Nobeigums.

Leģendārā padomju — austrumukraiņu pedagoga — praktiķa Vasīlija Suhomļinska (1918 -1970) pārdomas par bērnu audzināšanas pamatprincipiem un metodēm.


Piektā saruna. Sargiet bērna dvēselē ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam

Bērna priekšā atveras pasaule. Viņš iepazīst daudzas priekš sevis jaunas lietas, viss viņam ir jauns, viss viņu uztrauc: gan sauleszaķītis istabā, gan pasaka par Ivasiku — Telesiku, gan krāšns taurentiņš, gan mežs pie horizonta, gan baltais mākonītis debesīs, gan vectētiņa sirmā galva. Bet bērna priekšā atklājas arī kas cits: cilvēks. Pirmais ar ko sākas bērna iepazīšanās ar pasauli ir maigs mātes smaids, klusa šūpuļdziesma, mātes labsirdīgās acis un siltās rokas. Ja pasaule lūkotos bērna dvēselē tikai ar mātes maigajām acīm, ja viss, ko vēlāk savā dzīves ceļā sastaps bērns, būtu tik pat mīļš un maigs kā māte, tad pasaulē nebūtu ne bēdu, ne noziegumu, ne traģēdiju. Es šeit domāju mūsu sociālistisko pasauli [Padomju Savienību], kurā nav sociālu iemeslu bēdām, noziegumiem, traģēdijām.

Lūk, tā bērns sāk iepazīt cilvēku pasauli — no mātes un tēva, no tā, kā māte attiecas pret viņu, kā tēvs attiecas pret māti. No tā visa arī rodas pirmie bērna priekšstati un sapratne par labo un ļauno.

Labā ģimenē, kurā tēvs ar māti dzīvo saskaņā, kur ir saudzīga attieksme pret vārdu, domām un jūtām, pret tikko pamanāmu un garastāvokli raksturojošu skatienu, kur ir saskaņa, valda labais, savstarpējās palīdzības un atbalsta gars, garīga kopība un devība, uzticība un vecāku savstarpējā cieņa, tur bērna priekšā atveras viss tas uz kā balstās ticība cilvēciskajam skaistumam, bērna garīgais miers, līdzsvarotība un kategoriska nesamierināšanās ar visu amorālo un antisabiedrisko. Ja šī ticība ir sagrauta, tad bērna dvēselē ielauzīsies traģēdija un bēdas. Nav nekas bīstamāks ģimenei, skolai, sabiedrībai kā bērns, kurš cieš un ir nelaimīgs uz savas sagrautās ticības drupām.

Atceros grūto Nikolaja Prohorenko likteni. Tiklīdz dzirdu vārdus „bērnu bēdas”, tā redzu savā priekšā viņa tēlu. Ar sāpēm un žēlīgu lūgumu acīs viņš atnāca pie tēva, kurš bija pametis ģimeni, un jautā: „Tēti, kad Tu atnāksi pie manis? Es tik ļoti gribu, lai Tu atnāc...” Līdz 9 gadu vecumam Nikolajs redzēja tēva un mātes savstarpējās attiecībās tikai labo. Tēvs palīdzēja mātei viņas mājas darbos, vakarā sēdās pie galda un ar dēlu kopā zīmēja putnus, zvērus un kaut kādas fantastiskas būtnes... Viņš strādāja par šoferi, vasarā ņēma dēlu līdzi uz tuvākajiem izbraukumiem. Cik gan daudz prieka tas deva bērnam!

Un pēkšņi viss mainījās! Mamma un tētis kļuva kā svešinieki. Sēdās pie galda pusdienot un nolaida acis, lai neskatītos acīs viens otram. Pēc tam notika pats drausmīgākais: tēvs vairs nenāca uz mājām. Māte teica: „Tagad mēs dzīvosim bez tēva.” Tas satrieca un apdulināja bērnu. Grūti, ļoti grūti ir audzināt šādus bērnus skolā. Te taču ir jābūt ne tikai pedagogam, bet arī dvēseļu dziedniekam un glābējam. Ir jāziedo daudz dvēseles spēku bērnam, kurš ir zaudējis ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam, lai viņš atkal noticētu cilvēkam un labajam.

Tas, kas notika Koļas Prohorenko ģimenē, nav nekāds izņēmuma gadījums. Vecāki, kuri nespēj vai neprot pacelties līdz cilvēcisko jūtu un cilvēciskā cēluma augstumiem, sēj nelaimi un ievāc ļaunuma pilnu ražu.

Gadās arī tā, ka bērna ticība labajam nesagrūst kā Koļam Prohorenko, bet bērns kļūst nepaklausīgs; līdz viņam, kā žēlojas tēvs, neaiziet labi vārdi. Tādos gadījumos, mīļie vecāki, paskatieties paši uz sevi. Kaut kur tad ir plaisa jūsu savstarpējās attiecībās — sākumā maziņa, nemanāma. Tam var būt visdažādākie iemesli garīgi —psiholoģisku un morāli — estētisku traumu veidā, kas gūtas nebūt ne vieglajā ģimenes dzīves ceļā: gan vienaldzība, kad cilvēks neredz cilvēku, ar kuru ir savienojis savu dzīvi līdz mūža galam; gan slikti slēpta neapmierinātība vienam ar otru; gan arī tā garīgā nesaderība, kad cilvēki, kuri grasās kopā noiet visu dzīves gājumu, garīgi izsmeļ sevi dažu gadu laikā un apnīk viens otram.

