Pavelkot aizejošajam gadam svītru apakšā, rodas tāda dīvaina sajūta. Lieta tāda, ka man to nākas darīt ļoti reti. Laiks rit uz priekšu pats no sevis, nesot līdz piedzīvojumus un pārdzīvojumus, notikumi un pasaules vēsture iet  uz priekšu vajadzīgajā virzienā, — nu, lai tad iet vien tālāk. Galu galā, tā notiek jau daudzus miljonus gadu. Tomēr parādījušies ir daži faktori, kas pamudināja mani abām rokām ķerties pie klaviatūras un rakstīt šo materiālu.

Nedomāju, ka mums vajadzētu slēpt vienam no otra un pat pašiem no sevis to, ka situācija Krievijā (saukta arī par Krievzemi, Krievijas Impēriju, Padomju Savienību un Krievijas Federāciju) satrauc daudzus. Daudziem tā ir vēsturiskā dzimtene, ar kuru līdz pat šai baltai dienai tiek uzturēti ģenētiskie un kultūras sakari, dažiem tā ir mīļā māte, citiem – cietsirdīgā un ciniskā pamāte. Lai nu tā būtu. Taču mūs vieno tas, ka kopš bērnības, par laimi, esam mācīti domāt, runāt un mīlēt krieviski. Lai arī es ik dienas ar sirdi nesekoju notikumiem Krievijā, tomēr laiku pa laikam vēršu skatienu uz austrumiem, lai pārliecinātos par to, vai tur viss ir tāpat kā agrāk, vai nav saskatāmas pozitīvas nacionāli valstiskās atdzimšanas tendences. Ticiet man, es to ļoti gaidu, tāpat kā daudzi no jums, godātie lasītāji, kaut arī daudzi vienkārši kautrējas to atzīt.

Iespējams, apgalvojums, ka atdzimšana ir sākusies, būtu pārspīlējums, taču es tomēr gribu lūgt jūs atcerēties, ar ko sākās pagājušais gads valstī, kam es veltu savu šīsdienas rakstu.

Ar protestu bakhanāliju, ko zem dīvaina balta karoga sarīkoja tumši nezināmas izcelsmes ļaudis. Viņi zem sava zvaigžņoti svītrotā spārna pulcēja vecos revolucionāros brašuļus, ko taisnīgā vēstures dieviete bez mazākās žēlastības norakstīja pārstrādājamajos atkritumos. 2013. gada beigās jau šķiet, ka viņiem nebija nekādas principiālas ietekmes, taču atgādināšu, ka rietumu oficiālie mediji sarīkoja īstas terminoloģijas sacensības.

„Slāvu ziema” – rakstīja Endrjū Vilsons no „The Telegraph”, — viņš vilka acīmredzamas paralēles ar „arābu pavasariem”. Vīnes Zeitung neviltoti pauda uzskatu, ka Krievija drīz vien dabūs  savu Tahriru un ļaunpriecīgi berzēja rokas kā tāds savas verbālās visatļautības dēļ prātu zaudējušais mūžīgā kara veterāns Makleins. „Tagad viss var mainīties. Tagad Kremlis vairs nevarēs ignorēt opozicionārus vai vienkārši patriekt tos malā, izdalot trāpīgas iesaukas un izgudrojot aizvainojošus epitetus,” pareģoja slavenais pīpmanis, žurnālists Saimons Šusters.

Oh, cik daudz zina šis puisis, taču viņam ne prātā neienāca, ka situācija drīz pavērsīsies pret viņu, un „purva” protestu dalībnieki drīz vien tiks apspiesti gan ar galvu pacēlušo efektīvo specdienestu palīdzību, gan pateicoties tautas kategoriskajai nepatikai attiecībā pret jauno pretvalstisko scenāriju, ko sastādījuši anglosakšu polit- un psihotehnologi, kopējot „revolūcijas 2:0” moderno modeli. Ja paskaitīsim, cik liels tad bija sniegū un lietū sapulcējušos ūdeļu kažokos tērpto neveiksmīgo dumpinieku bars, kļūs skaidrs, ka lielās, dārgās un apzeltītiem kupoliem rotātās Maskavas acīs tā bija vien saujiņa.

