organizētu sev PR. Bez tam „varenais bariņš” saaicina arī interesentus, lai nodrošinātu masveida pasākumu. Dažiem interesentiem, visaizrautīgākajiem, tiek uzticēts kāds sīks uzdevums.

Protams, bez maksas... Un, protams, starp šiem interesentiem lielākā daļa vienkārši garlaikojas, daži glabā sirdī rūgtumu par dzīvi, citi ir nosprauduši paši savus mērķus, ko tagad pūlas sasniegt. Lieta tāda, ka īsti entuziasti, kuri vēlas kalpot sabiedrībai, jau ir praktiski izsīkuši.

Iznīdēti... Tas ir, starp šiem „kopienas pārstāvjiem” kvalitatīvu pārstāvju ir maz. Pārāk maz, lai atrisinātu problēmu. Jā, „varenais bariņš” nemaz negatavojas risināt problēmu. No kā tad viņi pārtiks?!!! Skumjākais ir tas, ka visi jau ir pieraduši pie šādas shēmas — sabiedriski politiskā biznesa normas. Piemēram, nesen sabiedrībā izplatījās „Nepārstāvēto parlamenta” ideja, un daudzi man pazīstami „publiski” cilvēki ar sapratni māja ar galvām. „Ā... nu jā, jā... Skaidrs. PCTVL ir atstiepusi kājas, īstais laiks ieņemt siltākās vietiņas.”


„Baltām akācijām zied migrācija”

Mums — Latvijas krievvalodīgo konglomerātam — ir raksturīgi visi „baltās” emigrācijas kompleksi. Monarhisti, kadeti, eseri, kādreizējās dižciltīgās institūtu audzēknes, meņševiki, anarhisti... Viens otru neieredz ne acu galā! Visi turpina agrākos, vēsturiskajā dzimtenē jau sen noklusušos strīdus! Gluži tāpat, kā pie mums. Krievijas patrioti, kuri jebkura iemesla dēļ gatavi vicināt Krievijas „trikoloru”. Rietumu piekritēji, kuri atklāti nicina Krieviju par tās „aziātisko kolektīvismu” un pie viena — arī prezidentu Putinu. Pēdējo 20 gadu laikā pastāvīgi uzrodas kaut kādas krievu partijas. Milzums „daļēji politisku” un „ar kultūru saistītu” biedrību. Un amizantā „kazaku armija”...

Labi zināms, ar ko beigsies šo „nacionālo kopienu” dzīvesstāsts. Savulaik Francija asimilēja gandrīz visus baltos emigrantus. Protams, latviešus ar francūžiem salīdzināt būtu grūti... Taču šeit mūs asimilē nevis vietējie naciķi, bet gan Krievu pasaulei antagoniskā eiroatlantiskā civilizācija.

Kāpēc tā notiek? Lieta tāda, ka krieviem raksturīga kāda īpatnība, kas piemīt visām planetārajām nācijām, taču mazajām „ciltiņām” no tās nav ne miņas. Mēs protam viegli aizlienēt, apgūt — un pārvērst par savu, par krievisko, — visu, ko saskatām citās tautās. Šī īpašība ir ļoti laba, ja krieviem aiz muguras ir varenā un milzīgā dzimtene. Pateicoties tai, mēs no sašķeltām austrumslāvu ciltīm pārvērtāmies par Krievu civilizāciju.

TAČU!!! Šī īpašība var izspēlēt ar mums ļaunu joku, ja atrodamies emigrācijā. Kāda „krievu zviedriete”, emigrante no Novosibirskas, reiz Briselē, Pirmā Eiropas krievu foruma laikā man teica: „Mēs tur (Zviedrijā — aut.piez.) bieži kļūstam zviedriskāki, nekā paši zviedri.”

Protams, pašlaik situācijas cēloņi atšķiras no tā, kas notika XX gadsimta sākumā. Turklāt mums ir raksturīgi ne tikai „balto emigrantu kompleksi”, ko Krievijas iedzīvotāji nespēj saprast, — par to esmu pārliecinājies ne vienu reizi vien. Mums raksturīgi arī visi „grūtos 90. gadus” pārdzīvojušo Krievijas iedzīvotāju kompleksi, ko savukārt neizprot klasiskie krievu emigranti Rietumos. Tāpēc mēs tik viegli paliekam Krievijas informācijas telpā un pat neaptveram, ka mēs NEESAM Krievijas iedzīvotāji. Savas, vienotās informatīvās telpas krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem tik un tā nav.


