Situācijā, ja dzīve piespiež nest atbildību par veselas, kaut arī nelielas cilvēku grupas izdzīvošanas iespējām ikdienā, kas uzskata par iespējamu uzticēties vadītājam, cilvēks, aizmirstot visus savus titulus un zinātniskos grādus, pētniecisko, vadītāja un konstruktora darbu, met visu pie  malas un ķeras pie tā, kas dos iespēju pabarot cilvēkus šodien, rīt un parīt.

Visu pamest neļauj pat doma par to, ka ne jau tu esi vainīgs pie tā, ka valsts ir sabrukusi, ka cilvēku starpā izveidojušās jaunas, bandītu cienīgas attiecības. Pretējā gadījumā sirdsapziņa neliks tev mieru, un zudīs jebkāda cieņa pašam pret sevi. Šādu dzīves apstākļu rezultātā es kļuvu par lopkopi, un audzēju arī realizācijai paredzētās cūkas. Šī nodarbe deva iespēju no cita skatupunkta pavērot gan cilvēku sabiedrību kopumā, gan arī limitrofu valstis.

Visiem ir labi pazīstama šķietami pieredzējušu cilvēku teiktā frāze: “Tikai saskarsme ar dzīvniekiem deva iespēju saprast, cik lielā mērā viņi ir cilvēki.” To var apgalvot pat cilvēki, kuriem nācies saskarties tikai ar kaķi vai suni.

Taču mana „pazīšanās” ar dzīvniekiem ir krietni ilgāka un pamatīgāka. Es varētu pastāstīt daudz pārsteidzošu, interesantu, dažkārt pat neticamu stāstu par dzīvniekiem: govīm, aitām, cūkām, putniem, kaķiem un suņiem. Viņu godīgums savā starpā un attiecībās ar citu sugu pārstāvjiem ir pārsteidzošs. Tāpēc varu droši novērtēt iepriekšminēto apgalvojumu un attiecināt to uz cilvēku sabiedrību kopumā, it īpaši politikas jomā. Īpaši uzskatāms piemērs ir patreizējie notikumi Ukrainā. Labi, tas būtu vispārināti. Kāds tam visam sakars ar limitrofiem?

Lielākā mistērija ikvienas dzīvas būtnes mūžā ir nākšana pasaulē. Šī mistērija rada nopietnāko spriedzi dzīvās būtnes apkalpojošā personāla vidū. Dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, dzimšanas brīdis aptuveni ir zināms, taču, atšķirībā no cilvēkiem, dzīvnieki runāt nespēj, tāpēc šajā periodā kontrolei ir jābūt pastāvīgai cauru diennakti. Jūs sēžat līdzās dzīvniekam un gaidāt dzemdību brīdi. Nevaru apgalvot, ka šī dzemdību nodaļa būtu sterila, it īpaši, ja tā ir piemājas saimniecība. Ja paveiksies, mazulis piedzims diennakts laikā, ja ne — bruņojieties ar pacietību, it īpaši nakts periodā. Sākotnējo smakas radīto diskomfortu ātri pārmāc vēlēšanās pagulēt. Beidzot mazuļi nāk pasaulē. Kārtīgai sivēnmātei var piedzimt 10 — 15 sivēni. Pati sivēnmāte parasti sver 120 — 150 kg. Sivēni — aptuveni kilogramu. Pēc tam, kad sivēni ir noslaucīti, tie jāpielaiž pie mātes. Un te nu pats galvenais — nepieļaut, lai māte nenospiestu pati savus sivēnus. Svara proporciju jūs jau zināt. Lai cik piesardzīga būtu sivēnmāte, sivēni var pakļūt zem tās, kad viņa atgulstas — parasti līdzās sienai. Rezultāts ir skaidrs. Lai tas nenotiktu, ar cilvēka uzmanību vien nepietiek, tāpēc līdzās sienai 150 — 200 mm attālumā no sienas un 180 — 200 mm augstumā tiek pienaglota atturbruse, un bīstamajā zonā nokļuvušie sivēni var nokļūt drošībā.

Bet tagad paskatīsimies uz limitrofiem. 140 miljoni cilvēku Krievijā, 1,9 miljoni — Latvijā, 1 miljons — Igaunijā. Platības ziņā situācija ir vēl bēdīgāka.

