Galvenais iemesls pamieram Ukrainā bija nevis vienas un otras puses sankcijas, Putina un Porošenko diplomātijas spējas, karadarbības rezultāti, bet fakts, ka Doņeckas— Luhanskas separātisti nolēma uzbrukt Zaporižjes (Запоріжжя) virzienā.

Zaporižje no Doņeckas pa autoceļu atrodas 230 km attālumā, pilsēta atrodas Dņipras upes krastā. 1550.gadā kazaku republikas galvaspilsētu kā Zaporožje seču dibināja kazaku atamans Dmitrijs Višņeveckis Dņipras Horticas salā. 1770. gadā krievi šeit dibināja Aleksandrovskas cietoksni, kurš 1806. gadā pārtapa par pilsētu. 1921. gadā Aleksandrovsku pārdēvēja par Zaporižji. 1927.gadā pēc GOERLO plāna Zaporižjē sāka būvēt Dņiprogess hidroelektrostaciju, bet HESu atklāja 1932. gadā.

 

Lejpus Dņiprogesa 1956. gadā Novo Kahovkā uzbūvēja vēl lielāku HESu, bet pie šī HESA milzīgās ūdenskrātuves Enerhodarā (Энергодар) 1981. gadā tika uzsākta Zaporižjes atomelektrostacijas būvniecība, pirmais bloks tika palaists 1984. gadā, bet stacija pabeigta 1993. gadā. Šobrīd Zaporižjes atomelektrostacija ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, bet blakus tai atrodas arī milzīga termoelektrostacija.

Visi iepriekšminētie enerģijas uzņēmumi ražo gandrīz pusi Ukrainas enerģijas, pie kam tie pilnībā ir atkarīgi viens no otra — Dņiprogesa sagraušana noslīcinātu atomelektrostaciju, bet Novo Kahovkas ūdenskrātuve garantē šīs atomelektrostacijas dzesēšanu. Kopēji elektrotīkli savieno šo enerģijas megacentru ar visu Ukrainu, Krieviju, Moldovu un Rumāniju.

Doņeckas separātistu vēlmi iegūt savā pārraudzībā atomelektrostaciju ar neuzticību uzņēma kā Rietumeiropa, tā Vladimirs Putins. Zaporižjes atomelektrostacijas atstāšana bez dzesēšanas radītu 6—8 reizes lielāku kaitējumu kā Černobiļas katastrofa, lielāku par atomieroču pielietojumu. Stacijas avārija nozīmētu katastrofu ceturtdaļai Eiropas un lielai daļai Krievijas. Šķiet, Vladimiram Putinam nebija pārliecības, ka Doņeckas puiši labi pārvalda atomenerģētiku, bet bija skaidrs, ka viņi var netīšām apšaut vai aizbiedēt atomelektrostacijas vadītājus. Un atomavāriju Eiropas centrā šodien nevēlas neviens, jo šāda katastrofa nudien atbilst trešajam pasaules karam.
 

Atomelektrostacijas dzesēšanas apturēšana vai nejauša bombardēšana būtu daudz bīstamāka izklaide kā jebkuru konvenciālo ieroču lietošana. Tiklīdz karā piedalās kāds, kas var netīšām nogāzt pasažieru lidmašīnu, jebkuram ir skaidrs, ka viņš var netīšām nobumbot atomelektrostaciju vai vienkārši HESa dambi. Tieši pie šīs atziņas nonāca Vladimirs Putins un meklēja ceļus pamieram.

 

Ko nozīmē Trešais pasaules karš?