Galu galā Putins, kuram, protams, ir gan labās, gan sliktās puses, pārliecinoši saņēma savās rokās pelnīto varu, savaldīja ar politiku zināmā mērā saistīto pseidoeliti un pierādīja teorēmu par to, ka Krievija nav „austrumi, kas ir smalka padarīšana”, šeit padarīšana ir vēl smalkāka, un jums, rietumu analītiķi un pragmatiķi, nekad neizdosies to izmērīt ar savu aršinu.

Prognoze: nav izslēgts, ka Krievijas korumpētā ekonomiskā administrācija ar Putina carisko pavēli tiks nosūtīta uz pārstrādi pāris mēnešu laikā pēc Olimpiskajām spēlēm Sočos. Divkosīgie civilizācijas demontāžas procesu koordinatori sarīkoja terorisma aktus Volgogradā, lai vismaz kaut kādā mērā piespiestu Krievijas valdību ievērot viņu sastādītos un uzspiestos noteikumus, taču tas viņiem patreizējos apstākļos necik nepalīdzēs, jo skaidri redzams, ka Krievija jau ir piecēlusies no ceļiem un pat vairs nekrešķ un nevaid, ķerdamās pie muguras.

Šķiet, dažu pēdējo gadu laikā valdības organisms ir kļuvis jaunāks un stiprāks, un vesela ķermeņa veselais gars sāk vismaz censties parādīt savu spēku.

Starp citu, runājot par nosūtīšanu uz pelnīto pārstrādi, es gribu teikt, ka klusais Medvedevs un viņa zagļu kliķe tiks mierīgā garā patriekti. Viņš aizies ar lepni paceltu galvu, lai ieņemtu siltu lektora vietiņu kādā augstskolā, kur viņa maksimas, izteiktas ar bijušā prezidenta vērtu pašcieņu, mirdzēs studentu – topošo vidējā posma menedžeru pildspalvu gaismā. Tā viņam arī vajag...

Otrs jautājums, ko gribu izskatīt sīkāk, ir ļoti svarīgs. Tā ir lieliskā, kaut arī ne gluži triumfālā Putina-Lavrova diplomātijas uzvara, kas gadiem ilgi tika lolota rietumu „Antantes sabiedroto” spēcīgās pretestības apstākļos.

Es runāju par Sīrijas konflikta noregulēšanu, ko gaidīju ļoti ilgi un sagaidīju ar lielāko prieku. Jā, protams, jautājums vēl nav atrisināts līdz galam, jo velns vien zina, kam piederošajās retortēs izaudzētās, labi organizētās islāma pasaules fašistu brigādes vēl joprojām bloķē vietējās kristiešu kopienas un zvēriski izrēķinās ar tiem, kas saglabājuši pārsteidzošu domu un jūtu tīrību. Principā, Rietumi ciešā sadarbībā ar Saūda Arābijas un Kataras naftas un gāzes klaniem dāsni sponsorē pret kristiešiem vērstu kampaņu.

Par ko tas liecina? Par to, ka rietumi un kristīgā tikumība ir vēl pretrunīgāki, nekā Puškina ģēnijs un ļaunums. Līdzīgi procesi bija vērojami arī Ēģiptē, kad brāļi-musulmaņi drausmīgi apspieda tradicionālās kristiešu grupas. Tikai ziņas par to pārāk žigli pazibēja visas pasaules informatīvajos kanālos. Atliek tikai vēlēt izturību, vīrišķību un pacietību nelaimīgajiem druziem, pār kuriem karājas etnisko tīrīšanu Damokla zobens. Protams, Medvedeva un viņa bankrotējušo līdzskrējēju nodevība attiecībā pret lielo austrumu romantiķi – Kadafi liek just īstu kaunu un pretīgumu par varenās valsts galvu, kas pārvērties par nožēlojamu pakaļdarinājumu – gluži kā lētā šausmenē.

Savukārt  Putina uzvara Sīrijā modina prieku un lepnumu.

