Aizgājušais gads atnesa karu, kurā brāļu tauta uzbruka citai brāļu tautai. Mātes labprāt sūtīja savus bērnus karā. Vai sanāk, ka izlādēt naidu, iznīcināt citus un sevi, ir svarīgāk nekā mīlēt? Izskatās, ka ļoti bieži iznīcināšanas  instinkti kļūst stiprāki par radīšanas instinktiem. Kādēļ ļoti bieži skaista mīlestība pārvēršas par melnu naidu. Vismīļākie, vistuvākie cilvēki, ar kuriem bija iecerēts priekā un bēdās iet līdz kapa malai, kļūst par viskvēlākiem ienaidniekiem? Bieži redzam, ka nodarīt pāri otram, sagādā baudu.

Saskaņā ar Zigmunda Freida rakstīto: ,,Cilvēki nav jaukas būtnes, kas vēlas būt mīlēti un aizstāvas tikai tad, ja viņiem uzbrūk." Tieši pretēji: ,,Tās ir būtnes, kuru instinkti ir ļoti agresīvi...Homo homini lupus est. Kuram gan savas dzīves laikā un cilvēces vēsturē ir drosme atzīt šādu apgalvojumu?"

Mīlestība un naids — divi milzīgi spēki, kas mūsos nemitīgi cīnās. Dzīves dziņa cīnās ar nāves dziņu, Dievs cīnās ar Velnu, Lāčplēsis vēl šobrīd Daugavas dzīlēs cīnās ar Melno Bruņinieku. Kurš uzvarēs? Varbūt neviens. Vai varētu būt, ka mīlestība rada naidu un naids rada mīlestību?

Ir svarīgi zināt, ka šie spēki cīnās neredzami — Daugavas dzīlēs (var lasīt zemapziņas dzīlēs.) Kādēļ gan tik strauji mainās tautas kalpu daba uzreiz pēc vēlēšanām? Kādēļ kompleksu pārņemts students, kļuvis par pasniedzēju, ir lielākais varmāka? Un kas notiek ar jauko, lādzīgo jauno sievieti pēc kāzām — viņa it nemaz vairs nav lādzīga?

Nāves dziņa vienmēr izmanto viltu un pielavās neredzama. Kā tīģeris uzglūn laupījumam, no paslēptuves. Kari vienmēr tiek sākti ar labiem nodomiem. Kurš gan tautas apzadzējs saka, es nāku jūs apzagt. Visi sola strādāt tautas labā. Un kā var nesolīt, ja metode ir tik efektīva?

Cīņa notiek Daugavas dzīlēs. Tas nozīmē, ka arī pats cilvēks neapzinās, kuriem spēkiem viņš kalpo. Parasti katrs sevi uztver kā ,,labo, taisnīgo". Tie citi ir Kangari, Melnie Bruņinieki, fašisti.

Kas tad īsti notiek ar modernā cilvēka agresivitāti un naidu?

Modernā cilvēka agresivitāte joprojām ir primitīva un ļoti stipra. Mūsos ir iedzimts savstarpējs naidīgums. Ar šo naida enerģiju kaut kas ir jādara.

Ar naida enerģiju var rīkoties veselīgā veidā. Cilvēks var pēc vajadzības izmantot naida enerģiju panākumu gūšanā, konstruktīvā problēmu risināšanā. Naids var dot daudz spēka. Ir iespējams naidu savaldīt, var par to pajokot. Naidu var izlādēt sportojot, izkliegt hokeja mačā. Pārsvarā cilvēkiem neizdodas pārvaldīt naida enerģiju konstruktīvā veidā.

Ļoti bieži cilvēka agresivitāte tiek bloķēta un atgriezta sevī pašā — savā zemapziņā. Cilvēks nobīstas pats no savas agresivitātes. Tā var likties ,,slikta", grēcīga. Parasti šo mehānismu cilvēku prāts iemācās ļoti agri. Redzot, ka vecāki satraucas par bērna dusmām, bērni neapzināti pārstāj dusmoties — norij dusmas, kļūst par ,,labiem" bērniem. Cits piemērs. Mamma ir nomākta un bērns pats neapzināti interpretē, ka ir nodarījis mammai pāri ar savām dusmām. Risinājums atkal ir līdzīgs, apslēpt savas dusmas dziļi sevī, lai mamma neciestu.

Tālāk agresivitāte uzkrājas zemapziņā kā milzu spēks. Apslēptais agri vai vēlu laužas uz āru. Šis milzu spēks var nodarīt postu sev pašam, uzbrūkot sev, pazeminot radošo potenciālu un veikumu, izraisot depresiju vai mūsdienās tik moderno veģetodistoniju. Šis milzu spēks var traumēt vistuvākos, piemēram, pārmērīgi kritizējot vai noniecinot otru.

