Kā es sapratu – un gan jau ne es vienīgais –, filmas ''4. maija republika'' pamata ideja, ko autori cenšas parādīt, ir, ka notikusi sazvērestība. Proti, Latvijā visu ir noteikuši un turpina noteikt vieni un tie paši cilvēki, kas veido mazu grupiņu.

Nozīmīgi šīs grupiņas locekļi ir bijušie premjerministri, kas ilgi pēc savu pilnvaru laika izbeigšanās joprojām piedalās politiskajos un ekonomiskajos procesos. Turklāt piedalās tikai tajos procesos, kuros notiek privatizācija vai valsts pasūtījumu jeb "pīrāga" dalīšana.

Nezinu, kā citi ekspremjeri, bet par sevi es varu spriest, jo zinu, kur esmu bijis attiecīgajā laikā.

Lai radītu iespaidu, ka esmu bijis klāt kādā svarīgā procesā, filmas veidotāji aiz attiecīgās reportāžas ir iemontējuši fragmentu ar manu necilo personu. Piemēram, uzreiz pēc E. Repšes ievēlēšanas un brīnišķīgā kadra Doma baznīcā filmā tiek rādīta mana seja.

Skaidrs, ka tas darīts tāpēc, lai radītu iespaidu, ka esmu ietekmējis attiecīgos notikumus vai vismaz esmu tajos piedalījies. E. Repše tika ievēlēts 2002. gadā. Viņa ievēlēšanā un ar to saistītajos procesos es nekādi nevarēju piedalīties, jo tajā laikā atrados Klusajā okeānā. Es biju prom no Latvijas divus gadus. Rīgā es atgriezos tikai 2003. gada pavasarī. Tādi ir mazie montāžas meli.

Uzreiz pēc A. Šķēles atmaskošanas filmā atkal tieku rādīts. Taču filmētais materiāls ir fragments no Premjeru kluba tikšanās. Mēs, bijušie premjeri, reizi gadā vai retāk tiekamies un aprunājamies. Autoriem, acīmredzot, šķiet, ka mūsu tikšanās nav nekas cits kā piedalīšanās kriminālos procesos jeb "pīrāga dalīšanā".

Protams, ir iespējams samontēt visu, kas kādreiz uzfilmēts, un tādā kārtībā, kā autoriem ir izdevīgi. Neinformēts skatītājs manipulāciju pat nepamana. Bet pēcgaršu dabū.

Par privatizācijas procesu Latvijā gan varētu veikt pētījumu un uztaisīt filmu, jo, tajā, protams, var atrast kritizējamus aspektus un iztēloties, ka process varēja norisināties savādāk. Tomēr es kategoriski nepiekrītu filmas autoru nostājai, ka privatizēt vajadzēja ļaut tikai ārzemniekiem. Pat ja, kā apgalvots filmā, budžetā tādējādi būtu ieplūduši trīsreiz lielāki līdzekļi, kādēļ jāiedomājas, ka tad šie līdzekļi netiktu nelietderīgi iztērēti? Vai tad no šiem valdību vadītājiem, ko filmas autori uzskata par stulbiem un korumpētiem, varētu sagaidīt ko citu?

Tomēr psiholoģiski Jāni Domburu es varu saprast. Viņa izpratnē, ja viss piederētu ārzemniekiem un šeit, Latvijā, strādātu tikai apkalpotāji, kamēr augstākos amatus ieņemtu ārzemnieki, šāda kārtība daudz neatšķirtos no pierastās padomju laiku "vienlīdzības".

Jo vecajam muižas dedzinātājam latvietim sociālistam nekas nevar būt nepatīkamāks par tautieti, kas par viņu ir veiksmīgāks un pārtikušāks.
 

Domāju, ka nevienā valstī, kurā norisinās privatizācijas process, nevar iztikt bez kļūdām un netaisnībām. Ja izlemjam neturpināt dzīvot sociālismā, tad nevaram izvairīties no tā, ka uzņēmīgākie, enerģiskākie un talantīgākie – bet dažkārt arī blēdīgākie – kļūst bagātāki par citiem.

Vai, noskatoties šo filmu un pieņemot, ka parādītais nav vienpusēji no konteksta izrauti un tendenciozi samontēti fakti, var spriest savādāk, kā tikai šādi: gandrīz 25 gadu laikā valdību vadītājiem nav rūpējis pilnīgi nekas cits, kā tikai savtīga iedzīvošanās un dažu nākamo oligarhu apkalpošana? Un nekas cits bez šī nav darīts?

Vai tad nevarēja gadīties, ka kļūdas ir bijušas tādēļ, ka vismaz pirmajos neatkarības gados ievēlētajiem nebija pietiekamas pieredzes un attiecīgas izglītības? Vai tiešām ievēlēti ir tikuši tikai paši stulbākie un nelietīgākie tautas pārstāvji?

Filma autoru cerēto iespaidu neatstās, jo tā ir garlaicīga un vienpusīga. Tagad zināms, ka vismaz beigu posmā tā tika taisīta kā priekšvēlēšanu antireklāma LZS. Pateicoties KNAB darbam, tā netika parādīta pirms vēlēšanām. Tas noteikti kādam sagādāja vilšanos.

Tomēr domāju, ka beigās autoriem veiksme uzsmaidīs. Gan jau filmu pārdos kādai Krievijas televīzijai, varbūt pat pašai centrālajai.