Pirms kāda laika IMHOClub portālā tika sīki apspriesta kādas plaši pazīstamas un visai odiozas politiķes biogrāfija.  Nepaspēju piedalīties diskusijā, tāpēc izlasīju to vēlāk un biju pārsteigts par to, cik kļūdaini mēs uztveram šo Latvijā visai plaši izplatīto izturēšanās tipu, kas raksturīgs ne vien elitei, bet arī daudziem titulētās nācijas pārstāvjiem.
 
Apzināti nenosaukšu raksta varones vārdu, to viegli uzminēt pēc konteksta. Jo tālāk mēs atkāpsimies no konkrētas personības, jo vienkāršāk būs saskatīt problēmas kopainu. Nu, tātad dziļajos padomju laikos teicamniece no provinciālas skolas iestājas universitātē, absolvē to ar izcilību un paliek tajā kā sabiedrisko zinātņu pasniedzēja. Aktīvā komjauniete agri iestājas partijā, kļūst par fakultātes partijas organizācijas vadītāju. Disertāciju aizstāv Maskavā, kļūst par docenti, gatavo doktora darbu.
 
Taču pēkšņi mainās vara, un karjerā notiek straujš pavērsiens: mūsu varone kļūst par politiķi un vienu no agresīvākajām nacionālistēm. Šobrīd viņa ir Eiropas Parlamenta deputāte, galvenokārt nāk klajā ar kritiku Krievijas virzienā un atklāsmēm par Latvijas traģisko vēsturi padomju okupācijas gados.
 
Vairāki diskusijas dalībieki raksta varoni nosauca par nodevēju, kas ilgus gadus slēpusi savu zvērisko naidu pret sistēmu, kas viņu baroja. Citi pauda, ka šāda karjera liecina tikai par alkatību — tiek atbalstīta jebkāda ideoloģija, kas spēj sniegt lielus ienākumus. Un, visbeidzot, trešie apspriežamo personu attaisno: sak, partijas biedra karte bija nepieciešama, lai nodarbotos ar zinātni, nekādas ideoloģijas šeit nav.
 
Patiesībā visi trīs viedokļi ir kļūdaini. Patiesība ir tāda, ka nekādu pretrunu starp abām N kundzes dzīves pusēm nav. Visa viņas karjera veidojās secīgi, visu mūžu viņa ir kalpojusi vienam un tam pašam ideālam, kam nav nekāda sakara ar naudu. Tieši tāpēc N kundzi iespējams saukt par tipisku figūru.
 
Patiešām, tādu dāmu (protams, arī kavalieru, lai gan vīriešiem šāda tipa raksturs nav tik nedabisks, tāpēc nav tik riebīgs) mūsu valstī ir papilnam. Es neesmu vienīgais, kam, redzot viņu neizsīkstošā naidīgumā uz mūžiem sašķobītās sejas, prātā ienāk doma „Ū, kāda fašiste!”. Pie tam naidīgums varēja parādīties jebkurā, arī ar nacionālismu pilnīgi nesaistītā jautājumā. Piemēram, skolotājas sejā, kas histēriski lamā sliņķi par kaut ko nepareizi izdarītu.
 
Izklausās dīvaini, taču šis impulsīvais salīdzinājums ir visai precīzs. Vācu nacisma pētījumos tas tika uzskatīts par nacionālu parādību ar dziļām saknēm, kas norāda uz prūšu leģendāro tieksmi pēc kārtības. Viss ir ļoti vienkārši: ir kāda patiesība, un ir vadoņi, kuri šo patiesību zina. Problēmu rada tas, ka iedzīvotāji nav gatavi pildīt līderu gribu. Tāpēc panākumus gūst vispaklausīgākais, tos ļauj panākt stingra disciplīna un rūpīga kārtības ievērošana.
 
Nacisms spēra nākamo soli: kārtība ir nekārtības neesamība, nācijas mērķis ir nekārtības iznīdēšana visā pasaulē, tostarp iznīcinot arī nepilnīgos cilvēkus, kas organiski nespēj pakļauties un vairo pasaulē anarhiju. Protams, šādas zvēriskas mācības uzplaukumam bija vairāki priekšnoteikumi. Viens no tiem gadsimtiem ilgi slēpās nacionālajā raksturā.

Režīms sabruka, un Vācija pārvērtās. Tauta visu saprata un sāka jaunu dzīvi, atgrūžot pagātni līdz ar tās Ordnung. Mūsdienās Vācija vairs nav dzelzs kārtības zeme, tātad tā vairs nedāvinās pasaulei jaunu fīreru.
 
