Kad es tālajā 1997.gadā gatavojos iegūt vidējo vispārējo izglītību toreizējā Āgenskalna ģimnāzijā, man ienāca prātā nevis mācīties vēstures profilkursa eksāmenam, bet rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par genocīda faktiem Latvijā no 1919. līdz 1989.gadam.

Skaidrs, ka iecerējis toreiz biju iedziļināties latviešu tautas ciešanu stāstā, taču, tā kā tēmu biju saskaņojis par genocīda faktiem šajā laika posmā Latvijā, darba vadītāja atgādināja neizlaist posmu, kas saistās ar ebreju ciešanām Otrā Pasaules kara laikā.

Rezultātā daudz kas mainījās. Latvijas ebreju likteņa pētīšana aizņēma turpat vai pusi darba un jebkādas antisemītisma drumslas manī izzuda, par ko esmu īpaši gandarīts. Kopš tā laika man nav bail jebkurā sarunā iet pret straumi un aizstāvēt savu viedokli mūžam jūtīgajos ebrejus skarošajos jautājumos.

Eiropas valstis ir vienojušās atlīdzināt ebreju tautai par Otrajā pasaules kara laikā zaudētajiem īpašumiem. Ir valstis, kas ir atdevušas visus īpašumus — gan sabiedrisko un reliģisko organizāciju, gan privātpersonu, citas kompensējušas finansiāli, dažas savukārt izvēlējušās kādu starpmodeli. Lietuva, piemēram, noteica kompensāciju vairāk nekā 40 miljonu eiro apmērā, savukārt, Čehija — atgrieza pilnīgi visus īpašumus ebreju organizāciju rīcībā, arī privātpersonām piederējušos.

1940.gadā Latvijā tika likvidētas visas ebreju organizācijas, atņemot tām visus īpašumus. Gadu vēlāk desmitiem tūkstošus ebreju, kas nebija paspējuši doties bēgļu gaitās, nošāva Rumbulas un Biķernieku mežos. Tas ir iemesls, kāpēc 90.gados, kad likumiskajiem mantiniekiem bija iespēja pieteikties un atgūt padomju varas nacionalizētos īpašumus, vairums ebreju to vienkārši nevarēja izdarīt.

Viņi bija iznīcināti. Iznīcināti nevis savas rīcības dēļ, bet tāpēc, ka piederēja konkrētai tautai. Tāpēc ir tikai saprotami, ka padomju un nacistu diktatūru nodarītais zaudējums ir jāatlīdzina un īpašumi ir jāatdod ebreju kopienai, ko pārstāv Ebreju draudžu un kopienu padome. Tas nav valsts drošības jautājums vai pakļaušanās starptautiskam spiedienam, tā vienkārši ir godprātīga rīcība, lai kaut nedaudz atjaunotu taisnīgumu.

Turklāt ir morāli nepieņemami, ka šobrīd valsts gūst tiešu materiālu labumu no nacistiskās okupācijas zvērībām — valsts un pašvaldības bez maksas lieto, pārdod, nomā īpašumus, kuri pirms kara piederēja ebreju kopienai, kuru iznīcināja nacistiskā Vācija.

Šā brīža ebreju kopienas piedāvājums ir pretimnākšanas paraugs. Tā vēlas atgūt īpašumu tiesības tikai uz piecām ēkām — divām bijušajām sinagogām, divām ebreju skolām un bijušo Ebreju slimo kopšanas biedrību, kā arī panākt, ka tiek atcelts aizliegums atsavināt vai ieķīlāt Rīgas Ebreju kopienai pašlaik piederošo īpašumu Rīgā, Skolas ielā 6. Papildus tam kopiena vēlas saņemt finansiālu kompensāciju par vēl 270 īpašumiem.

Sarakstā iekļautas tikai sabiedriskas un reliģiskas celtnes, neprasot atlīdzināt par īpašumiem, kas piederējuši ebreju izcelsmes privātpersonām. Novērtējot ēku kadastrālo vērtību, kas ir krietni zem tirgus cenas, kopumā no Latvijas valsts tiktu prasīti aptuveni 17 miljoni eiro.

