​Šajās dienās man ir daudz nācies diskutēt gan par 9.maiju, gan arī par pieminekli Pārdaugavā un 10000 cilvēku ierosinājumu to nojaukt.  Šeit apkopošu to, ko esmu cituviet paspējis pateikt.

Ja man būtu iespēja, es šādus jautājumus dienaskārtībā neiekļautu. Pieredze rāda, ka starpnacionālās un vēstures ķidāšanas diskusijas brūces nevis palīdz dziedēt, bet uzplēš. Man tas nepatīk! Un nosodu tos, kas šo sāpinošo darbību izvēlās par apzinātu rīcību.
Šeit apkopošu to, ko esmu cituviet paspējis pateikt. Jo uzsākot sadarbību ar IMHOclub.lv, būtu ačgārni diskutēt cituviet, bet pats savā portālā no diskusijas izvairīties.

Dienas kārtībā vakardiena

Skumji, bet šāda ņemšanas ap pieminekļiem, vēstures dienām ir ļoti barojoša. Un diemžēl, tā vairs nav tikai Latvijas problēma, ka rītdiena tik neskaidra. Par sevi nav pārliecināta ne Eiropa, ne Eiro, ne ASV, nedz arī Krievija. Varbūt skaidrība ir kaut kur tālu Āzija, piemēram Ķīnā, Dienvidkorejā, Japānā, Indijā, bet tas ir tik tālu, ka mums no viņiem optimismu un iedvesmu rītdienai nepasmelties. Un skatiens rītdienā arī prasa saspringt, uzdrīkstēties. Vieglāk ir meklēt vainu un vainīgos pagātnē. Diemžēl, es prognozēju, ka miera meklējums pagātnē pieaugs, jo saskatīt rītdienu būs vēl grūtāk.

Tā notiek arī cituviet. Nacionāls radikālisms plešas

Man šajās dienās nācās atbildēt arī vairākiem Krievijas medijiem. Viņus, protams, interesēja, kāpēc šāda rusofobijas izpausme. Atbildēju, ka šī nebūt nav Latvijas unikālā tendence. Tā ir tā pati globāla tendence, tā diagnoze, kas viņiem arī Krievijā, kur pieaug neapmierinātība ar iebraucējiem no Dienvidiem. Mainās tikai lomas, jo tur krievi ir saimnieki, bet šeit viņus daži uzskata par nevēlamiem iebraucējiem. Atšķirība tik tā, ka, paldies Dievam, bet pie mums neviens masveida kautiņus nerīko, grautiņus cittautiešiem piederošajos lielveikalos arī ne.
Tāpat Krievijas kolēģiem teicu, ka jācīnās mums ar šīm fobijām ir kopā, nevis vienam pret otru. Šobrīd daudzās valstīs ir pieaugošās briesmas nevis no ārējiem ienaidniekiem, bet gan no konfrontācijas pašu mājās.

Divkosība šeit un kaimiņos

Man nav socioloģisku pētījumu, tikai novērojumi. Esmu pārliecināts, ka absolūtais vairākums latviešu būtu pret pieminekļa nojaukšanu, jo apzinās, ka šāds solis varētu nevajadzīgi satracināt Latvijā dzīvojošos. Daži gan par šādu soli vienlaicīgi kaunētos, uzskatot, ka ir gļēvi padevušies. Taču vienlaicīgi esmu pārliecināts, ka vairākums latviešu būtu laimīgāki, ja šāda pieminekļa nebūtu. 
Tāpat arī Krievijā. Tur krievi nebūtu gatavi “izsvēpināt» no Maskavas daudzos iebraucējus no Kaukāza un Vidusāzijas. Tā, taču, nedrīkst! Taču vienlaicīgi maskavieši būtu laimīgāki, ja viņu pilsētā šo migrantu nebūtu. Tāpat arī Vācijā pret turkiem, Norvēģijā pret musulmaņiem, Francijā pret iebraucējiem no Āfrikas…

Izjaukts iedomātais paradumu kopums

Uz ko cerēja Latvijā pirms 25 gadiem? Cerēja, ka beidzot Latvijā sāksies dzīve pēc latviešu paradumiem, tāpat kā brīvvalsts laikā pirms kara. Un? Vai tas ir piepildījies? Nē! Formāli latviešu valoda ir valsts valodas statusā, bet neformāli tā nedominē. Latvietis joprojām sarunā ar krievu runā krieviski, krievu valoda dominē biznesā un tirdzniecībā.

Lai gan latvieši un krievi daudziem ārēji šķiet tik līdzīgi, tomēr latvietim ar savu viensētas domāšanu ne vienmēr ir pieņemama krievu bizantiskā ārišķība, līdzīgi kā krieviem nav izprotams protestantiskais kūtrums.
Un tāpat kā pirms 25 gadiem, arī šodien ir daudz ikdienas saskarsmes ar cittautiešiem, atgādinot ikdienu, ka latvieši Latvijā nebūt nav vieni, ka šo valsti nākas dalīt ar citiem, turklāt tādiem, kas neslēpti noniecina latviešu vērtības, uzskatus un dzīvesveidu. Un kā lai tas nerada vilšanās sajūtu? Tāpēc arī 10000 parakstu par pieminekļa nojaukšanu… Un līdzšinējās vilšanās pāries un aizmirsīsies tikai tad, ja būs jauni mērķi, jaunie sapņi un cerības.