Nezinu (un diezin vai kāds no jums pastāsīs, jo klātienē neesam to ne redzējuši, ne noklausījušies), ar kādām metodēm tā tika sasniegta, kas tika upurēts, kādas vienošanās tika slēgtas. Taču par vienu esmu drošs: pēc 1993. gada, kad trīs pāri paģirās drebošu roku parakstīja noziedzīgo līgumu, pēc 20 gadus ilga pazemojuma un apspiešanas anglosakšu hegemonijas kuģis, ko balsta transnacionālo korporāciju dāsnie finansiālie ziedojumi, ir maķenīt nosvēries uz vieniem sāniem. Sānsvere var pieaugt. Galvenais – likt viņiem vest kuģi uz rifiem, kas pavīd virs ūdens.

Patreizējā situācija Tuvo Austrumu ziņu lentē ir sekojoša: savas pozīcijas pagaidām saglabā arābu sociālisti no Atdzimšanas apartijas (BAAS). Viņi ir palikuši uzticīgi agrākajām politiskā romantisma vērtībām pat gļēvulīgi nogludinātajā XXI gadimtā, kurā pārsvaru guvusi sātaniskā un visuresošā konjunktūra un triumfē bēdīgi slavenā „ka tik būtu izdevīgi” koncepcija.

No Kadafi, Miloševiča un Huseina likteņa glābtais Bašars Asads var droši apgalvot, ka Damaskā viss ir kārtībā (starp citu, par Bagdādi to gan nevar apgalvot). Starp viņa diplomātiskajiem nopelniem var minēt to, ka viņš pamanījās nogaidīt, kad krēsls zem viņa ne tikai šūpojās, bet gan – mēs visi to atceramies – pat dega (ne vien tēlaini, bet arī burtiski). „Opozīcijas” militārajās padomēs, diversiju koordinācijas centros un teroristiskās cīņas atbalsta departamentos, kuru darbība vērsta uz suverēnas valsts likumīgi ievēlētā prezidenta gāšanu, valda īsts haoss. Lielākā daļa šo iestādījumu ir pietaisījuši bikses un aizbēguši uz rietumiem vai atpakaļ savās retortēs – tur viņiem ir īstā vieta. Ārzemju algotņu badainie bari ir gandrīz neitralizēti un pašķīduši.

Palikuši vairs tikai sīki pulciņi. Kariņš Sīrijā man periodiski atgādināja daudziem kopš bērnības zināmo datora stratēģiju – šausmas, kurās virtuālā pasaulīte var kļūt par realitāti (vai sirealitāti). Rietumi ir prasmīgi datorizējuši savu revolucionāro karu. Viņi vēlas, lai viss notiktu ātrāk, jo laiks ir nauda, un laikus sagatavota rezultāta trūkums nozīmē ļoti lielas naudas zaudējumu. Taču šajā laikā mūsējiem prātā ienāca ķīmiskie ieroči, ko varētu izmantot kā argumentu konflikta noregulēšanai mierīgā ceļā. Tieši to panāca Putina-Lavrova domubiedri, kad sajuta, ka taustekļi, tēlaini izsakoties, jau stiepjas līdz pavēderei.

Prognoze: pozitīva, ņemot vērā to, ka pašlaik ir sapulcējusies vesela dažnedažādu ģeopolitisko aktieru plejāde: a) spēcīga, konsolidēta Irāna ar teicamu zinātniski tehnisko potenciālu, kas pavisam noteikti paklusām un pamazītiņām izstrādā savu kodolprogrammu (jāsaka, ka, manuprāt, tā ir pelnījusi tās sekmīgu noslēgumu); b) viltīgā, nogaidošu pozīciju ieņēmusī Izraēla, kas vairs neilgojas pēc „karstā” kara, — pēdējā laikā tā ir apguvusi „aukstā kara” gudrības; c) alkatīgā Turcija, kas sapņo par Osmānu varas zelta laika atdzimšanu un nevēlas apspriest tās teritoriālo veselumu apdraudošo kurdu jautājumu; d) pamestā, haotiskā Irāka, kuras ķermenis tiek izmantots kā karagūstekņa ķermenis nacistu nometnē – sadistiskiem medicīniskajiem eksperimentiem; citiem vārdiem sakot, tur par milzīgiem nezināmas izcelmes līdzekļiem tiek kultivētas diversantu-kaujinieku grupas.

Krievija  attīstītā putinisma periodā ir spēcīga un stabila, Ķīna, kas jau ilgus gadsimtus sekmīgi dzīvo saskaņā ar viduvēja eiropieša prātam nesaprotamajiem Konfūcija principiem, arī nedomā nodot savas ekonomiskās intereses.