Sargāt savu ģimenes ceļu no šādām traumām, prast radīt lielo, nenovērtējamo ģimenes dzīves bagātību — savstarpēju mīlestību, nozīmē, ka mājās ir vislabvēlīgākais mikroklimats bērnu audzināšanai.

Sestā saruna. Par mīlestību kā bērnu audzinātāju

Protiet sargāt un cienīt, turēt godā un pilnveidot cilvēcisko mīlestību — vissmalkāko un viskaprīzāko, vismaigāko un visstiprāko, visgudrāko un viscēlāko cilvēka gara bagātību. Par šo bagātību ir sacerēts tūkstošiem poēmu un miljoniem dziesmu. Es gribu kopā ar jums, mīļās mātes un tēvi, aplūkot to mīlestības pusi, par kuru maz runā — mīlestību kā bērnu audzinātāju.

Kā spoža zvaigzne manās atmiņas debesīs vienmēr paliks atmiņas par Nikolaja Filipovča — laba ārsta un iejūtīga cilvēka — dzīvi. Četrdesmit divus gadus viņš strādāja palielā piedņepras ciemā. Sieva Marija dzemdēja viņam sešus bērnus — trīs dēlus un trīs meitas. Kad nereti pēc sarežģītas operācijas Nikolajs Filipovičš pārnācā mājās noguris un bezspēcīgs, Marija teica: „Atgulies, atpūties, nav vairāk spēkus prasoša darba kā Tavējais...” Bet viņš, smaidot, atbild: „Nē, pats grūtākais, spēkus visvairāk prasošais darbs ir būt par māti. Tas ir visgrūtākais, visnogurdinošākais un visgodājamākais. Es palīdzu cilvēkiem nelaimē, bet Tu radi cilvēces laimi, Tu radi cilvēci.„

Atceroties Nikolaja Filipoviča dzīvi, es domāju: šajā dzīvē izpaudās cilvēka gara bagātība — cilvēciskā mīlestība. Agra rītausma. Marija guļ, nogurusi no ikdienas rūpēm par bērniem, guļ arī dēli un meitas. Klusi pieceļas Nikolajs Filipovičš, lai neuzmodinātu sievu un bērnus. Iet uz dārzu, noplūc rozi, atnes uz guļamistabu, ieliek koka vāzē uz galdiņa pie sievas gultas. Šo vāzi Nikolajs Filipovičš pats uztaisīja pirmajā pēclaulību gadā, strādāja pie tās vairākus mēnešus... Marija gan guļ, gan neguļ, caur miegu dzird Nikolaja Filipoviča uzmanīgos soļus un no rozes asajām smaržām vairs nevar aizmigt, guļ laimīga ar aizvērtām acīm vēl pusstundu.

Tā notika katru rītu — gadiem un desmitgades. Uzcēla Nikolajs Filipovičš mazu siltumnīcu — speciāli ziediem; nāca uz siltumnīcu pēc ziediem arī ziemas salā, rudens slapdraņķī un agrā pavasarī, ņēma puķīti un nesa savai sievai. Izauga viens pēc otra bērni. Un izaugot, cēlās kopā ar tēvu rītausmā un vāzē bija jau ne vairs viena, bet divas, pēc tam trīs, vēl pēc tam četras, piecas, sešas, septiņas puķes...

Nomira Nikolajs Filipovičš. Izklīda pa dažādiem mūsu Dzimtenes nostūriem viņa dēli un meitas, bet māte Marija vēl šodien dzīvo palielajā piedņepras ciemā. Un, lai cik tālu arī nedzīvotu dēli un meitas, reizi gadā viņi atbrauc pie mātes uz viņas dzimšanas dienu; un tad atkal koka vāzē ir septiņas rozes — pa vienai no bērniem un viena no tēva — simboliski. Māte nevar iet dzīvot ne pie viena no bērniem, jo, ja kādam dos priekšroku, citi apvainosies.

Lūk, par ko es domāju, kad runa iet par to, kā audzināt bērnus. Cilvēka mīlestība ir varens audzināšanas spēks. Tas, kurš ar savu dzīvi palielina šo nenovērtējamo cilvēka gara bagātību, tas, audzinot sevi, audzina arī savus bērnus. Jo, kā rakstīja Ļevs Tolstojs, bērnu audzināšanas būtība ir sevis paša audzināšana. Sevis audzināšana ir milzīgs vecāku ietekmēšanas līdzeklis uz bērniem.

