Novembrī Baltijas valstīs un Polijā noritēja liela mēroga NATO valstu militārās  mācības — Steadfast Jazz 2013.

Līdz šim autoram šķita, ka mācību nosaukumu ir izraudzījušies NATO štābu romantiķi un džeza pielūdzēji. Patiesībā gan nekādas poēzijas te nav, ar mācību nosaukuma izvēli saistītā NATO instrukcija  skan apmēram tā: „Nosaukums Steadfast Jazz mācībām piešķirts saskaņā ar NATO procedūru. Pirmais burts vārdā „steadfast” ir „S”, tātad mācībās tiks izmantoti Sabiedroto spēku virspavēlniecības elementi Eiropā (SHAPE). 

Burts „J” norāda uz to, ka mācības būs apvienotas, tātad tiks izmantoti visi elementi: armija, jūras kara spēki, gaisa spēki un īpašo uzdevumu vienības. Starp citu, būtu pagrūti precīzi pārtulkot šo nosaukumu. Tika piedāvāti visdažādākie varianti, taču beigu beigās tika izlemts oficiālo nosaukumu netulkot. 

Nu jau ir kļuvis par nelabu tradīciju pavizināties pa Baltijas valstīm pēc Krievijas un Baltkrievijas mācībām „Rietumi”. Politiķi daiļrunīgi paziņoja, ka mācības „Rietumi” ir nelaimīgajām, ilggadējās okupācijas nomocītajām Baltijas valstīm plānota uzbrukuma mēģinājums, savukārt analītiķi Krievijā klāstīja,  ka mācību „Džezs” ietvaros patiesībā tiek izmēģināts trieciens Krievijas pavēderē. 

Ne brīdi netika apšaubīts abu pušu teiktā patiesīgums. Piebildīsim, ka abas puses pat negrasījās uzklausīt viena otru. Politologi un militārie speciālisti analizēja notiekošo, taču, kā teica Kozma Prutkovs, „speciālists līdzinās sastrutojumam, — tas ir pārāk vienpusīgs.” 

Kas tad īsti notika patiesībā, kādi bija mācību mērķi un treniņu uzdevumi?

Botnija gan ir laba valsts, taču Hījumā ir vislabākā

Ar mācību scenāriju NATO stratēģi pārsteidza visus (tāpat kā Krievijas un Baltkrievijas Ģenerālštābi ar saviem diversantiem sabiedroto valsts teritorijā).


Steadfast Jazz 2013. Skaidri redzams: NATO ģenerāļi kontrolē situāciju.

Mācību „Stabilais džezs 2013” oficiālais scenārijs ir apmēram tāds:
Baltijas jūrā briest starptautisks konflikts. Igaunijai piederošajā Hījumā salā atrastas ievērojamas naftas un gāzes atradnes, tāpēc liela ziemeļu valsts Botnija ir nolēmusi uzbrukt mazajai, taču lepnajai Igaunijai un atņemt kādu daļu melnā eļļainā šķidruma. Protams, kartēs Botnija apzīmēta sarkanā krāsā.

Pats no sevis rodas pieņēmums, ka pašā Botnijā ar naftu klājas pasmagi, tāpēc mājieniem uz Krieviju, valsti, kas ieņem pirmo vietu pasaulē izpētīto ogļūdeņražu atradņu ziņā, nav ne mazākā pamata. No otras puses, viduvējam rietumvalstu iedzīvotajam ir skaidrs, ka karot var tikai naftas dēļ (nu, var jau karot arī naftas, gāzes, brīvības un demokrātijas dēļ vienlaikus), tāpēc visiem ir skaidri sabiedroto valstu kareivīgie centieni.

Var jau sūtīt armiju uz ārzemēm arī ķīmisko ieroču meklējumos, taču šādu leģendu var attiecināt tikai uz dikatoriem-tirāniem, bet Igaunijā ar demokrātiju viss ir pilnīgā kārtībā.

