Eiropeīdu kultūras vēsturē ir sastopamas dīvainas parādības. Eiropeīdi apmēram simts gadus ignorēja tipogrāfiski iespiestās grāmatas. Viņiem kaut kas tajās nepatika, un viņi deva priekšroku rokraksta grāmatām. Viņi vienaldzīgi izturējās pret Gūtenberga izgudrojumu un turpināja lasīt ar roku pārrakstītos foliantus. Vienaldzība pret tipogrāfijas produkciju saglabājās vairākas paaudzes.

Savukārt XX gadsimtā eiropeīdiem bija alerģija pret rokraksta tekstiem, no kuriem viņi kādreiz spītīgi negribēja šķirties. XX gadsimtā viņi atsacījās lasīt „ar roku” sagatavotos tekstus un pieprasīja visu pārrakstīt ar rakstāmmašīnu. Eiropeīdi vairs neatzina ne rokrakstā sastādītos dokumentus, ne autora ar pildspalvu rakstīto daiļdarbu un zinātnisko traktātu manuskriptus. Ierēdņi pieņēma tikai mašīnrakstā sastādītos dokumentus. Redaktori solīja lasīt vienīgi „ar mašīnu” iesniegtos manuskriptus.

Bet XX gadsimtā tā nebija vienīgā dīvainība. XX gadsimta beigās eiropeīdi momentā iemīlējās datorā. Eiropeīdi nekad nebija tik ātri akceptējuši kādu tehnisko jaunumu. Par datora lietderību, priekšrocībām un sekām neizvērtās nekāda diskusija. Dators tika asimilēts „balto” cilvēku darbībā un komunikācijā bez jebkādas konservatīvās vilcināšanās. Rakstāmmašīna tika momentā aizmirsta. „Erikas”, „mercedesi”, „brotheri”, „underwoodi”, „olympias”, „olivetti”, „maskavas” (vēl nesen liels dārgums kantoros, rakstnieku un zinātnieku kabinetos) bez mazākās nožēlas tika iemestas atkritumu konteinerā.

Taču „baltā” rase turpināja ātri iemīlēties. XX gadsimta nogalē sākās strauja iemīlēšanās internetā un tā interaktīvajos pakalpojumos. 1994.gadā uzzinājām jaunu terminu — „interneta atkarība”. Līdz tam bija pazīstamas citas atkarības — alkohola, narkotiku, smēķēšanas, TV atkarība.

XX gadsimta beigās atkarību nomenklatūru papildināja interneta atkarība. Visai drīz sabiedrības liela daļa iemīlējās tādā interneta interaktīvajā pakalpojumā kā komentāri. Faktiski radās vēl viens atkarības veids — komentāru atkarība.

Diemžēl komentāru rakstīšana izvērtās šausmīgā problēmā. Atsevišķās zemēs komentāri kļuva par tumšāko bēdu ieleju. Saule šajā ielejā iespīd reti. Pašlaik (piemēram, Latvijā) jau esam atmetuši cerību izkļūt no šīs bēdu ielejas. Samierinoties ar savu bezspēcību, komentārus attiecinām uz Rietumu sabiedrības vispārējo degradāciju. Tas, saprotams, lielā mērā atbilst patiesībai. Piemēram, par degradāciju spilgti liecina komentāri par komentāriem, idiotiski nemaz neinteresējoties par komentētā teksta saturu.

Komentāri kļuva par tautu etnisko īpašību spoguli. Teiksim, latviešu komentāros tūlīt atspoguļojās tradicionālā skaudība, naids pret talantu un intelektu, literāri radošo meistarību un saprātīgām idejām. Latviešu komentāros tāpat kā reālajā dzīvē tiek atbalstīta un apjūsmota domas un stila pelēcība. Latviešiem visgaršīgākais gārdums komentāros ir primitīvi un banāli novērojumi, pseidointelektuālisma un šarlatānisma izvirdumi.

