Ideāli darba apstākļi bieži vien ir stimuls bezdarbībai. Tāpēc nav jābrīnās, ka valdība uz Saeimas vēlēšanām spēj sev sarūpēt tik īsu labo darbu sarakstu — neraugoties uz ilgajiem gadiem (2009. gada 12. marts — 2014. gada novembris), kuros Latvijas politikā dominēja Valdis Dombrovskis, viņa partija "Jaunais laiks" un vēlāk ap to radītā "Vienotība".

Valsts pievienošana eirozonai nespēj kalpot kā attaisnojums. Gluži otrādi — tās piesaukšana tikai spēcina vispārēju neapmierinātību ar izpildvaras kūtrumu, pašas iesākto darbu novilcināšanu, tautas labklājībai un valstis izaugsmei būtisku sociāli ekonomisko problēmu ignorēšanu. Pati "Vienotība" apzinās, ka reālais politiskais kapitāls, ko sapelnīja Dombrovska pirmās valdības rīcība, pārvarot valsts maksātnespējas draudus, tika pilnībā iztērēts 10. Saeimā. Bet kas gan tiešām ievērības cienīgs aizvadītajā piecgadē ir paveikts, izņemot valūtas nomaiņu un Nacionālās bibliotēkas celtniecības pabeigšanu?

Valsts attīstībai būtiskās problēmas jau ir uzskaitītas neskaitāmas reizes. Nevienlīdzības mazināšana, ekonomisko emigrantu repatriācija, demogrāfiskās krīzes risināšana. Tautsaimniecības reindustrializācija, tās intelektualizācija un starptautiskās konkurētspējas stiprināšana. Izglītības pārkārtošana atbilstoši valsts izaugsmes un darba tirgus prasībām, autoceļu un citas satiksmes infrastruktūras atjaunošana, veselības aizsardzības sistēmas sakārtošana un daudz kas cits.

Jā, par to visu tika daudz un aizrautīgi runāts Saeimā, valdībā, ministrijās. Tika rīkotas konferences, veidotas darba grupas un sagatavotas koncepcijas. Taču nav reālas rīcības, nav rezultātu. Cilvēki turpina masveidā pamest valsti, skolu nodrošinātās izglītības kvalitāte joprojām tiek apšaubīta. Paša Dombrovska agrāk sludinātās industrializacijas politikas simbols ir valdības izrādītā bezspēcība, ļaujot sabrukt "Liepājas metalurgam". Mēs jau aprodam ar Latvijai nolemto Baltijas atpalicējas lomu.

"Stagnācijā mūsu spēks"

Vēl vairāk — daudz kas no šajos gados Latvijā paveiktā ir radies, tikai pateicoties sabiedrības, biznesa aprindu un pašvaldību pūliņiem, spītējot valsts varas demonstratīvajai vienaldzībai un savas nabas apjūsmošanai. Koalīcijai šodien ir problēmas uzrādīt jebkādus sasniegumus, kas izpelnītos patiesu atzinību sabiedrībā kopumā vai vismaz pateicību kādā no tās dažādajām sociālajām un ekonomiskajām grupām — piemēram, pensionāros, uzņēmējos, akadēmiskajā vidē, valsts nodarbinātajos u.tml. (Vienīgi no lauksaimniekiem nedzird nopietnas pretenzijas pret valdības darbu — galvenokārt pateicoties ES kopējai nozares politikai un maksājumiem, bet varbūt arī tāpēc, ka JL/"Vienotībai" tā nekad nav īpaši interesējusi.)

