Es piedalos regulārajās, ik pa 3 mēnešiem notiekošajās, tikšanās ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, kuras vada premjere. Tikšanās tiek pārrunātas konkrētu cietušo problēmas un iespējamie risinājumi, kā arī runāts par traģēdijas izgaismotajām sistēmiskajām kļūdām, kuras nepieciešams labot.

Tas bija apsveicams premjeres lēmums problēmas un risinājumus izrunāt šādā formātā — ar cietušo iesaisti, kā arī piesaistot Latvijas Pilsonisko aliansi, Delnu un PROVIDUS kā organizācijas, kas pastāvēja uz sistēmisko kļūdu labošanas nepieciešamību un var palīdzēt ar konkrētiem ieteikumiem savu atbildību jomās.

Šīs ir emocionāli ļoti smagas tikšanās, kuru laikā asarotas acis ir daudziem, neatkarīgi no iesaistes un atbildības statusa. Šad un tad mēs tik ļoti iegrimstam diskusijās, ka iemesls, kāpēc mēs esam telpā, it kā piemirstas. Mēs uzdodam jautājumus, saņemam atbildes.

Bet biežāk emocijas redzamas sejās un dzirdamas balsīs, piemēram, kad cietušie pateicas par atrasto risinājumu konkrēta cietušā problēmām vai kad visi iesaistītie pateicas par padarīto darbu. Šie "Paldies" uzrunā sāpi, jo mēs visi vēlētos, kaut mums nebūtu šeit jābūt, kaut mums nebūtu jāmeklē risinājumi konkrētu cietušo sāpēm un sabiedrības drošībai un labklājībai nākotnē, kaut traģēdija nebūtu notikusi.

Cietušo vidū ir tādi, kuri uz šīm tikšanām brauc tālu ceļu, piemēram, no Daugavpils. Viņu vidū daudzi rūpīgi izdarījuši savu mājas darbu — iepazinušies ar likumdošanu, Ministru kabineta noteikumiem, ievākuši informāciju par iespējamām problēmām citās ēkās vai objektos, kas varētu apdraudēt sabiedrības drošību, piemēram, par lielveikalā veiktiem metināšanas darbiem, par iespējām mājām piekļūt ar glābēju tehniku, par tā sauktajiem melnajiem punktiem uz ceļiem, kuros bieži notiek satiksmes negadījumi.

Viņi uztraucas par būvniecības kvalitātes kontroli, par atbildīgo un indivīdu reakcijām uz trauksmes signāliem, par cietušo, kuri dzīvo civillaulībās, tiesībām. Viņi uztraucas par nākotni. Piemēram, pēdējā tikšanās laikā tika uzrunāta jaunās Latvijas nacionālās bilbiotēkas ēkas drošība, jo ir bailes par Latvijas nākotni (bērniem un studentiem), kā arī inteliģenci.

Kā teica viena cietusī, ja bibliotēkas ēkā notiktu Zolitūdes traģēdijai līdzīga konstrukciju sagāšanās, no šāda trieciena Latvija nekad neatgūtos. Tas, ka konkrētajā sarunas posmā telpas griestu lampas draudīgi drebēja, jo stāvu augstāk skanēja augstpapēžu kurpju soļi, simboliski pastiprināja dramatisko bažu fonu.

Cietušos nevar apklusināt ar nepilnīgu atbildi, viņiem svarīgi ne tikai likumdošanas panti, bet arī ieviešana, viņiem nepieciešams izstāstīt visu līdz pēdējam sīkumam. Viņiem nav pacietības ilgi gaidīt, bet viņi turpina prasīt izmaiņas un gaida to ieviešanu, nevis sarūgtinājumā vai dusmās aizcērt durvis.

Šādu patiesu līdzdalību redzēt ir līdz aizkustinājumam iedvesmojoši — jo viņi cīnās par drošāku, labāku un draudzīgāku Latviju par spīti vai pateicoties savai personiskajai sāpei par savu tuvāko zaudējumu vai saviem ievainojumiem traģēdijā. Es domāju, ka mēs visi vēlētos kaut šāda līdzdalība nebūtu bijusi nepieciešama — kaut nebūtu bijuši likumdošanas "caurumi", institūciju un cilvēku darbi un nedarbi, kas traģēdiju veicināja.

