Kad kāzu ģenerāļus aicina uz konferenci un viņiem nav ko teikt, viņi sameklē "aktuālu tēmu", ar kuru var nonākt avīžu virsrakstos, ar skaļu lozungu un spilgtu žestu plašas sabiedrības acīs apliecinot savas "rūpes par tautu" un atbilstību ieņemamajam amatam. Tieši šādi karstajiem, bet pārejas rakstura notikumiem (kas nākamajā dienā jau zaudē aktualitāti) tiek mākslīgi radīts globālu problēmu statuss. Ne velti par nacionālo atrakciju jau sen kļuvusi biedēšana ar kārtējo nepārvaramo pasaules galu/lata devalvāciju/eiro zonas sabrukšanu/krīzes divdesmit septīto vilni (pasvītrot vajadzīgo).

Latvijas Bankas (LB) konferencēs uzstāties aicinām nevis kāzu ģenerāļus, bet profesionāļus. Tāpēc tajās uzsvērti jautājumi, kas aiz šķietamā vispārīguma arī pēc desmitiem gadu paliks izšķiroši svarīgi Latvijai, eiro zonai un Eiropas Savienībai kopumā. 2014. gada LB konferences uzmanības priekšplānā bija strukturālās reformas.

Ne jau Maskava, Vašingtona vai Brisele lems par to, kādi būsim nākotnē — tuvāk Šveicei vai Zimbabvei (neviena no šīm pilsētām un valstīm konferencē pat netika pieminēta).

Lai kā mēs nemēģinātu pārlikt atbildību uz citiem, atrunājoties ar "mazās un atvērtās ekonomikas" pantiņu, pārsteidzoši daudz paliek atkarīgs no nacionālās politikas.

ECB Padomes locekļa, LB prezidenta Ilmāra Rimšēviča "taburete" būtu jāsaprot kā "sistēmas neefektivitāti nevar aizlāpīt ar naudu".

Piemēram, izglītības kvalitāti neuzlabot ar zemām procentu likmēm. Līdzīgi — ar valdības izdevumu kāpumu nevar uzlabot konkurenci produktu tirgos vai piespiest uzņēmējus aktīvāk pievērsties inovācijām. Bezjēdzīgi diskutēt, kura taburetes kāja — fiskālā politika, monetārā politika vai strukturālās reformas — ir svarīgāka, jo jebkurā gadījumā uz divām tā nenoturēsies.

Kas ir "strukturālās reformas"? Tā nav visaptverošā algu griešana un atlaišanas, kā kāds varētu padomāt.

Tas ir reformu kopums ar mērķi modernizēt tautsaimniecību, padarīt tās struktūru efektīvāku. Kā jebkuras reformas īstenošanā, ir jāmaksimizē pozitīvas sekas un jāminimizē negatīvās, ja tādas ir. Ja kāds sauc "lineāru griešanu visiem" par strukturālu reformu — tā ir neprofesionāli īstenota reforma vai arī mēģinājums sakropļot reformas būtību.

Kas jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot strukturālās reformas?

Šeit astoņas svarīgākās atziņas no LB 2014. gada konferences ar hipotētiskiem piemēriem.

Iedomāsimies tautsaimniecību, kurā daudz uzņēmumu "pēc senām tradīcijām jau 500 gadus piekopj pakavu kalšanas tehnoloģijas meistarību". Problēma ir acīmredzama — novecojusi un neefektīva tautsaimniecības struktūra. Rezultāts — nav tehniskā progresa un darba ražīguma kāpuma un līdz ar to nav arī dzīves līmeņa pieauguma.

Ja kaut kur nav pieauguma tad, kad visā pārējā pasaulē tas ir, — valsts degradē, tātad no iestrēgšanas viduslaikos sabiedrība kopumā zaudē. Tomēr status quo aizstāvjiem ir spēcīgi lobiji, kas popularizē domas par "mūsu tautas īpašo ceļu" un "nepieciešamību saglabāt darbvietas".