Lūk, kāpēc cienījamais tēvs un cienījamā māte, cienājamie jaunieši, kuri gatavojas pirmajam ģimenes dzīves pakāpienam, parunāsim tagad par mīlestību, kas ir saruna par vissvētāko un ietekmīgāko audzināšanas līdzekli. Par cilvēcisko mīlestību, kas ir ne tikai laime, ne tikai vistīrākais prieka un cilvēciska gandarījuma avots, bet kas ved cilvēku pie vispriecīgākā un patīkamākā, tai pat laikā arī pie visgrūtākā, vissarežģītākā un visatbildīgākā cilvēka pienākuma — pie laulības.

Voltērs rakstīja, ka laulība un laulības saites ir vai nu vislielākais labums vai arī vislielākais ļaunums. Kad tas ir labums, tad laulība ir debesis (paradīze) zemes virsū... Ja jūs saprotat visu laulības savienības sarežģītību gan kā pilsoniska pienākuma, gan dvēseles un miesas pienākuma, saprāta un ideāla pienākuma, tad laulība, kļūstot par visa labā iemiesojumu, līdz ar to kļūs arī par labdabīgu darba lauku — liela un nenogurdināma darba, un šis darbs, mīļie vecāki, arī ir cilvēciska mīlestība.

Šī darba smalkajās niansēs arī ir visa bērnu audzināšanas gudrība. Cilvēciska mīlestība nav dabiskā tieksme un instinkts, lai gan pamatojas tā uz savstarpēju tieksmi pēc pretējā dzimuma un nav iedomājama bez instinktīvā pirmpamata. Bet jau pēc mēneša laulības dzīves laulātie viens otru būs izsmēluši, ja precēties lika tikai dabiskā tieksme, tikai instinkts, jo tā nav cilvēciska mīlestība. Cilvēciska mīlestība ir dvēseles un miesas, saprāta un ideālu, laimes un pienākumu savienība. Un caur to visu kā sarkans diedziņš ir izausts darbs, darbs un vēlreiz darbs — nebeidzams un nenogurdinošs darbs, kurš rada cilvēciskā gara bagātību tevī pašā, tēvs un māte.

Puisis ar meiteni kaisli mīl viens otru. Viņiem iesaka: ieskatieties labi viens otrā, iepazīstat labāk viens otru. Nē, mēs esam pārliecināti par mūsu mīlestību, tā ir mūžīga. Apprecējās, nodzīvoja dažus mēnešus kopā, viņa gaida bērniņu un, lūk, jaunajam vīram iekrita acīs cita meitene, viņš pēkšņi sajuta, ka nemīl sievu. Lūk, jums vēl viena šķiršanās, vēl viena sabiedriska traģēdija. Cilvēkam, kurš vēl nav piedzimis, tā ir nelaime visas dzīves garumā. Kāpēc tā notiek, ko darīt, lai tā nenotiktu, kā tāpēc ir jaaudzina jaunatne?

Jaunatne ir ne tikai jāaudzina, bet, pirmkārt, ir jāaudzinās pašiem. Mūsu piemēra jauniešiem nekādas mīlestības nemaz arī nebija. Bija tikai patērētāja vēlme pēc baudas, kas kļūdaini tika noturēta par mīlestību.Viņu laulībā nebija paša galvenā — nebeidzamā darba, kas pēc būtības ir savu gara spēku ieguldījums otrā cilvēkā, lai viņš kļūtu labāks — garīgi bagātāks, laimīgāks. Galvenais — laimīgāks. Kad jaunlaulātie savstarpēji rada laimi, kad ikdienas rūpēs ir šī vissmalkākā un visstiprākā cilvēciskā bagātība, tad savstarpējā mīlestība ir mūžīga, tad pēkšņi nevarēs izrādīties, ka viens it kā ir labāks par otru. Ja runa iet par laulību un mīlestību, tad vispār nevar veikt tādu salīdzināšanu — viens labāks, otrs sliktāks. Katrs cilvēks ir neatkārtojams, ar jauna cilvēka piedzimšanu piedzimst jauna pasaule, un, kad mātei piedzimst bērniņš, tad viņa, sieva un māte, kļūst tūkstošiem reižu neatkārtojamāka savā skaistumā, tomēr šo neatkārtojamību radām mēs, radām ar savu nenogurstošo darbu. Ir veca ukraiņu [austrumukraiņu] tautas gudrība labam vīram arī sieva ir laba, tava sieva ir kā aka, ieskaties tajā, kādu tu tur ieraudzīsi sevi, tāda arī ir tava sieva.

Visstiprākā un vissmalkākā cilvēciskā gara bagātība — mīlestība — uz bērnu iedarbojas kā mūzika, kā apburošs skaistums, kurš valdzina dvēseli. Šī bagātība nepārtraukti noskaņo jūtīgās bērna sirds stīgas — jūtīgumu uz vārdu, labo gribu, maigumu, sirsnīgumu.

Tas, kura bērnība ir apgaismota ar mīlestības kā nenogurstoša, laimi radoša darba gaismu, atšķiras ar izteikti jūtīgumu pret tēva un mātes vārdu, viņu labo gribu, viņu pamācībām, padomiem un brīdinājumiem.