Sistēmisko kļūdu labošana

Kad uzreiz pēc traģēdijas tika veidota sabiedriskā komisija traģēdijas apstākļu izvērtēšanai, PROVIDUS komanda iesaistījās diskusijās par komisijas mērķi, uzdevumiem, kā arī komisijas locekļu nepieciešamajām kompetencēm. Mēs uzskatījām, ka nepieciešams identificēt sistēmiskos brāķus — Zolitūdes traģēdijas cēloņus, un izstrādāt plānu, kā šīs kļūdas labot, lai mazinātu līdzīgu traģēdiju iespējamību.

Taču lēmumi par komisijas izveidi tika pieņemti steidzamīgas kārtā — sabiedrība prasīja rīcību, un lēmumu pieņēmēji, tai skaitā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, nespēja argumentēt par labu pārdomātai lēmumu pieņemšanai, kas ļautu izvairīties no kļūdām, kuru rezultātā neilgi pēc komisijas izveides tā arī beidza darbu.

Esmu pārliecināta, ka šīs kļūdas nebija apzinātas — tās tika pieļautas, jo traumu pārcietām mēs visi, un tāpēc mūsu spriestspēja bija traumēta. Mēs nespējām apturēt savu darbošanos — piemirsām par lēmumu caurskatāmību, jēgpilnu sabiedrības līdzdalību — jo traģēdija prasīja nekavējošu rīcību.

Šī, manuprāt, ir vērtīga mācība, ka vienalga kādos apstākļos pieļautās atkāpes no labas pārvaldības principiem jeb labas pārvaldības upuri ne tikai rada negatīvas sekas konkrētā lēmuma dzīvotspējai (Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanas komisijas īsais mūžs), bet arī iedragā Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatus, par kuru atgūšanu sapņojām un cīnījāmies līdz atguvām neatkarību.

Ar vai bez komisijas, aktuāla palika vajadzība nosaukt vārdos traģēdijas cēloņus un izstrādāt plānu, kā kļūdas novērst.

Tāpēc PROVIDUS uzstāja uz nepieciešamību valsts līmenī izveidot koordinētu mehānismu traģēdijas apstākļu noskaidrošanai, kas ļautu apzināt valsts institūciju jau paveiktos darbus, uzraudzīt uzsākto darbu izpildi, kā arī apzināt papildus vērtēšanas vai sistēmas uzlabojumu piedāvājumu vajadzības. Mēs par šo atgādinājām, kad tika veidots valdības rīcības plāns. Mēs par šo atgādinājām pirmajā premjeres tikšanās ar cietušajiem.

Šīs uzstājības rezultātā Pārresoru koordinācijas centram tika uzdots uzdevums sagatavot informatīvu ziņojumu par traģēdijas cietušajiem sniegto palīdzību, valsts ieguldījumiem izmeklēšanas procesā, kā arī uzsākto un paveikto, lai labotu likumdošanu un rīcībpolitiku, mainītu institūciju un privātpersonu rīcību. Ar šo ziņojumu mūs iepazīstināja 16.oktobra tikšanās, bet tas pagaidām nav publiskots.

Politiskā atbildība

Es biju klāt arī pirmajā tikšanās reizē, kurā varēju novērtēt premjeres spēcīgos plusus — būt iejūtīgai, spēt pateikt patiesus pareizos vārdus, spēt meklēt risinājumus konkrētām cietušo problēmām. Nevaru iedomāties, kā šo darbu varētu darīt bijušais premjers Dombrovskis, kura rakstura īpašības vairāk piemērotas tādām rīcībpolitikas jomām, kas ir tālāk no zemes jeb daudz mazāk skar cilvēkus fiziski tieši, nevis pastarpināti (protams, ka fiskālā disciplīna jeb algu samazinājums vai darba zaudēšana skar cilvēkus tieši, taču salīdzinoši tiešāk, arī emocionālāk cilvēkus skar Zolitūdes traģēdija).

Atskatoties nesenajā pagātnē, interesanti secināt, ka Dombrovska vadībā arī tika mēģināts veidot sabiedrisko komisiju, kas arī ļautu Dombrovskim personīgi mazāk iesaistīties tiešā sarunā ar cietušajiem, šo darbu uzticot komisijas locekļiem.

