Iepriekšējās desmitgades vidū Jurijs Žuravļovs, kura vārds jau kopš LPSR kooperatīvu ēras laikiem saistās ar valūtas apmaiņas punktiem un zelta iepirkšanu, kā arī – mazliet vēlāk – ar radio Pik 100FM, pievērsa uzmanību zemes dzīlēs rodamajām bagātībām: smiltīm, mālam un dolomītam. No viņa gādātajām izejvielām tika būvēts metāla glabātavas kupols sadzīves atkritumu poligonā Getliņi Eko Rīgas rajonā, viņš gādāja šķembas valsts ceļu būvēm un plānoja šo pašu biznesu uzsākt arī Spānijā. Taču nez kāpēc devās uz Marjinu Gorku Baltkrievijā.

Netālu no Marjina Gorka pilsētas Puhovičskas rajonā (70 km attālumā no Minskas uz Brestas pusi) viņam piederošais kopuzņēmums „Белотрудинск” iegūst smiltis un granti betonam, kas nepieciešams  baltkrievu AES celtniecībai Ostroveckā. „Pēc eiro ieviešanas Latvijā bizness kļūs rentabls tikai pēc gadiem trim. Tāpēc man šeit ir palikušas tikai dažas biznesa atliekas.  Tagad es esmu baltkrievs,” – intervijā DB pajokoja Jurijs Žuravļovs.

„Tirgus ir miris”

— Dzīvoju kalnainā apvidū 45 km attālumā no Alikantes. Pirms sešiem vai septiņiem gadiem pirmo reizi braucu cauri rūpniecības rajoniem Pirenejos, kur pirms krīzes tika ekspluatēti karjeri. Ņemiet vērā, ka Latvijā tolaik no krīzes vēl nebija ne miņas, bet Spānijā jau tika slēgtas visas celtniecības materiālu – betona, cauruļu, ķieģeļu, trotuāra flīžu utt. ražotnes. Šī gadsimta sākumā no visiem karjeriem pacēlās putekļu mākoņi, bet nu jau sešus gadus bieži gadās dienas, kad no karjeriem neizbrauc neviena pati mašīna. Rodas jautājums – kas īsti notiek? Nekas. Biznesa rentabilitāte ir tuva nullei, likviditāte turas virs ūdens tikai pateicoties krieviem, kuri šeit iegādājas nekustamos īpašumus. Mēģināju doties uz Eiropu – tur man atrodas drupināšanas tehnika, taču Vidusjūras valstīs pašlaik nekas netiek celts. Domāju par iespēju doties uz Sočiem, kur agrāk biju veselus 7 gadus trenējies, taču grants uz turieni tiek vesta no Turcijas. Paziņas mani pabrīdināja: tirgu ieņēmuši vietējie abhāzieši un armēņi – sprādzienbīstams sajaukums. Sočos par piegādēm nesamaksās, un tehniku es varu turpat apglabāt. Tā nu es pievērsos Baltkrievijai. 

— Vai patiešām jūs gribat teikt, ka tas ir labāks tirgus, nekā ES dienvidos?

— Tieši tā. Spānijā man pieder puse mājas. Elitāra ēka, četras guļamistabas. Šajā segmentā šis un tas vēl tiek pārdots. Pirms krīzes šis objekts maksāja 450 tūkstošus eiro, es to pirku jau krīzes laikā par 215 tūkstošiem. Tagad tas maksā 130 tūkstošus. Spānijā piekrastē parastā mājoklī sekundārajā segmentā kvadrātmetrs maksā jau 300 – 400 eiro, tātad cena ir kritusies zem pašizmaksas robežas. Ja Krievijas pilsoņi tur nepirktu nekustamos īpašumus, spāņu puišiem klātos pavisam plāni. Kad pagājšreiz tur biju, ieraudzīju, ka nekustamo īpašumu cenas ir kritušās vēl par 30%.  Visās malās – gan kalnos, gan piekrastē pie villām, taunhausiem, viesnīcām karājas plakāti „Tiek pārdots!”

— Uz šī bēdīgā fona patreizējās cenas Jūrmalā — 3 līdz 4 tūkstoši eiro par kvadrātmetru apartamentos ar apdari, labos projektos pat silda sirdi.