Nikolaja Filipoviča ģimenē bija tāds noteikums: kad ģimene beidza pusdienot, visi bērni (gadu starpība nebija nemaz tik liela — deviņi gadi) novāc galdu un mazgā traukus. Reiz ģimene pusdienoja dārzā zem bumbieres. Pati mazākā, sešgadīgā meitenīte aizmirsa par savu pienākumu. Māte pakratīja galvu un ķērās pie darba, kurš bija jādara meitiņai. Meitene sāka raudāt, viņai bija smagi sirdsapziņas pārmetumi...

Kā gan audzinot pašam sevi, audzināt bērnus? Ja no bagātās sinonīmu krātuves, ar ko mūsu valoda apzīmē cilvēcisko mīlestību, ir jāizvēlas tas, kurš vispilnīgāk raksturos mīlestības kā nenogurstoša darba būtību, tad tāds sinonīms būs pienākums. Cilvēciskās mīlestības audzinošais spēks ir cilvēka pienākumā pret cilvēku. Mīlēt nozīmē ar sirdi just vissmalkākās cilvēka garīgās nepieciešamības. Lūk, šī spēja sajust cilvēku ar sirdi arī tiek nodota no tēva un mātes bērnam bez jel kādiem vārdiem un paskaidrojumiem, tikai ar personisku piemēru.

Nikolajs Filipovičš nepieprasīja no bērniem, lai viņi celtos agri no rīta, kopā ar viņu un nestu mātes jeb, kā teica meitenes, agro puķīti. Viņš neieguldīja īpašu piepūli, lai bērni redzētu, kā viņš iet uz dārzu vai siltumnīcu un atnes puķi. Bērni gulēja un it kā caur sapņiem juta priekš kam un kādēļ tēvs to dara, kādas jūtas viņš tā pauž, ko tas dod mātei. Bērni mācījās uztvert vislielāko cilvēcisko tieksmi — tieksmi pēc laimes. Viņiem gribējās iet pretī šai tieksmei, un viņi gāja, darīja labu, deva mātei prieku.

Agrā puķīte mātei ir cilvēciskā gara bagātības skaistuma kalngals, ko radīja nenogurstošs Nikolaja Filipoviča darbs ģimenē. Un uz šo virsotni veda akmeņainas un ēnainas takas. Sešu bērnu audzināšana ir darbs, kurš prasa no mātes ļoti lielus fiziskus un garīgus spēkus. Uz katra soļa bērni redzēja, var pat teikt, ar sirdi sajuta tēva attieksmi pret nevieglo mātes darbu. Bērnus, tiklīdz viņi to spēja saprast ar prātu un sirdi, uztrauca ne tikai tas, ka tēvs uzņēmās uz sevis visu, ko varēja, lai atvieglotu mātes darbu. Viņus īpaši uztrauca tēva uzmanība, iejūtīgums, viņa dvēseles spēja sajust, ka mātei nav viegli un ka viņai ir jāpalīdz. Šīs spējas attīstība arī ir sevis audzināšana — tas vislabākais un visuzskatāmākais piemērs, par kura milzīgo lomu runāja Tolstojs. Tur, kur jaunais tēvs savu mazo bērnu acu priekšā nenogurstoši attīsta sevī šo spēju, kur sievas rūpes un raizes kļūst arī par vīra rūpēm un raizēm, tur ģimene kļūst par emocionālās un tikumiskās audzināšanas skolu. It kā liekas, ka neviens jau speciāli nemāca bērnus: neesiet vienaldzīgi pret cilvēkiem, bet viņi ir jūtīgi, laipni, labsirdīgi, atsaucīgi. Šo labestību viņos attīsta tēva pašaudzināšana.

Cilvēciskā mīlestība ir ne tikai nenovērtējama cilvēciskā gara bagātība. Tā ir arī nepārtraukti mainīga, izmaiņās esoša bagātība. Tas nav briljants, kura spožums nemainās desmitgadēm ilgi. Tas ir dārgakmens, kura krāsu spēle mainās ar katru gadu un pat mēnesi un pats interesantākais, ka par šīs krāsu spēles saimnieku kļūst tas, kuram pieder šis dārgakmens. Iemācieties būt par burvju mākslinieku no kura gudrības ir atkarīga dižā māksla saglabāt dārgakmeņa krāsu mainību visu dzīvi. No šīs mākslas ir atkarīgs jūsu mīlestības audzināšanas spēks, pat vairāk, no tā ir atkarīgs jūsu laulības cietoksnis — dvēsels un miesas, saprāta un ideālā, laimes un pienākuma savienība.

