Visvarenā Padomju valsts
21.10.2014
Ernests Buivids
Kāpēc jālasa Karla Marksa grāmatas
Un jārealizē plānveida ekonomika
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Latvija turpina grimt no vienas krīzes citā. Kā mums jau paskaidroja daudzi pasaulē cienījami cilvēki, 2008.gada krīze bija visnopietnākā pēdējo 100 gadu laikā. Regulāras ekonomiskās krīzes ir normāla tās politekonomiskās sistēmas sastāvdaļa, kuru mēs sev izvēlējāmies divdesmit gadus atpakaļ, garlaicīgā un prastā (kā apgalvo M.Frīdmanu salasījušies gudreļi) plānveida sociālisma vietā.
Mēs atvadījāmies no plānveida sociālisma un sākām apmāti pašaizliedzīgi būvēt tirgus ekonomiku. Būvējām mēs pārsteidzošu sistēmu, kurai pašai no sevis ar „neredzamās tirgus rokas” palīdzību vajadzētu nemanāmi novērst visas problēmas, un šajā brīnumsistēmā dzīvojošajiem neatliek nekas cits ko darīt, kā tikai uzplaukt.
Šī brīnumsistēma ar savu neredzamo roku aizslaucīja visu to, ko mūsu paaudze ar tādu sajūsmu bija radījusi. Toreiz cēlām ar savu darbu un par saviem līdzekļiem. Bet izrādījās, ka ne tur cēlām, ne tā kā vajag, ne priekš tā kā vajadzētu, ne no tā kā pienāktos un tieši tāpēc viss tas uzceltais arī sabruka. Un ko tālāk? Gan jau redzēsim. Process ir iekustināts un ļoti daudz ko tas jau ir iznīcinājis.
Bet sākās Latvijā tas 1988.gadā ar apvienoto Radošo apvienību un XIX Vissavienības partijas konferences plēnumu, kurš nolēma organizēt visās PSRS republikās „Tautas frontes”, lai atbalstītu Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova iesākto „pārbūvi”. 2008.gadā Latvijā tika svinēta Latvijas tautas frontes dibināšanas divdesmitā gadskārta. Pāri no tās ir palicis tikai muzejs. Pārējo iznīcināja „tirgus roka”.
Tomēr ir noiets garš ceļš, ir uzceltas daudzas piramīdas, ir sacerēts daudz leģendu, bet laimīgo oāzi Latvija tā arī nav sasniegusi — tā izrādījās tikai mirāža. Mēs esam pie sasistas siles un mums regulāri turpina stāstīt pasakas, ka vēl tikai pēc pāris gadiņiem tūlīt, tūlīt sāksies uzplaukums. Bet pagaidām pietrūkst naudas izglītības un medicīnas sistēmai, policistiem un ugunsdzēsējiem. Ir pēdējais laiks tikt skaidrībā par mūsu neveiksmīgajiem pārticības meklēšanas klejojumiem, veikt mērotā ceļa analīzi un saprast, kas tad patiesībā notiek. Kādēļ tad viss jūk un brūk?
Latvijas ekonomika 1990.gadā
Kāda bija Latvijas vieta pasaules ekonomiskajā telpā pirms 20 gadiem, kad tika sākta „pārbūve”?
Paskatīsimies uz to gadu ekonomikas statistiku. Lūk, visu mūsu valdību iemīļotais rādītājs — IKP (iekšzemes kopprodukts), kurš naudas izteiksmē atspoguļo visu, kas valstī saražots. Lūk, šis rādītājs, aprēķināts uz vienu iedzīvotāju un izteikts tā laika ASV dolāros, 1980. gadu beigās (kopš tā laika dolāra vērtību krietni deldējusi inflācija, bet eiro valūtas tolaik vēl nebija):
Latvija — 6265 dolāri uz vienu iedzīvotāju;
Vācijas Federatīvā republika — 10709 dolāri/iedz.;
Itālija — 7425 dolāri/iedz.;
Īrija, mūslaiku sapņu zeme, — 5225 dolāri/iedz. (par 20% mazāk nekā Latvijas PSR).