— Jūrmala nav liela un atrodas pavisam netālu no Krievijas. Kas notiek Latvijā? Šeit celtniecības tirgus ir nomiris. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka Rīgā 50 tūkstoši kubikmetru smilšu (tās tika izsmeltas, padziļinot Daugavas farvāteru, un ilgu laiku gulēja netālu no Vanšu tilta), man ne vārda nesakot, ar ekskavatoru tika iegāztas atpakal upē. Sākotnēji tur bija 130 tūkstoši m3. Man savulaik šķita, ka tas būs izdevīgi – izsijātas smiltis galvaspilsētas centrā, ko nenāksies vadāt no karjeriem Salaspils apkaimē – garām visiem luksoforiem.

Saskaņā ar grāmatvedības datiem, ar šīm smiltīm mēs zaudējām 27 tūkstošus latu. Ņemot vērā gaidāmās eiro ieviešanas negatīvās sekas (Žuravļeva prognozes pamatā ir kaimiņu – igauņu pieredze: lavīnveidīgs cenu pieaugums visos ekonomikas sektoros 25 – 30% apmērā, ģimenēm, kuru patreizējais budžets ir 1000 eiro, izdevumi sastādīs 1300 – 1400 eiro), esmu nolēmis tuvākos divus vai trīs gadus pārlaist Baltkrievijā. Šeit pirmajā gadā pēc eiro ieviešanas bizness strādās ar zaudējumiem, otrajā gadā, ja paveiksies, nezaudēs neko. Peļņa var parādīties tikai 2016. gadā.

Balzāms Sergeja Ivanoviča dvēselei

— Nu, bet Baltkrievijā?

— Nu, mēs taču esam baltkrievi. Mēs visi piederam pie tautības, kas vajadzīga biznesam. Es esmu gan spānis, gan lietuvietis. Ebrejs? Tā, pagaidiet mirkli. Mēs pērkam vai pārdodam? (Smejas.) Trīs gadu krīzes laikā, kas saistīta ar pāreju uz eiro, es Latvijā biznesu attīstīt nedomāju. Šeit ir tikai atliekas. Šeit viss ir stabilizējies, un es nedomāju, ka te atklāsies Klondaika. Jau tagad Marjina Gorkā mums ir lielākā daļa karjeru tehnikas – pārvedām to no Rīgas rajona. Uz Balkrieviju es devos pēkšņi, tādā kareivīgā maršā, ar kailu zobenu rokā. Ja tagad dotos turp, lai uzsāktu biznesu, es vispirms apgūtu grāmatvedību – baltkrieviem pirmajā vietā ir dokumenti. Nu, vēl arī jāzina, uz kurieni iet, kādus dokumentus nest, pie kāda kabineta durvīm klauvēt. Vajadzīgs kāds padomdevējs turpat uz vietas, un nav nemaz tik viegli tādu atrast.

— Nesen jūs ieteicāt pieņemt likumu, saskaņā ar kuru kukuļi un procenti Latvijā de iure nedrīkst pārsniegt 10%. Kā šajā ziņā klājas Minskas rajonā?

— Nu, atšķirībā no Latvijas tur var dabūt arī vateni ar numuru un doties uz zonu. Paldies Dievam, Baltkrievijā vēl ir saglabājusies aizkustinoša konfekšu-buķešu mentalitāte padomju stilā. Piemēram, sēž viens tāds biedrs kabinetā: es esmu aizņemts, nāciet nākamnedēļ. Bet man vajag steidzami parakstīt dokumentus. Es viņam Rīgas „Melno balzāmu”: biedri, man te ir viens dokuments Sergejam Ivanovičam, jums to vajadzētu parakstīt. Viņš uzreiz: ak tā, Sergejam Ivanovičam, nu, tad dodiet šurp. Bet kukuļdošanu nosoda gan sabiedrība, gan tautas tiesa.

Dari pats!

— Minskā nodokļu jautājumos sniedz konsultācijas Rietumu Banka, Raiffeisen Bank un citi. Vai nebūtu bijis labāk pieaicināt  konsultantu?

— Ar konsultācijām tur ir tāpat, kā citur: pārskaitiet 2,5 milj. baltkrievu rubļu (apmēram 125 latus), un mēs sniegsim konsultācijas. Atbrauc, piemēram, speciālists spectehnikas jautājumos: o, jums taču šeit nav Minskas Traktoru rūpnīcas vai „Амкодор” mašīnas, šeit pat vācu motors, tā ka neko izdarīt mēs nevaram. Tieši tāpat konsultācijas izskatās visās sfērās, tāpēc visu nākas darīt pašam. Karjers man atrodas Marjina Gorkā Puhovičskas rajonā – 70 km no Minskas pa Brestas ceļu. Tālu es neesmu, pats kontrolēju biznesu. Ja gribi, lai kaut kas būtu padarīts, izdari to pats.