Francija neattīstītā Sarkozī un Ollanda ērā... Nu, lai jau viņi risina tumšādaino jaunās paaudzes francūžu darbiekārtošanas un perspektīvu problēmu un no kaut kā tur izzīsto geju laulību jautājumu. Anglija, jūru valdniece, kuras domas par visiem pārējiem ir tieši tādas, kā jums šķiet, pagaidām neiejauksies – kāds viņiem no tā labums? Mēs labi zinām no vēstures kursa: ja angļu lordam kaut kā nav, viņš nelies ne sviedrus, ne asinis (pat ne citu cilvēku sviedrus un asinis).  Tātad rietumi pacentīsies uz gadiem pieciem piemirst Sīrijas jukas – kā briesmīgu, taču pamācošu sapni.

Trešais faktors, kas liecina par Krievijas augošo nozīmi, ir īslaicīga punkta pielikšana Ukrainas jautājumā.

Otrā oranžā revolūcija ir izgāzusies, kaut arī atgādināja savilktu atsperi, kas varēja arī izšauties. Šī šāviena inerces spēks varētu iznīcināt plašo Ukrainas valsti, un tad šeit sāktos skumjie un bezcerīgie nacistiskā reihskomisariāta laiki, kad to rāva gabalos izbadojušies maitasputni no Rozenberga resora.

Spriediet paši – visu transnacionālo latifundiju īpašnieku sapnis: auglīgas zemes, derīgajiem izrakteņiem bagātas zemes dzīles; lieliska infrastruktūra un pats galvenais – naiva un sadusmota tauta, ko gadsimtiem ilgi kultūras un mentalitātes ziņā skaldījusi jezuītiskā administrācija. Kā pievākt šīs Eiropas kontinenta vidū visiem zem kājām gulošās bagātības – par šo retorisko jautājumu pēdējo desmit gadu laikā nav domājis tikai visslinkākais rietumu stratēģis. Sāpīgs jautājums mūžam mundrajam Bžezinska kungam. Starp citu, viņa augsti stāvošie tautieši dienām un naktīm nīka ukraiņu viesnīcās projektētā īstermiņa „krāsainā” cunami priekšvakarā, kurš gan, tuvāk ieskatoties, ir izrādījies par sīku vilnīti. Tikai maķenīt padraiskojās, kā teiktu lieliskais Dāvids  Markovičs.

Taču vienlaikus nav izprotams situācijas absurds. Ziniet, tagad es teikšu kaut ko briesmīgu, tāpēc aizpiediet ausis.

Uz mirklīti iedomājieties, ka, piemēram, krievi Latvijā ir sadumpojušies un bloķējuši aleju iepretim Ministru kabinetam, pieprasot korumpētās valdības demisiju, režīma maiņu un integrāciju Muitas savienībā.

Manifestāciju apmeklē, piemēram, Dmitrijs Ragozins un nostājas nesamierināma cīnītāja pozā, uzrunādams sapulcējušos no barikādēm. Varat iedomāties? Pareizi – nevarat. Taču Ukrainā, kur ieradās kaismīgā un visai simpātiskā Viktorija Nulande kopā ar citiem sīkākiem valsts departamenta pārstāvjiem, tas notika. Kas gan cits atlika Krievijas valdībai, kā vien slēgt vienošanos ar vācu nāciju? Vācija gribēja dabūt Ukrainu, lai tiktu pie dzīves telpas, taču Polija ar Zviedriju arī to gribēja.

Vēsturiskie notikumi liecina, ka gan vienai, gan otrai vismaz ilgus gadu desmitus ir piederējusi šī bagātība. Savukārt skandināvu banku korporācijām, kas no Baltijas valstīm izsūkušas gandrīz visas asinis, ir nepieciešama jauna barošanās vieta kā mūžam izsalkušiem zirnekļiem. Tā nu Vladimirs Vladimirovičs, atstājis vikingus un panus ar gariem deguniem, demonstrēja savu labo gribu Merkeles kundzei. Viņu noslēgtā vienošanās nez kāpēc tika nosaukta par „jauno Minhenes vienošanos”, kaut gan daudz piemērotāks, manuprāt, būtu klasiskais nosaukums — „jaunais Molotova-Ribentropa pakts”. Nākotne rādīs, cik tas būs stabils, taču domāju, ka ne jau velti viedā slāvu  tauta ir izgudrojusi tēzi par to, ka nekas nav pastāvīgāks par īslaicīgo.