Atbildot uz Botnijas zemisko uzbrukumu Igaunijai, tās sabiedrotie no NATO  atsauca atmiņā NATO Līguma 5. punktu, kurā teikts, ka gadījumā, ja kāda organizācijas valsts cieš uzbrukuma rezultātā, visu organizācijas locekļu pienākums ir draudzīgi aizstāvēt nabadzīti. Droši vien Botnija šo punktu ir aizmirsusi vai nav kārtīgi lasījusi NATO dokumentāciju (mācieties angļu valodu!).

NATO ātrās reaģēšanas vienība (25 – 40 tūkst. cilvēku) vienmēr ir cīņas gatavībā. Ja vajag, viņi ir gatavi doties arī cīņā. Uz priekšu! NATO sūta karaspēkus. Gluži kā dziesmā teikts:

Если завтра война, если враг нападет,
Если темная сила нагрянет,
Как один человек, весь натовский народ
За свободную Хийумуу встанет...

Piezīmēsim, ka Botnijā acīmredzot nav kodolieroču, citādi taču tā gāztu aizstāvjiem virsū kodolraķetes, tāpēc mājieniem uz Krieviju nav nekāda pamata.
 
Viņi ir ieradušies atbrīvot



Igaunijas pilsētas pašvaldības priekšēdētājs Kardla Urmas sēdēja mērijā un skumji skatījās pa logu. Lietainā un vēsā rudens diena uzvēdīja dažnedažādas domas. Urmass lasīja no Tallinas atsūtīto instrukciju par to, ka sakarā arī militārajām mācībām salā izkāps sabiedroto karaspēks, lai aizsargātu salas iedzīvotājus no uzbrucējiem – botniešiem. Karaspēks ir jāsagaida, cik svinīgi vien iespējams. Urmass paskatījās pa logu, nopūtās un uzrakstīja zīmīti: „Ziedi atbrīvotāju sagaidīšanai – 20 eiro.”

Labi zināms, ka salas iedzīvotāji ir paskopi, un veltus tēriņus nemīl. Urmass pasēdēja, padomāja, vēlreiz pārlasīja vārdus „cik svinīgi vien iespējams” un tāmē pievilka klāt vēl vienu nullīti – 200 eiro.

Telefona zvans pārtrauca Urmasa pārdomas – apgabala pārvaldes  priekšnieks skaļi un stingri jautāja, vai pilsētā viss sagatavots atbrīvotāju uzņemšanai. Urmass ziņoja priekšniekam, ka viss ir gatavs un nolika klausuli. Vēl brīdi pasēdējis un padomājis, viņš nopūtās un pievilka klāt vēl vienu nullīti – 2000 eiro. „Gan jau ar puķu pārdevēju Helgu es sarunāšu,” – Urmass nodomāja.

Hījumā salas kara vēstures muzeja direktors Marts staigāja apkārt salā izceltajai armijas tehnikai, plikšķināja to pa sāniem un murmināja: „Ļoti labi! Mūsu muzejam ir paveicies. Tāda lielgabala mūsu ekspozīcijā vēl nav!” 

Salas iedzīvotājus vienmēr uztrauca jautājums: „Armijas iet un nāk, bet ko viņi atstās mums?” Armijas mēdz būt dažādas. Piemēram, krievi šeit no betona sabūvēja krasta bateriju pozīcijas, saveda lielgabalus un dažādas iekārtas. Savukārt vācieši visu veda projām. 1917. gadā pulkvedis fon Čišvics savos memuāros par Monzunda salu ieņemšanu raksta: „Dago salā mūsu armija savā īpašumā ieguva lielus kvalitatīvas vadmalas krājumus.”
 
Spēki un līdzekļi 
 
NATO ātrās reaģēšanas spēku mācībās Steadfast Jazz 2013 un Baltijas valstu militārajās mācībās Baltic Host 2013, kas noritēja 2013. gada novembrī, piedalījās aptuveni 6000 speciālisti no 20 valstīm, starp tiem  arī 180 Latvijas armijas kareivji, kā arī Aizsardzības ministrijas un civilo iestāžu pārstāvji. Aptuveni 300 kareivji no Latvijas piedalījās ar mācību organizāciju saistīto jautājumu risināšanā.