— Kādi ir noteikumi Baltkrievijā, lai varētu dabūt karjeru izstrādei?

— Nekādi. To nav. Karjers ir netālu no Minskas, tā nu es strādāju valsts  uzņēmumā galvaspilsētā. 240 km attālumā no Minskas uz Ukrainas pusi ir arī granīta karjers. Tur gan būtu vērts nokļūt. Jebkurā uzņēmumā, kurā ir iesaistītas ārvalstu investīcijas, Baltkrievijā ir vajadzīgs līdzīpašnieks, baltkrievs. Es nodibināju kopuzņēmumu „Белотрудинск” kopā ar kādu cilvēku. Izrādījās, ka viņš vēlas kļūt par uzņēmēju, taču neatbilst līmenim. Nācās viņu izslēgt no dibinātājiem. Pēc tam valdē iekļāvu savu radinieku no Baltkrievijas. Viņam uzņēmumā pieder 0,3% kapitāla daļu.

Esmu vienīgais uzņēmuma direktors un galvenais īpašnieks. Kopuzņēmums uz 7 gadiem ir atbrīvots no nodokļu nomaksas. Sociālais nodoklis par darbiniekiem – Baltkrievijas pilsoņiem ir jāmaksā, taču, ja darbaspēks tiek ievests, es šo nodokli maksāju vai nemaksāju pēc pašu darbinieku ieskatiem. Pieprasījums pēc produkcijas ir tāds, ka man saka: ja mēs nenosūtīsim mašīnu ar tavu granti piecos no rīta, sūtīt vēlāk vairs nebūs jēgas – jau 7 no rīta visa Brestas šoseja ir pārpildīta līdz pašai Minskai. Mans materiālu pārvadātājs neatbild uz svešu cilvēku telefona zvaniem – viņš saka, ka fiziski nespēj apkalpot klientus, kāda tad esot jēga runāt ar svešiniekiem?

— Baltkrievijā tradicionāli ir izplatīta biznesa sociālā slodze – kompānija uzņemas šefību pār bērnudārzu, hokeja komandu, kultūras namu vai pašdarbības klubu. Vai jums arī kāds ir?

— Sākotnējā posmā tāda slodze patiešām bija, taču es vienojos par citu  iespēju – valsts pasūtījumiem piedāvāju 20% atlaidi producijai.

Valstij vajadzīgs betons!

— Pasūtītāji ir betona ražotāji. No mūsu smiltīm un grants tiks celta Ostroveckas atomelektrostacija, autoceļi, dažādi infrastruktūras kompleksi. Minskas apkaimē, tāpat kā visā republikā, celtniecības mērogi daudzkārt pārsniedz to, kas norit Latvijā, Igaunijā un Lietuvā kopā. Visur redzamas jaunceltnes, vasarnīcu ciemati. Dienu un nakti ir vajadzīgs betons, betons un betons! Privāto pasūtījumu ir tik daudz, ka tos izpildīt nav iespējams. Tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā to, ka Aleksandrs Lukašenko apbūves gabalus piešķir bez maksas. Mājokļa pašizmaksa ir 600 dolāri par kvadrātmetru, pārdošanas cena Minskā – 1200 dolāri. Kad būvētāji gribēja pacelt cenas, Aleksandrs Grigorjevičs attrauca: nekļūstiet nekaunīgi! Jums ir par maz ar 600 dolāriem no viena kvadrātmetra?

— Patiesībā vajadzētu būt tā, ka cena regulē brīvais tirgus, nevis prezidenta dekrēti. Vai tad ne tā?

— Ja zeme Baltkrievijā tiktu pārdota, nevis nodota apbūvei uz 99 gadiem, nekustamo īpašumu cenas Minskā jau būtu sasniegušas Maskavas rādītājus. Pašlaik notiek tā: Maskavā, nolaistajā Medvedkovo, dzīvokļi paneļu mājā maksā vismaz 5 tūkstošus dolāru kvadrātmetrā. Ko dara maskavieši? Izīrē viesstrādniekiem savu  būdu Medvedkovo par 1000 dolāriem mēnesī un noīrē dzīvokli Minskā par 300 dolāriem. Komunālie pakalpojumi Minskā maksā 45 dolārus mēnesi, Maskavā – 300. Produkti tādā rajona centrā, kā Marjina Gorka ir 1,5 reizi lētāki nekā Nezaļežnosti prospekta rajonā Minskas centrā. Mēneša beigās maskavietim uz rokas paliek 500 dolāri. Divus mēnešus pavadījis īrētā dzīvoklī Minskā, viņš var lidot atpūsties uz Turciju vai Taizemi. Turklāt augstskolās Baltkrievijā ir milzīgs ārzemju studentu pieplūdums. Sluckas virzienā 80 tūkstoši hektāru nodoti ķīniešu pilsētas celtniecībai. Baltkrievijas galvaspilsētā brīvu dzīvokli atrast neizdosies. Es vispirms noīrēju 6-istabu kotedžu par 600 dolāriem mēnesī. Pēc tam paveicās – atradu dzīvokli Marjina Gorkā par 150 dolāriem.