1. Strukturālām reformām vienmēr būs opozīcija, vienalga cik labvēlīgas ir reformas sabiedrībai kopumā.

Kad kārtējo reizi šāda tautsaimniecība saduras ar pieprasījuma kritumu, neefektīvie uzņēmumi lūdz valdību atkal jau stimulēt ekonomiku. Tomēr no ārzemēm aizņemtās naudas finansēts mūžīgs budžeta deficīts nav ilgtspējīgs, līdz ar to šāda politika ir tikai atelpa, nevis īstās problēmas risinājums.

2. Pieprasījuma stimulēšana strukturālās problēmas nerisina, bet labākajā gadījumā piepindzelē fasādi. Tāpat arī starptautiskā aizdevumu programma pati par sevi strukturālās problēmas nerisina un reformas neaizvieto, vienkārši ar to tiek nopirkts laiks reformas paketes izstrādāšanai un īstenošanai (Lešeks Balcerovičs).

Jo ilgāk nemitīgās stimulēšanas (pēc būtības — tautsaimniecības subsidēšanas) politika tiek piekopta, jo augstāks kļūst valsts parāds. Proporcionāli pieaug defolta varbūtība investoru acīs, tātad — procentu likmes (kas pats par sevi tuvina defoltu). No vienas puses, tas sadārdzina mūžīgā budžeta deficīta politikas izmaksas.

No otras puses, pieaugot ikmēneša procentu maksājumiem un samazinoties kreditoru vēlmei aizdot naudu tālāk, valdībai kļūst arvien mazāk izredžu atbalstīt tautsaimniecību pārejas posmā, kas vairo bailes no strukturālām reformām un kārdinājumu tās atstāt nākamajai valdībai. Tādējādi piekoptā subsidēšanas politika tiek turpināta, bet problēmu sniega bumba pieaug ģeometriskā progresijā līdz notiek defolts un turpināt neefektīvās tautsaimniecības subsidēšanu uz nākamo paaudžu rēķina vairs nav iespējams: tautsaimniecības sabrukšana šajā gadījumā ir nekontrolējama, tās negatīvās sekas ir daudz smagākas par kontrolējamo strukturālo reformu īstenošanu jebkurā sniega bumbas veidošanās stadijā.

3. Atlikt strukturālās reformas nav izdevīgi. Tās kādreiz vienalga būs jāīsteno, atlikts laiks vien paaugstina reformu izmaksas.

Agri vai vēlu valdība ir vienojusies par strukturālo reformu nepieciešamību un tad sāk domāt, ar kuriem uzņēmumiem sākt un kurus pasargāt — kādas tad būtu "prioritārās nozares" un "aizsargājamie slāņi". Sākas uzņēmēju svētceļojumi pie valdības ar sava uzņēmuma izcilības pierādījumiem (kuri, kā zināms, ir atkarīgi no uzņēmēju lobija spēkiem) — izņēmuma gadījumu saraksts arvien paplašinās un reformas bremzējas. Kas būtu jādara? Jāreformējas visiem solidāri bez izņēmumiem, ieskaitot arī pašu valdību.

Lētais triks popularitātes celšanai — samazināt valsts sektorā strādājošo algas (kas ir viegli parādāms sabiedrībai), uzpūst štatus (jo neviens taču nezina, cik darbinieku nepieciešams kāda rezultāta sasniegšanai) un pasliktināt darba sniegumu (jo par zemu algu nekādu atbildību prasīt nevar) — kā tas notika Grieķijā 80-tos gados. Rezultātā profesionāļi emigrē (85% no labi citētajiem grieķu zinātniekiem dzīvo ārpus Grieķijas; Michael Haliassos), bet valsts sektors pievilina arvien vairāk kafijpaužu cienītājus — skaidrs, ka šāda "reforma" nav nekāda "strukturālā", jo rezultātu/izmaksu attiecību tā nevis veicina, bet pasliktina.

4. Reformām jābūt solidārām, bet gudrām; lineārā griešana visiem nav strukturālās reformas.

Vai strukturālās reformas jāīsteno ātri vai pakāpeniski? Pakāpeniskā reformu veikšana veido deflācijas gaidas un tādējādi palielina reālās procentu likmes jeb reformas izmaksas. Ātra reformu veikšana deflācijas gaidas nerada, tātad, ir labāka.

