„Dzīve nav nodzīvota velti, ja ir palaimējies strādāt ar tādu bērnu,” — trenere Olga Ņečajeva saka par vienu no saviem audzēkņiem. Liepājnieks Deniss Kargins jau ilgus gadus nodarbojas ar daiļslidošanu. Zēnam ir diagnosticēta cerebrālā bērnu paralīze.
 
 
Protams, tas bija neprāts
 
Kad man bija pieci gadi, kopā ar mammu pa televizoru skatījāmies Pasaules čempionātu daiļslidošanā. Pēc tam mani aizveda uz sekciju. Kopš tā laika sāku nodarboties ar daiļslidošanu, pēc tam — ar dejām uz ledus (tie ir dažādi novirzieni). Esmu vairākkārtēja Latvijas čempione sporta dejās uz ledus, esmu bijusi PSRS junioru izlases sastāvā.
 
17 gadu vecumā jau kļuvu par treneri, bet 1998. gadā atklāju savu privāto sporta klubu TWIZZL — šķiet, tas bija viens no pirmajiem daiļslidošanas klubiem Latvijā. Tolaik nospraudu mērķi: sagatavot slidotāju pāri no Latvijas, kas dosies uz Eiropas čempionātu daiļslidošanā un dejās uz ledus. Deviņus gadus vēlāk sapnis piepildījās — aizvedu savus sportistus uz čempionātu Bulgārijā. Tiesa, viņi nebija tam gatavi psiholoģiski, un tālāk par pirmo tūri mēs netikām... Taču fakts ir un paliek fakts.
 
Pašlaik man ir grupa Rīgā un vēl viena Liepājā. Brīvdienās dodos turp trenēt bērnus. Katru gadu kopā ar bērniem gatavojam Jaungada svētku pasākumu Liepājā.
 
Reiz svētkos nelielu deju demonstrēja mūsu daiļslidotāji. Vēl mēs izdomājām, ka pēc šīs programmas visiem skatītājiem tiks dota iespēja uzvilkt slidas un izmēģināt savus spēkus, bet es došu kādu padomu. Būs kaut kas līdzīgs meistarklasei.
 
Svētkos kāds zēns pienāca pie manis un sāka kaut ko vētraini stāstīt. Neko no viņa teiktā nesapratu. Skaidrs bija tikai tas, ka viņš grib pavizināties. Zēns slimoja ar cerebrālo paralīzi. Staigāt viņš staigāja, taču bija redzams, ka viņš nepārvietojas tā, kā pārējie bērni. Ar rokām bija pavisam bēdīgi: līdz pat šim laikam viņš nespēj paēst patstāvīgi. Karote paslīd garām.
 
Godīgi sakot, es biju šokēta.



Pēc tam pie mums pienāca viņa mamma… Protams, tas bija neprāts, taču es nespēju pateikt šim bērnam “nē”. Denisa māte apsolīja, ka viņi uzņemas visu atbildību, un es pati uz savu galvu sāku viņu pamazām trenēt.




 
 
Olimpiskā čempiona raksturs
 
Esmu izstrādājusi pati savu sistēmu — kā nostādīt bērnus uz slidām. Šo to esmu noskatījusies Eiropā, šo to — arī Amerikā. Taču noskatīto maksimāli pielāgoju mūsu apstākļiem — tam, ka pie mums ledus ir briesmīgi dārgs, tāpēc treniņu laiks ir minimāls. Treniņiem varam veltīt tikai dažas stundas nedēļas nogalē.
 
Dvēselē ritēja nežēlīga cīņa. Godīgi sakot, neticēju, ka Denisam varētu būt panākumi, neskatoties uz to, ka viņš jau pārvietojās uz slidām, pietupās utt. Taču zēns nelokāmi pierādīja, ka tas ir iespējams.
 
Strādājot ar parastiem bērniem, nākas viņus piespiest izpildīt kādu elementu, piemēram, „pistoli”. Denisam ir tikai jāpasaka, ka vingrinājums jāatkārto piecdesmit reizes, un viņš ķeras klāt. Viņš ir ļoti uzcītīgs. Viņam patiešām ir olimpiskā čempiona raksturs. Zēna darbspēja ir neiedomājama, — to es saku pilnīgi nopietni.






Parādījās progress.
 
Pašlaik viņš skrējienā sakrusto kājas (tas ir ļoti grūti!) un sāk pildīt pagriezienus. Nesen treniņos sākām apgūt lēcienus. Protams, tikai vienkāršākos, turklāt zēns turas pie apmales.
 
Interesanti: kad zēns iet bez slidām, viņš var paklupt un nokrist uz līdzenas vietas, bet uz slidām viņš gandrīz nekad nekrīt.
 
 
Kad ir sapnis
 
Bez sapņa vai mērķa nodarboties ir garlaicīgi. Tā nu mēs ar Denisu nospraudām mērķi — uzstāties kādās sacensībās Latvijā. Vienkārši uzstāties. Un pagājušajā gadā viņš to paveica, jo viņš tāds ir vienīgais Latvijā, iespējams, pat visā pasaulē.  
 
Deniss Kargins uzstājas:
 

 


Kad Deniss sāka mācīties slidot, mēs ar viņu runājām par to, ka reiz viņš dosies uz Sočiem, uz Paralimpiskajām spēlēm. Taču, tā kā Paralimpisko spēļu programmā daiļslidošanas nav, mēs sapņojām par to, ka brauksim vienkārši kā skatītāji — paskatīties, kā sporto cilvēki ar līdzīgām problēmām.
 
Beidzot, šis brīdis ir pienācis...
 
Šo sapni piepildīt nebūtu grūti. Tādu braucienu ģimene varēja atļauties, taču diemžēl tika slēgts „Liepājas Metalurgs”, kur strādāja Denisa tētis. Viņš palika bez darba. Mamma nesen pēkšņi nokļuva uz operāciju galda, drīzumā gaidāma vēl viena operācija. Izskatās, ka pats liktenis pretojas braucienam.
 
Taču es domāju tā: ja ir mērķis, tad ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai to sasniegtu. Tāpēc mēs ar Denisa mammu nesen parēķinājām brauciena budžetu. Tas varētu būt ļoti pieticīgs. Braucienam ar vilcienu varam iegādāties vietkartes biļetes, turklāt izdevies vienoties par istabas īri mājiņā tikai par 300 rubļiem dienā par katru cilvēku.
 
Brauciena budžets diviem cilvēkiem (Deniss un viņa mamma) — 1200 dolāri. Krievijas vēstniecība jau ir apsolījusi palīdzēt ar vīzām. Patiesībā atlicis ir tīrais sīkums…
 

Deniss un viņa mamma.
 
P.S. no Priekšsēdētāja. Laikā, kad tika gatavota publikācija, saņēmu ziņas no Olgas: „Nupat saņēmām atbildi no Sočiem, biļetes uz sacensībām ir. Urā-ā-ā!”
Nu, dārgie kluba biedri, dariet, kā zināt, taču es savus divdesmit eiro jau esmu pārskaitījis uz viņa mammas kontu, lai zēns varētu aizbraukt uz Paralimpiskajām spēlēm.
Jūs varat man pievienoties. Te būs konta numurs:
 
Irina Kargina
231174-10815
LV10HABA000130A215941