Ja laulībai nav nekā cita uz kā turēties kā tikai uz ātri pārejošo pirmo mēnešu kaislību, tad jūsu mīlestības dārgakmens pārvēršas par izdegušu ogli. Bet debesu, paradīzes vietā jūsu māja pārvērtīsies par elli, un jūsu bērniem tas dos ciešanas, vienaldzību un neticību cilvēkam. Augsti tikumiskā laulībā pirmās kaislības uguns ir visdārgākās atmiņas uz visu dzīvi, kas it kā apgaismo nākamos dzīves mirkļus un kā atspulgs ir jaunā dzīve — savstarpējās laimes radīšana un bērnu audzināšana. Augsti tikumiskā daudzgadīgā laulībā uz katra soļa izpaužas cilvēka cilvēciska attieksme pret cilvēku un vispirmām kārtām vīra attieksme pret sievu. Cilvēciska attieksme pret sievu un māti ir attieksme pret dzīvības avotu, pret pašu dzīvi, jo sieviete, sieva, māte ir pirmkārt jaunas dzīvības radītāja. Kad šī doma, šis ideāls kā sarkans diegs caurauž visu ģimenes dzīvi, bērns mācās no vecāku piemēra — pirmkārt tēva — cienīt un sargāt dzīvību, attiekties pret to kā pret visdārgāko lietu pasaulē, ar ko nekas cits nav salīdzināms. Jāiemāca cienīt un sargāt dzīvību — tā ir galvenā tikumiskās uzvedības sakne, no kuras kā papildsaknītes barojas iejūtība, sirsnība un rūpes par cilvēku.

Es pazīstu vienu labu ģimeni: vīrs strādā traktoru brigādē, māte — slaucēja. Darbs mātei nav viegls. Dažas dienas nedēļā jāuzsāk darba diena fermā sešos no rīta. Lai pagatavotu brokastis, ir jāpieceļas četros. Vīrs neļauj sievai celties tik agri. Četros ceļas viņš, sagatavo brokastis un pusdienas, pavada sievu uz darbu, bet pēc tam bērnus uz skolu. Atgriežas vīrs no darba četros, bērni jau mājās, sievas vēl nav. Paēduši, vīrs ar bērniem sāk gatavot vakariņas. Tēva un bērnu kopējo darbu iedvesmo doma: mūsu mammai nav viegli, viņai šodien ir saspringta diena, pagatavosim garšīgas vakariņas, izdarīsim visu tā, lai, atgriezusies no darba, viņa varētu atpūsties. Darbs bērniem nav rotaļa, bet rūpes par visdārgāko cilvēku pasaulē — mammu. Par pašu dārgāko cilvēku pasaulē mamma kļūst pateicoties tam, ka no dienas dienā tiek pieliktas fiziskas un garīgas pūles, lai viņu iepriecinātu. Par dārgu cilvēku kļūst tas, kurā ir ielikti dvēseles spēki. Ja jūs, māte, gribat būt savam dēlam, savai meitai par visdārgāko cilvēku pasaule, iedvesmojiet viņus tiekties dot priekš jums prieku un laimi.

Cilvēciskā skaistuma kroni — sievieti — bērna sirds iepazīst vissmalkākajos un visnemanāmākajos sīkumos. Katru reizi, kad mātei ir grūta, saspringta darba diena, tēvs, pagatavojot kopā ar bērniem vakariņas, paņem jaunu, tīru priekšautu un pakarina pie izlietnes. Māte šajā tīrajā priekšautā ir vislielākā strādniece, tā ir cieņa pret viņas darbu, pret cilvēcisko skaistumu un pret dzīvības avotu.

Tā arī ir audzināšana ar mīlestību, sevis audzināšana un bērnu audzināšana ar piemēru. Tikai tur, kur tēvs pats audzina sevi, rodas bērnu pašaudzināšana. Bez spoža tēva piemēra visas sarunas par bērnu pašaudzināšanu ir tukšas skaņas. Bez vecāku piemēra, bez vecāku mīlestības siltuma un gaismas, kas izpaužas savstarpējā cieņā un rūpēs, bērnu pašaudzināšana nav iedomājama. Bērnam gribas būt labam tikai tad, kad viņš redz ideālo un aizraujas ar to. Šajā ļoti smalkajā audzināšanas sfērā tikumiskie jēdzieni formējas tikai uz cēlu cilvēcisko jūtu pamata. Bet bērnu jūtas rodas no vecāku jūtām.

Lūk, ko pastāstīja mana audzēkne Vaļa Kobzara pirms svinīgā skolas beigšanas pasākuma par visdziļāko bērnības pārdzīvojumu: „Man bija septiņi gadi, kad mamma smagi saslima. Tēvs pa naktīm sēdēja pie slimnieces gultas. Atmiņā palikusi šāda aina. Pamostos rītausmā. Māte smagi elpo, bet tēvs ir noliecies pār viņu un skatās uz mammas seju, un acīs viņam ir tādas sāpes un tāda mīlestība, ka tai mirklī man atvērās vēl nezināma cilvēciskās dzīves lappuse — uzticība. Man šķiet, ka kopš tā brīža es pa īstam iemīlēju tēvu. Ir pagājuši desmit gadi. Tētis ar mammu dzīvo mierā un saticībā. Viņi man ir visdārgākie cilvēki pasaulē. Tēvu mīlu ar kaut kādu īpašu mīlestību. Nav bijis tāda gadījuma, kad es nepaklausītu viņa padomam vai samelotu. Vienmēr, kad skatos viņam acīs, redzu visuvarenās cilvēciskās mīlestības nedziestošo gaismu.”