Lādiņi un sprāgstvielas radītu fiziskus ievainojumus. Ķīmiskie un kodolieroči radītu piesārņojumu un toksicitāti. Vides izpostīšana nozīmētu ekoloģisku katastrofu un vides padarīšanu par tādu, kas nevar uzturēt dzīvību. Ģenētiskais karš nozīmētu izmainīt genomu radot slimības un iespaidojot vairošanos. Mikrobu karš nozīmētu reanimēt ļoti smagas infekciju slimības, padarot izsaucējus rezistentus pret antibiotikām. Visbeidzot vīrusu karš, izmantojot asinsreci graujošus vīrusus. Mūsdienu karš lielā mērā ir aizgājis prom no kara lauka. Ja vēl divus gadsimtus atpakaļ armijas nostājās viena otrai pretī spožos mundieros plašā laukā un šāva cik spēja, ja uzvaru noteica drosme, karavadoņu ģenialitāte vai vienkārši sagadīšanās, tad mūsdienu karš notiek pilsētā, presē un vidē.

Modernais karš nekad nenozīmē —  pieteikt karu, bet gan karot un izlikties to nedarām. Novietot ugunsmetēju bērnudārzā, lai to iznīcinot pretinieks būtu spiests nogalināt bērnus. Armijas štābu izvietot slimnīcas pagrabā, lai pretinieks vispirms būtu slimnieku slepkava, pirms štāba iznīdētājs.

Modernā kara mērķi ir:

• izraisīt bailes, izmainīt dzīvesveidu, ienaidnieka civiliedzīvotājos sēt nepatiku, neuzticību pret savu valsti;

• samazināt populāciju, liekot karot (un mirt) vīriešiem fertilā vecumā un mūkt sievietēm fertilā vecumā;

• tērēt pretinieka resursus (labāk ievainot, nekā nogalināt — ievainotais modernajā karā ir grūti ārstējams, bet vēlāk kā invalīds — dārgi uzturams);

• trennēt savu personālu un militāristus;

• ekonomiski, sociāli, politiski vājināt pretinieku.

Biokarš?

Šiem nosacījumiem vislabāk atbilst biokarš. Ja nāvējošs vīruss pēkšņi uzrastos un inficētu vairākus tūkstošus iedzīvotāju, tad pārpildītās slimnīcas nespētu sniegt palīdzību pat ļoti slimiem vai ievainotiem pieaugušajiem un bērniem. Šādā gadījumā netiks sniegta palīdzība pacientiem ar hroniskām slimībām, onkoloģiskiem pacientiem, bērniem, kam ir ģenētiskās slimības, veciem cilvēkiem, kam ir skleroze vai smadzeņu asinsrites problēmas.

Ļoti līdzīgs scenārijs būtu lielākām avārijām un terora aktiem. Ukrainā, laikā, kad īsts karš starp separātistiem un Ukrainas valdību vēl nebija sācies, prettanku raķete trāpīja strādnieku autobusam, kas veda ogļračus uz darbu. Deviņi cilvēki bija miruši uzreiz, bet 34 smagi ievainotie (informācijas avoti sniedz atšķirīgus datus, un kara laikā nemēdz ticēt statistikai) tika atvesti uz rajona slimnīciņu.

Nav grūti iztēloties, kas notiktu šādā brīdī Ogres, Dobeles, Tukuma slimnīcās. Patiesībā, līdzīgs haoss iestātos arī Latvijas dižākajās slimnīcās.

Fosfora ieroči?

Tieši dienu pirms pamiera sākšanās Dņipropetrovskas Mečņikova slimnīcā (salīdzināma ar Gaiļezera slimnīcu) rīta pusē tika atvesti 200 smagi apdeguši slimnieki (cietuši no GRAD raķešmetēja), pie kam cietuši bija gan militāristi, gan civiliedzīvotāji. Iespējams, ka konkrētajā situācijā tika izmantots fosfors.

Fosfora ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada, PSRS savus ieročus noslīcināja Baltijas jūras dziļākajā ieplakā iepretim Liepājai. Laiku pa laikam jūra izskalo mazus fosfora gabaliņus, ko savāc bērni vai vecāki cilvēki, noturot par dzintaru. Fosforam izžūstot, cilvēki gūst neticami dziļus apdegumus. Tieši šādi apdegumi bija Ukrainas karavīriem, bet pierādīt fosfora lietošanu nevar. Bez tam šādu ieroču aizliegums attiecas uz karu, bet Doņeckā, kā zināms, karš nav pasludināts. Tomēr tieši konkrēto apdegumu dēļ Dņipropetrovskā ieradās diezgan daudz NATO novērotāju, kas liecina, ka arī NATO ir pamanījis kaut ko aizdomīgu.