Jau no paša sākuma atsevišķās Rietumu valstīs komentāru rakstīšana kļuva drūma sērga, kļūstot ne vien psiholoģiskā, bet arī politiskā, ideoloģiskā, morālā, izglītības, audzināšanas, valsts drošības problēma. Komentāri liek Rietumu valstu parlamentiem pieņemt speciālus likumus, valdībām, policijām un drošības dienestiem sagādā nopietnas rūpes sakarā ar valstiskās lojalitātes, nacionālā naida un citu sociālo konfliktu musināšanu. Komentāri vairo darbu prokuroriem, tiesnešiem, advokātiem. Komentāri papildina cietumnieku skaitu, jo tiek noķerti un notiesāti attiecīgi sodāmo komentāru autori.

Rietumu intelektuāļu aprindās pret interneta interaktīvajiem pakalpojumiem un tajā skaitā komentāriem sākumā dominēja negatīva attieksme.

Komentāri esot viduvējības un diletantisma triumfs. No 10 komentāriem tikai 2 esot saprotami. Pārējie — murgi vai lamāšanās.

Rietumu intelektuāļi jaunajās informācijas tehnoloģijās saskatīja debilizācijas instrumentu. Viņi satraukti bažījās, ka internetā garantētā anonimitāte ieslēdz zaļo gaismu cilvēka dabas tumšākajām pusēm. Anonimitāti izmanto, lai apsaukātos, lamātos, rupji kritizētu, noliegtu, apsmietu, provocētu. Tomēr visai drīz Rietumu intelektuāļi būtiski izmainīja savu attieksmi un paši sāka ļoti aktīvi izmantot interneta pakalpojumus savā profesionālajā darbībā. Ja, piemēram, pirmajā laikā Public Relations speciālisti neiesacīja valsts visaugstākajām amatpersonām (prezidentam, ministru prezidentam) izmantot interneta sociālos tīklus, tad visai drīz „tviterā” komentārus sāka rakstīt pat pasaules vislielāko valstu vadītāji. Mēdz jokot, ka šodien internetā komentārus neraksta vienīgi angļu karaliene.

Komentāri bēdīgi atsaucās uz žurnālistu darbu. Žurnālisti sāka baidīties rakstīt par daudzām tēmām, lai komentāros neizraisītu naidīgu reakciju. Arī mediju īpašnieki un atbildīgie redaktori sāka baidīties no komentāriem. Tā patiesībā kļuva traģēdija. Bija izveidojies jauns cenzūras veids — komentāru cenzūra.

Komentāri pavēra plašu darbalauku zinātnei. Rietumu zinātnieki ātri saskatīja komentāru saistību ar sabiedrības garīgajām tendencēm. Visātrāk secināja komentāru vienotību ar tautas kultūru. Lakoniski sakot, kāda ir tautas kultūra, tādi komentāri; kāda ir tautas cilvēciskā kvalitāte, tāda ir komentāru kvalitāte.
 

Zinātnieki pievērsa uzmanību komentāru saistībai ar narcisma epidēmiju, kas Rietumos sākās XX gadsimta 80.gados.

Ārzemēs (īpaši ASV) par to ir sarakstītas vairākas grāmatas. Tajās tiek uzskaitītas cilvēka narcistiskā tipa galvenās iezīmes: slavas kāre, skaudība, pašpārliecinātība, vienaldzība pret citiem, savas unikalitātes apziņa, spēja ātri apvainoties, tieksme ekspluatēt pārējos, nepazīst atbildību un cieņu. Narcistisko tipu klātbūtnē normāli cilvēki jūtas neomulīgi un nepārliecinoši. Narcistisko tipu pašpārliecinātība atbaida. Viņu dēļ var izjukt ģimenes, bizness, cilvēku savstarpējās attiecības.

Narcisms nav psiholoģiskā problēma, bet gan sociālā problēma. Narcisms tāpat kā glamūrs, patērēšanas mānija, dzīves baudīšanas iracionālais azarts, tagadnes fetišizācija, homoseksuālisma un seksuālā tematika publiskajā telpā liecina par sabiedrības degradāciju. Protams, narcismam ir arī klīniskā forma.

Amerikāņi uzskata, ka 10% no ASV jauniešiem diagnoze ir „narcisms”. Tā tas noteikti ir arī Latvijā, — kāda daļa no komentāru fanātiķiem ir slimi cilvēki.