Ieklausieties, tēvs un māte, šajos vārdos. Ko mēs atstājam savu bērnu sirdīs — ar saviem darbiem un vārdiem, rīcību un jūtām? Ar ko mēs paliksim saviem bērniem atmiņā, kā pacelsim sevi viņu acīs? Ir tikai viens visuvarens garīgs spēks, ar kuru nekas nav salīdzināms, un kurš ir spējīgs atstāt dvēselēs mūsu tēlu kā īsta cilvēciska skaistuma tēlu. Šis spēks, kas ir vislielākā cilvēciskā gara bagātība, ir mīlestība. Tāpēc radīsim šo bagātību ar savu dzīvi. Ja tas ir mūsu vecāku sirdīs, tad mums ir ar ko audzināt bērnus.

Septītā saruna. Ģimenes morālās vērtības

Ģimenes dzīves ideālu ukraiņu tautas pedagoģijā labi izteica lieliskais ukraiņu dzejnieks I.Kotļarevskis: „Lai ir ģimenē prieks; Lai ir klusums un miers; Laimīgi ļaudis; Svētīta valsts ...” Kad aizdomājos par šo lielo un daudzšķautnaino terminu — saskaņa ģimenē, man uzreiz nāk prātā Alekseja Matvejeviča ģimene. Viņš ir mūsu kolhoznieks, visu cienījams cilvēks. Viņš ar sievu Mariju Mihailovnu kādreiz mācījās mūsu skolā, kurā tagad mācās viņu trīs meitas.

Mūs, skolotājus, parasti aizkustināja, ka šai ģimenē starp vecākiem un bērniem valdīja sirsnīgas, atklātas un tiešas attiecības. Tas prasa īpašu uzmanību no katra, kurš vēlas izprast vecāku pedagoģijas noslēpumus, kas ir smalka, sirsnīga iejūtība cilvēkam pret cilvēku.

Marijka atgriežas no skolas, nav vēl paspējusi atvērt durvis, kā pēc viņas acīm māte sajuta, ka skolā ne viss ir labi. „Pastāsti, meitiņ, kas Tev tur gadījās?” Meita stāsta, ka bija kontroldarbs algebrā, uzdevumi bija grūti un ka visdrīzāk pieļāvusi kļūdu aprēķinos...

Vecmāmiņa Marija sēž skumīga pie loga un nesaka ne vārda un pie viņas viens pēc otra pienāk satrauktie bērni un jautā: „Kas Jums sāp, vecmāmiņ, varbūt Jums kaut ko atnest?”

Atpūtušies pēc skolas Oļesja, Petrika un Marijka sēžas pildīt mājasdarbus. Visu izdara pašu spēkiem — tas ir kļuvis par vienu no ģimenes noteikumiem

Reiz, kad Oļesjai tikko palika četri gadi un no Alekseja Matvejeviča ģimenes uz skolu gāja tika divi bērni, skolas vecāku sapulcē tika runāts arī par smalko un maigo bērnu garīgās dzīves pusi šai ģimenē, par viņu augsto goda izjūtu, tieksmi visu izdarīt pašu spēkiem. „Pastāstiet, Marija Mihailovna, — klases audzinātājs uzrunāja māti, — lai visi vecāki paklausās, kā Jūs audzināt savus bērnus? Kā Jūs panācāt viņu dvēselēs tās nenovērtējamās īpašības, kas vairumam ģimeņu pagaidām diemžēl neizdodas?”

Māte iesmējās un atbildēja: „Mums ar vīru nav laika audzināt bērnus. Mēs katru dienu esam darbā: vīrs lauksaimniecības fermā, bet es laukā vai dārzā; vasarā, kur vajag, tur arī strādāju, bet ziemā kopā ar vīru fermā. Bet bērni paliek mājās ar vecmāmiņu. Mūsu ģimenē ir tāds likums: tiklīdz bērns nostājās uz savām kājām, tā tūlīt pat ir jāstrādā. Un ne tikai priekš sevis, bet arī priekš cilvēkiem. Bet par audzināšanu lai jums pastāsta tie, kuri nestrādā, sēž ar bērnu un vēl karo ar viņu par divniekiem, kā ne reizi vien esmu dzirdējusi...”

Mums skolotājiem un vecākiem no teiktā uzreiz kļuva skaidrs: tas, ko māte apsauca par audzināšanas trūkumu, patiesībā arī ir visīstākā audzināšana.

Kā tad izpaužas tā audzināšana — kas ir tas nezūdošais likumus, par kuru runāja māte? Dziļā cēlsirdībā un cilvēcisko savstarpējo attiecību skaistumā. Ne vienu gadu vien mēs domājam par tiem garīgajiem spēkiem, kuri apvieno cilvēkus Alekseja Matvejeviča ģimenē, redzam šo spēku arvien jaunas un jaunas šķautnes arī citās ģimenēs — un mums kļūst acīmredzams: pats galvenais ir morālā bagātība, kam ir milzīgs audzinošais spēks, — savstarpējās rūpes, savstarpējā cieņa. Alekseja Matvejeviča ģimenē (līdzīgi kā citās brīnišķīgās ģimenēs) valda Cilvēka kults, pienākumu pret Cilvēku kults.