Masveida nāve ārpus kara

Nerunāsim par karu. 2013. gada 24. jūlijā Santjago de Kompostelas stacijā ziemeļrietumu reģionā Galisijā notika vilciena avārija kurā bojā gāja 78, bet smagus ievainojumus guva 143 cilvēki. 2001. gada 11. septembrī terora aktā Ņujorkā bojā gāja gandrīz 3 000 cilvēku, ievainoto skaits bija daudz lielāks, bet vairākiem miljoniem ASV iedzīvotāju terora akts radīja nopietnas psihotraumas. 2004. gada 11. marta terora aktu laikā Madridē gāja bojā 191 cilvēks, bet 2000 guva vieglākus vai smagākus ievainojumus.
 

1931. gadā plūdos Ķīnā bojā gāja 2.5 līdz 3.7 miljoni iedzīvotāju, bet aptuveni 40 miljoni kaut kādā mērā no plūdiem cieta. Lielākā pasaules avārija notika Indijā Bopalā 1984. gadā naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika Union Carbide India Limited (UCIL ) pesticīdu rūpnīcā, sprādziena rezultātā cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Valdība apstiprinājusi 3 787 nāves gadījumus. 8 000 cilveku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558 125 cietušie, no kuriem 38 478 bija guvuši smagas traumas.

2013. gada 15. februārī nokrita meteorīts Čeļabinskā (ezerā pie Čebarkulas pilsētas). Dažādi ievainojumi (plīstošu logu stiklu ievainojumi, nelieli apdegumi) bija 1500 cilvēkiem, bet 14 000 meklēja palīdzību slimnīcu uzņemšanas nodaļās dēļ panikas vai salīdzinoši niecīgām traumām. Čeļabinska ir nedaudz lielāka par Rīgu, nav grūti iedomāties šādu pacientu skaitu vienlaicīgi ierodamies Rīgas slimnīcās.
 

Šobrīd Latvijā visās slimnīcas no Alūksnes līdz Liepājai un no Krāslavas līdz Ventspilij kopā var vienlaicīgi uzņemt 1 500 pacientu. Smagu slimnieku kopskaitu slimnīcās nosaka mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtu kopējais skaits slimnīcās un ātrās palīdzības mašīnās — ap 500.

 

Modernais karš notiek datorā

Atgriezīšos pie kara. Modernais karš tomēr visvairāk notiek ideoloģiskajā frontē. Ja palasa, ko par Ukrainas konfliktu raksta Krievijā, ko Ukrainā, ko ASV, tad šie teksti „nu nemaz nav līdzīgi”. Informācija par Ukrainas konfliktu ir pilnīgi pretēja. Šādos gadījumos uzticies tikai sev, un izdari secinājumus no tā, ko esi redzējis savām acīm.

Jebkurā militārā konfliktā plaši tiek izplatīta informācija, ka pretējā puse lieto aizliegtus (ķīmiskus, bakteriālus, virusoloģiskus) ieročus. Šāda maldinformācija no Tuvējiem Austrumiem ASV lika sākt karu pret Sadamu Huseinu. Lielā mērā Trešais pasaules karš jau, notiek informācijas telpā.