Kā zināms, mūsdienās tiek apzināti izmantotas cilvēku vājības. Apzināti izmanto arī narcismu. Tā, piemēram, kreditēšana izmanto narcismu — pašpārliecinātību par savām spējām atmaksāt kredītu. Bankas veikli izmanto narcisma aptumšotos prātus. Tomēr narcismu visvairāk izmanto un stimulē interneta sociālie pakalpojumi. Īpaši — Facebook. Tā pašmērķīgā popularitāte tiek panākta, ekspluatējot cilvēku narcisma vājību.

Interneta sociālo tīklu savstarpējā sacensība cilvēku piesaistīšanā ir salīdzināma ar citu vēsturiski analoģisku sacensību.

Kādreiz katoļi un luterāņi cilvēku piesaistīšanai izmantoja reliģiskās literatūras izdošanu nacionālajās valodās. Garīdznieki uzskatīja, ka iespēja lasīt reliģisko literatūru nevis latīņu, bet dzimtajā valodā, palielinās attiecīgās konfesijas ticīgo skaitu. Pirmās grāmatas latviešu valodā bija šīs sacensības elements. Ja reliģisko konfesiju sacensība balstījās uz garīgi vērtīgu materiālu un veicināja cilvēku garīgo izaugsmi, tad mūsdienu sociālie tīkli balstās uz garīgi nevērtīgu materiālu un veicina cilvēku garīgo pagrimumu.

Rietumos sociologi, kulturologi, komunikācijas teorētiķi rūpīgi analizē komentārus. Ja Latvijā būtu attīstīta, teiksim, socioloģija, tad mūsu sociologi komentārus varētu klasificēt vairākās grupās.

Atsevišķā grupā varētu apkopot ultranarcistiskos komentārus. Tajos ir sastopama komentāru autoru paštīksmināšanās par savu sokrātisko prātu — kosmisko filosofisko vērienu. Šajā komentāru grupā dominē pašpārliecinātība un pašapmierinātība.

Citu grupu veido enciklopēdiski erudētie komentāri. Mūsu komentāru autori droši apstrīd Sokrātu, Platonu, Marksu, Kantu, Hēgeli, Einšteinu, Mendeļējevu, Darvinu, Freidu, Raini, Tolstoju, Šekspīru, Obamu, Putinu, Bērziņu. Mūsu komentāru autoriem vispār neeksistē neviena autoritāte un tēma, par kuru savu intelektuālo aizcietējumu klusībā pie sevis gribētu paturēt digitālās superzvaigznes. Viņu devīze ir Dekarta devīzes parafrāze — „Es komentēju, tātad eksistēju”.

Komentāri tāpat kā jebkura cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas forma atsaucās uz kultūras vispārējo tonalitāti. Tajās kultūrās (piem., latviešu), kurās ir vārga vai vispār neeksistē filosofija, humanitārās un sociālās zinātnes, un tāpēc politikā, saimnieciskajā darbībā, izglītībā, medijos, valstiskajos un garīgās kultūras pasākumos dominē primitīva un vulgāra ikdienišķās apziņas mentalitāte, komentāri vēl vairāk pasliktina jau tā zemo attīstības līmeni.

Lieta ir tā, ka komentāru narcisms un ģeniāli sokrātiskie murgi atspoguļojās sabiedrības reālajos notikumos. Komentārus neraksta citplanētu iedzīvotāji. Komentārus raksta mūsu sabiedrības pārstāvji — mūsu kultūras autori. Tāpēc komentāru zirgāboli agrāk vai vēlāk pārklāj publiskās telpas mentalitāti — izpratnes un vērtējumu saturu, kā arī valodu. Komentāru primitivitāte un banalitāte, pseidointelektuālisms un šarlatānisms kļūst par mūsu dzīves organisko sastāvdaļu.