Vai Lietuvā visi kareivji ir tikpat simpātiski?

33 kareivji no Latvijas izlūku rotas apmeklēja mācību poligonu Polijā, Dravsko-Pomorskā. Aviācijas bāzē Lielvārdē, kur galvenokārt tika izmitināta mācību  Baltic Host 2013 dalībnieku apmācības auditorija, strādāja 60 armijas un dažādu dienestu pārstāvji.
 
Ādažu bāzē Latvijā izvietojās mācību komandpunkts. Galvenās nodarbības lauka apstākļos notika Dravsku poligonā Polijā.


Ādažos – komandcentra centrālajā ielā.

Dati par nacionālo kontingentu, kas ieradies Polijā, lai piedalītos mācībās, bija dažādi. Francijas pārstāvju skaits bija vislielākais, vācieši atsūtīja tikai 55 cilvēkus (tas ļoti apbēdināja partnervalstis). Kaut kādu iemeslu dēļ amerikāņu skaits nebija liels – tikai 100 – 200 cilvēki (ASV armijā pašlaik ir 1,4 miljoni cilvēku).

Poļi plānoja mācībās sapulcēt vismaz 15 tūkstošus NATO kareivju. Krievi, kuri reizi divos gados pie Polijas robežas organizē manevrus „Rietumi”, tajos iesaista aptuveni 13 tūkstošus cilvēku, simtiem tanku un lidmašīnu.

Kad pienāca laiks ķerties pie mācībām, plāni strauji saruka. No 12 tūkstošiem cipars ātri samazinājās līdz 10 tūkstošiem, pēc tam – līdz 8 tūkstošiem. Galu galā pie 6 tūkstošiem tas apstājās, taču poligonos kopumā ieradās tikai apmēram 3 tūkstoši kareivju, pārējie sēdēja štābos. Albānija savu kontingentu atsauca, Dānija atsūtīja piecus cilvēkus, Slovēnija – četrus.

No Ukrainas ieradās varenu jūras kājnieku nodaļa. Ukrainas armijas pārstāvji ātri iejutās apkārtējā atmosfērā un pat saņēma vietējās virspavēlniecības pateicību par ideālu kārtību nometnē. Tagad sapņotāju Ukrainas armijā vairs nav. Pašlaik, šķiet, viņus  piesaistīja pats ārzemju komandējuma process.

Steadfast Jazz pasākums — Media Day

6. novembrī Ādažu ciematā tika veikti ārkārtas drošības pasākumi. Uz visām pusēm braukāja militārās policijas mašīnas, prezidentu korteži mirdzināja zibspuldzes, veseli trīs autobusi atveda dažādu Latvijas, citu Baltijas valstu un ārzemju masu mediju pārstāvjus.

Pasākums bija to vērts – Ādažos mācību Steafast Jazz 2013 ietvaros notika Media and VIP Day, ko apmeklēja trīs Baltijas valstu prezidenti: Andris Bērziņš, Latvijas prezidents, Tomass Hendriks Ilves – Igaunijas prezidents un Daļa Grībauskaite – Lietuvas prezidente. Pasākumu apmeklēja arī NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens kopā ar NATO partnervalstu armiju vecākajiem virsniekiem un komandieriem. 


Prezidenti un NATO Ģenerālsekretārs aplūko mācību komandcentru Ādažos.

Žurnālisti un viesi sapulcējās Ādažu ciemata kultūras centrā (bijušais Ādažu ciema un agrofirmas „Ādaži” kultūras nams). 

1986. gadā uz kolhoza „Ādaži” un tam pievienoto kaimiņu saimniecību bāzes tika izveidota liela agrofirma. Šeit radās pirmie padomju čipsi no ceptiem kartupeļu salmiņiem. Pašlaik tas ir labi pazīstams Latvijas brends. 80. gadu beigās agrofirmas „Ādaži” slava dimdēja pa visu Padomju Savienību, 1990. gadā šeit ieradās PSKP CK Ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs ar dzīvesbiedri Raisu Maksimovnu. 