Bet, lūk, 1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra: rūpniecības un celtniecības apjoms 40%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 16%, transporta un sakaru nozare 8%, tirdzniecība un apgāde 9%, citi 27% (salīdzinājumam tā laika Vācija: rūpniecības un celtniecības apjoms 41%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 5%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 15%, citi 33%, kā arī Īrija: rūpniecības un celtniecības apjoms 28%, lauksaimniecības un mežu rūpniecība 15%, transporta un sakaru nozare 6%, tirdzniecība un apgāde 18%, citi 33%).
1988.gada Latvijas ekonomikas struktūra ļoti līdzinās Vācijas ekonomikas struktūrai un tādu, spriežot pēc daudzskaitlisko eksperteļu izteikumiem, mums ļoti gribas šodien sasniegt. Atkal sasniegt to, kas jau bija!
Tolaik Latvijas rūpniecība gada laikā saražoja: 1567 tūkstošus radiouztvērējus, 17000 autobusus, 100000 magnetofonus, 22000 slaukšanas iekārtas, 570000 veļas mazgājamās mašīnas, 107000 tonnas papīra, 175000 mopēdus, 2500 klavieres un piano, 2546 rūpnieciskos robotus, 2,82 miljonus telefona aparātus [VEF bija PSRS Nokia], 539 pasažieru vilcienu vagonus, 6200 dzelzceļa dīzeļus, 80 miljonus pusvadītāju mikroshēmas un iekārtas, 35000 tonnas celulozes un daudz ko citu — arī sarežģītus un augsti tehnoloģiskus izstrādājumus.
VEF bija PSRS Nokia.
Administratīvai pārvaldei un pārvaldes aparāta uzturēšanai tolaik valsts tērēja tikai 8,6% iekšzemes kopprodukta!
Par saviem mājokļiem, apkuri un komunālajiem pakalpojumiem iedzīvotāji maksāja tikai vidēji 2,5% savu ienākumu (astoņas reizes mazāk nekā Lielbritānijā un piecas reizes mazāk nekā par tabaku un alkoholiskiem dzērieniem). Toties lauksaimniecības produktu cenu dotācijai valsts no sava budžeta gadā patērēja 861 miljonu rubļu (aptuveni 3 miljardus mūsdienu latu), mājokļu dotācijai — 148,2 miljonus rubļu jeb aptuveni 500 miljonus latu (tolaiku rublis bija līdzvērtīgs aptuveni 3-3,5 mūsdienu latiem).
Pie jau minētā jāpiebilst, ka dabīgais demogrāfiskais pieaugums tolaik bija 1,1 uz 1000 iedzīvotājiem gadā. Latvijas iedzīvotāju vairākums bija ar dzīvi apmierināti un vairojās.
Kā izrādās viss mums Latvijā tolaik bija: „Eiropas” līmeņa ražošanas struktūra, vidēji Eiropas līmeņa ekonomiskie rādītāji un daudz augsti tehnoloģiskas produkcijas. Kā arī daudz, daudz naudas sociālai attīstībai un lauksaimniecības atbalstam.
Bet tas viss dabiski nomira, kolīdz mēs sākām ieviest tirgus ekonomiku. Tagad mēs esam ļoti stipri atpalikuši no Vācijas, Itālijas un pat no Īrijas. Un arī pat no Igaunijas, ar kuru mēs bijām apmēram līdzīgās pozīcijās. Laikam ne tur gājām? Un kurš tad bija mūsu Susaņins [apzināts nepareiza ceļa rādītājs]?
Latvijas iznīcinātāji
Pirmais mūsu „pārbūves” vadītājs bija Ivars Godmanis, kurš valdīja veselus trīs gadus. Ko tad viņš īsti panāca?