Atziņa, ka makšķerei, ar ko tagad ķert vēlētāju balsis, āķis ir pavisam pliks, nervozē Zaļo un zemnieku savienību, tāpat arī Nacionālo apvienību. Taču "Vienotību" šāda problēma nemaz neuztrauc. Gluži otrādi — Ministru prezidenta amatā rekordlaiku aizvadījušā Dombrovska komanda un visa valdošā partija apzināti un čakli strādāja, lai nodrošinātos tieši ar šādu pilnīgi neizteiksmīgu rezultātu. Vispārēja stagnācija partijai šķiet garantija tās veidotā režīma stabilitātei. "Vienotība" uzmanīgi sekoja līdzi dažādu politisko un saimniecisko procesu attīstībai, piekoriģējot, bremzējot un slāpējot tos atbilstoši savām interesēm vai nostādnēm. Tagadējās kabineta vadītājai Laimdotai Straujumai viņas partijas dotais uzdevums ir saglabāt pašapmierinātu varas stagnāciju, tās nemainīgu muļļāšanos un savtīgu ieceru īstenošanos. Valdība turpina ignorēt sabiedrības intereses un ekonomikas vajadzības, lai īstenotu tikai pašai izpildvarai tīkamas lietas. Tāpēc, regulāri piesedzoties ar konfidencialitāti, tiek realizētas savtīgi motivētas ieceres ar visai dīvainiem rezultātiem.

Jebkura sabiedrības daļa, jebkura interešu apvienība, kas loloja ilūzijas par "Vienotības" īstenotām pozitīvām pārmaiņām, tagad jūtas maldināta. Šajā ziņā izdevīgākās pozīcijās bija "Vienotības" politiskie pretinieki vai par tādiem padarītie — piemēram, nelojalās pašvaldības. Tiem vismaz bija skaidrs sev lemtais liktenis. Vīlušies ir gan tie, kas cerēja uz sociāli ievirzītu politiku, gan arī tie, kuri cerēja uz ekonomikas spēcināšanu, uz infrastruktūras attīstību. Gan tie, kuri cerēja ieviest augstus morālos standartus un caurspīdīgumu valsts pārvaldē. Gan nācijas integrētāji, gan latviešu tautas pirmdzimtības sargātāji. Turklāt nekāds progress nav vērojams pat tajās sfērās, ko pati varas partija sludina par savām prioritātēm — tiesiskuma un nacionālas valsts stiprināšana. Likuma varas mazspēju mums visiem atgādina masu slepkavība Zolitūdē. Tā vietā, lai veicinātu patiesības noskaidrošanu un sodītu ļaundarus, valdība cenšas panākt šīs nelaimes noklusēšanu.

Šodien Latvijā nav nevienas vērā ņemamas sociālās grupas, kurai varētu tikai piedēvēt — kaut vai aiz tukšas nenovīdības —jebkādus izdomātus ieguvumus no valdības izrādītās labvēlības. Varas aplaimoto loks — bez dažām kredītiestādēm, kas tika īpaši aizsargātās gan valsts maksātspējas krīzē, gan joprojām — ir pavisam šaura kliķe, kas cieši, pat personāli piesaistīta valdošajai partijai: pietuvināti biznesa ļaudis kā sponsori, "pareizie" ekonomiskie un juridiskie konsultanti, specdienestu vadība, sabiedriskās domas apstrādātāji, ierēdniecības krējums.

Mēmā vilšanās. Pagaidām

Tāpēc arī sabiedrības kopējā reakcija līdz šim bija dziļa, visaptveroša, bet vienlaikus rūpīgi slāpēta vilšanās. Skaļi izteikt savu neapmierinātību daudziem nupar vēl šķita pilnīgi nelietderīgi, pat bīstami. Kāpēc čurāt pret vēju, kad valsts vara jau ir vairākkārt uzrādījusi savu ļaunatminību, garās rokas un prasmi piešūt saviem kritiķiem absurdas apsūdzības? Tāpēc demonstratīvus padevības un kapitulācijas apliecinājumus varas partijai steidzās izrādīt cilvēki, kuri paši centās radīt tai politiskos konkurentus. Tāpēc pašvaldību līderi, kuriem joprojam ir nopietnas pretenzijas pret valdības reģionālpolitiku, steidza slēgt sadarbības līgumus ar "Vienotību" un solīja to stutēt Saeimas vēlēšanās.

