2014. gadā ieplānotās eiro ieviešanas ekonomiskais pamatojums nespēj izturēt nekādu kritiku. Taču valdību tas neuztrauc, jo valdības uzdevums nav pierādīt. Tās uzdevums ir ieslīdēt eirozonā kā pa pavērtu vēdlodziņu, kamēr Latvija pilda visus Māstrihtas kritērijus vienlaikus. Tālāk – kā būs, tā būs.
 
Pat pamatotākie argumenti pret sasteigtu eiro ieviešanu tiek atmesti kā nesvarīgi. Netiek ņemti vērā vissaturīgākie iebildumi. Kam vajadzīgi argumenti, ja eiro ieviešanas jēga nav lietderīga no ekonomikas viedokļa. Tās jēga ir pēc iespējas tālāk nolēkt no Krievijas kaujasratiem. Noslēdzas grandiozs vēsturisks projekts – atdalīšanās no Krievijas „kontinenta”.
 
Viena lieta ir, ja uz to norāda politiskā opozīcija, bet pavisam cita, kad to atzīst bijušais vēstnieks un nesenais ministrs Aivis Ronis: „Mēs esam noguruši no bijušās padomju republikas statusa.” Pirms gada Igaunijas prezients Tomass Hendriks Ilvess tieši tāpat, ne vārda nepiebilstot par eiro ieviešanas ekonomiskajām sekām, iesaucās: „Mēs esam laimīgi! Eiro ir labākais pierādījums mūsu austrumu kaimiņam – mēs esam šķīrušies uz visiem laikiem.”
 
Aivja Roņa atzīšanās satriecoši saskanēja ar nesen jaunāko ziņu vietnēs publicēto analītisko rakstu par prokrieviskas valdošās koalīcijas  veidošanas perspektīvām (tā teikts memoranduma virsrakstā) Latvijā.
 
Tika apgalvots, ka rakstu sagatavojis viens no politiskajiem centriem – Kremļa piekritējiem. Tajā par iespējamo Maskavas un Rīgas satuvināšanās garantu tiek nosaukts „Saskaņas centrs”. Taču neviens nepievērsa uzmanību tam, ka raksta autoriem patiesībā nemaz nav svarīgi, kam uzticēt „nacionālo saskaņu”. Nu, ja SC nederēs, būs kāds cits, jo Krievijas „ekonomiskajai elitei” nav svarīgi, kas. No viņu viedokļa Latvija ir vērtīga kā ES dalībvalsts, bet vēl vairāk – kā eirozonā iekļauta teritorija. Lasītāj, vai jūs sekojat domai? Jo dziļāk Latvijas politiskā elite slēpjas Eiropā no Krievijas „ekonomiskās” elites, jo valdzinošāka šķiet Latvija šai Krievijas elitei.
 
Rodas satriecošs secinājums. Latvijas neatkarību nodrošinās nevis NATO vai ES, bet gan Krievijas „biezie”, kuriem „Latvija ir tuvāka, nekā Šveice”. Latvija Krievijas sastāvā viņiem nav vajadzīga kaut trīssimt gadus. Viņiem ir vajadzīga tieši tāda Latvija, kādu Aivis Ronis gaidīt gaida – ne tikai juridiski neatkarīga no Krievijas, bet arī līdz pat ausu galiņiem integrēta ES un eirozonā. Ja Latvijas nodokļu osta pēkšņi nokļūs Krievijas ziņā, tā vairs nebūs osta, bet gan Krievijas ienākumu dienests.
 
Pāreja uz eiro beigsies, un būsim brīvi! Bet pēc tam? Paies pāris gadi, un izrādīsies, ka viss ir pa vecam. Tā pašas vecās bailes. Tā pati Krievija tepat blakus... Nu, neizdosies Latvijai pārcelties un iespiesties starp Šlēsvigu-Holšteinu un Dāniju. Nolādēts!
 
Nepiepildītā sapņa radītā vilšanās būs vēl rūgtāka, kad patiesi izrādīsies ekonomistu brīdinājumi par to, cik viegli ievainojama ir valsts ar vāju ekonomiku, kura pēc visām krīzes radītajām nelaimēm ir brīvprātīgi atteikusies no patstāvīgas monetārās politikas, atteikusies no nacionālās valūtas. Taču tas jau būs pavisam cits stāsts.