«Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalīdu nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa būtība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kaunējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samulsuma, kauna un neveiklības sārtums.

Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — Aleksandru Jakovļevnu. Viņš viņu sauca par Sašchenu, viņa viņu par Aļchenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevičs. Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vispār. Iepriekšējo par rupju izturēšanos pret audzēknēm atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļchens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Koncentrējot darba dienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pensionārēm izturējās sevišķi laipni, izvezdams namā svarīgas reformas un jauninājumus...»

Šādi sākas Ilfa un Petrova slavenās grāmatas «Divpadsmit krēsli» astotā nodaļa «Kaunīgais zaglēns».

Kaunīgais zaglēns Aļchens man ienāca prātā, raugoties uz kārtējo pieķerto sīkpusblēdi no to sugas, kuriem vienmēr ir tik ļoti paticis mācīt citus.

Artis Kampars. Dzintars Zaķis. Tagad — Pauls Raudseps.

Stāsts pavisam vienkāršs. Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas komisijas priekšsēdētājs Pauls Raudseps ir plaši zināms kā augsti ētisks cilvēks, kurš vienmēr gatavs izvērtēt un pamācīt citus ētiskai un pareizai dzīvošanai un strādāšanai.

Vēl tikai, piemēram, augustā šis ētiskais cilvēks portālā 7guru.lv sniedza viedus padomus Ilzei Naglai — kā ētiski rīkoties, atgriežoties žurnālistikā: «Protams, grūti paredzēt visas iespējamās situācijas, taču minimālā prasība būtu, ka viņa neveido materiālus par bijušajiem darba devējiem un klientiem.»

Kam gan vēl dot pareizās dzīves padomus, ja ne šādam augsti ētiskam kungam. Tak jau — arī tikpat ētiskā žurnāla «Ir» žurnālists, arī izdevniecības «Cits medijs» akcionārs un padomes priekšsēdētājs. Tieši šīs izdevniecības žurnālistu ētikas kodeksā skaidri un nepārprotami ierakstīts svinīgais solījums: žurnālists «nedrīkst pieņemt materiālus labumus vai īpašu apiešanos no tiem, par kuriem viņš veido materiālus».

Taču, kā jau tas šai dzīvē gadās, arī augsti ētiskā Raudsepa mute ir labprāt skaļi zvērējusi un mācījusi citus, bet vēders ēst ir gribējis vēl un vēl, un vēl. Un skaļi deklarētie un citiem mācītie principi un zvēresti ir piemirsušies.

Tieši Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča pārvēlēšanai izšķirošajā dienā — 31. oktobrī — iznākušajā augsti ētiskā žurnāla «Ir» numurā, rubrikā «Ir svarīgi — analīze» augsti ētiskais Raudseps publicēja atklāti nekritisku rakstiņu par caurmērā jauko un noderīgo Latvijas Bankas prezidentu.

Ne pirmais šāds rakstiņš, ne pēdējais — Latvijas Bankas mājas lapas publisko iepirkumu sadaļas līgumu apakšsadaļā par pēdējiem diviem gadiem jebkurš interesents var palasīties, ar kādu vērienu Rimšēviča kunga iestāde viņa pārvēlēšanas gaidās jau laikus ir sistemātiski piebarojusi medijus un konkrētus žurnālistus.

Taču ne katrs no šiem medijiem un žurnālistiem ir svinīgi solījies «nepieņemt materiālus labumus vai īpašu apiešanos no tiem, par kuriem viņš veido materiālus». Ne katrs no viņiem ir skaļš citu žurnālistu ētikas vērtētājs un pareizās dzīves mācītājs. Ne katrs no viņiem tikai pāris mēnešus iepriekš ir citus publiski mācījis, cik obligāti nepieciešami ir «neveidot materiālus par klientiem».

Augsti ētiskais Raudseps to visu bija darījis. Taču Raudsepa vēders Raudsepam bija diktējis savu, un, kā jau atkal ikviens var pārliecināties tai pašā iepirkumu sadaļā, vēl tikai pāris nedēļas pirms Rimšēvičam simpatizējošā raksta tapšanas augsti ētiskais Raudseps bija ticis pie 314 latiem no tās pašas viņa apdziedātā Rimšēviča vadītās Latvijas Bankas «par raksta sagatavošanu laikrakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung».

Kopumā pēdējā gada laikā Raudsepam par dažādiem pakalpojumiem no Latvijas Bankas atlekuši aptuveni 1800 latu. Nav, protams, nekāda lielā nauda, bet tam, lai augsti ētiskais Raudsepa kungs savus ētikas kodeksus, cildenās apņemšanās, «minimālās prasības» un citu pamācīšanas aizmirstu ar visām ķeskām un bez garas domāšanas uzskrabinātu savam klientam un naudas devējam labvēlīgu rakstiņu ar virsrakstu «Nemainīgs kā lata kurss», — kā redzams, pilnīgi pietiekami...

Nav jau te nekāda lielā brīnuma — ja cilvēks vienreiz pierod blēdīties un kaut ko pakampt no valsts, šī indeve faktiski nav iznīcināma. Raudsepvēders prasa savu, un neko tur nepadarīsi — tāpat kā iepriekš savtīgās blēdībās pieķertajiem kampariem un zaķiem, kuri atšķirībā no literārā Aļchena nekad nav pat mēģinājuši kaunēties par savām sīkajām rebēm.