Audzināšanas varenais garīgais spēks ir apstāklī, ka bērni mācās skatīties uz pasauli vecāku acīm, mācās no tēva cienīt māti, vecmāti, sievieti, cilvēku. Sieviete, māte, vecmāte ģimenē var pat teikt ka kļūst par emocionālo, estētisko, tikumisko, garīgo ģimenes centru, par tās galvu. Tēvs pārnāca no darba un pirmais, ko viņš prasa bērniem, kas viņam noteikti ir jāzina, kā vecmātēm (viņa mātei un sievas mātei) ar veselību. Lai cik viņš arī nebūtu aizņemts, lai kādas neatliekamas rūpes un raizes arī nebūtu — pirmās rūpes un pirmās raizes ir par vecmāmiņām. Meita Marija uz visu mūžu atcerējās dienu, kad tēvam palika trīsdesmit gadu. Bija jāatnāk viesiem, visi gatavojās ģimenes svētkiem, bet pēkšņi saslima vecmamma Marija — mammas mamma. „Ne par kādiem svētkiem nevar būt ne runas, „ — teica tēvs un aizveda vecmāti uz slimnīcu.

Kad Oļesjai palika 4 gadi, nomira mammas mamma. Tas notika maijā. Bērni iestādīja uz vecmātes kapa ziedus. Bet netālu no mājām iestādīja rožu krūmu un nosauca par vecmāmiņas Marijas rozēm. Katru gadu skaidrā maija dienā Marija, Petrika un Oļesja nes rozes uz vecmātes kapu. Šī diena ģimenē tā arī saucas — vecmāmiņas diena.

Varbūt kādam lasītājam var šķist: vai maz ir vērts runāt par ziediem uz kapa, rožu krūmu, kas ir veltīts mirušajam, par ģimenes dienu — vecmātes dienu. Jā, jo bez tā nav iedomājama īsta audzināšana, bez tā nav to garīgo spēku uz kuriem turas ģimene. Ir tāda veca franču paruna: mirušie atriebjas dzīvajiem par to, ka dzīvie ir aizmirsuši par mirušajiem.

Dzīve māca, ka atriebjas nežēlīgi: labā un dzīvei ideāli piemērotā zemē izaug velnarutks — cilvēki ar akmeņiem sirds vietā, bezdvēseliski, auksti aprēķinātāji. Mirušo atmiņas godināšana un cieņa pret tiem ir milzu kapitāls, kura procenti iet dzīvajiem. Tās ir cilvēcības saknes.

Alekseja Matvejeviča ģimenē tēvs dara visu, lai bērni cienītu un godātu māti. Vasarā un agrā pavasarī darbs lauksaimniecības fermā ir vieglāks nekā cukurbiešu audzēšanas laukā, kur strādā māte. Un, lūk, saspringta un grūta darb laikā vasarā Aleksejs Matvejevičš strādā uz lauka, bet sieva — fermā. Bērni ir pieraduši, ka tēvs vienmēr uzņemas visgrūtākos darbus un mācās no viņa skatīties uz māti ar cēla un stipra vīrieša acīm.

Audzināšanas māksla tādās ģimenēs kā Alekseja Matvejeviča ģimene ir tieši tajā, ka morālā bagātība tiek radīta ar savstarpējām attiecībām, kurās cieši ir saistītas un pārklājas mīlestība, labsirdība, pienākuma apziņa un darbs ar personisko piemēru. Alekseja Matvejeviča un Marijas Mihailovnas bērni ir strādīgi, atklāti un sirsnīgi tieši tādēļ, ka viņu pašu dārgāko cilvēku tēlos — tēvā un mātē — atklājas cēls cilvēka un pašiem sevis redzējums.

Nododot bērniem vissmalkākos cilvēciskā cēluma garīgās nianses, tēvs jau no mazotnes modināja viņos jūtīgu sirdsapziņu — spēju novērtēt un sargāt labo pašiem sevī un būt prasīgiem pret sevi.

Pāris vārdos izteikta vecāku pedagoģijas gudrība ir prasmē panākt bērnu prasīgumu pašiem pret sevi. Prasīgums pret sevi ir morāles likums paša sirdī, godīgums vienatnē ar sevi — vecākiem tas ir augstākais sapnis, ideāls. Un sasniegts tas tiek tad, kad mīlestība, labsirdība, maigums tiek apvienots ar stingru prasīgumu, pienākumu, nesamierināšanos ar ļaunumu, nepatiesību, meliem.

Pirms svinīgās uzņemšanas komjaunatnē Marija man pastāstīja: es neatceros no kāda vecuma sāku strādāt. Cik sevi atceros — vienmēr strādāju. Tas bija ļoti sen. Tad laikam man bija kādi gadi septiņi. Tēvs man pateica: iestādi šos trīs vīnogulājus. Tad es to pratu jau ļoti labi. Izraku bedri, ielēju tajā ūdeni un iestādīju. Bet saknes nesamērcēju mālainā šķidrumā kā tas ir jādara. Atceros tobrīd padomāju, saknes taču būs aizbērtas ar zemi un neviens neuzzinās samitrināju es tās vai nē. Iestādīju, aplēju. Tēvs vakarā prasa: „Saknes samitrināji mālainā šķidrumā?” Nekad dzīvē ne pirms, ne pēc tam es nemeloju, bet šoreiz sameloju. Viņš neteica ne vārda, tikai uzmanīgi ieskatījās man acīs. Skumji nopūtās, it kā kāds viņam būtu uzvēlis smagu nastu, atraka manus stādus, samērcēja mālainā šķidrumā... Bet es stāvēju un skatījos... Un seja man bija sarkana aiz kauna. Pabeidzis darbu tēvs teica: „Var daudzus apmānīt, bet sevi nekad neapmānīsi.”

