Nesen modernais latviešu režisors Alvis Hermanis izgāza kaudzi samazgu intervijā avīzei Diena, kurā latviešu vecītes salīdzināja ar prostitūtām. Sak, viņas esot gatavas „atdoties par tramvaja biļeti”. „Profesionālām meitenēm takse tomēr ir simt eiro, bet /latviešu/ kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem," — viņš paziņoja. Ar „tramvaja biļeti” domāts patreizējais mērs Ušakovs, kura darba laikā pensionāriem tika dotas tiesības izmantot pilsētas sabiedrisko transportu bez maksas. Nu, bet ar „valsts pamatu” graušanu, protams, domāts referendums par krievu valodu, ko atbalstīja mērs Ušakovs.

Gribu uzreiz paskaidrot: es neesmu Saskaņas Centra ideju piekritējs. Ne vienu reizi vien mani ir aicinājuši iestāties partijā, piedāvājuši balotēties vēlēšanās. Es atteicos, jo tas it nemaz nav piemērots man. Taču šajā gadījumā varu tikai paust cieņu. Ja zooloģiskais rusofobs Hermanis ir gatavs nožņaugt pats savas tautas vecenītes par Ušakova atbalstīšanu, nu, tad četrus gadus ilgā Saskaņas centra darbība domē nav bijusi veltīga. Ne jau velti Hermanis nespēj savaldīt histēriju — acīmredzot visas viņa pazīstamās tantes ir gatavas balsot par Ušakovu.

Vai kāds būtu varējis iedomāties kaut ko tādu pirms 4 gadiem? Kad iepriekšējās vēlēšanās SC triumfēja, izspiežot PCTVL un pārējos „žuravļeviešus”, un ķērās pie Domes vadības, visas Latvijas politologi draudzīgi zviedza: tā tikai būs izgāšanās!
 
Pirmkārt, sak, Nils Ušakovs vēl esot pavisam zaļš, iesācējs politikā. Labākajā gadījumā dancos pēc „pelēko kardinālu” stabules, sliktākajā gadījumā — viņu aprīs vēl pirms termiņa beigām.
 
Otrkārt, sākt vadīt saimniecību krīzes kalngalā, 2009. gadā — neko sliktāku pat iedomāties nevar. Nāksies nogriezt, samazināt, atlaist, ekonomēt visās vietās... un pēc 4 gadiem par viņu neviens vairs nebalsos. Man šķiet, tieši šo apsvērumu vadīti latviešu politiķi tik viegli atdeva Rīgas domi SC. Jautrajos „treknajos” gados valdīt ir viegli un patīkami, bet smagos paģiru gadus labāk atdot tādai partijai, kuras nav žēl.
 
Taču viss iznāca pavisam citādi. Izrādījās, ka Ušakovs ir attapīgs politiķis, kurš spēj ātri mācīties. Ne pēc vienas stabules viņš nedancoja, saprātīgi pieturējās pie savas līnijas, ātri izprata saimniecību. Un — to nu neviens negaidīja — viegli izveidoja saikni ar latviešu elektorātu. Pilnīgi negaidot latviešiem šis jaunais, enerģiskais krievu puisis iepatikās. Daudzi bija patiesi pārsteigti: paskat vien, izrādās, ka ne visi krievi ir aprobežoti komunisti-staļinisti ar pudeli vodkas vienā rokā un voblu — otrā. Viņu vidū ir arī pieklājīgi cilvēki...
 
Kritisko brīdi, kad valsts sašķēlās divās nometnēs jautājumā par krievu valodas referendumu, Ušakovs izturēja ar godu. Vispirms viņš uzstājās pret, bet, kad izrādījās, ka no referenduma izvairīties neizdosies, atbalstīja to. Spriežot pēc reitinga, pašlaik latvieši viņam to ir piedevuši.
 
Nesenajās debatēs televīzijā fūrija Ēlerte mēģināja viņu piespiest pie sienas: „Pirms gada jūs kopā ar Lindermanu balsojāt pret latviešu valodu. Vai pašlaik jūs esat spējīgs atzīt, ka tā bija kļūda?” Taču Ušakovs viņu pieveica ar vienu vienīgu frāzi: „Jūs gan to nekad nespēsiet saprast, taču reizēm politiķim ir jābūt kopā ar saviem vēlētājiem.”
 
Lieliska atbilde! Pirmkārt, tā bija godīga. Tieši tā arī bija: Ušakovs referendumu negribēja, taču pretoties SAVU vēlētāju gribai viņš nevarēja. Otrkārt, viņš gan „kļūdu” neatzina, gan pārliecinoši norādīja: „es varu nepiekrist savam vēlētājam, taču viņš mani ir ievēlējis un es viņu NENODOŠU.”
 
Treškārt, viņš veikli pazemoja Ēlerti ar viņas partiju: „jūs to NEKAD nespēsiet saprast” — sak, jūs taču savus vēlētājus pastāvīgi nododat.” Arī tā ir tīra patiesība. Un Ēlerte aizvērās. Nu, un rezultātā balsu skaits Ušakova un Ēlertes televīzijas debatēs — pieci pret vienu. Un tas notika LATVIEŠU televīzijas kanālā! Ek, ne velti Hermanis ir kritis tādā histērijā.
 