Nu, tātad Ādažos ģenerālsekretāru un prezidentu takas jau ir iestaigātas, droši var braukt. Tikai lauksaimniecības produkciju šeit neviens vairs neražo, populārākais produkts Ādažos ir kareivju porcija. Ādažos atrodas lielākā armijas bāze Latvijā. 

Pēc stingras pārbaudes žurnālisti sapulcējās KN „Ādaži” foajē. Pulkā bija daudz pazīstamu seju no Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, liels skaits lietuviešu, vadošo rietumu aģentūru korespondenti. Notika tikšanās, viedokļu apmaiņa, visi atzīmēja patreizējo notikumu lielo nozīmi.


Kā vienmēr, mūsu kara žurnālists Jurijs Melkonovs  atrodas notikumu centrā.

Notiekošajā caurcaurēm bija jūtams „amerikāņu pirksts”. Kā zināms, amerikāņi vienmēr sapulcē visus trīs Baltijas prezidentus un deklarē kopīgās politikas virzienus. Atšķirībā no ASV, Krievija nekad nav stādījusi Baltijas valstis vienā rindā, — krievi ar katru Baltijas valsti strādā atsevišķi, ņemot vērā katras valsts īpatnības un ģeopolitisko nozīmi.

Visi sapulcētie karavīri, žurnālisti un uzaicinātās personas saņēma beidžikus ar dažādu krāsu lentītēm. Baltās un dzeltenās lentītes atradās pirmajā rindā, savukārt žurnālisti saņēma zaļas lentītes – tā sakot, krāsu diferenciācija. Pasākumā ieradās liels skaits militāro mediju pārstāvju no dažādām valstīm. NATO vienmēr īpašu uzmanību pievērš darbam ar presi: jums visu parādīs, pastāstīs un radīs visus darbam nepieciešamos apstākļus.

Pirmās personas nācās gaidīt ilgi. Laiku kavēja franču pulkvedis Mišels Jakovleffs – viņš jokoja, izmeta dažādas frāzes un acīmredzami iekaroja publikas uzmanību.


Preses mīlulis – pukvedis Mišels Jakovlefffs.

Prezidentus gaidījām ilgi, taču tas ir normāli – priekšniecība vienmēr kavējas. Sakāmvārds par karaļu precizitāti ir pasakas vientiešiem.

Visbeidzot Mišels teica kaut ko līdzīgu frāzei „Virsnieku kungi!”, un zālē ienāca trīs prezidenti, NATO ģenerālsekretārs un NATO augstākie ģenerāļi un virsnieki. Visi sapulcējās pirmajā rindā. Fotogrāfiem tika dota iespēja iemūžināt ikvienu prezidentu žestu, skatienu un kustību. Viss notika pilnīgā klusumā.

Par patreizējo situāciju ziņojumu pirmais sniedza mācību virspavēlnieks ģenerālis Hanss Lotars Domrose (Hans-Lothar Domröse, Vācija, Bundesvērs). Ģenerālis stāstīja, kā mācībās organizēti spēki, cik kareivji, lidmašīnas, tanki un kuģi tajās piedalās. Pēc tam uzstājās štāba priekšnieks, kurš pastāstīja par mācību scenāriju.

Vienlaikus uz lielā ekrāna parādīja baisu izdomātas televīzijas kompānijas  WMT sižetu par atmosfēras sabiezēšanu Hījumā salas rajonā. Ziņu lentē bija lasāmas uztraucošas ziņas kompānijas CNN stilā. Jāsaka, ziņas bija izstrādātas labi, biedējošu noskaņojumu tās patiešām radīja. Satraukums auga, līdz Botnija beidzot sūtīja karaspēku un floti uz Hījumā salu. Igaunija lūdz palīdzību, un NATO nolemj palīdzēt partnervalstij. Alianses militārais spēks gāžas virsū Botnijai. Asinis nav redzamas, taču kaut kur jau tās ir. Nez kāpēc atkal prātā nāca kodolraķešu trieciens, taču acīmredzot NATO jau ir uzvarējusi, un Igaunija ir glābta. Aizkars var krist...