Taču tieši pašas varas partijas necilā pārstāvniecība pašvaldībās un jo īpaši tās piedzīvotā divkāršā izgāšanās galvaspilsētas domes vēlēšanās atgādina: Latvijas politikā valda kārtējais milzis uz māla kājām. Politiskā komforta un visvarenības apziņas izlutinātā "Vienotība" ir tik tālu atrofējusies, kā vairs nekaunās visiem klaji izrādīt savu tizlumu. Tā nespēj pašas rindās atrast cilvēku, kas aizpildītu veselības ministra posteni. Tā arī vairs nespēj uz kārtējā KNAB priekšnieka atlaišanas rēķina nosargāt amatā savu kaujas vāli Jutu Strīķi. Tiklab sabiedrība, kā "Vienotības" pretinieki, konkurenti un partneri sāk saprast, ka baidīties no šī izkurtējušā monstra, pakļaujoties tam "mīļā miera labad", ir pazemojoši, pilnīgi nevajadzīgi un, galvenais, kaitīgi. Sabiedrība nevar atļauties vēl dažus šādas "stabilitātes" gadus, lai padevīgi raudzītos, kā varas partija turpina apkalpot savas intereses, ignorējot sabiedrības labklājības, ekonomikas un tās infrastruktūras, valsts kopējo attīstību.

Ceru, ka skolotāji, kuri apņēmīgi cīnās par savām tiesībām uz kaut cik pieklājīgu atalgojumu, un arī mediķi spēs iedrošināt citus neapmierinātos pacelt balsi. Varu apkalpojošajam propagandas aparātam, kaut arī tas centīsies, būs grūti šo arodu pārstāvjiem "piešūt" patriotisma trūkumu, valsts pamatu graušanu un kalpošanu oligarhu interesēm. Šobrīd vajag pavisam nedaudz, lai iekustinātu vispārēju protestu lavīnu un "visvarenais" režīms sabruktu tikpat viegli kā tā tikpat izkurtējušie priekšteči.

Jo ļaunāk — jo labāk

Uz ko cer "Vienotība", ja vēlētājiem vairs nav racionālas motivācijas par to balsot? Acīmredzami tā ir pārliecināta, ka pati nodrošinās mākslīgu motivāciju, piespiežot sabiedrību apslāpēt vilšanos un nobalsot par cilvēkiem, kuriem ir klaji vienaldzīgas tās vajadzības un vēlmes. Recepte, kā to panākt, ir veca un iedarbīga: nācijas bailes no ārēja apdraudējuma. Tikai tās var radīt instinktīvu vēlmi nosargāt to "stabilitāti", no kādas vēl nupat cilvēkiem metās nelabi.

"Vienotības" izredzes 12. Saeimas vēlēšanās ir padarītas atkarīgas no politisko un militāro konfliktā Ukrainā starp centrālo varu un seperātistiem, no saspīlējuma starp Briseli un Maskavu. Un, protams, no Latvijas un Krievijas savstarpējā naidīguma. "Izvēlieties, mīļie latvieši, starp mums un Pleskavas divīziju!" Tāpēc ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir kļuvis par "Vienotības" kampaņas galveno instrumentu, un "cīņa ar impēriskajiem popmuziķiem" ir tikai iesildīšanās. Es baidos, ka priekšvēlēšanu ažiotāžā viņš, Ministru prezidente un citi 12. Saeimas kandidāti var ar savu "varonību" un bargo sankciju prasībām aizspēlēties tik tālu, ka Brisele būs vienkārši spiesta no Latvijas norobežoties — kā no provokatora un ES vai NATO dalībvalstu kopējās ārpolitiskās pozīcijas izcūkotāja.

Tīša Krievijas tracināšana var dārgi izmaksāt ikvienam no mums. Neradītas un likvidētas darba vietas, sarucis tranzīts un eksports, slēgti uzņēmumi, pieaugoša darbaspeka emigrācija, sociālās drošības sistēmas noplicināšana, iekšzemes kopprodukta kritums un valsts budžeta deficīta pieaugums. Tagad, protams, teju ikviens tautietis jūtas liels varonis un gatavs pieciest visu, lai tikai nospiestu Putinu uz ceļiem. Taču kas notiktu, ja "Gazprom" Latvijai kā naidīgai valsti atceltu gāzes cenas atlaidi? Droši vien tad Rinkēvičs un visi citi brašuļi būtu vairāk nekā pārsteigti: "Tie krievi jau ir pavisam aptrakuši — nemaz vairs jokus nesaprot!"