Komentāri iznīcina kultūras tradīcijas. Saprotams, ne visās zemēs tas notiek vienādā mērā. Ne visur komentāru obskurantiskais potenciāls ir spējīgs dramatiski ietekmēt kultūru un iznīcināt tradīcijas. Acīmredzot visnepatīkamāk ir tajās valstīs, kurās ir stingri nostiprinājusies masu fenomenu segmentācija (piem., Latvijā). Respektīvi, šajās valstīs visos dzīves procesos valda masu cilvēki un masu formāti. Uz katra soļa pie varas ir masu cilvēki. Viss notiek vienīgi atbilstoši masu formātu loģikai un kārtībai. Tādās valstīs pirmkārt un galvenokārt kultūrā tiek iznīcināta klusēšanas tradīcija. Nākas pieļaut, ka kāds no komentāru sokrātiem par to vispār nav dzirdējis.

Lieta ir tā, ka Rietumu kultūrās ir tūkstošiem gadus izauklēta klusēšanas metafizika un poētika, dzīves gudrība un reliģiskā svētība. Rietumu kultūrās klusēšanas tradīciju sargā baznīcas, ģimenes, mācību iestādes, gudrās zemēs — valsts ideoloģija un pedagoģija. Esmu pārliecināts, ka pašlaik arī pie mums Latvijā joprojām ir ģimenes un pedagogi, kuri kvēli turpina saglabāt klusēšanas tradīciju, ar tās garīgo lietderību iepazīstinot bērnus un mazbērnus, skolēnus un studentus. Par klusēšanas svētību no kanceles atgādina mācītāji.

Klusēšana ir komunikācijas ļoti svarīga sastāvdaļa. Klusēt nozīmē klausīties, būt pieklājīgam un parādīt uzmanību sarunas biedram. Cilvēka saistība ar pasauli realizējās ne tikai valodas formā, bet arī klusēšanas formā. Klusēšana ir pašcieņas korekta un patīkama izpausme. Klusēšana liecina par domas stabilitāti un zināšanu patstāvību. Klusēšana ir garīgās pieredzes mods (substances īpašība). Klusēšana ir poētisks paņēmiens. Īpaši dramaturģijā un aktieru mākslā, kad klusēšana ir ļoti efektīva īstenības estētiskā reprezentācija. Visvairāk mīlam aktierus ne vien ar skaistu balsi, bet arī meistarību ieturēt pauzi.

Garīguma imitācija ir runāšana un skatīšanās spogulī. Garīgums ir īsts tad, kad klusē un neskatās spogulī. Garīgums ir īsts tad, kad tam nav pašmērķīga vērtība un tas nekļūst refleksijas, tātad — runāšanas, priekšmets. Par klusēšanu ir sastādīti aforismu krājumi, sarakstītas grāmatas un disertācijas. Populārākais aforisms: klusēšana — zelts. Savukārt populāra dzīves gudrība ir klusēt vajadzīgajā brīdī. Jāklusē ir par to, kas attiecas tikai uz tevi. Labāk ir klusēt līdz laipnam lūgumam neklusēt, nekā runāt līdz dusmīgai pavēlei apklust. Ja nav klusēšanas dziļuma starp cilvēkiem, tad vārdi neko neizsaka.

XX gadsimta nogalē Rietumu kultūras pārvērtās pļāpāšanas impērijās. Pļāpāšanu galvenokārt izraisa jaunās informācijas tehnoloģijas. Rietumu kulturās nekad agrāk nebija tādi tukšvārdības plūdi, kādi sākās interneta laikmetā. Pļāpāšanas impērijās strauji tiek aizmirsta nepieciešamība audzināt klusēšanu. Rietumu pedagoģiskajās mācībās klusēšanas audzināšanai vienmēr ir bijusi svarīga loma. Bērni tika audzināti klusēt vecāku cilvēku klātbūtnē. Bērni tika audzināti neiejaukties pieaugušo cilvēku sarunā. Ģimnāzijās skolotāji un universitātēs pasniedzēji jauniešus mācīja cienīt un izturēties ar dziļu pietāti pret māksliniekiem un zinātniekiem, izciliem valstvīriem un sava amata meistariem. Mācīja viņu darbus un darbību cītīgi studēt, bet nevis tūlīt vērtēt vai pat noliegt.

