Nesen notika kaut kas ļoti patīkams. Krievijā tika augstu novērtēts M.Čehova Rīgas Krievu teātra ieguldījums teātra mākslā. Aktieri I.Čerņavskis, G.Rossijskaja, I.Jegorova un direktora vietniece T.Magidas apbalvoti ar Puškina medaļu, savukārt teātra direktoram Eduardam Cehovalam piešķirta Staņislavska speciālā prēmija par krievu teātra tradīcijas saglabāšanu Latvijā. Piemiņas zīme un naudas apbalvojums viņam tiks pasniegti 2. decembrī Maskavā.

Atmiņā ir atausuši daži interesanti stāsti no teātra pagātnes un tagadnes.


Pirmais stāsts. „Nabadzība nav grēks”

Sensenos laikos Rīgas Krievu drāmas teātrim savajadzējās naudiņu. Visādiem kostīmiem, dekorācijām, rekvizītiem. Galu galā, algas arī jāmaksā.

Teātra direktors Eduards Iļjičs staigāja pa kabinetiem, pierādīja, skaidroja, lūdzās, prasīja. Pēkšņi viņš atrada dzirdīgas ausis! Palīdzēsim, — teica Ernests Jurkāns, piektā un sestā sasaukuma Saeimas deputāts, frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs, kādreizējais Rēzeknes mērs un bijušais īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās (1995. — 1997.), premjerministra padomnieks ekonomiskās attīstības jautājumos.

Domāts — darīts. Pēc kāda laika deputāts Eduardam Iļjičam parādīja rindiņu no Saeimas Budžeta komisijas sēdes: Krievu teātrim — 37 tūkstošus latu, kas tolaik bija milzīga nauda.

Birokrātijā nekas ātri nenotiek. Kamēr naudiņa nāca, deputāts un Eduards Iļjičs sadraudzējās, māja viens otram ar roku pāri Vecrīgas ieliņām, reizēm arī kafiju kopā dzēra. Katrs darīja savu savu darāmo. Ernests Jurkāns radīja jaunu bloku „Saskaņa Latvijai” un skaidroja presei uzdevumus: „ekonomisko pasākumu izstrāde un realizācija patreizējās recesijas pārvarēšanai Latvijas tautas labklājības vārdā”. Eduards Iļjičs rēķināja jauno inscenējumu finansējumu no naudiņas, kas kuru katru brīdi...

Ilze Jurkāne, Jāņa Jurkāna, mūsu stāsta varoņa uzvārda brāļa dzīvesbiedre, kura ilgus gadus Amerikā bijusi visai veiksmīga baņķiere, stāstīja, ka Amerikas provincēs bankas līdzinājās klubiem. Klienti ieradās, lai ieskatītos skapīšos, iedzertu kafiju, papļāpātu un patenkotu. Šo rituālu mēdza dēvēt “Clients come to visit their money” — klienti apciemo savu naudu. Aicinot deputātu savā kabinetā uz tasi kafijas pēc izrādes, Eduards Iļjičs sirds dziļumos juta, ka viņš „apciemo” ilgoto naudu.

Te pēkšņi... Teātrī „pēkšņi” vienmēr nozīmē drāmu! Direktora kabinetā ieskrēja izspūrušais un apjukušais Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ernests Jurkāns saplēstā apģērbā: „Mašīnu sasitu! Ātri! Iedod četrsimt latus! Esi nu draugs! Rīt atdošu!”.

Apjukušais Eduards Iļjičs, kuram prasītā summa gandrīz līdzinājās mēneša algai, zvanīja man — ko iesākt? Devu padomu ar spērienu nolaist deputātu pa trepēm, tas ir, norādīt uz īslaicīgām grūtībām. Sliktākajā gadījumā iedot divdesmit latus.

Inteliģentais Eduards Iļjičs nespēja ar tādu summu pazemot premjerministra padomnieku ekonomikas jautājumos. Ja nu apvainosies, un 37 tūkstoši... Un viņš izvilka no ģimenes budžeta simt latus.

Tālāk teātris pārvērtās par kino — filmu „Rītdiena nekad neatnāks”. Pēc mulsiem atgādinājumiem, kas ilga vairākus mēnešus, frakcijas priekšsēdētajs, jurists, precējies, 1978. gadā absolvējis LVU Juridisko fakultāti, pārstāja atbildēt uz zvaniem.