Kā uzskata Latvijas nacionālistiskā valdība, gadījumā, ja Krievija apgriezīsies uz sāniem, valsts vairs nebūs, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc valdības  domām, valstī ir izveidojusies piektā kolonna. Nu, pirmkārt, nevis piektā, bet gan ceturtā un piektā.

40% valsts iedzīvotāju ir krievu valodā runājoši. Nu, un pateicoties „viedajai” etniskajai politikai, šie procenti nav spējuši kļūt par vienotu pilntiesīgu pilsonisko sabiedrību. Tāpēc ir vajadzīga atturbrusa. 2004. gadā mēs pienaglojām šo brusu. Nacionālisma pārņemto Latvijas vadītāju acīs tā atturbrusa ir 5. punkts līgumā ar NATO. Ja esmu pareizi sapratis, pie mums ir atsūtīti 150 amerikāņi, lai vēlreiz apstiprinātu atturbrusas stabilitāti un spēku pēc notikumiem Krimā, un virs mūsu galvām planē veseli seši iznīcinātāji.

Kungi, atsauksim nu atmiņā televīzijas hronikās nesen redzēto Krievijas armijas mācību ciparus un kadrus. Vai jums nerodas asociācijas ar cūkkopību? Nē, jūs teiksiet? Sak, 150 kareivji un 6 iznīcinātāji ir domāti Krievijas iebiedēšanai. Mēs dedzinām degvielu debesīs un lutinām mūsu aizstāvju ierobežoto kontingentu uz zemes, lai Putins aiz bailēm sāktu grauzt pats savu kaklasaiti. Ja radīsies tāda vajadzība, mums atsūtīs arī galvenos spēkus pa taisno no ASV, un pret mums draudzīgi noskaņotie amerikāņu kongresmeņi uzreiz piespiedīs savu prezidentu izmest no galvas savus paša bērnus un gāzt pār Krieviju kodolieročus. Lūk, kāda ir NATO solidaritāte! Kungi, vai spējat atsaukt atmiņā 2008. gadu?

Padomājiet, kur bija amerikāņu tehnika, kur bija ASV un Izraēlas instruktoru apmācītais Gruzijas karaspēks līdz ar instruktoriem pēc trīs dienas ilgas „agresora piespiešanas (cik divdomīgs vārds!) saglabāt mieru”. Vai paspēja „aizlidot” līdz Tbilisi? Tikai Saakašvili neapēstā kaklasaite apturēja šo „baismīgo piespiešanu”, bet atbalsts no Amerikas netika sagaidīts.

Jā, bet Gruzija nebija NATO dalībvalsts, un 5. punkts uz viņiem neattiecās. Tīrais sīkums — sadauzīja un pameta sadāvināto tehniku, toties prezidents tika izglābts no vēdera aizcietējuma, un galvenais diriģents dabūja noskatīties Olimpiskās spēles Ķīnā. Jā, arguments par iestāšanos NATO ir nopietns. Tad nu paskatīsimies, kāda bija ASV reakcija, kad Irāna uzkāpa uz varžacīm ne tikai NATO, bet arī pašām ASV, pārvēršot par ķīlniekiem visu ASV diplomātisko misiju Irānā (444 dienas Irānā bija aizturēti 52 cilvēki). Vai neatceraties, cik daudzi drosmīgi amerikāņi bez jebkādiem rezultātiem muļķīgi gāja bojā tuksnesī, un viņu līķi tika turpat pamesti? Vai kāds izšķīrās par karadarbību? Nē, viss beidzās ar pustirdzniecisku darījumu. Piemiņai par NATO draudzību un amerikāņu pašaizliedzīgo cīņu par citu cilvēku dzīvībām un teritorijām.