Jauniešiem delikāti lika saprast, ka konstruktīvi cienīga diskusija un polēmika var notikt tikai starp erudēti un profesionāli līdzvērtīgām personībām. Skolēnam un studentam ir muļķīgi uzplīties ar savu viedokli mācību un studiju laikā. Ģimnāzista un studenta galvenais uzdevums ir iegūt zināšanas un atskaitīties par iegūtajām zināšanām, bet nevis bravūrīgi lielīties ar savu viedokli, kas parasti ir emocionālā reakcija tā saucamās sadzīves filosofijas garā.

Šodien ākstīgi modīgo komentāru bumu lielā mērā sekmē postmodernisma neoliberālistiskā un farizejiskā žvadzēšana par uzskatu brīvību un idejisko plurālismu, demagoģiski neatzīstot nekādu patiesību. Tas ir novedis pie tā, ka gandrīz visa jaunā paaudze ir gatava komentēt un uzstiept savu viedokli bez elementārām zināšanām un pietiekamas praktiskās pieredzes par jebkuru māksliniecisko, zinātnisko, politisko un sociālo jautājumu. Mūsu saitos īpaši aktīvie sokrāti komentē jebkuru publikāciju. Viņi to dara ar lepni paceltu galvu, neprotot ne pareizi rakstīt, ne pareizi lietot terminus utt. Viņi, protams, pagaidām nezina, ka valodas skaidrība ir savdabīgs spogulis domāšanas skaidrībai. Proti, skaidra valoda liecina par skaidru domāšanu. Viņu neskaidrā valoda tāpēc ir vispārliecinošākais pierādījums viņu neskaidrās domāšanas kritiski zemajai pakāpei.

Pašrealizācijas iespējas ir sociāli vajadzīga terapija katrā valstī un katram cilvēkam. To neviens neapšauba. Taču ačgārna situācija iestājās tad, ja tiek apzināti veicināta pašrealizācijas simulācija. Tagad simulāciju veicina jaunā tehnika: internets, spēles, gologrāfija, interaktīvie digitālie pakalpojumi u.c. Tagad simulāciju veicina transnacionālie spēki, kuri izmanto jauno tehniku savtīgās interesēs.

Jaunā tehnika formē virtuālo realitāti. Tādējādi apzināti tiek grauta īstā realitāte, lai tā cilvēkiem nevarētu kalpot pašrealizācijai. Tiek darīts viss iespējamais, lai īstā realitāte nebūtu jaunrades, iedvesmas, spēka, garīguma, enerģijas, ideju, teoriju un koncepciju avots.

Tiek darīts viss iespējamais, lai īstā realitāte pārvērstos mēslu bedrē un cilvēki sapņotu pārcelties uz virtuālo pasauli. Vieni ar spēlēm, otri ar Facebook, trešie ar narkotikām, ceturtie ar komentāriem. Tādējādi cilvēkus pieradina dzīvot simulakru pasaulē. Arī komentāri ir sava veida simulācija. Ja anonimitāte nepiesegtu šo simulāciju, tad daudzi komentāru fani rosītos savādāk. Saprātīgākie lasītu, krātu zināšanas, kontemplatīvi pārdomātu izlasīto, tiektos pēc jaunām zināšanām. Garīgi pilnvērtīgajā reālajā dzīvē tikai anormālam subjektam var ienākt prātā simulēt Sokrātu un pašam sevi lielīt spoguļa priekšā.

Bet šodienas realitāte ir skaudra. Legālā simulācija — tā ir mūsu dzīves norma. Katrā ziņā jaunās paaudzes dzīves norma.

No tās neviens jaunās paaudzes pārstāvis tik viegli negribēs atteikties. Brīvprātīga atteikšanās būs retu izņēmumu gadījumi. Pie tam neviens mūsu sociālais institūts nav īpaši ieinteresēts jauno paaudzi atrunāt un atbrīvot no legālās simulācijas važām. Mūsu sociālie institūti tagad ir tā orientēti, ka tiem ir izdevīga legālajā simulācijā apmāta ne tikai jaunā paaudze, bet viss sociums.