Visiem, protams, grūti. Visiem vajag izdzīvot, kaut kā savilkt galus kopā, bet te nav runas par nabaga trūkumcietēju žurnālistu: kā nekā Pauls Raudseps kopā ar nākamo miljonāri Sarmīti Ēlerti, Arvilu Ašeradenu un Zigurdu Drafenu bija «Dienas» prihvatizētāju pamatčetriniekā. Te ir runa par primitīvu alkatību un gatavību pat sīkas naudeles dēļ aizmirst paša deklarētos un citiem mācītos principus.

Šī alkatība un tās radītā divkosība ir tik spēcīga, ka, spriežot pēc Raudsepa kunga neizpratnes pilnās klusēšanas, pēc šo ziņu nākšanas atklātībā pat nemēģinot atvainoties sava augsti ētiskā un principiālā žurnāla lasītājiem vai pat (nu, jā, labi, te gan es sāku fantazēt) atmaksāt Latvijas Bankai par pakalpojumiem saņemto naudu, arī šoreiz par kaut kādām kauna jūtām varam aizmirst. Kaut būšu priecīgs kļūdīties.

Tāpat nav pat ko cerēt, ka visas šīs citkārt tik aktīvās un principiālās (tad, kad nav runa par sava bara locekli) vārnas — politinformatori ozoliņi un rožukalnes, sprances un burves-rozītes, ločmeles un kažokas, čigānes un voikas, spriņģes un ģigas, braunas un strautmanes — nu metīsies knābt acī savam sīkā blēdībā pieķertajam sugasbrālim.

Atkal būšu priecīgs kļūdīties, kaut — nez vai tā būs: šīs sugas morāle un ētika ir akurāt tāda pati kā kamparu un zaķu sugasbrāļiem — jā, citi zagt un blēdīties nedrīkst, bet, ja to dara mūsējais, tad drusciņ jau drīkst. Un tas tad arī jāņem vērā, lasot kārtējo Raudsepa kunga «IR analīzi» par kārtējo viņa sniegto pakalpojumu apmaksātāju vai klausoties viņa un viņa tikpat ētisko sugasbrāļu ētikas lekcijās.

Ak, jā — bet ar ko tad es labāks? Kā tad tur bija ar jēzuliņu un akmens mešanu uz citu? Un skabargām un baļķiem dažādās acīs? Labprāt atbildēšu interesentiem — sen bija laiks.

Mana «specialitāte», ja tā varētu teikt, ir — cilvēki, kas visdažādākajā veidā slauc Latvijas valsti. Ar zagšanas, slinkuma, melošanas, izķiņķelēšanas, nolaidības, prihvatizēšanas, izblēdīšanas, savu sakaru, ietekmes un pazīšanās un vēl citām metodēm.

Atšķirībā no raudsepiem un citiem aļcheniem es Latvijas valsti nekad neesmu slaucis. Ne pa lielam, ne pa mazam.

Es nekad neesmu izmantojis savus sakarus, ietekmi, pazīšanos, lai tiktu pie kādas valsts naudiņas. Nekad un nekādā veidā.

Atšķirībā no raudsepiem es nekad neko neesmu privatizējis vai prihvatizējis — ne lielu, ne mazu. Pilnīgi un absolūti neko un nekad.

Es nekad neesmu bijis nekādos valsts amatos un arī netaisos tādus ieņemt — likumsakarīgi neesmu tos arī nekādā veidā izmantojis.

Atšķirībā no raudsepiem es arī neesmu parakstījis nekādus tukšus ētikas kodeksus, kuru vērtību jūs nu skaidri redzat — raudsepu acīs tie ir domāti tikai «svešajiem», bet ne sugasbrāļiem.

Mani principi ir tie, kurus es ievēroju. Varbūt tie nav īsti politkorekti, varbūt tajos ir vairāk no Vecās Derības nekā no Jaunās, toties tos neizmainīs ne raudsepiem pietiekamie 1800 lati, ne desmitreiz un divdesmitreiz lielāka summa.

To es zinu droši — tik daudz kādreiz ir piedāvāts. Kad piedāvās, teiksim, trīssimt vai četrsimt reizes vairāk — paskatīsimies, ko šie principi teiks tad. Tad jau redzēs. Labā ziņa — nez vai kāds kādreiz tik daudz piedāvās.

Bet tikmēr jūs neatradīsiet nevienu pašu cilvēku, kurš, pie melu detektora pieslēgts, varētu apliecināt — jā, es samaksāju Lato Lapsam, lai viņš uzrakstītu to un to tā un tā, kā es gribēju un viņam pasūtīju. Nav šādu cilvēku. Neviena.

Uz šī pamata es tad arī esmu un būšu tas, kurš, ja vajadzēs, ar prieku pirmais metīs akmeni uz jebkuru pasaules raudsepu un aļchenu, kam būs ienācis prātā drusku blēdīgi paslaukt Latvijas valsti un reizē mācīt citus uzvesties godīgi un ētiski. Neatkarīgi no tā, ko par šo akmens mešanu ķērks raudsepu sugasbrāļu ētiskais bars.