Prezidenti un sabiedrība ar notikumu gaitu ir apmierināti. Tomēr mācību scenārijs ir nosacīta lieta. Varam to saukt par mākslas darbu, kam ir tiesības uz savām hiperbolām.

Liksim šo leģendu mierā, daudz interesantāka ir vieta, ko NATO ģenerāļi izraudzījās, lai realizētu domu par virskundzību Baltijas jūrā.
 
Imperatora ēna un divu pasaules karu relikts

Svarīgākā vieta Somu līcī ir Hījumā sala. Agrāk vācieši to dēvēja par Dago salu, un tā bija slavena ar saviem zvejniekiem un teicamo vilnu (lieta tāda, ka salās audzēto aitu vilna ir kvalitatīvāka salīdzinājumā ar kontinentā audzēto aitu vilnu). Labs svīteris no Hījumā salas vienmēr ir bijis cieņā jūrnieku un zvejnieku vidū, vilnas zeķes un cepures palīdzēs izvairīties no saaukstēšanās un sildīs visbargākajā salā.

Taču Dago salai ir arī liela stratēģiskā nozīme Somu līča un Krievijas impērijas galvaspilsētas – Sanktpēterburgas aizsardzībā. Jau 1912. gadā Krievijas imperators Nikolajs II parakstīja rīkojumu par sagatavošanos karadarbībai Somu līcī. Plānā bija paredzēts iekārtot vairākas mīnu un artilērijas pozīciju rindas, kas sedza Somu līci no abiem krastiem – no Ālandes salām līdz Kronštatei.

Hījumā sala atradās Baltijas jūras flotes aizsardzības pozīciju priekšējā rindā, Tahkuna ragā tika izbūvēta baterija Nr. 39 (4 x 305 mm), Lehtmā – baterija Nr. 38 (4 x 152 mm). Somu līci pārklāja vairākas mīnu rindas, jūrā patrulēja eksadras mīnu kuģi un kreiseri.

Baterijas tika uzbūvētas arī somu pusē. Spēcīgi krasta nocietinājumi parādījās Nargena, Vulfa, Kuivasāri, Makiloto u.c. salās. Impērijas aizsardzības politiku realizēja labākie kara inženieri.

Pirmā Pasaules kara laikā vācu flote neuzdrošinājās sūtīt savus līnijkuģus Somu līcī. Kreisera „Magdeburgs” pirmais reids austrumu virzienā 1914. gada 13. augustā beidzās ar kuģa bojāeju Odensholma salas akmeņos netālu no Dago salas.

„Magdeburgs” uzsēdies uz sēkļa. Fonā – Odensholma salas bāka.

30. gados igauņi atjaunoja krievu 12-collu bateriju Aegna salā, somi saveda kārtībā 12-collu bateriju Kuivasāri salā. Starp baterijām pāri Somu līcim tika izvilkts telefona kabelis, tāpēc igauņu un somu artilēristiem bija iespēja koriģēt savu bateriju uguni – Somu līča platums šaja vietā tikai nedaudz pārsniedz 30 kilometrus. 

Tas, ko imperators bija iecerējis Krievijas valsts aizsardzībai, tika izmantots tai par ļaunu. Somu līci sargāja divpadsmit collu lielgabali un jebkurā brīdī varēja slēgt izeju padomju kara un tirdzniecības flotei. 

Jūras šauruma slēgšana ir acīmredzamākie kara draudi, kādi jebkad izdomāti mūsu pasaulē. Jūras šaurumi ir tirdzniecības artērijas. Tūkstošiem kuģu ik dienas dodas cauri Lamanšam, Gibraltāram, Irbes jūras šaurumam, Dāņu šaurumiem, Bosforam, Suecas un Panamas kanāliem.

Igaunijai  un Somijai bija iespējas slēgt kuģniecību Somu jūras līcī. Tās noveda pie Somijas kara ar Padomju Savienību 1939. gadā, PSRS karaspēka ievešanas Igaunijā un Igaunijas Republikas neatkarības zaudēšanas 1940. gadā.