Prognoze: nu, Viktors Fjodorovičs, interesanta un reizēm neprognozējama figūra, tāpat kā viņa domubiedri no Doņeckas-Dņepropetrovskas-Harkovas nav saņēmuši tos 160 „eirointegrācijai” paredzētos miljardus. Kad padzirdēju, ka viņš tos vēlas saņemt, man kļuva pavisam jautri. Es taču nevarēju ne nopriecāties par to, ka ir parādījušies „batjkas Lukašenko” darba turpinātāji. Iespējams, tas liecina par kvalitatīvas politiskās kaulēšanās zinātniskās skolas izveidošanos. Tikai Batjkam tā ir kā labs vīns, kas gadu gaitā kļūst arvien labāks, bet Viktoram Fjodorovičam tas pagaidām ir tikai putots šampanietis. Tomēr starta šāviens ir atskanējis, un tagad process ritēs ātrāk.

Valda bažas, ka reiha haizivis nesamierināsies ar tādu nicinošu knipi pa degunu un sāks realizēt Ukrainas-māmulītes teritoriālās sašķelšanas scenāriju, kā pavisam nesen Dienvidslāvijā. Neviens taču nav paziņojis, ka neatkarīgās (lai nu kāda tā būtu) valsts pārvēršana par beztiesīgu un pazemotu reihskomisariātu jau ir beigusies, un projekts ir satīts rullītī un nolikts Bžezinska vai Šārpa plauktā, kur pārklāsies ar putekļiem. Mēs taču zinām, kas notiek Ukrainas rietumos, un kāda loma „pirmās oranžās” laikos bija vietējām jauniešu diversantu brigādēm.

Manuprāt, pašlaik Ukrainu nedaudz mainītajā pasaules kartē gaida liktenis, kāds 30. gadu vidū skāra daudzcietušo „atdzimušo” Poliju.

Tātad neizbēgami rodas kārdinājums atšķelt uzticamos Rietumus no neuzticamajiem Austrumiem. Starp citu, mūsdienās piemēri nav tālu jāmeklē. Paskatieties, cik izsmalcināti viss notiek Sudānā, kur līdz šim turpinās asiņainā valdības krīzes epopeja, kas likumsakarīgi un nopietni draud pāraugt ilgstošā karā. Kādam tieši tas ir vajadzīgs. Protams, Ukrainu nevar ne salīdzināt ar Sudānu, tomēr... Viss var atrisināties itin vienkārši – pietiek tikai, piemēram, Ļvovas un Ternopoles nacionālradikālajai inteliģencei ļaut noticēt sapnim un saindēt viņus ar separātisma vīrusu. Galu galā, pavisam nesen tajās vietās tika organizēti eksperimenti. Vai tik tā nav simpātiskā Viktorija Nulande ar savu polittehnoloģiju pieredzi no Ķīnas, Mongolijas, Irākas un Libānas, kas kopā ar saviem padevīgajiem domubiedriem vēl joprojām pārdomā šī saldā kārdinājuma realizācijas iespējas? Būtu jau laiks jaunajai, taču darbīgajai amerikāņu ģeopolitisko laborantu paaudzei ņemt valdības grožus savās rokās un turpināt realizēt vecās, taču nenovecojušās Bžezinska un Šārpa ieceres ar jaunām metodēm.

Ja Krievija kaut uz mirkli atslābinās tvērienu, pēc pāris gadiem plāni kļūs par realitāti – par to varam būt droši. Tāpēc pagaidām vēl nav zināms, vai gaidāma Ukrainas pārvēršana par reihskomisariātu, tāpat kā pēdējo 20 gadu laikā, kas nesuši īstas nelaimes postpadomju fragmentārajām valstīm, par reihskomisariātu pārvērstas Baltijas valstis. Krievija gan aizslēgusi durvis ar ķēdīti un gribētu tās aizcirst, taču Rietumi ir iebāzuši kāju spraugā – klasiska mizanscēna.