Tolaik visiem „pārbūvētājiem” bija skaidrs, ka tā kā bija LPSR, tirgus ekonomikā un kapitālismā nekādi nevarot būt. Bet ne mēs paši to sapratām, mums to „saprast” palīdzēja daudzskaitlīgie „konsultanti” no emigrācijas [ārzemju latviešu] aprindām. Tātad pilnīgi viss ir jāpārtaisa. Un Godmaņa valdība arī ņēmās pārtaisīt. Bet, lai veiksmīgi kaut ko pārtaisītu, ir jāzina kā tas patiesībā darbojas. Vai šī valdība to zināja? Spriediet paši! Pēc sasniegtā rezultāta!
Bet, lūk, jums trīs gadu ilgušās pārkārtošanas, privatizācijas, valdību reformas un uzlabošanas rezultāti. Divas reizes tika veikta naudas reforma (sākumā tika ieviests Latvijas rublis, bet pēc tam lats), atceltas regulējamās un dotējošās cenas, likvidētas plānošanas organizācijas, nomainīta valsts uzņēmumu vadība un tika uzsākta visiekārojamāko uzņēmumu privatizācija. Latvijas tautsaimniecība atdalījās no saviem pircējiem un izejvielu piegādātājiem no bijušām PSRS republikām (NVS) ar muitu, nodevām un dārgu valūtu.
Latvija pati labprātīgi aizgāja no saviem noieta tirgiem!!!
Tirgus ekonomikas celšanas apstākļos tā ir fantastika, bet konsultanti to visādi atbalstīja, jo šie noieta tirgi bija nepieciešami citiem.
Ražošanas apjomi strauji kritās: 1993.gadā, tikai trīs gadu laikā, no 1990.gada ražošanas apjoma saglabājās: 35% rūpniecības apjoma, 57,4% lauksaimniecības, 38,2% zivjsaimniecības, 12,5% celtniecības, bet no 1990.gada IKP bija atlikuši 49,7%. Daudzi uzņēmumi tika slēgti un darbu zaudēja 325 tūkstoši cilvēku.
Kūdras ieguve samazinājās 5,5 reizes, gaļas apjoms 7 reizes, zivju — 6,7 reizes, saražotie autobusi 4 reizes, telefoni — 40 reizes, radiouztvērēji — 75 reizes, mopēdi — 62 reizes …
Līdz ar dramatisko ražošanas apjoma kritumu valstī sākās hiperinflācija: 1991.gadā cenu pieaugums bija +272% pie 1990.gada cenām, 1992.gadā vēl + 1051% (pie 1991.gada cenām) un 1993.gadā vēl + 209% pie 1992.gada cenām.
Trīs gadu laikā cenu pieaugums bija 5974%! Tik straujš rūpniecības iznīcināšanas temps netika tolaik sasniegts nevienā citā bijušā PSRS vai sociālistiskā bloka valstī, kur arī viss tika pārbūvēts.
Laikam mūsu „konsultanti” — ASV un Kanādas latvieši — bija savā jomā visveiksmīgākie, par ko viņiem tika pēc tam sadoti ordeņi.
Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un kultūras ministrs Raimonds Pauls starptautiskā folkloras festivāla Baltica`91 noslēguma koncertā Mežaparka.
1993.gadā Latvijas iedzīvotāju mirstība jau pusotru reizi pārsniedza dzimstību. Un vēl trīs gadu laikā 85,6 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Kā tagad ir tapis skaidrs — aizbrauca mūsu darba spēks. Viņi arī tagad turpina braukt projām. Šai ziņā ļoti „veiksmīgs” izrādījās 2006.gads, kad pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas ziņām aizbrauca 110 tūkstoši strādāt spējīgo.
Savukārt valsts pārvaldes birokrātija, neskatoties uz ekonomisko katastrofu, veiksmīgi pieņēmās apmēros. Ierēdņu skaits dubultojās, bet valsts patēriņa daļa pieauga no 8,6% no IKP līdz 22%, tas ir, Latvijas valdība kļuva 2,5 reizes dārgāka [jeb neefektīvāka]. Parādījās arī pirmie simts miljonāri. Tāds bija kapitālisma celtniecības sākums Latvijā.