Otrā Pasaules kara laikā Hījumā un Osmusāra salās tika izvietotas 180 mm un 130 mm padomju krasta baterijas. Monzunda salu varonīgā aizsardzība uz visiem laikiem ir iegājusi Lielā Tēvijas kara vēsturē.

Lomu sadale

Igaunijas ģeopolitiskā loma – Somu līča sargs, Latvijas loma – Irbes šauruma sargs. Lietuvai Baltijas jūrā lielas ģeopolitiskās nozīmes nav, taču Lietuva ir visu Baltijas valstu atslēga, — to ne vienu reizi vien ir pierādījusi vēsture. Kad 1944. gadā ģenerāļa Bagramjana komandētais padomju karaspēks ieņēma Palangu un izgāja Baltijas jūras krastā, viņi nogrieza ceļu visai Vācijas armiju grupai „Ziemeļi” un faktiski izšķīra cīņu Baltijas jūras reģionā.

Protams, autors jūtas glaimots par to, ka viņa grāmatas "Батареи Моонзунда” un „Пушки Курляндского берега”, kurās atainota Baltijas jūras kara vēsture, atrodas Vestpointas  un Sandhērstas kara akadēmiju bibliotēkās, ASV vadošo universitāšu ģeopolitikai veltīto grāmatu kolekcijās, Baltijas Aizsardzības koledžas bibliotēkā Tartu (protams, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas bibliotēkā to nav), šīs grāmatas iekļautas virsnieku apmācības kursā, saskaņā ar tām tiek izstrādātas kara mācības Baltijas jūrā. Tomēr gribētos brīdināt dažādus vietējos un ārvalstu stratēģus:

Nevajag spēlēt kariņu Hījumā salā, tādas spēlītes apdraud mieru! Igaunijas un Baltijas jūras valstu labākā miera garantija ir draudzīga politika un militārās aktivitātes samazināšana Baltijas jūrā. Baltijas jūra ir miera jūra! Labāk lai NATO puiši Hījumā pērk siltas zeķes. Veselība būs labāka, ja kājas būs siltumā...

Kopā mēs esam Alianse


NATO Ģenerālsekretārs un Baltijas valstu prezidenti

Pēc kopējās tikšanās Baltijas valstu prezidenti un NATO Ģenerālsekretārs devās uz KN „Ādaži” konferenču zāli. Šeit noritēja preses konferece, kurā augstās amatpersonas atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. 

NATO Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens savā runā pasvītroja, ka mācību Steadfast Jazz — 2013 mērķis ir NATO ātrās reaģēšanas spēku gatavības pārbaude. Mācības liecina par to, ka mēs esam gatavi aizsargāt šīs valstis. 

„NATO ātrās reaģēšanas spēki ir avangards, kas spēj likvidēt draudus. Šīs gatavošanās pamatā ir kopīga nākotnes izveide, un dažādu valstu nacionālie bruņotie spēki strādā kopā bez jebkādām problēmām,” – teica Rasmusens. 

Nākamās līdzīga novirziena mācības notiks 2015. gadā Eiropas dienvidu daļā – Itālijā, Spānijā un Portugālē, tālu prom no Baltijas jūras reģiona. „Mācības var notikt jekurā NATO partnervalstī, — Ģenerālsekretārs pasvītroja. (Protams, 2015. gadā tikai trakais turpinās  kaitināt atdzimstošo Krieviju ar kara spēlītēm Baltijas jūrā.)

NATO Ģenerālsekretārs atgādināja, ka partnervalstīm ir vajadzīgs NATO drošības uzturēšanai pietiekams militārais budžets. Viņš labvēlīgi izvērtēja faktu, ka Igaunija aizsardzībai tērē 2% iekšzemes kopprodukta. Latvija un Lietuva apņēmās militāro budžetu palielināt līdz šim rādītājam. 

Anderss Fogs Rasmusens norādīja, ka Baltijas valstīs un Polijā notiekošās mācības liecina – Alianse ir gatava aizstāvēt savus sabiedrotos, taču pasvītroja, ka mācības nav vērstas pret Krieviju. Ģenerālsekretārs atzīmēja arī to, ka Krievijai nav nekādu nodomu uzbrukt NATO partnervalstīm.