Nauda desmit gadu ilgā periodā būtu jāiemaksā īpaši izveidotā starptautiskā fondā, kura valdē piedalītos arī pārstāvis no Finanšu ministrijas. Nauda tiktu izlietota tikai ebreju kultūras, izglītības un labdarības vajadzībām.

Ja ekonomikai būtu krīze un kādā no šiem gadiem budžeta deficīts pārsniegtu 3%, valsts neveiktu tā gada maksājumu. Apzinoties apstākļus un beidzot pieņemot lēmumu, ebreju īpašumu restitūcijas jautājums tiktu atrisināts uz visiem laikiem.

Šādi rīkojoties mēs jautājumu atrisinātu gan pēc būtības, gan arī kā sabiedrība spētu pacelties, manuprāt, augstākā garīgās attīstības līmenī — pārvarētu vēsturiskās ciešanas un demonstrētu attīstītai un nobriedušai sabiedrībai raksturīgu izpratni un iejūtību.

Restitūcijas procesu vadību uzņēmies ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš, kā izskatās, ir nolēmis imitēt rīcību, bet problēmu pēc būtības nerisināt. Saeima 29. janvārī nodeva izskatīšanai komisijās piecus likumprojektus, kas paredz nodot ebreju kopienai piecus prasītos īpašumus. Taču lēmums par finansiālo atlīdzību atkal ir atlikts uz nenoteiktu laiku.

Apzinoties sabiedrības pretrunīgo attieksmi, bet reizē jūtot pietāti pret starptautiskajiem partneriem, ministrs cenšas kaut kā nebūt izlavierēt, lai it kā apmierinātu visus, bet reizē nevienu. Tā, lai nebūtu jāuzņemas atbildība par lēmumu, bet neviens arī nevarētu pārmest nekā nedarīšanu. Drosmīgi!

Ja lēmuma pieņemšanu kavē šaubas par kāda īpašuma vēsturisko piederību, jāveic ekspertīze. Ja tiek piesaukta diskriminācija pret citām tautām, piemēram, čigāniem, tad drīzāk jādomā, kā palīdzēt Latvijas čigānu kopienai. Turklāt, manuprāt, ja valsts, godinot arī nacistu nežēlīgi iznīcinātos Latvijas čigānus, spētu saņemties un izveidot vismaz kādu atbilstošu piemiņas vietu, es domāju mēs kā sabiedrība demonstrētu pārsteidzošu briedumu.

Īpašumu atgriešana nav juridisks jautājums, bet brīvprātības un morāles lieta, kas apliecinātu — jā, mēs nebaidāmies atzīt, ka holokausts Latvijas teritorijā ir noticis un ka mūsdienu Latvijas valsts ir gatava atdot to, kas tai nepieder.

Veicot īpašumu restitūciju, mēs rīkosimies kā liela tauta, kas izrāda cieņu un atbildību pret citu lielu tautu. Mēs apliecinātu, ka esam spējīgi pieņemt grūtus, bet nepieciešamus lēmumus.

Piezīmes

Restitūcija — tiesību vai sākotnējā stāvokļa atjaunošana; īpašumu atgriešana.

Latvijā pirms Otrā pasaules kara un PSRS okupācijas dzīvoja vairāk kā 90 tūkstoši ebreju. 1941.gada 14.jūnijā uz Krieviju izsūtīja vairāk kā 1700 Latvijas ebreju. Kara sākumā uz PSRS aizbēga apmēram 15 tūkstoši, bet vairāk nekā 75 tūkstoši palika Latvijā vācu okupācijas laikā.

Pēc masu apšaušanām, ieslodzīšanas geto un koncentrācijas nometnēs un deportēšanas uz Aušvicas, Būhenvaldes un Treblinkas nometnēm, Latvijā atgriezās tikai mazliet vairāk nekā tūkstotis no Latvijas ebrejiem. Vācu okupācijas iestāžu veiktā ebreju holokausta laikā no 1941.-1944. gadam bojā gāja vairāk nekā 70 tūkstoši Latvijas ebreju.