1993. gadā EDSO augstais komisārs cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls faktiski piekrita tam, ka Latvijai ir tiesības ierobežot vairāku savu pastāvīgo iedzīvotāju kategoriju politiskās tiesības.

2002. gada 8. novembrī sniegtajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas vērtējumā pausts, ka Latvijā ir izveidojies „ilgstošs demokrātijas deficīts”¹, ņemot vērā masveida nepilsonības institūta pastāvēšanu Latvijā.

Masveida nepilsonības institūta izveidošanās Latvijā kļuva iespējama pēc tam, kad LPSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” tika iekļauta tēze par Latvijas valsts pastāvēšanas nepārtrauktību de iure no 1918. gada līdz 1990. gadam, neskatoties uz to, ka šī tēze pašos pamatos ir pretrunā ar Eiropas Drošības un sadarbības konferences Noslēguma aktu, ko 1975. gadā Helsinkos parakstīja 33 Eiropas valstu, kā arī ASV un Kanādas vadītāji. Šajā dokumentā pasaules valstis atzina pēc Otrā Pasaules kara Eiropā izveidojušās valstu robežas, t.i., atzina faktu, ka Latvija ir PSRS teritorijas neatņemama sastāvdaļa de iure.

Diemžēl 1993. gadā Latvijas valdošās elites apņemšanos pārskatīt Helsinku Noslēguma aktu faktiski atbalstīja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstais komisārs cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls, kurš oficiālās vizītēs apmeklēja Latviju 1993. gada 15. — 20. janvārī un 1. — 2. aprīlī.

Saskaņā ar šo vizīšu rezultātiem viņš 6. aprīlī nosūtīja vēstuli Latvijas Republikas ārlietu ministram Georgam Andrejevam. Vēstulē bija teikts sekojošais:

„Dārgais ministra kungs! Pēc savām vizītēm Latvijā... es šīs vēstules pielikumā nosūtu vairākas rekomendācijas, kas galvenokārt attiecas uz Jūsu valsts iedzīvotājiem-nelatviešiem...

Galvenais pieņēmums, kuru ņēmu vērā, izstrādājot savas rekomendācijas, bija sekojošs: neskatoties uz to, ka zināms skaits nelatviešu jau ir atgriezušies savā dzimtajā valstī, un citi viņiem vēl sekos, nevar gaidīt, ka viņi dosies projām masveidā. Domājams, ka lielākā daļa paliks Latvijā, jo dzīvo šeit ilgu laiku vai neredz reālas iespējas atrast mājokli un darbu Krievijā vai citās NVS valstīs.

Manu vizīšu laikā valdības un imigrācijas lietu departamenta oficiālie pārstāvji man paziņoja, ka, saskaņā ar viņu vērtējumu, nelatviešu skaits, kuri saņems pilsonību līdz jūnijam, tāpēc uzskatāmi par potenciālajiem vēlētājiem, nepārsniegs 50 procentus. Tā kā 98 procenti nelatviešu Latvijā dzīvo vairāk nekā 5 gadus, un 93 procentiem iedzīvotāju šis rādītājs pārsniedz pat 16 gadus,  un iespējas iekārtoties darbā un saņemt dzīvokli Krievijā vai citās NVS valstīs ir jāatzīst par minimālām, iespējams pieļaut, ka lielākā daļa cilvēku, kuri pašlaik nav spējīgi saņemt pilsonību, agri vai vēlu iesniegs lūgumu to piešķirt. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka līdz 22. martam no 617 443 reģistrētajiem Latvijas iedzīvotājiem — nelatviešiem 593 008 vēlētos saņemt Latvijas pilsonību.

Ņemot vērā sarunas,  kurās piedalījos, varu pieņemt, ka šādā gadījumā Latvijas valdība nepiespiedīs šos cilvēkus vai daļu no tiem pamest valsti. Neskatoties uz to, ka katrai valdībai ir tiesības izraidīt no valsts personas, kuru turpmāka uzturēšanās šajā valstī var kaitēt nozīmīgām valsts interesēm, saprotams, ka masveida izraidīšana neatbilst vispārpieņemtajiem humānajiem principiem un, iespējams, radīs nopietnu starptautisku rezonansi.

Manuprāt, no harmonisku starpnacionālo attiecību viedokļa, Latvijai nebūtu vēlams uzspiest savas prasības tiem, kas pretendē uz pilsonību. Šīs prasības ir tik augstas, ka daudzi nespēj tās ievērot. Rezultātā latviešu tautības pilsoņu skaits būs lielāks, bet nelatviešu pilsoņu skaits būs mazāks nekā gadījumā, ja Latvija realizētu liberālāku politiku.