Nu, tas bija sen. Labi. Paraudzīsimies uz jaunākiem notikumiem. Atcerieties, kā Melnajā jūrā ieradās ASV JKS kuģis, lai pabiedētu Krieviju pēc tam kad tika pa...zaudēta Krima. Taču krievi, nezinādami, ka ekipāžas rīcībā nav pietiekami daudz pamperu, nez kāpēc nenobijās. Gluži otrādi, kuģa drosmīgā ekipāža tika pārbiedēta tā, ka 27 cilvēki iesniedza raportus par aiziešanu no flotes, un ASV flotes vienība zaudēja cīņasspēju nepilnas ekipāžas dēļ. Jūs teiksiet, ka tur bija patrāpījušies vārguļi. Vai jums šķiet, ka viņi nobijās lidmašīnu cīņas manevru dēļ? Nē. Stāsta, ka krievu lidmašīnas izmantoja jaunākās tehnoloģijas, kuru rezultātā no ierindas izgāja visa kuģa aparatūra, ieskaitot ieroču kontroles sistēmas. Tas ir, faktiski kuģis pārvērtās par viegli ievainojamu mērķi ar vairākām tonnām sprāgstvielu uz borta — neaizsargātais kuģis varēja uzsprāgt pēc viena precīza trāpījuma. Nu, tā kā viņi nav mācījušies jūrā likt lietā beisbola nūjas, ko itin labi varēja izmantot Maidanā, tad līdz ostai nācās kulties, orientējoties pēc zvaigznēm. Tur šie dzīves pieredzi guvušie karotāji reāli novērtēja, cik bīstama ir tikšanās ar tādu pretinieku, kā krievi.

Tātad NATO kā atturbrusa aizsardzībai no Krievijas ir viena vienīga ilūzija, kam tic tikai mūsu valsts vadība.

Viņi ir gatavi finansēt savu iluzoro drošību uz galīgā nabadzībā iedzīto valsts iedzīvotāju rēķina. Ja valdība patiešam rūpētos par savu iedzīvotāju drošību, valsts aizsardzības stratēģiskās doktrīnas pamatā būtu militārā budžeta izmantošana autostrādes izbūvēšanai no robežas ar Pleskavas apgabalu līdz Lietuvas robežai ar rādītājiem „tikai tankiem” un atbilstošiem uzrakstiem krievu valodā. Šāda rīcība dotu iespēju visus sarežģījumus ar Krieviju uzreiz pārorientēt uz Eiropas Savienību, neskarot Latviju. Protams, autostrāde ir jāizbūvē neapdzīvotos rajonos, lai nekavētu tanku kustību ar puķēm un pārējām iedzīvotāju noskaņojuma triviālajām izpausmēm. Jā, specializētas tanku autostrādes būvdarbi sastapsies ar dažām grūtībām: nāksies ne tikai ieviest jaunu ceļazīmi — „Tanki”, bet arī risināt kaudzi problēmu dāņu, zviedru utt. zemes īpašnieku dēļ, taču šīs problēmas ir atrisināmas — mēs taču visi esam NATO!

Padomāsim, cik baismīgi Krievijas acīs ir Nobela Miera prēmijas laureāta draudi par sankcijām pret krievu oligarhiem, kam aizliegs gozēties Floridas un Kalifornijas siltajā saulītē un nāksies pārvest naudiņu atpakaļ uz Krieviju. Kad atskanēja šie draudi, visa milzīga valsts nodrebēja — gluži kā Krimas pievienošanas dienās. Kādas bailes pārņēma, kad Eiropas Savienība izteica nodomu „izdurt aci, lai sievasmātei būtu šķībs znots”. Tas nekas, ka saprātīgā Eiropa nespēs iztikt bez Krievijas gāzes. Kā par spīti, Krievijas ģerbonī ir divas galvas, un viena ir pavērsta uz Austrumiem; par lielu nožēlu nacionālistiem, abas galvas spēj domāt, pirms izteikt kaut ko muļķīgu.

Iepriekšējā rindkopa vairāk domāta kā joks, taču, skatoties, kā labas sivēnmātes uzraudzībā aug sivēni, kļūst skaidrs, ka mēs ne tikai varētu ietaupīt uz militārā budžeta rēķina, bet arī attīstītu savu ekonomiku uz Latvijas acīs neizsmeļamo Krievijas resursu rēķina, kā tas ne vienu reizi vien jau ir noticis XX gadsimtā, ja vien Latvija necenstos jebkura iegansta dēļ vai pat bez jebkāda iemesla iekost savam varenajam kaimiņam.