Kur vārdus rast, kas atbalsotos?..

Tas ir vēl viens problēmas aspekts... Pēdējais laiks atzīt, ka krievu žurnālistika Latvijā ir iegrimusi dziļā komā, varbūt pat gājusi bojā. Kapā to ir iedzinuši nevis „ļaunie naciķi”, bet gan paši krievi! Latvijas krievu prese — tas, kas no tās vēl palicis pāri, — jau sen vairs nav sociālais institūts.

Tas ir reklāmdevēju naudas izkrāpšanas līdzeklis. Līdzeklis, kas nes peļņu tā īpašniekiem. Izdevumu kvalitatīvais līmenis ir pacelts tikai līdz „pieņemamam minimumam”. Jau sen ir padzīti domājošie un patstāvīgie žurnālisti. „Vienkārša korespondenta domas nevienu neinteresē, — ne vienu reizi vien esmu dzirdējis no galvenajiem redaktoriem. — Ir jārunā cilvēkiem.” Taču šiem cilvēkiem — politiskā un šovbiznesa pārstāvjiem taču nav ko teikt! Tāpēc — tolaik tas mani patiešām tracināja, — kad valsts bija dziļā pa... krīzē, televīzijas žurnālisti skraidīja riņķī un gatavoja sižetus par Repšes kunga ādas žaketi. Pareizāk sakot, par to, ka citi deputāti vēlas, lai Repše šo žaketi tomēr novilktu. Tā NAV žurnālistisko materiālu tēma, turklāt vēl laikā, kad nav ne mazākās nojausmas par to, ko iesākt ar valsti! Vecs TASS korespondents, ar kuru kopā strādājām kādā lielā avīzē, man reiz teica: „Par to, ko mēs pašlaik darām, mūs vajadzētu nošaut!!!”

Jūs teiksiet: sak, tas ir tikai bizness. Kāds tam visam sakars ar Latvijas krieviem un tēzi par to, ka viņi „neeksistē”? Viss taču sākas ar runām par to. No runām, kas ieinteresē lielāko daļu sabiedrības — aktīvos un domājošos cilvēkus. Par to, kas mēs esam — „Latvijas krievi” vai „goblini”. Un pat par to, vai kādreiz parādīsies slavenā „Latvijas Nokia”, vai ne.

Tāpēc šodien Latvijas krieviem ir vitāli nepieciešami savi plašsaziņas līdzekļi, lai viņi sajustu vienotību, sajustu, ka viņi ir uz kolektīvām darbībām spējīga kopiena. Savi plašsaziņas līdzekļi, kas stāstīs par mums, par „šeit” un „tagad”! Plašāk izsakoties, kolektīvās domāšanas līdzekļi, nevis masveida idiotisma līdzekļi. Galu galā, lielākā daļa cilvēku par vadmotīvu uzskata patreizējo esamību — to, kas notiek visapkārt, un cenšas saskatīt savu domu un jūtu atspulgu. Taču tur nekas nav teikts par viņiem...

Tur runā par Repšes žaketi vai Gusinski. Par „zvaigznītēm”, kuras izģērbjas vai apģērbjas. Pēc tam šīs „zvaigznes” kaut ko bezjēdzīgi un nesaprotami nomurmina intervijā. Kā zināms, ikviens sociālais dzīvnieks — arī cilvēks — tiecas pakāpties pa sociālajiem pakāpieniem savā „barā”, tāpēc centīgi kopē bara vadoņu uzvedību. Tāpēc šāda „žurnālistika” ir īsts humanitārais noziegums, ja vēlamies saukt lietas to īstajos vārdos!

Vienota vispasaules informatīvā telpa, protams, ir laba lieta... Taču, ja mēs vēlamies, lai Latvijā dzīvojošie krievi nepārvērstos par mītiskajiem gobliniem, mums ir vajadzīga kvalitatīvu informatīvi analītisku un publicistisku masu komunikāciju līdzekļu sistēma. Protams, tiem ir jābūt mūsdienīgiem — elektroniskiem un interaktīviem — MKL. Tiem ir jābūt sabiedriskiem MKL, kas, iespējams, pelna uz reklāmas rēķina, taču galvenokārt tiek uzturēti, piemēram, ar sabiedriskā fonda līdzekļiem, ko kontrolētu kāds hipotētisks Krieviskās Latvijas forums.