Iespējams, ka šādas stingras politikas realizācijas rezultātā veidosies nopietna neapmierinātība to cilvēku vidū, kas šajā gadījumā pilsonību nesaņems. Neskatoties uz to, ka savā runā ANO Cilvēktiesību komitejā Ženēvā 15. februārī, Jūs atzīmējāt, ka šīm personām būs tiesības brīvi izvēlēties darba vietu, profesionālās darbības un privātās uzņēmējdarbības sfēru, saņemt pensijas un bezdarbnieku pabalstu, kā arī tiesības uz medicīnisko apkalpošanu un mājvietu, viņiem tiks atņemtas tiesības paust savu viedokli vēlēšanu procesā.

Latvija varētu pieņemt citu lēmumu — ierobežot prasības pilsonības kanditātiem tā, lai tās nepārsniegtu parastās EDSO valstu prasības...

Protams, svarīgs solis politikā, kas vērsta uz ilgstošu harmonisku attiecību veidošanu latviešu un nelatviešu iedzīvotāju starpā, būtu likumdošanas pieņemšana, kas demonstrētu to, ka Latvijas valdība pilna mērā ņem vērā valstī dzīvojošu nelatviešu prasības...”²


Šai kritiskajai vēstulei Makss van der Stūls pievienoja rekomendācijas. Pie tam viņš nepiedāvāja Latvijai nulles variantu pilsonības jautājumā, kā to 1991. gada oktobrī izdarīja starptautiskā tiesībsargājošā organizācija „Helsinki Watch”. Rekomendāciju 1. punktā bija teikts, ka Latvijai „steidzami jāpieņem jauns pilsonības likums, kurā būtu precīzi norādīti naturalizācijas noteikumi”, it īpaši Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri šeit dzīvoja līdz 1990. gada 4. maijam — pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas. Šāda pieeja demonstrēja piekāpšanos LR Augstākās Padomes labēji radikālā vairākuma priekšā un pārkāpa starptautiskajās tiesībās pieņemto optācijas principu. Tā nebija nejaušība. Makss van der Stūls savā vēstulē Georgam Andrejevam paziņoja, ka viņš ņem vērā „ilgos Latvijas ciešanu gadus padomju okupācijas jūgā” un „tālaika t.s. rusifikācijas politikas rūgtos augļus.”**

Citos Rekomendāciju punktos Maksa van der Stūla viedokli varētu uzskatīt par mēģinājumu piešķirt demokrātisku saturu Latvijas valsts pozīcijai, kas bija formulēta 1991. gada 15. oktobrī LR AP pieņemtajā lēmumā “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”.

Makss van der Stūls norādīja arī to, ka „Latvijā dzimušajiem bērniem, kas pretējā gadījumā neiegūst nevienas valsts pilsonību, ir jāpiešķir Latvijas pilsonība saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 24. panta 3. punktu, Bērnu tiesību konvencijas 7. panta 1. punktu un Konvenciju par apatrīdu skaita samazināšanu” — Rekomendāciju 2. punkts; ka prasība attiecībā uz pilsonības saņemšanai nepieciešamo pastāvīgo uzturēšanās laiku nevar pārsniegt 5 gadus, jo „šāds termiņš ir pieņemts daudzu valstu likumdošanā, un Latvijai nav pamata to nepieņemt”. No naturalizējamo nepilsoņu skaita viedokļa starpība starp 16, 10 vai 5 gadu termiņu nav liela (atbilstoši 93,96 un 98 procenti), — atzīmēja Makss van der Stūls. Pēc viņa domām, mazāka cenza pieņemšana būtu ieteicama, jo tas norādītu uz valdības apņemšanos atrisināt pilsonības problēmu.

Turklāt tiem cilvēkiem, kuri jau ir Latvijas iedzīvotāji, 5 gadu perioda atskaite būtu jāsāk kopš dienas, kad viņi ieradušies Latvijā vai piedzimuši šeit — rekomendāciju 3. un 4. punkts.

„Ar mērķi minimizēt nenoteiktību, kas valda nelatviešu kopienās, pilsonība ir jāpiešķir nekavējoties, nenosakot papildu uzturēšanās termiņu, ja pilsonības pretendents atibilst visām likumā noteiktajām prasībām” — Rekomendāciju 5. punkts.

Vairāki Rekomendāciju punkti skāra prasības par latviešu valodas prasmi un Satversmes zināšanas. 6. punktā bija teikts: „Ja jaunajā pilsonības likumā tiks ietverts noteikums, kas paredz Konstitūcijas pamatelementu pārzināšanu, tam jābūt formulētam tā, lai izslēgtu atšķirīgu interpretāciju iespēju.”