Iespējams, ka šāds risinājums — apzināti vai neapzināti — tika meklēts, lai komisija spētu paveikt to, ko Dombrovska rakstura īpašības varētu neļaut tik labi izdarīt. Un, iespējams, ka — atkal apzināti vai neapzināti — patreizējais risinājums, ko piedāvāja premjerministre Straujuma, arī tika meklēts, ņemot vērā viņas rakstura īpašības — spēju tiešā sarunā ar cietušajiem parādīt patiesu līdzjūtību, interesi, apņemšanos meklēt risinājumus.

Tieši pateicoties šīm pozitīvajām premjeres spējām, 16.oktobra tikšanās norise mani pārsteidza ļoti negatīvi. Premjere kavēja un piedalījās sarunās tikai aptuveni 15 minūtes, atvainojoties ar paskaidrojumu, ka viņu gaida Saeimā (tikšanās Saeimā esot bijusi ieplānota plkst. 16:00, bet viņa piekodinājusi, ka būs plkst. 16:30, jo viņai bija svarīgi satikt cietušos).

Tikšanās arī nepiedalījās ne ekonomikas ministrs, ne iekšlietu ministrs, kuru atbildībā notikušas, uzsāktas un tiek plānotas būtiskas izmaiņas būvniecības un civilās aizsardzības jomās, par kurām tika runāts 16.oktobra sanāksmē. Augstākā līmeņa politiski atbildīgo vietā par šīm jomām runāja ļoti spējīgi, tomēr zemākā atbildības līmenī strādājoši Ekonomikas ministrijas un VUGD darbinieki, bet tikšanos — pēc premjeres lūguma — vadīja ģenerālprokurors Kalnmeiers. (Viņš ar šo uzdevumu tika galā lieliski, tās noslēgumā arī patiesi emocionāli (līdz asarainām acīm aizkustinot daudzus) sakot "Paldies" cietušajiem par viņu darbu, cīnoties par labāku nākotni.)

Tikšanās bija vērtīga — mēs varējām uzdot svarīgus jautājumus un saņēmām kvalitatīvas atbildes vai solījumus tās rūpīgāk sagatavot uz nākamo tikšanos. Tātad, funkciju līmenī tikšanās mērķi tika sasniegti.

Taču šīm tikšanām, manuprāt, ir arī simboliskā un politiskās atbildības līmeņa uzdevumi — iespēja cietušajiem no augstākajiem politiski atbildīgajiem uzzināt par progresu, uzklausīt cietušo jautājumus un sniegt atbildes, tai skaitā uzņemties atbildību par tālāko darbu, lai labotu sistēmiskās kļūdas — Zolitūdes traģēdijas cēloņus.

Tieši pateicoties tam, ka premjere nevarēja piedalīties 16.oktobra tikšanās, mēs nevarējām iegūt skaidrību par to, cik lielā mērā un kad ir plānots publiskot Pārresoru koordinācijas centra sagatavoto informatīvo ziņojumu par valsts ieguldījumiem izmeklēšanas procesā, cietušo atbalstā un uzsākto darbu sistēmisko kļūdu labošanā. Pārresoru koordinācijas centra vadītājs uz šo jautājumu spēja tikai atbildēt, ka vispirms par to jālemjot valdībai un premjerei. Viņas atbildībā esot arī lēmums par tālāko — vai pēc kāda laika tiks gatavota atjaunota atskaite par padarīto, īpaši vēl nesakārtotajās rīcībpolitikas un likumdošanas jomās. Skaidrību par plāniem šī ziņojuma publicēšanā un atjaunošanā varētu viest vai nu pati premjere, vai premjeres biroja vadītājs, bet neviens no viņiem tikšanās (visā tās laikā) nepiedalījās.

Saņemot šādu atbildi, man arī radās šaubas, vai amatpersonas apzinās, ka pēc šādas traģēdijas ne cietušajiem, ne sabiedrībai nepietiek vien ar "darbs notiek un turpinās". Nepieciešama regulāra un detalizēta atskaite, kas ietver gan padarītos, gan procesā esošos, gan plānotos darbus un to izpildes termiņus, lai mēs visi varam būt drošāki, ka ikdienišķs gājiens pēc piena nebeigsies traģiski. Lai turētu roku uz pulsa un nodrošinātu neatkarīgu vērtējumu, PROVIDUS ir uzsācis valdības un Saeimas padarīto, uzsākto un nepadarīto darbu uzraudzību, un turpināsim to darīt, iesaistot citus nevalstiskā sektora ekspertus, kā arī prasot paskaidrojumus no atbildīgajām institūcijām.