Tagad pāriesim pie mūsu pašu lietaskokiem. Pārāk ilgu laiku Latvija bija Vācijas garīgajā paspārnē, — latvieši ir paspējuši pārņemt daudzas vāciešu nacionālās mentalitātes iezīmes. Pēc Pirmā Pasaules kara abas valstis attīstījās paralēli: ātri pieņema ļoti demokrātiskas konstitūcijas, ātri vīlās tajās un pie varas stūres nostādīja diktatorus (tiesa, ar dažādu cietsirdības un karikatūrisma pakāpi). Pats par sevi saprotams, nacionālisma temperatūra auga paralēli, tāpat kā tautas sajūsma par vadoņa-saimnieka stingro roku. Tas, ka vietējos vāciešus tautā nemīlēja, netraucēja radīt valstī pašiem savu mazu nacismiņu bez asins izliešanas.
 
Kad 1941. gada 22. jūnijā vecākā domubiedre aprija jaunāko, tas notika itin dabiski. Mazākums aktīvi ķērās pie kārtības ieviešanas un sāka iznīcināt nepilnīgos cilvēkus — pat atnācēji bija pārsteigti par tā nelokāmo uzticību rasu  teorijai. Ne īpaši aktīvais vairākums mierīgi iekļāvās jaunajās reālijās, kas bija pilnīgi pieņemamas, pateicoties ilggadīgajai kopējai eksistencei.
 
Taču pēc tam brāļu tautu ceļi pašķīrās. Un par padomju republiku kļuvušajā Latvijā nenotika nekāda ideju denacifikācija. Plaši izplatīta saglabājās feldfēbeļa filosofija par to, ka „no atpogātas apkaklītes tikai viens solis ved līdz Dzimtenes nodevībai.”
 
Un tad nāca likteņa dāvana — noskaidrojās, ka padomju varas laikā nāk par labu tā pati rakstura īpašība, kas veicināja karjeru gan Ulmaņa, gan Hitlera režīma laikos. Nosauksim to par agresīvo konformismu — tieksmi pēc iespējas precīzāk izpildīt jaunākos priekšniecības rīkojumus, pie tam paužot īpašu nepatiku pret tiem, kuri neliekas zinis par šiem rīkojumiem.
 
Tas taču ir skaidrs, ka tāda rakstura īpašība ir ļoti piemērota gan politekonomijas pasniedzējam, kurš ik dienas izvelk dienas gaismā vienīgās patiesās mācības apmelojumus, gan partorgam, kurš vērīgi seko tam, vai kāds no kolēģiem, jaunās paaudzes audzinātājiem, nav atkāpies no ģenerālās līnijas, gan deputātam, kurš nevainojamā angļu valodā skaidro naivajiem Eiropas politiķiem, kādus draudus viņa mazajai valstiņai rada agresīvais austrumu kaimiņš.
 
Protams, pārejas periods radīja zināmas grūtības, taču jau Orvels mums savulaik paskaidroja, cik viegli un nemanāmi Okeānija pāriet no kara pret Eirāziju savienībā ar Austrumāziju pie pretēja kara pret Austrumāziju savienībā ar Eirāziju. Ceļā pie eirodeputāta krēsla šāda pāreja notika arī docentes N prātā, taču viņas agresīvais konformisms atrada pielietojumu ar jaunu spēku.
 
Tiesa, gribētos gan piebilst, ka visa šī spriedelēšana, tāpat kā jebkuras sarunas par nacionālo raksturu, ir relatīva. Ne jau visi vācieši savulaik kļuva par nacistiskiem zvēriem, ne jau visi partorgi un sabiedrisko zinātņu pasniedzēji kļuva par radikāli noskaņotiem nacionālistiem. Taču zināmi priekšnoteikumi tam bija gan, — to ar savu piemēru lieliski pierāda mūsu varone.
 
Komunistiskās nomenklatūras mierīga pāreja pie nacionālās nomenklatūras ir raksturīga visām postsovjetiskajām republikām. Taču Latvijā vērojamas zināmas fineses, kas mūsu valstij liek atšķirties no daudzām brālīgajām republikām. Daudzviet lietā tika likta organizatoriskā pieredze, sakari Maskavā, kas pārvērtās par neizvēlīgu elastību, taču pie mums šajā shēmā tika izmantota tikai daļa partijas aparāta. Citiem noderēja tieši tas, no kā kaimiņiem nācās atteikties: negrozāms naids pret citādi domājošajiem un bezgalīga padevība politiskajai vadībai.