Ģenerālsekretārs Rasmusens: Krievija neplāno uzbrukt NATO!

Savukārt Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite apgalvoja, ka mācības ir ļoti svarīgas uzticības stiprināšanai. „Tās ir svarīgas tikai uzticībai. Tai mūsu acīs ir lielākā nozīme – mēs esam pārliecināti par to, ka varam aizsargāties kopā ar sabiedrotajiem,” – kopējā brīfinga laikā paziņoja Grībauskaites kundze. 

Baltijas valstu prezidenti pateicās Rasmusenam par veikto darbu. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilves priecājās par iespēju pārliecināties par to, cik spēcīga ir Alianse savu partnervalstu aizsardzībā.

Latvijas prezidents Andris Bērziņš pastāstīja, ka trešdien ticies ar Rasmusenu. Tikšanās laikā tika apspriesti no Latvijas drošības viedokļa nozīmīgi jautājumi, misija Afganistanā un NATO valstu bruņoto spēku sadarbība. 

„Jā!”, „Jā!”, „Jā!”- pēc kārtas atsaucās Baltijas valstu prezidenti uz jautājumu par to, vai viņi izjūt to, ka NATO pilnā mērā garantē viņu drošību. 

Jāpiebilst, ka starp trim prezidentiem un NATO ģenerālsekretāru bruņotajos spēkos ir dienējis tikai latvietis Andris Bērziņš – viņš trīs gadus pavadījis padomju armijas rindās.


Prezidents Bērziņš šo un to par armiju zina gan! Galu galā, Padomju armijā aizvadīti trīs gadi...

Baltijas frontes štābs 

Pēc pasākuma augstie viesi un žurnālisti devās uz armijas bāzi Ādažos, kur apmeklēja mācību Steafast Jazz — 2013 operatīvo lauka komandcentru. Žurnālistiem tika sniegta iespēja aplūkot centru un intervēt dažādu NAITO komandstruktūru ekspertus.


Operatīvais komandcentrs atstāja labu iespaidu.

Lauka štābs Ādažos bija teicami organizēts: uzstādītas 20 lielas teltis, izvilktas sakaru un elektropadeves līnijas, uzslietas tālo radiosakaru antenas, strādāja ģeneratori, apkure bija nodrošināta, ārējais apgaismojums bija iekārtots.


Divkāršais dzeloņstiepļu apsardzes perimetrs liecina par to, ka objektā tiek izmantoti dokumenti ar spiedogu „Pilnīgi slepeni”.

Komandcentra mērogs vedināja uz domu par visu bruņoto spēku štābu, risināmo operatīvo uzdevumu mērogs atgādināja frontes  štābu.
 
Štāba darbs ir kara mākslas elements, tāpēc vienmēr ir patīkami redzēt labu armijas darbu, kad viss ir iekārtots pareizi un katrs kareivis precīzi pilda savus pienākumus.


Postenis Nr. 1.


„Alus – tikai arodbiedrības locekļiem!”

Nekādas aktīvas darbības Latvijas teritorijā mācību Steafast Jazz — 2013 ietvaros nenotika – Ādažos ritēja  tikai mācību štāba darbība. Visi vingrinājumi ritēja Dravskas poligonā Polijā – apšaudes, militārās tehnikas pārvietošanās utt, taču kopumā Polijā notika pulka mēroga mācības.

Baltijas Host

Salīdzinājumā ar propagandas pasākumiem, kas sacēlās ap mācībām Steadfast Jazz — 2013 (prezidenti, ģenerālsekretārs, prese, televīzija utt.), mācībām Baltic Host (BH) īpaša preses un sabiedrības uzmanība netika pievērsta.

Taču notikumiem šajās mācībās bija daudz lielāka nozīme no visu Baltijas valstu viedokļa. Mācību mērķis netika slēpts – NATO valstu karaspēku uzņemšana un izmitināšana Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā.

Tulkojumā no angļu val. host – saimnieks. Ārzemju armijām ir jāierodas Baltijas valstīs mācību laikā, krīzes situācijās  un citos gadījumos, ko neviens pat nepiemin.