Piemēram, tiek nopludināta informācija, ka cūku mēris ir apzināta provokācija. Neviens nepamana, ka Krievijā un Baltkrievijā jau sen plosās Āfrikas cūku mēris, bet atbilstoši Padomju tradīcijām, informācija netiek plaši tiražēta un ir vienkāršiem cilvēkiem nepieejama. Protams, pastāv iespēja, ka Āfrikas cūku mēra izraisošais vīruss mutācijas rezultātā varētu kļūt bīstams cilvēkam, taču tas tiešām nenotiks Latvijas mazajās cūku fermās vai Krāslavas novada kūtī. Ja mutācija notiks, tas notiks Šanhajas vai Cjanziņas piepilsētas cūku fermās ar miljoniem cūku, kur tās dzīvo tādā „labturībā” (blīvumā), kas eiropiešiem pat murgos nerādītos.
 

Pat ļoti nopietni autori medicīnas literatūrā apgalvo, ka SARS, „cūku gripa”, HIV/AIDS ir laboratoriju produkti, tiesa, šajos stāstos ir pārāk daudz sazvērestības teorijas elementu.

 

Ebolas vīruss — politiķu un ekonomistu, nevis medicīnas problēma

Šobrīd pasaule paniko ap Ebolas vīrusu, kas esot nogalinājis gandrīz 5 000 cilvēku. Tai pašā laikā nekādas panikas par malāriju, kas Āfrikā katru gadu nogalina 3 000 000 cilvēku, galvenokārt bērnus.

Ar Ebola drudzi latvietis varētu saslimt tikai tādā gadījumā, ja kāds sadomātu braukt uz Rietumāfriku, bučot līķi vai slimnieku. Ebola vīrusu nevar iegūt ne ar pārtiku, ne peldoties, ne ar naudu, ne drēbēm. Ne odi, ne mušas, ne ērces šo vīrusu nepārnēsā. Eiropā vīruss var nonākt tikai tad, ja kāds ar šo slimību atlido no Libērijas, Sjerraleones vai Gambijas, bet tālāka izplatība iespējama paņemot rokā slimnieka vēmekļus, bet pēc tam ar šīm pašām rokām paberzējot savas acis.
 

Klīniskā aina Ebola drudzim ir ļoti koša — asiņo viss, tai skaitā acis un mute. Nepamanīt šo slimību ārsts nevar. Āfrikā, kur nav nekādas medicīniskas palīdzības, mirstība augsta. Patoģenētiski vīrusa slimību ārstēt var, un tam ir visai labi panākumi. Manuprāt, Eiropā savlaicīgi diagnosticēts slimnieks ar Ebola drudža slimnieks nomirt nevar.

Libērija un Sjērraleonē visus pacientus, kam ir aizdomas par Ebola vīrusu, stacionē slimnīcās, kur nav pat lāga ēdmaņas pacientiem, kur nu vēl infūzi, elpināšanas ierīces, intravenozi pretiekaisuma līdzekļi. Pacientus būtu jāizolē, bet Rietumāfrikā viņi paši iet uz tirgu pēc pārtikas.
 

Ziepes, veļas pulveris un saules gaisma ātri iznīcina Ebolas vīrusu.

Vīrusa dabīgais rezervuārs ir sikspārņi un citi zīdītāji Āfrikā, tādēļ slimība laiku pa laikam uzliesmo. Spriežot pēc prognozēm, vēl šogad tiks izstrādāta vakcīna, tādēļ katrs, kas vēlēsies doties uz Libēriju, Sjērraleoni vai Gvineju, varēs iegādāties vakcīnu un bučoties ar Ebola vīrusa slimnieku. Tomēr Ebola vīruss patiesi ir sociāla problēma. Slimības izplatības dēļ no Rietumāfrikas aizbraukuši visi uzņēmēji, investori, finansisti. Rietumāfrika ir viens no zemeslodes nabadzīgākajiem reģioniem, kur drīz pietrūks pārtikas, ūdens. Miljoniem cilvēku centīsies mukt pāri robežām uz Ziemeļāfriku un tālāk uz Eiropu. Jau šobrīd Āfrikā vairāk nekā 20 miljoni dzīvo bēgļu nometnēs pilnībā pārtikdami no humānās palīdzības. Rietumāfrikas bēgļi ar lielāko varbūtību šo skaitli dubultos.
 