Gadās, ka vecāki sūdzās: „Ko mums darīt ar dēlu? Nesaprot labus vārdus, nesaprot pa labam. Māci viņam — tas ir labi, bet tas slikti, šito drīkst, bet to nedrīkst, bet viņš to itkā nemaz nedzirdētu.” Vienaldzība pret vārdu audzināšanā ir liela nelaime. Zaudējuši cerības, ka var audzināt, izmantojot vārdus, vecāki liek lietā žagarus un siksnas... Kā nepieļaut šādu nelaimi? Kā panākt, lai vārdi audzinātu, lai uz bērna dvēseles vijoles būtu stīgas nevis resnas virves? Tāpēc agrā bērnībā cilvēkam ir jāiziet smalku, sirsnīgu cilvēcisko savstarpējo attiecību skolai. Šīs savstarpējās attiecības ir pati galvenā ģimenes tikumiskā bagātība.

Brošūra „Vecāku pedagoģija” izdota 1978.gadā pēc autora nāves. Sarakstīta laika posmā no 1958. līdz 1970.gadam

 Vasīlija Suhomļinska (1918-1970) biogrāfija

Dzimis 1918.gadā Vasiļjevkas ciemā (pašreizējais Kirovogradas apgabals Ukrainā) nabadzīgā zemnieku ģimenē. Te pagāja viņa bērnība un jaunības gadi. Tēvs Aleksandrs Suhomļinskis līdz revolūcijai bija plotnieks, galdnieks un citu amatu pratējs — strādāja kā algots darbinieks zemniekiem. Padomju laikā kļuva par ciema pirmrindnieku, sabiedrisko aktīvistu, piedalījās patērētāju kooperatīvu un kolhozu vadībā, rakstīja avīzēm, vadīja amatniecības apmācības septiņgadīgo skolā. Māte Oksana Suhomļinska bija mājsaimniece, veica sīkus drēbniecības darbus, strādāja kolhozā. Ģimenē bez Vasīlija bija vēl trīs bērni — Ivans, Sergejs un Melānija. Visi bērni kļuva par lauku skolotājiem.

1933.gadā Vasīlijs devās mācīties uz Kremenčugu, pēc tam iestājās pedagoģijas institūtā; 17 gadu vecumā kļuva par skolotāju no sava ciema netālā skolā. 1938.gadā pabeidza Poltavas pedagoģisko institūtu. 1941.gadā brīvprātīgi aizgāja uz fronti. 1942.gadā tika smagi ievainots kaujās pie Maskavas un tikai brīnumainā kārtā palika dzīvs. Šāviņa atlūza palika viņa krūtīs visu mūžu. Pēc ārstēšanās gribēja atgriesties frontē, bet medicīnas komisija viņu neatzina pat par daļēji derīgu karadienestam. 1948.gadā kļuva par Pavliškas vidusskolas direktoru un palika tāds līdz mūža galam. 1955.gadā kļuva par pedagoģisko zinātņu kandidātu, 1958.gadā par nopelniem bagāto Ukrainas PSR skolotāju, bet 1968.gadā par PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas locekli. Suhomļinskis ir 30 brošūru un monogrāfiju, 500 rakstu, simtiem stāstu un pasaku autors.

Suhomļinskis radīja oriģinālu pedagoģisku sistēmu, kura balstās uz humānisma principiem un bērna personības atzīšanu par augstāko vērtību, uz ko ir jābūt orientētiem visiem audzināšanas un izglītošanas procesiem, saliedēta pedagogu — domubiedru kolektīva un skolēnu radošajai darbībai. Suhomļinskis veidoja apmācības procesu kā iepriecinošu radošu darbu; lielu uzmanību pievērsa skolēnu pasaulskatam; nozīmīgi apmācības elementi bija skolotāja vārds, mākslinieciskais izklāsta veids, pasaku sacerēšana un mākslas darbu radīšana kopā ar bērniem. Suhomļinskis izstrādāja kompleksu estētisku programmu „audzināšana ar skaistumu”. Suhomļinska mūža grāmata — „Sirdi atdodu bērniem” (izdota arī latviski). Vēl pie ievērojamajiem darbiem minami „Etīde par komunistisko audzināšanu” (1967), “Pilsoņa veidošanās” (1971), ”100 padomi skolotājiem” (1984), “Kolektīva audzināšanas metodika” (1975), “Kā audzināt īstu cilvēku” (1990), “Vēstule dēlam” (1987), “Par audzināšanu” (1981).

Informācijas aģentūra