Reiz, pusdivpadsmitos vakarā, veikalā „Gotlande” Brīvības ielā ieraudzīju Jurkāna kungu, Latvijas — Ēģiptes un Latvijas — Kipras parlamentu sadarbības grupu vadītāju, ģērbušos spilgti dzeltenā kašmira mētelī. Viņš stāvēja priekšā pie kases. Mēs neesam pazīstami. Tūlīt pat piezvanīju Eduardam Iļjičam (galu galā, teātra bohēma vēlu iet gulēt) un uzsitu bijušajam ministram pa plecu: „Jurkāna kungs, jūs pie telefona.” — „Kas? Ā, jā, sveicināts. Protams, rīt aiznesīšu.”

Pāris mēnešus vēlāk, atkal ap pusnakti — tolaik daudzi sēdēja ofisos līdz vēlai naktij, — braucu mājās. Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī ieraudzīju pazīstamo dzelteno mēteli. Virs tā — vakara kosmētika. Strauji piebremzēju, izbraucu uz trotuāra un aicināju bijušo Rēzeknes mēru sēsties mašīnā. Bez liekiem ievadvārdiem lūdzu tepat uz vietas atdot simt latus. Sestā sasaukuma Saeimas Demokrātiskās partijas parlamenta frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs dievojās, ka tādas naudas viņam nav, kur nu vēl pirms algas. Sliktākajā gadījumā rīt aizņemsies no draugiem.

Piezvanīju uz ofisu un devu rīkojumu atsūtīt apsardzi ar šaujamieročiem (tiesa, tādu gan mums nebija), kuru uzdevums būs visu nakti pavadīt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekli LATVENERGO, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma lietā, kuras rezultātā valsts zaudēja trīs miljonus latu, Ernestu Jurkāna kungu braucienā pie viņa draugiem, līdz tiks savākti nepieciešamie simt lati. Baltijas Asamblejas deputāts sapīka, izvilka no kabatas simt latus un pazuda naktī. Atceros skumjo premjera padomnieka atvadu skatienu puspagriezienā, ko viņš pameta, piemiedzis ar zilo tušu iezīmētos plakstiņus...

Jā, trīsdesmit septiņi tūkstoši... Valentīna Andrejeva, Finanšu ministrijas valsts sekretāre, viesmīlīgi uzņēma Eduardu Iļjiču savā kabinetā. Jā, protams, tāda summa Krievu teātrim ir paredzēta. Tikai tai nav nekāda sakara ar cepurītēm un plīvuriņiem, Eduard Iļjič. Otrā pusē Kalēju ielai ir ēka, ko ar teātri savieno galerija. Jūs to izmantojat meistardarbnīcām. Lūk, valsts izpērk mājiņu un šo naudu maksā saimniekam, Baltijas vācietim. Kāpēc tad agrāk nepajautājāt?

Atcerējos savu klases un kursa biedru Vitju Sokolovu. Pēc institūta viņš sekoja komjauniešu-partijas līnijai. Sastapāmies, kad viņš jau bija kļuvis par Preiļu rajona komitejas sekretāru. Viņš man kaut ko sāka stāstīt, taču es nenoticēju: „Vitjka, tu melo!” Partijas rajona komitejas pirmais sekretārs stingri attrauca: „Uz to man nav tiesību.”


Otrais stāsts. „Gusāru balāde”

Vispirms pastāsīšu kādu bārdainu anekdoti. Kovbojs bārā: „Šampanieti man, visai zālei un bārmenim.” Visi izdzer, bet naudas kovbojam nav. Bārmenis sadod kovbojam un izmet viņu ārā.

Nākamajā dienā kovbojs ierodas vēlreiz. „Šampanieti man un visai zālei...”. Bārmenis smīnēdams prasa: „Man arī?” — „Nē, tev nu gan ne. Kā tu piedzeries, tā sāc kauties.”

Patiesi stāsti no dzīves ir daudz interesantāki, nekā jebkurš sižets. Lūk, kā izskatījās šī anekdote M.Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī. 2013. gada 6. janvāris, komponista Oskara Stroka 120 gadu jubileja. No rīta tika svinīgi atklāta memoriālā plāksne pie mājas, kurā dzīvoja komponists, vakarā — komponista dzīvei veltīta svētku izrāde „Tango ar Stroku”.