Bioieroči

NATO rokasgrāmata uzskaita 39 līdzekļus, to skaitā baktērijas, vīrusus, toksīnus utt. Spriežot pēc pašreizējām nostādnēm NATO, Krievijā un Ķīnā, tiek izstrādāti tādi cilvēkbioloģiskie patogēni, kas nav nāvējoši, bet gan ar bīstamu, ilgstošu ietekmi uz veselību un dārgu ārstniecību. Pastāv pieņēmums, ka visvairāk šajā jomā tiek strādāts ar Venecuēlas zirgu encefalīta (Venezuelan equine encephalitis virus) vīrusu, kā arī Ebolas vīrusam visai līdzīgo Marburgas slimības izraisītāju. Savukāŗt publiskajā telpā tiek nepārtraukti nopludināta informācija par „ienaidnieku” rīcībā esošajiem mēra, Sibīrijas mēra, baku un citu vairāk vai mazāk aizmirstu slimību izsaucējiem.

Vēsture liecina, ka 1979. gadā Padomju savienības militāristiem netīšām gadījās palaist Sibīrijas mēra sporas. 2001. gadā ASV 5 vēstulēs uz Floridu, Ņujorku un Vašingtonu tika nosūtīts pulveris, kas saturēja Sibīrijas mēra sporas (“Ames strain” — pētniecisks paveids). Bija 22 saslimšanas gadījumi. Tomēr šādu sporu sūtīšana ir ļoti dārga izklaide, katra vēstule maksā desmitiem tūkstošu dolāru, tādēļ lielākoties vēstulēs sūtīts nezināms pulveris tiešām ir veļas pulveris. Salīdzinājumam — krievu izlūks Aleksandrs Ļitviņenko tika nonāvēts ar radioaktīvo poloniju, kas maksāja vismaz 20 miljonus eiro. Slepkavību varētu veikt arī ar lētākiem paņēmieniem (Anglijā pasūtījuma slepkavība maksājot no 5 līdz 200 tūkstošiem sterliņu mārciņu), tādēļ pasaulē valda uzskats, ka Ļitviņenko slepkavība patiesībā bija nelaimes gadījums.
 

Ķīmiskie ieroči
 

Ķīmiskie ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada. Tie pēc tam nekad nav tikuši izmantoti karadarbībā, bet itin bieži lokālos konfliktos. Katru reizi, kad kāds mēģina izmantot ķīmiskos ieročus, pasaules politiskajām lielvarām pietiek spēka šo agresoru apturēt un viņam ķīmiskos ieročus atņemt. Sīrijas konfliktā ķīmiskos ieročus izmantoja gan valdības spēki, gan opozicionāri, taču 2013. gada 21. augustā ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumā pie Damaskas dzīvību zaudēja simtiem cilvēku, cieta desmitiem tūkstošu cilvēku. Kara statistiskiem skaitļiem ticēt nav vērts, pie kam vainu par šādu ieroču izmantošanu viena karojošā puse noveļ uz otru. Tomēr pēc šī gadījuma visas Sīrijas karojošās sistēmas atdeva starptautiskiem novērotājiem visu savu ķīmisko ieroču arsenālu.

Pasaules informācijas aģentūras ziņo, ka ķīmiskie ieroči ir Irākā karojošo sunnītu rīcībā. Nemiernieku grupējums „Islāma valsts Irākā un Levantē” jūlijā sagrāba Mutanas ķīmisko ieroču ražošanas rūpnīcu ar 2500 raķešu kaujas galviņām, kas satur neiroparalītiskas vielas, t.sk., zarīnu un iprītu.

Jādomā, ka 2015. gadā šie ieroči tiks likti lietā. Vēl ķīmiskie ieroči ir Indonēzijas un Malaizijas nemiernieku arsenālā. Tomēr lielākas bažas ķīmiskie ieroči rada kā terorisma līdzeklis. Ja karš Sīrijā un Irākā beigsies, Eiropā atgriezīsies (vai ieradīsies jauni) musulmaņu karotāji, kas būs izcili sagatavoti terorisma operācijām.
 