Burbulis, salmiņš un vīze

— Varbūt tas ir tāds pats nekustamā īpašuma burbulis kā Latvijā un Spānijā?

— Nekādu burbuļu nav. Noiets ir neprātīgs. Aleksandrs Lukašenko reiz noteica: nepaceliet nekustamo īpašumu cenas, citādi būs kā Latvijā. Tiesa, zeme tiek nodota lietošanā uz 99 gadiem, un trīs gadu laikā ir jāsāk apbūve.

— Vai administratīvā kontrole lielā mērā ir subjektīva?

— Jāņem vērā tas, ar ko tu strādā. Taču jāsaka, ka ar kopuzņēmumu „Белотрудинск” es esmu paspējis laikā – decembra beigās tiks pavilkta svītra. No 2014. gada 1. janvāra ārzemju investīcijas varēs ieguldīt SIA tipa firmās. Es statūtkapitālā un daļēji arī tehnikā esmu ieguldījis 80 tūkstošus dolāru (pēc BR likumiem, kopuzņēmuma statūtkapitāls sastāda 20 tūkstošus dolāru un veidojas 2 gadu laikā). Būtu varējis šo summu pilnībā ieguldīt tehnikā, taču tādā gadījumā pēc  Baltkrievijas likumiem 5 gadu laikā to pārdot nedrīkst.

— Vai jūtams, ka pašlaik Baltkrievija ir demokrātiska Eiropas valsts, PTO dalībvalsts?

— Muitas robeža ar Krieviju ir pazudusi, līdz ar to norit vispārēja agrāro saimniecību modernizācija. Krējums, sviests, sieri un desas. Pagājušajā gadā lauksaimniecības produkcija Baltkrievijai ienesa 5 miljardus dolāru. Aleksandrs Lukašenko ir izstrādājis programmu 80 tūkstošiem lopkopības kompleksu – putnufabriku un fermu – celtniecībai, kas palīdzētu nodrošināt Krievijas tirgu ar lauksaimniecības produkciju. Tiklīdz pavērās Baltkrievijas un KF robeža, visi lauki tika apstrādāti līdz pat pēdējai ežai. Ja kolhozā nav novākta raža, nav nopļauti kvieši, priekšsēdētāju var „iesēdināt” par ekonomiskā kaitējuma nodarīšanu tautsaimniecībai.

Baltkrievu produkcijas noieta tirgus ir ne vien Krievija, Kazahstāna un Vidusāzijas valstis, bet arī Dienvidaustrumāzijas valstis, ieskaitot Ķīnu un Indiju. Visa tehnika uz lauka ir turpat Baltkrievijā ražota, piemēram, par „krokodiliem” iedēvētās MAZ, modernizētās kravas automašīnas, kas var pārvadāt 16 – 18 kubikmetrus kravas. Protams, kritums ir jūtams: krīzē cietusī ES gandrīz pilnībā ar aizsardzības pasākumiem ir norobežojusies no Baltrievijas produkcijas, taču Krievija palīdzēs Lukašenko tikt galā ar SVF kredītiem un centieniem pārvērst Baltkrieviju par ES un ASV vasali – noieta tirgu. Dažādu godmaņu, kas saņemtu ES un rietumvalstu fondu prēmijas par rūpniecības iznīcināšanu, Minskā nav. Ja tādi atrastos,  visas rūpnīcas un fabrikas būtu saraustītas sīkos gabalos.

Taču tagad Latvijai atliek tikai noskatīties no malas un apskaust Baltkrievijā izstrādāto plānveida ekonomikas modeli. Ja ziema nebūs barga un es varēšu bez apstāšanās izstrādāt karjeru Minskas apgabalā, es paplašināšu biznesu, iespējams, ķeršos pie celtniecības.