Protams, šajos MKL ir jāstrādā profesionāļiem. Pats par sevi saprotams, viņi gatavos autora materiālus, jo kvalitatīva žurnālistika — tā ir viedokļu žurnālistika. Turklāt tas ir sabiedrības aizsargmehānisms, kas paredzēts tikpat kvalitatīvam lasītājam, skatītājam vai interaktīvās diskusijas dalībniekam, — cilvēkam, kurš spēj likt pretī viedoklim, kam viņš nepiekrīt, savus argumentus, ko turklāt vēl spēj saprotami un pareizi izteikt.

Mēs neesam anglosakši, tāpēc būtu ārkārtīgi muļķīgi krievu augsnē iepotēt angloamerikāņu jēdzienus par objektivitāti. Iespējams, kāds to vēl nav pamanījis, taču mēs runājam un domājam pavisam citādā valodā... Krieviski. Pat mainot vārdu kārtību teikumā, kas mūsu valodā nav stingri nosprausta atšķirībā no angļu valodas, mēs esam spējīgi paust savu attieksmi par kaut ko. Varam arī izmantot vienu sinonīmu citā vietā.


„Krievi nepadodas?!!”

...Viss manis teiktais ir viena vienīga utopija. Pirmkārt, tāpēc, ka diskusijas kultūra, pastāvīgās domāšanas un konstruktīvas viedokļu sadursmes kultūra „totālā šopinga sabiedrībā” ir zudusi. Otrkārt, tāpēc, ka NEPASTĀV tāda krievu kopiena, kas būtu spējīga uz sarežģītām kolektīvajām darbībām. Vēl vairāk — nav arī absolūti nekādu priekšnosacījumu, kas dotu iespēju tai parādīties. Ideja ar avīzes sabiedrisko fondu jau tika pausta. Piemēram, PCTVL „gulbja dziesmas” laikos bija tāda iknedēļas avīze „Rakurss”. Es tai atdevu sešus savas dzīves gadus... Redzēju, kā šajā „opozicionārajā”, „tiesībsargājošajā” un „domājošam lasītājam paredzētajā” izdevumā atspoguļojās visas iepriekšminētās problēmas.

Piemēram, „Rakursa” vadība dzīvoja uz savas „tēvzemes” rēķina un it nemaz neilgojās pēc kaut kādām pārmaiņām. Ja nu pēkšņi kāds karoti atņems?.. Taču pakāpeniski „Rakursu” tomēr izdevās pārvērst par avīzi, pacelties starptautiskā līmenī. Piemēram, raksta autora materiālus sāka pārpublicēt Maskavā un emigrantu aprindu mājaslapās Rietumos. Protams, kļuva skaidrs, ka tālākai izdevuma attīstībai, kvalitatīvi jauna līmeņa sasniegšanai ir vajadzīga nauda. Loģisks būtu mēģinājums organizēt kaut ko sabiedriskam izdevumam līdzīgu. Tatjana Ždanoka vērsās pie kolēģiem partijā ar piedāvājumu izveidot avīzes fondu, kurā ikviens varētu pārskaitīt kādus līdzekļus — ko nu varētu atļauties. NEVIENS no viņas partijas biedriem šo ideju neatbalstīja, neskatoties uz to, ka viņu vidū ir arī visai sekmīgi cilvēki, kuri, starp citu, jebkurā izdevīgā brīdī centās iekļūt mūsu avīzes lappusēs. Galu galā avīze nomira jau pirms partijas.