Kas attiecas uz pilsētas saimniecību krīzes periodā, jāsaka, ka arī šeit Ušakovs kopā ar savu komandu ir izturējuši. Pilsētas budžets samazinājās par ceturto daļu, bet pilsēta to pat nepamanīja. Treknajos gados naciķi  murgoja par super-puper-mega projektiem, mētājās ar naudu pa labi un pa kreisi, bet „saskaņieši” izvēlējas ekonomisko „mazo darbu” taktiku.
 
Nezinu, kā klājas pie jums, bet manā Purvciemā asfalts pagalmos nebija atjaunots 20 gadus, bērnu šūpoles un karuseļi stāvēja tādā pašā izskatā, kā tos 80. gados uzstādīja padomju strojbata puiši. Taču Ušakova varas gados (milzīgs paldies par to!) pagalms kļuva tīrs un kārtīgs, parādījās cilvēciskas šūpoles un soliņi.
 
Un nevajag aurot: Aleksejev, tu taču esi žurnālists, tu ļoti labi zini, ka domē sēž zagļi!! Neko nezinu un negribu zināt! Es zinu to, ka manam 5-gadīgajam dēlam naciķu varas gados uz pieres četras šuves uzlika — no šūpolēm, kas bija sametinātas no padomju metāllūžņiem, līdz pat dzīvokļa durvīm veda asiņainas pēdas.
 
Un vēl es zinu, ka naciķu varas laikā divas reizes salauzu stūres stieni kanalizācijas lūkās — katrs remonts izmaksāja 300 latus. Un tāpēc, kā kārtīgs apsūnojis Purvciema iedzīvotājs ar pamatīgu stāžu, es iešu balsot par Ušakovu, kaut vai viņš būtu no Islāma Džihada partijas. Un mani kaimiņi — latvieši — domā tāpat. Tāpēc jau Hermanis ārdās.
 
Taču atgriezīsimies pie tramvaja biļetēm, par kurām, pēc Hermaņa domām, gatavas atdoties latviešu vecītes. Atklāšu kādu briesmīgu noslēpumu: jautājums par pensionāriem paredzēto atlaižu piešķiršanu tika pacelts jau mēra Birka — TB locekļa laikā. Lēmumu par 50% atlaidi braucienam nestrādājošajiem pensionāriem pieņēma iepriekšējā sasaukuma dome. Ušakovs tikai pabeidza iesākto.
 
Naciķiem nepatīk to atsaukt atmiņā. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka iniciatīvu atkal bija izrādījis Saskaņas Centrs. Es toreiz pats vēl biju domē un lieliski atceros: 2009. gada maijs, krīzes degpunkts, valdība atcēlusi visas apsolītās indeksācijas, pensionāri tiesājas ar valdību. Līdz vēlēšanām bija atlikušas tikai pāris nedēļas, neviens vairs nedomā ne par kādām privilēģijām: tik un tā aizsākt nepaspēsim, tātad tautas pateicību saņems nākamā dome.
 
Te pēkšņi vienā no pēdējām sēdēm iznāk Mihails Kameņeckis un piedāvā „atvieglot dzīvi pensionāriem-rīdziniekiem”: te būs aprēķini, cik mums tādu ir, šeit — cik tas maksās, te — no kurienes mēs varam dabūt naudu. Viņš tik piemērotā brīdī pacēla šo jautājumu, ka nevienam neizdevās izgāzt viņa piedāvājumu.
 
Toreiz SC frakcija domē bija mikroskopiska — 5 cilvēki. Taču neatbalstīt nevar — prese acumirklī izklāstīs, ka valdošie atkal ir pametuši novārtā vecīšus. Vārdu sakot, Miša Kameņeckis izteica koalīcijai „piedāvājumu, no kura atteikties nav iespējams”. Pieņēma. Būtu nu jūs redzējuši viņu šķībos ģīmjus...
 
Es neesmu bezmaksas iespēju piekritējs. Ja kads brauc par velti, tad par viņu maksā pārējie. Taču normālā valstī cilvēkiem, kuri pusgadsimtu ir smagi strādājuši, IR JĀPIETIEK tramvaja biļetei. Taču mūsu valstī labklājības ministre Viņķele skaidri un gaiši paziņoja, ka patreizējie pensionāri nav nopelnījuši pat šīs ubagu pensijas, jo viss, ko viņi radījuši padomju laikā, tagad nav neko vērts. Nu... ja jau latviešu „labklājības” ministri tā ir nolēmuši, tad par latviešu vecīšiem nākas rūpēties krievu mēram. Kaut arī tas nemaz nav viņa pienākums.

Un tagad pāris vārdi Alvim Hermanim personiski: godātais kultūras darbiniek, ja latviešu vecenītes ir gatavas pārdot „valsts pamatus” par tramvaja biļeti, tad tie tavi „pamati”, pēc viņu domām, nav neko vērti. Valsts, kurā labi kopta dāmīte-ministre, kas savā mūžā nav pacēlusi neko smagāku par pildspalvu, paziņo šo valsti uzcēlušajiem cilvēkiem, ka viņu darbs nav neko vērts, bet popsisks teātra režisoriņš nekaunīgi nosac nabaga vecītes par prostitūtām... tādai valstij „pamatu” nav. Valstī ar elementāriem „pamatiem” tādu dāmīti būtu tajā pašā mirklī izmetuši no ministrijas. Bet režisorelis dabūtu pa purnu.

Man tā šķiet.