1993.gada vēlēšanās Ivara Godmaņa vadītā „Tautas fronte” cieta smagu sagrāvi un neiekļuva Saeimā, kas ir sava veida valdības „sasniegumu” vērtējums. Tomēr iesāktais process tika turpināts tamlīdzīgā garā.
Lūk, zinātnisks mūsu „pārbūves” vērtējums, ņemts no Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta izdotās ekonomikas doktora un LZA goda locekļa Pētera Guļāna grāmatas „Latvijas ekonomika laikmetu griežos”: „Latvijas ekonomikas sabrukums un ieilgušais tās atjaunošanās periods liecina, ka pārmaiņu laikā īstenotā politika nebija pietiekami adekvāta apstākļiem, kurus diktē globālie tirgi un neatbilda mazas valsts ar atvērtu ekonomiku īpatnībām. Viens no galvenajiem bremzējošajiem faktoriem bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām un Latvijas interesēm tajās.”
Ļoti uzmanīgs un pārgudri maigs formulējums, bet saprast var.
Tātad „bija un joprojām paliek vājā sapratne par ekonomisko procesu likumsakarībām.”
Pilnībā apmaldījāmies: uz kurieni mums ir jāiet nezinājām, ejot tur, uz kurieni mūs veda ceļa rādītāji, kuri savus honorārus saņēma no Latvijas konkurentiem. Tieši ārzemju latvieši ir tie [nelietīgie, amorālie, bezprincipiālie] susaņini, kuri mums tādam nolūkam arī tika atsūtīti.
Ekonomiskās katastrofas iemesli
Kāpēc notika ekonomiskā katastrofa, tiklīdz to sāka pārkārtot? Un kāpēc Latvijā tā arī nav izdevies atjaunot ekonomiku, lai gan ir pagājuši jau 20 gadi?
2008.gadā Latvija dziļi, dziļi iekrita jaunā pasaules ekonomiskā krīzē. Iekrita kārtējā krīzē gaidītās vispārējās labklājības vietā. Šī pasaules krīze tiek vērtēta kā visnopietnākā kopš „lielās depresijas” laikiem pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Ir pat tāds uzskats, ka šī krīze ir daudz nopietnāka, ka tā ir vislielākā krīze no visām vēsturiskajām ekonomiskajām krīzēm un ka to varot salīdzināt ar XIV gadsimta drūmajiem laikiem.
Tirgus ekonomika neattaisnoja lielās cerības. „Finansu tirgu pašregulācijas iespējas izrādījās pārāk pārspīlētas.” Tas ir Džordžs Soross.
Visa pasaule sāka nacionalizēt savu stipri deformēto ekonomiku, kā arī lasīt Kārli Marksu.
Bet pie mums vēl svaigā atmiņā ir kā mēs 1990. gadā sākām privatizēt un visa ekonomika sabruka mūsu acu priekš. Kāds tad ir iemesls toreizējam sabrukumam?
Šai ziņā ir daudz leģendu. Piedzīvotā ekonomiskā katastrofa satrieca visus tās aculieciniekus un dalībniekus. Daudzi nojauš, ka tās iemesls bija specdiversija, ko kāds ieplānoja un realizēja.
Tik tiešām, galvenais „pārbūves” uzdevums, kuras organizatoru saknes stiepjas pāri okeānam, bija iznīcināt PSRS kara rūpniecības potenciālu — tas bija aukstā kara galvenais mērķis.