„Principā, prasība par Konstitūcijas pamatu zināšanām ir lieka.” Makss van der Stūls uzskata, ka tā kļūst par galveno šķērsli ceļā pie pilsonības saņemšanas.

Kas attiecas uz latviešu valodas zināšanām: „lai kādas valodas zināšanu prasības netiktu noteiktas starp naturalizācijas noteikumiem, tās nedrīkst pārsniegt „sarunvalodas līmeni”, kas minēts Augstākās Padomes lēmumā no 1991. gada 15. oktobra. Valdībai, administratīvajiem orgāniem un tiesām ir jābūt iecietīgiem, pielietojot šo prasību pilsonības piešķiršanas sakarā.” Tas ir Rekomendāciju 7. punkts.

Bez tam „no valodas prasībām jāatbrīvo cienījama vecuma personas (vecumā no 60 gadiem) un invalīdi, kas vēlas saņemt pilsonību” — Rekomendāciju 8. punkts.

9. punktā teikts: „Jāpaskaidro, ka jebkuras iespējamās prasības, kas saistītas ar pastāvīga likumīga uztura līdzekļu avota eksistenci pilsonības pretendentam neattiecas uz bezdarbniekiem.”

„Piešķirot spēku likumam, kas attiecas uz pavalstniecību, pilsonību vai naturalizāciju, protams, jāievēro Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1(3) un 5 (d) pants, kas aizliedz jebkādu diskrimināciju pēc nacionālajām vai etniskajām pazīmēm” — 11. punkts.

„Latvijas valdībai ir jāpieliek nopietnas pūles, lai nodrošinātu nelatviešiem palīdzību, kas ļautu viņiem apgūt latviešu valodu saprātīgā līmenī” (15. punkts). „Valdībai jāpieliek visas pūles, lai informētu nelatviešus par likumdošanas normām, kas saistītas ar pilsonību, valodas zināšanām utt.” (16. punkts). „Jāizveido nacionālā komisāra postenis etniskajos un valodas jautājumos”, kura „pienākums ir aktīvi strādāt, lai konstatētu nenoteiktības un neapmierinātības pazīmes minoritāšu vidū, veikt pasākumus, kas ļautu novērst  neskaidrības, atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem noteiktā laika periodā (piemēram, 2 mēnešu laikā) un visbeidzot, kļūt par informācijas kanālu un saistošo posmu starp valdību un Latvijā dzīvojošajām minoritātēm” (17. punkts), „Kopumā valdībai ieteicams secīgi realizēt uzskatāmu dialoga un integrācijas politiku attiecībā uz nelatviešu iedzīvotājiem, kurā tiktu iekļautas arī iepriekšminētās rekomendācijas. Pēc Augstā komisāra domām, nepieciešama steidzama valdības rīcība šajā virzienā” (17. punkts).

Līdztekus šiem ieteikumiem Makss van der Stūls faktiski piekrita tam, ka Latvijas valstij ir tiesības ierobežot dažu savu pastāvīgo iedzīvotāju kategoriju politiskās tiesības, ņemot vērā savu attieksmi pret tēzi par Latvijas „okupāciju”.

10. punktā viņš raksta: „Ja noteiktām personu kategorijām likumdošanas kārtībā tiks atņemtas tiesības saņemt pilsonību, likumā ir jābūt iekļautiem nolikumiem par to, ka jebkuru atteikuma iemeslu pamatojumam ir jābūt noteiktam tiesā, lai novērstu atbilstošu likuma normu ļaunprātīgu izmantošanu.” Savukārt 13. punktā viņš piebilst: „Galu galā zināms skaits personu nesaņems ne pilsonību, ne pastāvīga iedzīvotāja statusu. Attiecībā uz šīm personām Augstais komisārs iesaka ņemt vērā humānus apsvērumus un veselo saprātu.”

Šāda Maksa van der Stūla pieeja ļāva Latvijas valdībai neceremonēties ne ar nacionālajām minoritātēm, ne arī saviem politiskajiem oponentiem. Galvenais — EDSO augstais komisārs cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos neizvirzīja prasību nodrošināt pastāvīgajiem iedzīvotājiem optāciju** un piekrita tēzei par Latvijas „okupāciju” 1940. — 1991.gg. Tāpēc skaidrs, ka Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs savā atbildes vēstulē Maksam van der Stūlam sniegtās rekomendācijas nekādi nekomentēja, viņš tikai kārtējo reizi pievērsa Augstā komisāra uzmanību tam, kā Latvija ilgus gadus ir „cietusi padomju okupācijas jūgā”³.