Minēšu vēl vienu piemēru. Reiz tajā tālajā 2004. gadā Štābā radās laba (to saku kā „papildu” izglītības PR speciālists) ideja. Kā žurnālists un rīdzinieks, es plānoju sagatavot interviju sēriju ar krievu uzņēmējiem — rīdziniekiem un, vēlams, pie manas vecuma grupas piederošiem cilvēkiem. Intervijām bija jābūt neformālām — vienkārša saruna pie tases kafijas vai alus glāzes starp diviem 80. gadu Rīgas puikām. Mēs esam auguši šajā pilsētā: skraidījām uz diskotēkām, iemīlējāmies, kāvāmies ar kaimiņu mikrorajona puišiem. Mēs par kaut ko sapņojām. Tagad es esmu kļuvis par žurnālistu, mans raksta varonis — par uzņēmēju. Droši vien tas, kas pašlaik redzams apkārt, krasi atšķiras no mūsu tālaika sapņiem... Taču tikai no mums ir atkarīgs, kāda būs mūsu pilsēta, mūsu valsts. Mēs taču esam savā dzimtenē! MĒS ESAM LATVIJAS KRIEVI!!! Šādu vienlaikus gan emocionālu, gan saturīgu un racionālu publikāciju sērijas nozīme pilsoniskās sabiedrības veidošanā būtu milzīga.

Potenciālos rakstu varoņus meklēju ne vien es, bet arī daži Štāba aktīvisti. Un... neviens no „varoņiem” nepiekrita. Visi atbildēja apmēram tā: „Jā, ideja patiešām ir lieliska! Taču... redzi... man tagad nemaz negribētos izlīst dienas gaismā. Man te ir tādas problēmas... Varbūt pēc pusgada? Tagad jūs labāk sameklējiet kādu citu...” Rezultātā publikāciju sērija netika sagatavota. Jā, es ļoti labi saprotu Latvijā strādājošo vidējā biznesa pārstāvju domāšanas un pasaules uzskata īpatnības. BET! Nespēja masveidā atbrīvoties no šīm īpatnībām — tas ir objektīvais rādītājs. Cilvēkiem nav sajūtas, ka viņi pieder pie kaut kā lielāka, vesela un vienota. Šajā gadījumā savas sīkās problēmas šķiet svarīgākas par nelieliem, taču svarīgiem soļiem kopības labā. No otras puses, arī paši cilvēki ļoti labi saprot, ka ar visām šīm problēmām viņiem nākas cīnīties vienatnē. Ja kaut kas atgadīsies, nekāda „kopība” neatnāks un nepalīdzēs. Tikai politiķi sāk runāt šīs „kopienas” vārdā vēlēšanu priekšvakarā — kad, tāpat kā jebkurš biznesmenis, vēlas kaut ko saņemt no cilvēkiem...

... 1991. gadā naciķi mums teica: „čemodāns — stacija — Krievija”. Tagad mēs, Latvijas krievi, arvien biežāk to pašu sakām viens otram. Ne vienu reizi vien ir gadījies dzirdēt: „Mums ir maza un omulīga valstiņa, taču tev ir jāsaprot — visiem šeit vietas nepietiks! Skaties, — viņš aizbrauca un izdeva Krievijā grāmatu... Tas tur aizbrauca — viņam arī viss kārtībā. Šis, droši vien, drīz aizbrauks... Nu, bet kad tad tu uz Kaļiņingradu domā braukt „uz neatgriešanos”?” Pie tam skaidri redzams, ka viņš pats plāno arī turpmāk dzīvot „mazajā, omulīgajā rietumvalstī”... „Nu, es esmu patriots,” — viņš mulsi iesmejas. Un viņam nospļauties par to, ka drīz vien bērzu birztalā Latvijā paliks pēdējais krievs un pēdējais latvietis. Tad viņi piedos viens otram visus aizvainojumus, apskausies un iedzers vodku. Nesaskandinot... Un beidzot uzkodīs voblu!!!

Zinātniski izsakoties, tās ir sabiedrības atomizācijas sekas. Vairs nav „puiku no mūsu pagalma”, „puišu no mūsu brigādes” (šo vārdu lietoju tā sākotnējā nozīmē). Tāpat kā nav arī „Latvijas krievu”. Ir tikai indivīdu konglomerāts. Esi tu un „apkārtējiem”. Viņi elpo tavu gaisu, ēd tavu maizi, nekaunīgi pelna tavu naudu! Taču pats galvenais ir tas, ka šis indivīdu konglomerāts nav piemērots ne kolektīvām darbībām, ne arī kolektīvajai domāšanai.

Tāpēc patiešām varam ķerties pie goblinu aizstāvēšanas. Varbūt viņi tomēr kaut kur šeit ir atrodami?..