Jau labu laiku dzirdamas runas par Latvijas Satversmes preambulu. Un, lūk, pagājušajā nedēļā beidzot parādījās teksts visā savā krāšņumā. Lūdzu, iepazīstieties.


Izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājums
 
"LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSME
 
Ar mērķi nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību
 
Latvijas tauta,
 
- ņemot vērā, ka nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī;
 
- atceroties, ka tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās, ka tā neatzina okupācijas varas un pretojās tām, un, uz valsts nepārtrauktības pamata atjaunojot valstisko neatkarību, atkal atguva savu brīvību;
 
- pateicoties valsts veidotājiem, godinot savus brīvības cīnītājus un pieminot svešo varu upurus;
 
- apzinoties, ka Latvijas valsts pamatuzdevumi ir veicināt tautas garīgo, sociālo, kultūras un materiālo labklājību, nodrošināt tiesisko kārtību, drošību, vides un dabas aizsardzību, salāgot ekonomisko attīstību ar cilvēka humānajām vērtībām un vajadzībām;
 
- atzīstot, ka Latvijas demokrātijas tradīcijas ir pilsoņu tieša līdzdalība valsts pārvaldīšanā un parlamentāra republika, un nosakot, ka Latvijas valsts savā darbībā it sevišķi ievēro demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības;
 
- atzīstot, ka Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, demokrātiskā valsts iekārta ir neaizskaramas un ikkatra pienākums ir šīs vērtības aizsargāt;
 
- norādot, ka ikkatra pienākums ir rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturēties atbildīgi pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm;
 
- apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats;
 
- uzsverot, ka Latvija aktīvi piedalās starptautiskajos procesos, aizstāvot savas intereses un dodot pienesumu Eiropas un pasaules humānai, ilgtspējīgai, demokrātiskai un atbildīgai attīstībai;
 
- atbilstoši valsts himnā "Dievs, svētī Latviju!" izteiktajai brīvas, nacionālas valsts idejai savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nostiprinājusi Latvijas valsts konstitucionālo kārtību un nolēmusi sev šādu valsts Satversmi:"  

…tālāk seko pats Satversmes teksts.

(Oriģinālais teksts līdz ar komentāriem ir atrodams šeit.)


Nu, kā jums patīk? Parastais bla-bla Pabrika-Ēlertes stilā? Jā, no pirmā acu uzmetiena rodas tāds iespaids. Taču pēc otrā un trešā acu uzmetiena šis teksts tik bezjēdzīgs vairs neliekas. Nu, bet pēc piektā — astotā acu uzmetiena es nodomāju, ka tas ir ģeniāls.

Tur patiešām ir daudz bla-bla par „brīvības cīnītāju godināšanu” un „ekonomiskās attīstības salāgošanu ar cilvēka humānajām vērtībām un vajadzībām”, par „atbildību pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm”...
 
Taču tekstā viennozīmīgi norādīts: „parlamentāra republika”. Skaidri un gaiši. Tātad nekādas izmaiņas, kas varētu būt saistītas ar prezidentālo republiku, ieviest vairs neizdosies. Preambula neļaus.
 
Pēc tam seko dažnedažāda lirika: "apzinoties, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti...”. Dīvaini gan: vai tad krievu, ebreju, vācu, zviedru, poļu un visu pārējo tautu dzīvesziņa „mūsu identitāti” nekādi nav iespaidojusi? Vai šo tautu gudrība nevar ne līdzās stāties latviešu dzīvesziņai? Starp citu, vai tad tādas pagāniskas vērtības, kā Līgo svētki, latviešu dzīvesziņu nav iespaidojušas? Man šķita, ka no latviešu viedokļa Līgo un dainas ir daudz „krutākas” nekā Lieldienas un psalmi...
 
Taču visvairāk šajā preambulā mani pārsteidza tas, cik smalki un piemēroti tajā izmantoti vārdi „Latvijas” — „latviešu” un „tauta” — „nācija”). Es pat ķēros pie skaitīšanas. Vārds „latviešu” izmantots 7 reizes, bet vārds „Latvijas” (Latvijas tautas kontekstā) — tikai 2 reizes. Pats vārds „tauta” izmantots 6 reizes, taču nozīmīgākajās vietās (5 reizes) izmantots konkrētāks vārds — „nācija”.

Tagad gribu pievērst jūsu uzmanību galvenajam — tam, kur „latviešu dzīvesziņa” izpaužas pilnā mērā. Preambulas sākumā rakstīts „LATVIJAS TAUTA”... tālāk seko preambulas teksts... un beigās „NOLĒMUSI sev šādu valsts Satversmi...”.
 
Tātad lēmumu par preambulas iekļaušanu Satversmes tekstā pieņem visa LATVIJAS TAUTA kopumā (latvieši, krievi, ebreji, tatāri utt.). Bet pašā preambulā skaidri teikts, ka „Latvijas Republika... ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī.” Tieši LATVIEŠU un tieši NĀCIJA (pat visādi pielīdēji judini un loskutovi var rāpot atpakaļ savā stūrī). Tieši VALSTSNĀCIJA un tieši PATI SAVĀ VALSTĪ.
 
Faktiski ar šo preambulu mēs, visas pārējās daudznacionālajā Latvijā dzīvojošās tautas, klusiņām un padevīgi deleģējam LATVIEŠU NĀCIJAI tiesības pieņemt lēmumus VIŅU PAŠU valstī (tagad tā vairs nav mūsējā). Zemu klanāmies un visam piekrītam. Un bučojam „vecākā VALSTISKĀ brāļa” pakaļu — uz mūžīgiem laikiem.  
 
Vai jums šķiet, ka tas ir viss? Uzmanīgi izlasiet pašu galveno punktu: „Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, demokrātiskā valsts iekārta ir NEAIZSKARAMAS”.

Vārds NEAIZSKARAMAS, kas no pirmā acu šķiet nenozīmīgs un garāmejošs, tūlīt padara šo jautro preambulu nozīmīgāku par visu Satversmi un visiem tālākajiem iespējamajiem saeimu, referendumu un visu pārējo demokrātisko procedūru lēmumiem. Neaizskarams — un viss! Rokas nost!
 
Pašā Satversmē ir secīgi norādīti tās izmaiņu mehānismi. Taču tur nav neviena vārda par preambulas grozīšanu. Un nemaz nevar būt — kad rakstīja Satversmi, nekādas preambulas tai nebija. Tā nu iznāk, ka būs principiāli neiespējami ar jebkādu demokrātisku konstitucionālu darbību palīdzību mainīt vārdu „neaizskarams” šajā nelaimīgajā preambulā. Vienīgā iespēja ir revolūcija. Tas nozīmē, ka „durtiņas ir aizvērtas, atslēga ir izmesta”.
 
Piedevām šīs preambulas (tā aizņem tikai vienu lappusi) tekstam autors —  Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits ir sacerējis vēl 20 lappuses  nesaprotamu paša uzrakstītā „skaidrojumu”. Divas dienas es sēdēju un lasīju šo domu plūsmu, pat sāku tulkot dažas vietas... Taču pēc tam sapratu: autors  vienkārši izmanto „latviešu dzīvesziņas” paveidu, ko krievi  dēvē par „хитрожопость» — ar vārdiem cenšas aizsegt būtību. Būtība skaidri un gaiši redzama pirmajā preambulas rindiņā — „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem”. Par visām pārējām Latvijā dzīvojošajām nācijām Levita kungam nospļauties. Cauri gadsimtiem!

Man te tāds jautājums ir radies: vai patiešām visi jau ir gatavi nodrošināt? Es personīgi vēl neesmu izlēmis...