2014. gada 1. aprīlī ieplānotā mājsaimniecībām paredzēto jauno elektroenerģijas tarifu ieviešana ir jāatliek.
 
Gribas noņemt cepuri Ekonomikas ministrijas priekšā, kas tik prasmīgi jauc cilvēkiem prātus. Tai ir izdevies samest vienā kaudzē absolūti atšķirīgus jautājumus: jaunos palielinātos tarifus ar brīvā tirgus jēdzienu. Pamēģināsim tikt skaidrībā par šīm problēmām.
 
Brīvais tirgus. Mūsu situācijā tas apriori nav iespējams — tie vienkārši ir augstas kvalitātes meli.
 
Pirmkārt, elektroenerģijas brīvais tirgus nozīmē vairākus elektroenerģijas ražotājus. Mūsu (Latvijas) apstākļos — neatkarīgi no tā, vai gribam to atzīt, vai ne — ir pieejami tikai trīs enerģijas ražotāji: AS „Latvenergo” (Latvija), igauņi un krievi. Visi pārējie (somi, zviedri, poļi un visi pārējie) ir gaidāmi tikai perspektīvā. Neviens profesionālis patreizējo kabeli no Somijas (350MW) par konkurentu neuzskata.
 
Pastāvīgi dzirdam, ka birža Nord Pool (Skandināvijas elektroenerģijas birža) atrisinās visas problēmas. Kādas tad? Mums pieņemamu elektroenerģiju tur tirgo tikai igauņi. Vai tad tas pašlaik (nevis pēc pieciem vai desmit gadiem) patiešām uzlabos konkurenci? Starptautiskās apvienības (ar Poliju un Skandināvijas valstīm) var mainīt situāciju tikai perspektīvā.
 
Mājsaimniecībām tiek piedāvāta iespēja pirkt enerģiju no trim piegādātājiem (dati ņemti AS “Sadales tīkls” mājaslapā 06.02.2014). Divi no tiem neko neražo — tie ir starpnieki. Kā jau tika teikts, enerģiju reāli var pirkt tikai no “Latvenergo” vai ražotājiem Igaunijā vai Krievijā. Tas nozīmē, ka nekādu izvēles iespēju nav, jo biržā tirgojas tikai Latvija un Igaunija. Nez vai starpnieki slēgs tiešos līgumus ar krieviem, — tas ir skaidrs. Līdz ar to cenas celsies. Vienīgais, kam tas ir izdevīgi, ir valsts budžets — jo augstāka cena, jo lielāks būs PVN.
 
Otrkārt. Neatkarīgi no tā, kas ražojis elektroenerģiju, tā tik un tā ir jānogādā pie patērētāja ar „Sadales tīkla” starpniecību. Tas jau ir visīstākais monopolists. Iedomājieties situāciju: jūs esat uzcēlis māju, un tai jāpieved elektrība. Jums tiks izsniegti tehniskie noteikumi, kuros norādīti tehniskie pieslēguma parametri, kā arī, pirmkārt, tas, ka darbi tiks veikti uz jūsu rēķina, un, otrkārt, tas, ka visa pievada sistēma ir jānodod AS „Sadales tīkls” īpašumā.
 
Viņiem ne tikai nerūp enerģijas patērētāju skaita pieaugums, viņiem tas nav vajadzīgs. Principā, viņi nelikumīgi atņem jūsu privātīpašumu. Bet tas taču ir valsts uzņēmums. AS „Sadales tīkls” elektroenerģijas piegādes pakalpojumu tarifs 5,63 eirocentu apmērā par kWh ir ņemts „no griestiem”. Mēs nevaram pārbaudīt tā pamatojumu.

Kurš, kad un kā ir optimizējis šīs organizācijas darbu, kas mums par to vispār ir zināms? Ko jūs varat brīvi nopirkt pēc savas izvēles, ja tas nepatīk „Sadales tīklam”? Un kā tas var būt — ka loģistikas uzņēmums (Sadales tīkls) saņem vairāk, nekā ražotājs?
 
Piemēram, pati lētākā elektroenerģija ir Krievijā. Nu, un tad? Kurš to šeit var nopirkt? Nu, mēs nemīlam Krieviju, tāpēc par spīti tai pirksim daudz dārgāk — ka tik pie citiem. „Latvenergo” jaunais tarifs ir 3,8 reizes dārgāks nekā iepriekšējais, par 30% dārgāks, nekā biržā Nord Pool. Kāpēc? Par ko?
 