Nekādu juridisku šķēršļu sabiedroto karaspēku ienākšanai nav. NATO ietvaros var nemaz negaidīt, kad Botnija uzbruks Estijai – brauc tik un iekārtojies.

Mācību BH ietvaros strādā arī civilie ierēdņi, pašvaldību darbinieki. Šie cilvēki tiek iepriekš atlasīti, viņi piedalās nodarbībās, saņem instrukcijas un gatavo karaspēka izvietošanas plānus pašvaldību teritorijā. Šiem cilvēkiem tiek noformēta atbilstoša pieeja slepenajam darbam,  viņi apmeklē angļu valodas kursus. Vārdu sakot, rit parasts organizatoriskais darbs, kas tiek izpildīts apgabala, pagasta, novada, reģiona, visas valsts vai Baltijas valstu mērogā.

Šajā virzienā pastāvīgi rit atbildīgs liela mēroga darbs. Tiklīdz radīsies “krīzes situācija”, karaspēks būs klāt. Var jau arī ar krīzi mazliet palīdzēt, piemēram, sarīkot pāris provokācijas. Iespējams, arī pats no sevis viss nokārtosies. Galu galā, vienmēr taču var atrast kaudzi iemeslu ievest karaspēku mūsu valstīs. Agrāk to nosauktu par okupāciju, bet tagad būs “sabiedroto armiju tikšanās”.


Lūk, kas diriģē džezu...

Piemēram, karaspēka uzņemšanas iespējas Latvijā jau tika izskatīitas 2011. un 2012. gg. mācību BALTOPS un Sabre Strike ietvaros, militārā tehnika un kareivji tika nogādāti krastā Ventspils un Rīgas ostās. Ostās tika sastādīti dzelzceļa ešeloni, un karaspēks tika nogādāts dislokācijas vietās (ASV inženieru karaspēku sagatavotajos „Romas nometnes” tipa laukumos).

Karaspēki pārvietojās pa Latviju autokolonnās, pie tam vairākos gadījumos kolonnas komandierim tika izsniegta tikai karte ar galamērķi – viņš nesaņēma pat vietējo pavadoni.

Starp citu, žurnālistiem tika parādīta tehnikas izkraušana ostās, tikai nav zināms, vai šī tehnika ir devusies atpakaļ.

2012.  gadā Rīgā tika demonstrēta lielas kara transporta lidmašīnas С-5 Galaxy ierašanās lidostā. Spārnotais gigants atveda uz Rīgu 70 amerikāņu karavīrus un četrus bruņutransportierus Strike, tas ir, armijas grupējuma štābu, kas tika izvērsts mācībās. Pārlidojums no Pensilvānijas pāri Kanādai un Ziemeļpolam aizņem 7 stundas.

Tehnikas desants no jūras tika demonstrēts arī mācībās Paldiski (Igaunija) un Palangā (Lietuva). Palangā pāri Lietuvai lidoja divi stratēģiskie bumbvedēji B-52. ASV ne vienu reizi vien jau ir izmantojusi aviāciju, turklāt vienmēr tika akcentēts: „Mēs ieradīsimies jebkurā vietā, jebkurā laikā un no mums  vajadzīgās puses.” Viesu armijas lomu vienmēr uzņemas ASV. Mācībās Baltic Host Baltijas valstu armijas pilda uzņēmēju funkcijas: gatavo, iekārto un apsargā dislokācijas vietas un maršrutus. Neviens neuztver nopietni Baltijas valstu armiju cīņasspējas — to vienkārši nav, tāpēc latviešu kareivjiem uzbrukumā iet nenāksies.

Tātad kādā jaukā dienā jūs varat pamosties un ieraudzīt mājas pagalmā amerikāņu bruņutransportieri vai tanku „Abrams”. Viss notiks ātri un organizēti, ar vietējo varas pārvalžu piekrišanu un atbalstu. Valdība sniegs kaut kādu miglainu ziņojumu „Par nepieciešamību ieviest valstī konstitucionālo kārtību” – un Latvijā sāksies jauns vēsturiskais periods.