"Vienotība" šobrīd ir gatava riskēt ar Latvijas labklājību, starptautisko reputāciju, pat drošību — galvenais ir saglabāt varu, un cita ceļa tai vairs nemaz nav. Pāris mēnešos nevar apdarīt to, kas piecus gadus ir apzināti samuļļāts. Turklāt jo vājāka un nabadzīgāka ir nācija, jo vieglāk šķiet to pārvaldīt.

"Valsts jums ir viss — un valsts esmu es"

Valda Dombrovska un "Jaunā laika" radītais varas režīms jau vairāk kā piecus gadus darbojas ideālā politiskajā klimatā. Valstiskā defolta draudi rokrokā ar ekonomisko krīzi nodrošināja Dombrovski un viņa partiju ar lielu sabiedrības pacietības kredītu. Tika pilnībā aizmirstas visas paša "Jaunā laika" bezjēdzības un avantūras Eināra Repšes valdības laikā vai Aigara Kalvīša pirmajā kabinetā. Toreiz Dombrovskim tika piedots pat tik klajš likuma pārkāpums kā valdības veiktā pensiju apcirpšana 2009. gadā. Agrākie pretinieki — piemēram, Tautas partija — piedzīvoja politisko bankrotu līdz ar valsts iekļūšanu maksātnespējā. Pat Valda Zatlera īstenotā politiskā avantūra — panākot 10. Saeimas atlaišanu un pārdalolot valsts varu — ātri rezultējās ar varas partijas pozīciju nostiprināšanos.

Būtu naivi brīnīties, kā gan valdība spēj tik ideālos apstākļos iemanīties paveikt tik maz. Taču ne Dombrovskim, ne "Jaunajam laikam", ne "Vienotībai" nebija tādu mērķu — būtiski uzlabot Latvijas tautas labklājību, pilnveidojot tās ekonomikas un sociālās drošības infrastuktūru. Autoceļi, izglītība, veselības aizsardzība ir tikai apgrūtinājums, kas atrauj no galvenā mērķa sasniegšanas — atriebties pretiniekiem par pašu sastrādātām neveiksmēm, neizraujami iesakņoties varā un to apsaimniekot pēc saviem ieskatiem.

"Vienotība" ir partija, kuras pamatā likts nacionālisms. Tikai šajos nerakstītajos ideoloģiskajos postulātos galvenais ir valsts, nevis nācija. Precīzāk — valsts vara. Ja Latvijas valsts ir garants latviešu tautas, tās valodas un kultūras pastāvēšanai, tad, kā uzskata varas partija, bez savas valsts — pārfrāzējot Gundaru Godiņu — jūs, mīļie tautieši, esat sūds un vispār nebūsiet nekas! Tāpēc valsts un jo īpaši valsts vara ir daudz svarīgāka par tautu — tieši tā ir jāstiprina un jālolo. Vai tad visa ņemšanās ap Satversmes preambulu nekalpo vienam uzdevumam — valdības pūliņiem pasargāt Latvijas valsti no tajā vīlušās latviešu tautas?

Nevis valstij jākalpo savai nācijai, bet gan nācijai jāciešas savas valsts labā — tāda ir "Vienotības" idejiskā vīzija. Tauta lai pati tiek galā ar labklājības un iztikas problēmām — vienalga, šeit vai Īrijā. Kas valdībai no tā, ka pērn no valsts izceļojuši vēl divdesmit tūkstoši cilvēku? Iespējams, pat atvieglojums sirdī — mazāk maisīsies pa kājām, netraucēs ar savu klātbūtni veiksmīgai ES prezidentūrai...

Kurš Latvijas patriots tiešām vēlās, lai šāda "nacionāla" politika tiktu muļļāta arī turpmāk?

Delfi.lv