Drošības policijas darbinieku rīcība, kā arī profesionālās sagatavotības līmenis rada zināmas bažas. Vai šis dienests spēj pildīt savus pienākumus?

Nezinu, vai tas notiek apzināti, taču šī tiesībsargājošā struktūra konsekventi uzstājas pret fundamentālajām cilvēka brīvībām — vārda, sapulču un radošās darbības brīvībām. Vai šo risku savā runā pieminēja Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa? Spriežot pēc viņas vārdiem, valstī ir naidīgi elementi, kuri nepiekrīt rietumvalstu ģeopolitiskajai izvēlei un pretojas rietumu vērtībām.

Nav grūti izprast, pret ko īsti cīnās Valsts drošības dienests, ņemot vērā slēdzienus, ko tas iesniedz Rīgas domē jautājumā par protesta piketu, gājienu un koncertu pieteikumiem. Ja kompetenti orgāni pauž domu par iespējamām sadursmēm un vardarbības uzliesmojumiem, ne Rīgas domei, ne tiesai nav citas iespējas, kā vien ierobežot pasākumu. Taču gribētos zināt, cik lielā mērā šie slēdzieni ir pamatoti? Vai ir atrasti kādi vardarbības provokatori, novērsti kādi terorisma akti un veikti profilaktiskie pasākumi?

Izskatīsim dažus piemērus.

Saskaņā ar policijas prasību tika aizliegts „Nepilsoņu kongresa” koncerts ar nosaukumu „Mēs vēlamies pārmaiņas!” Skaidrs, ka tajā tiktu lamāta valdība — gan vārdos, gan dziesmās. Cik noprotu, demokrātiskā sabiedrībā valdības kritika — tā ir svēta lieta, vārda brīvība un viedokļu plurālisms. Bet policija raksta: pasākums ir bīstams, jo „pasākuma slēptais mērķis ir protesta noskaņojuma pieaugums un neapmierinātība Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidē valdības politikas rezultātā.” Protams, dziesmoto revolūciju valstī visiem labi zināms dziesmas spēks, tomēr gribētos jautāt: vai tad patiešām valdība ir tik vārga, ka kritīs krievu dziedāto dziesmu dēļ? Un vai tad tā ir kāda bēda demokrātiskā sabiedrībā, ja valdība patiešām kritīs?

Valdības kritizēšana būtu tikai pusbēda. Kā izrādījās, organizācija „Dzimtene” ir iecerējusi ar neliela gājiena starpniecību apdraudēt valsts ideoloģiskos pamatus. „Provokatoriski un izaicinoši”, — raksta Drošības policija. — „/organizācijas darbības/ pamatā ir kategorisks apgalvojums par krievu nācijas pārākumu un netieša latviešu nācijas un valodas noraidīšana.” Organizācijas savā mājaslapā apgalvo, ka krievi ir Latvijas pamatiedzīvotāji, un Rīgu ir dibinājuši slāvi.

Vai tad tas nebūtu labākais iemesls uzaicināt visvareno integrētāju — Ēlertes kundzi un dot viņai iespēju pārliecināt Piebaltijas kazaku apgabala pārstāvjus par to, ka nekāda kazaku apgabala Latvijā nekad nav bijis? Kāpēc ar vēstures interpretācijas jautājumiem nodarbojas nevis Izglītības un kultūras ministrija, bet gan Drošības policija?

Atgriezīsimies pie jautājuma par to, kur slēpjas vardarbības briesmu avots? Kur ir tie ekstrēmisti un radikāli noskaņotie elementi?

Policija norāda, ka pasākumi, kuru „mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju apvienošana cīņai par nepilsoņu tiesībām un izglītību dzimtajā valodā”, var „izraisīt latviešu atbildes reakciju gan pasākuma laikā, gan arī pēc tā noslēguma — interneta telpā.” Lūk, kāda ir atbilde — sabiedrisko kārtību un drošību apdraud latviešu radikāļi, kuri līdīs kautiņā, jo nespēj mierīgi uzklausīt oponenta viedokli. Nu, bet kāpēc jautājums tiek risināts, aizliedzot mazākumtautību pārstāvju pasākumus, nevis organizējot agresīvā nacionālisma profilaksi latviešu vidē?



Visus biedē paralēles ar notikumiem Ukrainā. Pilsoņu karš ir lielākā traģēdija jebkurai valstij. Taču par nekārtību iemeslu Ukrainā kļuva nevis protesti, bet gan varas pārstāvju nespēja pārvaldīt valsti, nodrošināt elementāras tiesības un parūpēties par savas valsts iedzīvotājiem.

Ja Latvija vēlas gūt kādu mācību, tā varētu būt šāda: valsts stabilitātes un drošības priekšnoteikums ir normāls demokrātiskais process, kura pamatā ir cieņas pilna attieksme pret cilvēka pašcieņu, brīvību, demokrātiju un vienlīdzību, tiesību augstākā vara un cilvēka tiesību ievērošana, ieskaitot arī mazākumtautību pārstāvjus. Starp citu, tas atkal ir citāts no tām pašām eiropeiskajām vērtībām, kuru sardzē modri stāvēt ir Drošības policijas pienākums.