Krievu geto Pārdaugavā 9.maijā

Spriedzi varētu mazināt, ja šo svētku svinēšanā pie Uzvaras pieminekļa piedalītos arī vairāk latviešu, tai skaitā oficiālās personas, zināmā mērā pārņemot iniciatīvu. To gan ir grūti iedomāties šodienas apstākļos, zinot, cik lielā mērā 9.maijs ir kļuvis jau teju vai par simbolu latviešu tautas postam. Protams, nepamatoti, jo ir daudz piemērotāki datumi Latvijas okupācijas aktualizēšanai un pieminēšanai.
Bet vēl ačgārnāk ir tas, ka latvieši, tā vietā, lai paši saimniekotu savā teritorijā, tai skaitā pār pasākumiem, kas te notiek, veicina to, ka cittautieši, gluži kā geto, sapulcējas 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa, bet pēc tam latvieši šausminās par to, cik nu daudz tur cilvēku sanākuši. 
Jāpārņem iniciatīva, neļaujot šiem svētkiem iegūt un nostiprināt jaunu sūtību — protests pret Latvijas valsts pozīciju, arī provokatīva izrādīšanās ar mērķi kaitināt!

9.maijs arī latviešiem

9.maijs ir viens no atslēgas elementiem krievu cilvēku identitātē, akcentējot cilvēku varonību, spēju mobilizēties, abstrahēties, ciest un pārciest, izdzīvot un pārdzīvot. Ir vairākas paaudzes, kuriem 9.maijs ir vislielākie svētki. Man personiski nē, jo ir citi svētki, bet arī es priecājos kopā ar tiem, kas šajā dienā svin, jo man prieks par viņu prieku. Un tāpat es priecājos ne tik daudz par kādas valsts kapitulāciju, bet par to, ka bija beidzies karš, kurā karot nācās arī Latvijas cilvēkiem, tai skaitā manam vectēvam. Mani vecākie paziņas šai karā zaudēja vecākus, paziņas, bērnības draugus, viņi savām acīm redzēja naidu, nāvi un postu. Un es esmu gatavs svinēt jebkura kara beigas, lai aktualizētu bailes pret jebkuru karu. Mani uztrauc, ka no politiskās skatuves jau aizgājusi tā paaudze, kura, piedzīvoja karu, bailēs no kaut kā tāda, bija gatava darīt visu, lai karus nepieļautu. Šobrīd jau pārāk bieži dzird ciniskus komentārus, ka tikai asinsizliešana var izskolot cilvēkus Latvijā, ka krīzes Eiropā un ASV var izārstēt vien ar jauniem kariem. 
Tāpēc es esmu gatavs svinēt gan 8.maiju, gan arī 9.maiju. Jo vairāk iespēju runāt par karu, kuru nedrīkst pieļaut, jo labāk. Skumji, bet netrūkst 9.maijā arī tādu, kas nevis mudina svinēt kara beigas, bet gan turpināt to vai pat sākt no jauna. Nē!

Nacionāļi pilda savu pienākumu pret vēlētājiem

Es neatbalstu šo nacionāļu iniciatīvu. Uzskatu to par provokatīvu, destruktīvu. Taču vienlaicīgi respektēju, ka šī nav nacionāļu uzspiesta dienaskārtība saviem vēlētājiem.
Tieši tāpat es neatbalstīju Nila Ušakova un “Saskaņas centrs” pozīciju valodas referenduma sakarā, bet respektēju šādu politisko izvēli, jo to diktēja vēlētājs.
Ne tikai tiem 100000 parakstītājiem ir šāds viedoklis par Uzvaras pieminekli. Kāpēc, tas jau ir atsevišķs stāsts. Bet nacionāļu pienākums ir šos savus vēlētājus apkalpot! Un ja citas partijas tikpat sekmīgi apkalpotu savus vēlētājus, kā to dara nacionāļi un “Saskaņas centrs”, tad, esmu pārliecināts, Latvijas politikā nebūtu šāda plaisa.

Pamodināti Latvijas inteliģenti

Pirmajos komentāros par aicinājumu nojaukt pieminekli, uzsvēru, ka mani šis savākto parakstu skaits nepārsteidz. Jo tas, ka izdosies savākt šo skaitli, bija prognozējams jau iepriekš. Komentāros teicu, ka būtiskāk ir raudzīties, lai neklusē inteliģence, lai tā saucamie centriski politiķi izmanto nevis centram atbilstošo iespēju paklusēt, bet reaģētu. Toreiz vēl neticēju, ka tā arī būs. Bet tagad ar gandarījumu var atskatīties, ka 10000 parakstus savākušie ir diskusijā iesaistījuši ne tikai 9.maija atbalstītājus, bet arī Latvijas inteliģences pārstāvji beidzot izprot atbildību un nepaliek malā stāvētāji. Izteicās gan Latvijas prezidents gan premjers, lielu rezonansi izpelnījās arī Jurģa Liepnieka un Lato Lapsas raksti, Ojāra Spārīša, Ineša Feldmaņa un citu sacītais. Ļoti labi! Un jācer, ka arī citkārt Latvijā netrūks cilvēku, kuri būs gatavi nevis ieraksti paiet malā, bet spraukties centrā. Tad šo provokāciju varēs uzskatīt par reti veiksmīgu, jo nekādi citādi latviešu inteliģenci pamodināt neizdodas. Ja ne ar apdraudējumu, tad vismaz ar paša grēkiem, par kuriem nākas kaunēties…