Pēc izrādes teātra bufetē aktierus un viesus gaidīja svētku galds. Kāda aizkustināta dāma piedāvāja uzcienāt „visu zāli” ar šampanieti: „Jūs tikai pasakiet, cik maksās.” Viņai atbildēja — 200 latus. „Jā, protams, es rīt atnesīšu.” Naivā teātra administrācija (uzminiet, kurš tieši!) nav guvusi nekādu pieredzi. Vai tad nu būtu grūti atjokoties: „Huzāri, izpeldināsim zirgus šampanietī! — Ko jūs, poručik, tas taču ir dārgi! — Nu, tad vismaz kaķi ar alu apliesim!” Administrācija parakņājās kabatās, apstiprināja pasūtījumu, un korķi tika izšauti griestos. Tika man arī .

Turpinājums atgādina pirmo stāstu. Sekretāre saņēma uzdevumu reizi nedēļā zvanīt dāmai un atgādināt solījumu. Dāma ik nedēļu neliekuļoti apgalvoja, ka atnesīs tūlīt, tiklīdz brālis Jura no Maskavas pārskaitīs naudu.

Ir tikai kāda pikanta nianse: dāma ir komponista Stroka mūzikas autortiesību īpašniece un saņem par atskaņotajiem vectēva skaņdarbiem autoratlīdzību 3% apmērā no kases ienākumiem saskaņā ar LAA normām. Divi vai trīs priekšnesumi mēnesī, pilna zāle, biļetes izpārdotas — aptuveni 7 000 latu. Taču no piedāvājuma norēķināties ar vectēva dziesmām viņa atsakās — nē, nē, Jura atsūtīs, aiznesīšu. Taču pagaidām viņa nabago ielūgumus uz izrādēm par vectētiņu saviem paziņām — pa pieciem vai desmit uz katru izrādi. Starp citu, „brālis Jura” ir otrs tiesību īpašnieks.

„Bruņota apsardze” vairs nav modē, tās vietā nākuši tiesu izpildītāji. Jau sen būtu iekasējuši līdz ar tiesas izdevumiem, tikai vectēva priekšā neērti.


Trešais stāsts. „Bez vainas vainīgie”

Talantīgais aktieris Jurijs Ņikuļins „Zilajā uguntiņā” reiz pastāstīja kādu anekdoti, taču toreiz neviens nesaprata, par ko jāsmejas. Tad viņš izstāstīja vēl vienu anekdoti, nekādi nesaistītu ar pirmo. Taču tā beidzās ar vārdiem „Bet es esmu sunītis no pirmās anekdotes.” Skatītāji locījās smieklos...

Pirms kāda laika es IMHO lasītājiem stāstīju par Lohotronu Vimbldonas stilā — par to, kā krāpnieki no „tenisistes Azarenko” lappuses Klasesbiedros mēģināja no manis izkrāpt piecus tūkstošus eiro. Onkoloģiskajai operācijai paredzēto naudu bija jāpārskaita kādas Viktorijas I. kontā. Citēšu pats sevi:

„Apkopoju mūsu dialogu un publicēju Facebook, lai brīdinātu cilvēkus par kārtējo krāpšanos. Minēju gan telefona numurus, gan uzvārdus.

Stundu vēlāk piezvanīja Viktorija I., kurai, par laimi, nekas nekaitēja, un palūdza nodzēst Facebook viņas uzvārdu un telefona numuru, jo viņai ar šo situāciju neesot nekāda sakara. „Jevgēņij, jūs taču manu mammu pazīstat, jūs taču vectēvam nesen memoriālo plāksni...”.

Plāksne bija tā pati, no pirmā stāsta.

Jā, uzvārdu es nodzēsu, taču diez vai krāpnieki apstājās. Un tie līdzjūtīgie, kas uzķersies uz āķa, skaitīs naudu nevainīgās Viktorijas I. kontā. Ko tad? Šķiet, Viktorijai I. nevajadzētu apstāties. Gribētos viņai ieteikt apdomāties un vērsties kompetentos orgānos. Ja vajadzēs, ar padomu palīdzēsim.