2013. gada 24. augustā noritēja 6. Latvijas krievu tautiešu organizāciju konference, kas, atzīstot un atbalstot Latvijas valsts neatkarību, atsevišķā rezolūcijā atzīmēja, ka PSRS sabrukums 1991. gadā un Latvijas Republikas neatkarības atzīšanas de iure no starptautiskās sabiedrības puses nevar kalpot par pamatu EDSO Helsinku Noslēguma aktu pārskatīšanai ne vietējā, ne arī starptautiskā līmenī. Latvijas valdošās elites centieni pārskatīt šo dokumentu un EDSO faktiskā piekrišana šai politikai ir galvenais ilgstoša demokrātijas deficīta veidošanās iemesls šajā valstī.


Pēc Krievijas tautiešu domām, pašlaik, ņemot vērā nepieciešamību likvidēt ilgstošo demokrātijas deficītu Latvijā, starptautiskā līmenī ir jārisina sekojoši uzdevumi:

1. Jāpanāk, lai starptautiskā sabiedrība un  it īpaši EDSO atbalstītu secinājumu par to, ka Latvijā esošais ilgstošais demokrātijas deficīts ir nevis tiesiska, bet jan politiska problēma, tātad tās risinājums var būt tikai politisks.

Šī politiskā lēmuma pamatā ir kļūdas atzīšana, ko EDSO pieļāva 90. gadu sākumā, faktiski piekrītot Latvijas vēlmei pārskatīt 1975. gadā parakstīto Helsinku Noslēguma aktu un neattiecinot uz Latviju un Igauniju starptautiskajās tiesībās iekļauto optācijas principu.

2. Jāpanāk, lai starptautiskā sabiedrība, ieskaitot Krieviju, Eiropas Savienību un ANO atzītu, ka pašvaldību orgānu, nacionālā un Eiropas parlamenta vēlēšanas, kurās nevar piedalīties vairāki simti tūkstošu valsts pastāvīgo iedzīvotāju, neatbilst Eiropā un pasaulē pieņemtajām demokrātijas normām un nevar tikt atzītas par demokrātiskām. Tātad arī Latvijas valsti pašlaik nav iespējams atzīt par demokrātisku.

6. Latvijas krievu tautiešu organizāciju konferences rezolūcijā tika uzsvērts, ka Latvijas krievu lingvistiskās kopienas sabiedriskās organizācijas atbalsta tūlītēju masveida nepilsonības likvidēšanu bez jebkādiem noteikumiem un pirmo kopš 1990. gada vispārējo pašvaldību, nacionālā un Eiropas parlamenta vēlēšanu organizāciju
 


* 2012. gada jūnijā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” pavēstīja, ka nepilsoņu statuss Igaunijā tika apstiprināts saskaņā ar EDSO ieteikumu. „Pašlaik šur un tur dzirdamas sarunas — sak, pie jums ir nepilsoņu kategorija. Patiesībā šīs kategorijas ieviešanu mums ieteica EDSO un Makss van der Stūls,” — Ilvess paziņoja.

Saskaņā ar viņa teikto, idejas pamatā bija „plašāku tiesību piešķiršana” noteiktai personu kategorijai, nekā ārvalstu pilsoņiem. „Bet tagad mūs apsūdz par to, ko mums ieteica EDSO! Vai patiešām mums jāuztver nopietni zināmas valsts ĀM atbalstīto cilvēku vārdi? Protams, ne,” — secināja prezidents.

Makss van der Stūls ieņēma Augstā komisāra cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos posteni Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā EDSO no 1993. līdz 2001. gadam.

** Nils Muižnieks, bijušais Latvijas īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās E.Repšes un I.Emša valdībās (2002. — 2004.), Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, 2008. gada maijā intervijā avīzei „Вести сегодня” teica: „Tas, ka pirms daudziem gadiem šeit dzimušiem cilvēkiem nav pilsonības, drīzāk ir ētiska, nevis politiska vai juridiska problēma, jo šobrīd ikviens nepilsonis var naturalizēties. Gan EDSO, gan Eiropas Savienība, gan Eiropas Padome patreizējo Pilsonības likumu ir atzinuši par starptautiskajām tiesību normām atbilstošu, tātad nekāds spiediens nav gaidāms.”  


Piezīmes:
 
(1) Parliamentary Assembly. Report of the Ad Hoc Committee for the Observation of Parliamentary Elections in Latvia (5 October 2002). Doc. 9621 Addendum III (revised, English only). 8 November 2002.
(2) Гущин В.И. Постсоветская Латвия — обманутая страна. Почему НФЛ не привел к демократии? 1988 — 2013. — Рига, 2013, 191 — 195. lpp.
(3) Turpat.