Īsumā pakavēšos pie bruņošanās jautājuma, kas līdz pat šim brīdim sekmīgi pilda universāla agresoru aizkavētāja lomu. Krievija plānoja līdz 2013. gada beigām izvietot iznīcinātāju МиГ-31 kompleksu, kas varētu uzskatāmi demonstrēt mūsu vēsturiskās dzimtenes augošo militāro spēku reģionā, kas tik ļoti kārdina Rietumus. Diemžēl februārī militārais resors atteicās no šiem plāniem nepiemērotu apstākļu dēļ, taču darbs turpinās, tiek izskatītas alternatīvas. 2013. gada decembrī (pavisam nesen) atskanēja uzmundrinoša informācija par to, ka Kaļiņingradas apgabalā tiks izvietoti raķešu kompleksi „Iskanders”.

Izskatās, ka leģenda kļūst par realitāti. Lietuvieši acumirklī pauda bažas, taču neko darīt.

Laikam jau taisnība bija jurista dēlam, kurš piezīmēja, ka Baltijas valstis pamatīgi riskē, izīrējot savu ķermeni pret Krieviju vērstu koncepciju realizācijai. Tā var palikt pavisam bez ķermeņa.

Taču nesen izskanēja apgalvojums par to, ka raķešu kompleksi netiks izvietoti, — Krievijas valdība esot visus tikai pabiedējusi. Taču zināma jēga viņu rīcībā ir: ja arī turpmāk gribēsiet izvietot savus pretraķešu aizsardzības sistēmas elementus, arī mēs gribēsim izvietot savus „Iskanderus”. Ko lai dara, nāksies atkal piekrist domai, ka draudi bieži vien ir ietekmīgāki nekā to piepildījums. Tā nu decembra beigās paklīda runas par vienotas pretgaisa aizsardzības sistēmas izveidi Eirāzijas Savienības valstīs. Valsts Dome nobalsoja „par” jau 20. decembrī. 

Nu, rezultāti ir apkopoti, un tagad varam droši konstatēt, ka 2013. gads ir pārmaiņu gads, Krievijas valsts pārveides posma sākumpunkts.

Paldies Dievam, Krievija atdzimst. Man pat šķiet, ka mūsdienu varas stratēģijas līmenī parādās daži politiskie motīvi, kas bija raksturīgi tādu gudru un tālredzīgu valdnieku, kā Aleksandrs II un Aleksandrs III, valdīšanas posmam. Paskatieties, pozitīvas tendences ir vērojamas pat valodas līmenī: haotiskās Medvedeva valdīšanas laikā politiskajā diskursā dominēja pēc angļu verbālo tehnoloģiju parauga modelētas valodas vienības (перезагрузка, модернизация, инновация...), savukārt Putina otrās valdīšanas laikā politiskajā runā cienījamu vietu ieņēma „возрождение”, „достижения” un „строительство” (droši vien šai tēmai es veltīšu atsevišķu rakstu).

Pat Putina programmā no 2012. gada 16. janvāra nosaukumā iekļautā frāze „Krievija koncentrējas” ir epohāla. Tā (tīšām vai netīšām – nezinu) kļuva par ģeniāli ietilpīgu Putina valdīšanas perspektīvas aprakstu. Atgādināšu, ka tā ir Puškina klasesbiedra, Aleksandra Mihailoviča Gorčakova vēsturiskā frāze, ko viņš iekļāva depešā saviem ārzemju diplomātiem un kas norādīja uz Krievijas politiskās atdzimšanas jauno stratēģiju pēc nesekmīgā Krimas kara – pēc būtības tas kļauva par kārtējo Rietumu krustakaru pret Krieviju.

Tā nu mūsdienās vēsture atkārtojas, un pagājušajā gadā ir parādījušies pierādījumi, kas liecina – tas nav parasts priekšvēlēšanu raksta virsrakts.

Kaut nu vēl tiktu aizsargāti krievu iedzīvotāji Baltijas valstīs!.. Taču es ceru, ka pēc nozīmīgāko ģeopolitisko jautājumu un varas noturēšanas problēmu risināšanas Krievijas valdība šogad ķersies arī pie šīs problēmas.

Tagad varu ar tīru sirdsapziņu noslēgt savu uzstāšanos ar apsveikumu. Daudz laimes Jaunajā gadā!