Piemēram, Latvija un Īrija veica strauju fiskālo konsolidāciju; rezultātā ekonomika ātri atkopās, deflācijas gaidas sen izgaisa, bezdarba līmenis abās valstīs tagad ir ap 11%. Savukārt Grieķija, Spānija un Portugāle izvēlējās pakāpenisku reformu ceļu — visās trijās valstīs ir deflācija un bezdarbs 14%—26% robežās.

Sliktākais no iespējamiem scenārijiem — bubināt par strukturālām reformām un nedarīt neko. Tas vairo nenoteiktību par reālo procentu likmju dinamiku nākotnē, nepalielinot nākotnes izaugsmes gaidas.

5. Reformas ir jāīsteno ātri.

Valdība ir dilemmas priekšā, vai uzņemties atbildību par akumulētām nesabalansētībām un strukturālo reformu veikšanu, vai arī visu norakstīt uz marsiešiem starptautiskajiem aizdevējiem, kas uzspiež strukturālās reformas, lai valsti "aplaupītu", "likvidētu ražošanu" un "nodrošinātu noieta tirgu savām precēm".

Latvijā un Īrijā pilnu atbildību par reformām uzņēmās nacionālā valdība. Pēc I. Rimšēviča teiktā LB konferencē: "Ne Eiropas Komisija, ne Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) neko nediktēja un neuzspieda no ārpuses." Tieši pretēji, SVF sākotnēji rekomendēja lata devalvāciju, kuru Latvijas iestādes uzskatīja par nepareizu soli un neīstenoja.

Grieķijā viss notika pretēji — tur visa atbildība par reformām ir norakstīta uz "ļaunajiem ziemeļniekiem". Ja gribat uzvarēt Grieķijas vēlēšanās, tad vismaz publiskajās diskusijās ir jākritizē "memorands" ar starptautiskajiem aizdevējiem, jo pirms viņu iejaukšanās taču "viss gāja uz augšu".

6. Atbildība par reformu izstrādi un īstenošanu ir jāuzņemas nacionālajai valdībai.

Tā vai citādi, bet mūsu iedomātajā piemērā strukturālās reformas ir notikušas — novecojušiem uzņēmumiem tika ļauts bankrotēt un pakavu kalšanai izmantotie resursi — darbaspēks, zeme un investīcijas — tagad ir pieejamas produktīvākām nodarbēm (piemēram, IT sektoram). Pirms strukturālām reformām veiktā pieprasījuma stimulēšana vien attālināja beigas, uzkraujot parāda slogu uz nākamām paaudzēm. Savukārt pieprasījuma stimulēšana pēc strukturālām reformām atbalsta konkurētspējīgas nozares, tāpēc tai mēdz būt pozitīva ietekme ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.

7. Pieprasījuma stimulēšana var papildināt (bet nevar aizvietot) strukturālās reformas.

Visbeidzot, būtu nepareizi uzskatīt, ka strukturālās reformas ir īstermiņa ciešanas apmaiņā pret ilgtermiņa ieguvumu. Ir jāpanāk reformu pozitīva ietekme arī īstermiņā — veicinot ienākumu pieauguma gaidas, tādējādi investīciju un patēriņa kāpumu pašlaik. Izdevumu samazināšana var veicināt konkurētspēju, bet ne produktivitāti, inovācijas un ienākumus. Lētā darbaspēka zeme var kādu investoru arī pievilināt, tikai investoru piesaiste ir starpmērķis vien; gala mērķis — nācijas attīstība, kas nav iedomājama pie lētas darbaspēka zemes statusa saglabāšanas uz visiem laikiem.

8. Strukturālajās reformās ar izdevumu samazināšanu vien nepietiek; jāveicina produktivitāte un inovācijas.

Kā mēs redzam, strukturālajām reformām ir izšķiroša nozīme tautsaimniecības izaugsmē, turklāt to īstenošana ir nepārtraukts process. To svarīgi atcerēties, kad domājam par savas ekonomikas modernizāciju un tuvināšanos attīstītāko Eiropas valstu līmenim.