Prioritātes

16.oktobra tikšanās norise mani rosināja uz pārdomām arī par premjeres, valdības un politisko partiju prioritāšu sarakstu. Premjeres atvainošanās netika konkrēti pateikts, kāda tikšanās Saeimā notiek, bet no premjeres teiktā sapratu, ka tikšanās notika jaunās valdības veidošanas kontekstā. Pēc Zolitūdes traģēdijas cietušo tikšanās no mediju ziņām sapratu, ka runa varētu būt par Vienotības 12.Saeimā ievēlēto deputātu un iespējamo ministru kandidātu, kā arī vadības sēdi. Nezinu, vai tajā piedalījās arī Iekšlietu ministrs Kozlovskis un Ekonomikas ministrs Dombrovskis (abi — Vienotības pārstāvji), bet pavisam noteikti tajā piedalījās premjere.

Un te nu mani lielie jautājumi Vienotībai:

1. Vai valdības veidošanas process ir svarīgāks par augstākajā politiskajā līmenī nodrošinātu atskaitīšanos Zolitūdes traģēdijā cietušajiem? Vai jaunas valdības veidošana ir svarīgāka par aizejošās valdības apņemšanos — patreizējās valdības deklarēto prioritāti darīt visu, lai izmeklētu Zolitūdes traģēdijas apstākļus un labotu sistēmiskās kļūdas? Te jāuzsver, ka vēl septembrī Zolitūdes traģēdijas cietušo biedrība "Zolitūde 21.11" nosūtīja premjerei vēstuli, vaicājot, vai traģēdijas izmeklēšana un sistēmisko kļūdu labošana joprojām ir valdības prioritāte.

2. Vai Vienotība nevarēja atrast citu tikšanās laiku, lai padarītu premjeres, Iekšlietu ministra un Ekonomikas ministra līdzdalību sarunās ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem iespējamas? Zolitūdes tikšanās bija laicīgi saplānota, tad kāpēc notika šāda "dubultā rezervācija" (double booking), kad premjerei un ministriem vienlaicīgi bija jābūt divās vietās? Vai jaunās valdības veidošanas sarunas tiešām iztur ārkārtas situācijas risinājuma jeb force majeure testu, tātad, Vienotības tikšanās bija neatliekama un obligāti noturama tieši tad, kad bija ieplānota tikšanās par Zolitūdes traģēdiju?

3. Vai lēmumu pieņemšanā oficiāli un pilna laika slodzē nodarbināti (deputāti un ministri) tiešām nevarēja atrast citu tikšanās laiku Vienotības sanāksmei? Vai tiešām šiem cilvēkiem bija grūtāk atrast iespēju satikties, salīdzinot ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, kuri līdz tikšanām nereti mēro tālu ceļu un tajās iesaistās papildus saviem tiešajiem darba pienākumiem?

Te, iespējams, ir vietā arī atskatīties uz amatpersonu un politiķu karjeru gandrīz gadu pēc traģēdijas.

Toreizējais Ekonomikas ministrs Pavļuts uzreiz pēc traģēdijas gribēja demisionēt, jo ir atbildīgs par būvniecības sektoru, taču viņa Reformu partijas vadība Pavļutu no šī soļa atturēja. Tā rezutātā Pavļuts neturpināja darbu Straujumas valdībā, bet Reformu partija vairs nav aktīvajā politikā — daļa bijušo biedru turpina darbību Vienotībā.

Viens no viņiem ir arī aizejošais Ekonomikas ministrs Dombrovskis, kam arī pirms šī amata Saeimas deputāta un atbildīgās komisijas priekšsēdētāja darbā bija tieša atbildība par būvniecības likumdošanu. Viņš 12.Saeimas vēlēšanās nav ieguvis nepieciešamo vēlētāju atbalstu. Vienīgais, kas pēc Zolitūdes traģēdijas atkāpās (vai bija spiests atkāpties) bija toreizējais premjers Dombrovskis, kurš karjeru turpina ES līmenī.

Secinājums, manuprāt, skaidrs — ja arī atbildību neuzņemas paši, to pieprasa un panāk citi.

PROVIDUS