Kodolieroči

Neskatoties uz aukstā kara beigām, šodien pasaulē ir vairāk nekā 17 000 kodolieroču galviņu, kas visas ir daudzkārt jaudīgākas par bumbām, kas iznīcināja Hirosimu un Nagasaki. Mūsdienās galvenās bažas no kodolieročiem rada humānā katastrofa, kas radīsies pēc šādu ieroču izmantošanas.
 

2006. gadā Alana Roboka vadībā tika modelēts ierobežots kodolkarš starp Indiju un Pakistānu, kur katra puse izmantotu piecdesmit bumbas, kas ir mazāk nekā puse no to kodolarsenāla un mazāk par 0,03 procentiem no pasaules kodolarsenālu. Sekas būtu katastrofālas: vairāk nekā 20 miljoni cilvēku miruši sprādzienos, ugunsgrēkos, kā arī no tūlītēja starojuma.

Globālā ietekme būtu briesmīga. Ugunsgrēki, ko izraisītu šie simts kodolsprādzieni, augstajā atmosfērā iedzītu piecus miljonus tonnu sodrēju, bloķējot saules gaismas pieplūdi. Temperatūra uz planētas samazinātos vidēji par 1,3 grādiem, augšanas sezona saīsinātos, nokrišņu daudzums samazinātos, pārtikas ražošana uz Zemeslodes kristos par 16 procentiem. Pasaules pārtikas rezerves šobrīd ir 70 patēriņa dienām, bet 825 miljoni cilvēku uz Zemeslodes saņem nepilnvērtīgu uzturu. Šādu cilvēku (bada cietēju) skaits pieaugtu līdz 2.6 miljardiem.

Konflikts starp ASV un Krieviju, pieļaujot, ka lielāko daļu ieroču pretinieks iznīcinātu, pirms tie tiktu izmantoti, augstajā atmosfērā iedzītu simt piecdesmit miljonus tonnu sodrēju. Vidējā temperatūra uz zemeslodes kristos par 8 grādiem, bet Ziemeļamerikā un Eiropā — par 20—25 grādiem.  Gandrīz visā pasaulē sabruks ekosistēma, pārtikas ražošana tiks pilnībā pārtraukta, lielākā daļa cilvēces varēs badoties līdz nāvei.
 

Kas karo uz Zemeslodes?
 

Šobrīd pasaulē notiek četri militāri konflikti ar vairāk par 10 000 kritušo vai bojāgājušo: iepriekšminētie konflikti Sīrijā, Irākā, kā arī Dienvidsudānā un Meksikā (karš ar narkodīleriem). Kari, kur kritušo skaits ir robežās no 1000 līdz 10 000, ir konflikti Ukrainā, Izraēlā — Gazas sektorā, Ziemeļrietumpakistānā, Afganistānā, Somālijā, Centrālāfrikas republikā, Kolumbijā, bet vēl vismaz 20 valstīs šobrīd notiek lielāki vai mazāki bruņoti konflikti.
 

Kādas ir Latvijas militārās medicīnas konsekvences?
 

Latvija ir NATO dalībvalsts, bet NATO ir demokrātisku valstu alianse, kas nodarbojas ar militāriem jautājumiem. Medicīniskajos jautājumos Latvijai vajadzētu vadīties no medicīniskā atbalsta koncepcijas (Concept of Operations of Medical Supports in Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Environments  2007. gada 6. dec.), kur dalībvalstīm ir strikti norādīts — kādai jābūt medicīniskā dienesta gatavībai kara gadījumam. NATO standarts ir „zelta” stunda, kuras laikā jāsniedz specializēta palīdzība, bet operācija ievainotam un politraumas slimniekiem jāveic vēlākais četru stundu laikā. Tiesa, Latvijā šobrīd nav neviena, kas valstiski atbild par traumas menedžmentu un politraumu.