Zigmunds Freids: ,,Civilizācijas radītā vainas sajūta netiek uztverta kā vainas sajūta, jo pārsvarā tā ir neapzināta. Tā parādās kā nespēks, slimības sajūta, neapmierinātība, slikts garastāvoklis, kas neapšaubāmi ir sodošā superego roku darbs."

Mūsdienu psihoanalītiķi uzskata, ka sevis sodīšana ir ļoti dziļš un primitīvs uzbrukums sev. Un, ja vainas sajūtu cilvēks tikai jūt, tad sevis sodīšanu viņš realizē, pats to nemaz neapzinoties. Ļoti bieži situācijās, kur būtu jācīnās, cilvēki saslimst. Tā vietā, lai pārvarētu šķēršļus, cilvēks uzbrūk sev. Bieži cilvēki iznīcina diezgan labas attiecības, jo sāk uzbrukt sev vai otram. Neapzinātā sevis sodīšana ir varens spēks. 

Latviešiem raksturīgā sevis noniecināšana ir spilgts autoagresijas piemērs. Ja cilvēki ilgtetrmiņā sev uzbrūk, tas sāk sagādāt baudu un to ir ļoti grūti to pārtraukt. Ļoti bieži latviešu mammas pasniedzot ēdienu saka: ,,Šoreiz nesanāca garšīgi." Tā ir sevis sodīšana.

,,Es neesmu tik labs, laba — citi ir labāki. Neesmu tik smuka, citas smukākas. Neesmu veiksmīgs, citi veiksmīgāki." Šādas sevis sodošas un iznīcinošas domas tiek domātas bieži. Un cilvēki uztver šīs savas domas kā patiesību it kā, piekrītot sevi iznīcināt.

Sanāk, ka cilvēks dod vaļu kādai savai ļoti agresīvai, tiesājošai daļai sevi iznīcināt. Psihoterapijā šī prāta daļa, kas soda cilvēku tiek saukta par vajājošo superego. Vajājošais superego izmanto cilvēka paša nobloķēto agresiju, lai uzbruktu sev.

Tātad mūsdienu cilvēkam ir lielas grūtības izmantot primitīvo agresiju konstruktīvā veidā. Un velns iekārdina cilvēku ar labiem nodomiem, bet liek darīt ļaunu darbu. Piemēri.

Tēvs per dēlu, lai dēls izaugtu par labu cilvēku. (Labs nodoms.) Realitātē tēvs izlādē savu naidu, traumējot dēlu un vairojot pasaulē naidu. Parasti, cilvēki, kuri ir sisti, ienīst savus vecākus, ienīst cilvēkus vispār un izaugot neapzināti meklē iemeslu izlādēt savu naidu uz citiem. Viņi var kļūt par despotiskiem vadītājiem, kas apzināti grib darīt pasauli labāku, bet neapzināti sāpina citus. (Velns ir liels meistars apmānīt cilvēku. ) Cilvēks ir gribējis darīt labu, bet rezultātā paša dēls un darbinieki viņu ienīst. Cilvēks ir palicis viens. Velns ir padarījis savu ļauno darbu.

Cilvēki grib, lai būtu labāki deputāti. Viņi grib, lai deputāti vairāk domātu par cilvēkiem. (Labais nodoms.) Lai to panāktu, cilvēki raksta ļoti negatīvus komentārus. Šie negatīvie komentāri ir naida izpausme, kas vairo naidu. Deputāti apvainojas. Dari ko gribi, tu tāpat esi slikts. Tad jau arī vairs nemaz negribas rūpēties par cilvēkiem, ja jau tāpat viņiem slikti. Deputāti izlemj vispirms parūpēties par sevi, kas ir arī naida izpausme pret cilvēkiem. Šis deputātu naids savukārt vairo cilvēku naidu.

Kāds tad būtu risinājums?

Man ļoti patika mācītāja Jura Rubeņa vārdi, ka mums visiem jābūt vērīgiem. Un jāsāk ar sevi. Ja mēs būsim vērīgāki, mēs varēsim pamanīt, ko īsti dara mūsu agresivitāte. Vai nav tā, ka paši nemanot uzbrūkam sev vai nodarām pāri līdzcilvēkiem? Ja mēs vairāk ieraudzīsim un sapratīsim, kā primitīvie spēki mūsos strādā, varēsim vairāk izmantot šos spēkus mīlestības stiprināšanai.

Mēs varam pateikt labus vārdus mūsu deputātiem, kuri ir centušies un daudz panākuši. Varam aktīvi mudināt viņus risināt jautājumus, kuri mums šķiet nozīmīgi.

Mēs varam palīdzēt tēvam, kurš per dēlu atrast efektīvākas audzināšanas metodes.

Mēs varam mācīties vairāk mīlēt sevi un pieņemt dažādo pasauli, ko Dievs radījis.

Mēs varam mīlēt un baudīt savu pirmatnējo dabu.

Nākamais raksts būs par mīlestību.

Andris Veselovskis, sertificēts psihoterapeits

Delfi