Mājsaimniecībām paredzēto elektroenerģijas tarifu pieaugums (eirocenti/kWh)
 
 

 
Treškārt. Par OIK (obligātā iepirkuma komponentēm) „zaļās” enerģijas tarifā. Šeit saskaramies ar īstu bezkaunību.
 
Galvenos izdevumus sastāda no koģenerācijas stacijām iepērkamās elektroenerģijas apmaksa. Šīs stacijas pašas par sevi tiek pozicionētas kā ienesīgas, jo tās vienlaikus ražo gan siltumu, gan elektroenerģiju. Kāpēc tās vajadzētu vēl subsidēt? Taču Brisele norāda, ka to galvenā priekšrocība ir atmosfērā izmestās СО₂ samazināšana, un liek šo staciju izstrādāto elektroenerģiju iegādāties par paaugstinātām cenām, lai paātrinātu to vispārēju ieviešanu.
 
Patiesībā vairākas vadošās Eiropas valstis, kas nosaka Eiropas Savienības politiku, ražo šīm koģenerācijas stacijām paredzētās iekārtas. Lūk, tāds ir galvenais mērķis. Šo profanāciju apmaksājam mēs.
 
Starp citu, zinātnieki jau ir konstatējuši, ka СО₂ saturs atmosfērā krītas, un šis secinājums tikai apstiprina minēto Eiropas valstu patieso mērķi. Desmit lielākās kompānijas Eiropā ir pieprasījušas izbeigt „zaļās” enerģijas noliegšanu un norādījušas, ka šī programma ne tikai nav sevi attaisnojusi, bet arī draud sagraut Eiropas energosistēmu.
 
Daniels Pavļuta kungs, bijušais ekonomikas ministrs to ļoti labi zināja. Mēs lūdzām viņu veikt „zaļās” enerģijas ražošanas analīzi. Galu galā, ir taču zināms, ka daudzi cilvēki, kas ražo šo enerģiju, ir nelikumīgi noslēguši beztermiņa līgumus par elektrības pārdošanu ar paaugstinātiem tarifiem. Ar analīzi vien nepietiek, šai informācijai ir jābūt publiski pieejamai. Kāpēc uzņēmējiem un iedzīvotājiem būtu jāmaksā privātajam sektoram? Tas ir jālikvidē.
 
Jā, man iebildīs, ka tas nav godīgi — cilvēki savulaik ir ieguldījuši līdzekļus, ko tad viņiem tagad darīt? Nu, pirmkārt, lielākā daļa „zaļajai” enerģijai paredzēto subsīdiju pienākas valsts koģenerācijas stacijām. Un te nu nav grūti pārtraukt nelikumīgo laupīšanu, — atliek tikai atcelt šīs dotācijas. Taču tā vietā Ekonomikas ministrija tikai aplika šīs dotācijas ar papildu nodokli 15% apmērā. Jāatzīmē, ka dotāciju nodoklis par „zaļās” enerģijas ražošanu attiecas tikai uz koģenerācijas stacijām, kuru jauda pārsniedz 4 MWt. Bet šīs stacijas pieder valstij. Stacijas, kuru jauda nepārsniedz 4MWt, lielākoties ir privātas, tās vispār netiek aiztiktas. Taču, tā kā to īpašnieki ir ieguldījuši naudu, viņu izdevumus iespējams kompensēt no tās naudas, ko mēs saņemam, pārdodot kvotas, pagarināt kredīta termiņu u.tml.
 
Vienkārši jāievieš kārtība šajā sfērā. Pietiek aplaupīt iedzīvotājus un biznesu, pietiek lobēt nelielas personu grupas intereses. Šīm iepriekšminētajām problēmām nav nekāda sakara ar tā saucamo „brīvo tirgu”. Kamēr šī sfēra nav sakārtota, jaunu tarifu ieviešana nav pieļaujama.
 
Ar šo rakstu vēršos pie jaunās premjerministres Laimdotas Straujumas un gribu cerēt, ka viņas paziņojumi par iedzīvotāju un uzņēmēju interešu aizstāvību nav tukši vārdi.