Latvijā nav materiālo rezervju. Proti, materiālās rezerves ir, bet tās ir komplektētas tālajos padomju gados, tur ir nestuves un teltis, veci pārsienamie materiāli, nenozīmīgs zāļu krājums. Šīs rezerves atrodas vairākās vietās Latvijā, kam nav nekādas saistības ar palīdzības sniegšanas vietām. Militāra konflikta vai terorakta gadījumā palīdzības sniegšanu būs jāorganizē trim lielajām Rīgas Universitātes slimnīcām, Traumatoloģijas slimnīcai un Rīgas 2. slimnīcai, kā arī sešām reģionālām slimnīcām — Daugavpilij, Rēzeknei, Valmierai, Jelgavai, Liepājai un Daugavpilij.
 

Militārajām rezervēm būtu jāatrodas pie šīm universitātes un reģionālajām slimnīcām, bet jāatrodas militāro mediķu pārraudzībā. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt pretsāpju un pretšoka līdzekļiem, infūziem, antimikrobu līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša rezerves apjomā, bet vēl — NATO standartam atbilstošām autonomām elpināšanas iekārtām. Un šīs rezerves valstij ir jāiegādājas par militārā budžeta līdzekļiem.

Es atbalstu to, ka valstij ir jātērē 2% sava budžeta militārajiem mērķiem, bet par šo naudu mums nevajag vecus angļu bruņutransportierus vai grimstošus pretmīnu kuģus. Mums par šo naudu ir jāveido rezerve lai mēs varētu glābt savus ievainotos un cietušos kara apstākļos.

Attiecībā uz šo rezervi jāveido arī glābšanas autotransporta rezerve. Ukrainas pieredze liecina, ka sanitārais helikopteris ir iekārojamākais mērķis, un arī daža sanitārā lidmašīna jau ir notriekta. Tātad pacientus un ievainotos nāksies vest ar autotransportu, vislabāk visu slimnīcu rezervēs nolikt dažas mašīnas ar iespējām transportēt vienlaikus 4—6 cietušos, daļu uz nestuvēm, daļu — sēdus. Arī šādu rezerves autotransportu neiegādāsimies par medicīnas budžetu, bet gan — par militārai jomai paredzēto naudu.
 

Latvijā Aizsardzības ministrija un Veselības ministrija, iespējams, ir sarunājušās ministru līmenī pie vīna glāzes pieņemšanā. Ierēdņi Aizsardzības ministrijā pat nenojauš par veselības jomas iespējām un cilvēkresursiem, bet Veselības ministrijas ierēdņi krīt panikā par jautājumiem — kā ārstēt vai glābt militārpersonas. Mobilizācijas likums eksistē uz papīra un nav izmantojams reālajā dzīvē medicīnas darbinieku mobilizācijai. Mums realitātē nav militārās medicīnas, mums 20 gadus ne studentiem, ne ārstiem nekad un nekur nav mācīti militārās medicīnas pamati.

Ukrainas pieredze mums ir stingrs pamats. Esmu pabijis abās Ukrainas slimnīcās (Dņipropetrovskā un Harkivā), kur četrus mēnešus ieveda vidēji četrdesmit politraumas slimniekus dienā (šauts ievainojums + apdegums + kontūzija), šobrīd ieved 1— 2 ievainotos ar mazāka apjoma ievainojumiem. Kopš Ukrainā pamiers, Latvijas iedzīvotāji jau piemirsuši nesenos notikumus, raiti seko TV seriāliem, politiķu debatēm un modes skatēm. Politiķi atviegloti uzelpo, ka viņiem jelkāda atbildība atkal iet secen, pārdod valsts banku, iepērk mundierus un plintis.
 

Mēs nevēlamies karu, bet vēl mazāk — karu, kam neesam gatavi, kurā mēs neorganizētības, nesagatavotības, nemākulības dēļ zaudētu savus cilvēkus.