Un visi daudzskaitliskie konsultanti, kuru lomā bija Latvijā saradušies emigranti, nepārtraukti atkārtoja: „Mums nav vajadzīgi šie padomju monstri.” Bet tās ir tikai tukšas runas to 325 tūkstošu cilvēku psiholoģiskā stresa mazināšanai, kuri dēļ rūpniecības un tautsaimniecības sagrāves, kas notika viņu acu priekšā, zaudēja darbu. Tomēr notiekošā iemesli bija paši dabiskākie un pilnīgi no ekonomikas sfēras — apstākļos, kas rodas „brīvā tirgū”. Lieta tāda, ka ekonomikā nekas nenotiek bez maksas, par visu nākas samaksāt. Bez maksas pat tualeti sakārtot nav iespējams. Un arī „tirgus neredzamā roka” maksā ļoti lielu naudu.
Vienkārši pats tirgus kā tāds kļuva par sprāgstvielu, kas sadragāja visu iepriekšējo ekonomisko sistēmu. Tirgus attiecības ir ļoti „brīnišķīgas” un dārgas.
Daudzi naivuļi domā, ka tirgus ir tāda vieta, kur zemnieks var atbraukt ar saviem burkāniem un lēti tos pārdot, un ka vienīgais tirgus defekts ir pārpircēji. Attiecīgi, ja pārpircējus [spekulantus] kaut kādā veidā izdotos neitralizēt, tad viss būtu kārtībā. Regulāri šai ziņā pat mēģināja radīt kaut kādus noteikumus, lai neielaistu kādā tirgū pārpircējus.
Bet tās ir atmiņas par pagātni. Nostaļģija. Tā bija pirms tirgus ekonomikas, kad vēl bija kolhozu tirgi. Tas viss sen jau kā ir iznīcināts. Tagad tirgus ir pilnīgi visur. Saražoto preču nogādāšanu līdz patērētājam veic nevis pats ražotājs, bet gan starpnieki, kuri vairākas reizes uzpērk preci tikai ar vienu mērķi — lai pēc tam to pārdotu par augstāku cenu un iegūtu savu starpniecības peļņu.
Standarta šī procesa shēma ir sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (iepriekšējo etapu summārā cena — 100%);
2. Distributors: + 30 — 60% (130 — 160%);
3. Lielais vairumtirgotājs: + 20 — 40% (156 — 224%);
4. Vidējais vairumtirgotājs: + 10 — 20% (172 — 269%);
5. Mazais reģionālais vairumtirgotājs: + 10 — 20% (190 — 323%);
6. Veikals: + 10 — 40% (209 — 452%).
Mēs redzam, ka šādas tirgus kustības rezultātā prece no ražotāja līdz patērētājam iziet vidēji caur 5 starpniekiem un tās cena tāpēc pieaug 4,5 reizes.
Un tās nav spekulantu viltīgās mahinācijas, bet gan objektīva nepieciešamība, ko rada tirgus ekonomika un kas ir saistīta ar šīs tirgus ekonomikas finansēm.
Lieta tāda, ka šodienas uzņēmējiem, kurus mēs vēl pēc veco laiku saprašanas uzskatām par kapitālistiem, patiesībā naudas nav. Visa nauda jau labi sen atrodas pie finanšu elites — banķieriem un investīciju fondos. Un viss, kas pasaulē tiek saražots, jau sen tiek ražots uz kredīta, kurš ir paņemts no šīs finansu elites. Ja pēc Dostojevska, tad no procentniekiem. Bet Raskoļņikova [procentnieces slepkava] kā nav tā nav, viņš tirgū ir samīts. Kredītprocenti aug, kredīti ir jāatdod un pēc iespējas ātrāk. Tāpēc ražotājs nevar kraut savu preci noliktavā un gaidīt, kad pie viņa atnāks „kapitālists” no veikala un nopirks dažus desmitus televizorus. Viņam tikšķ pulkstenis pēc kura skaitās kredīta procenti, ko viņš paņēma, lai šos televizorus saražotu. Tāpēc ražotājs visu saražoto partiju uzreiz pārdod distributoram, bet no iegūtās naudas samaksā procentus un sāk jaunu ražošanas ciklu.
Savukārt distributors, kuram arī ir jāatmaksā kredīts un jānomaksā procenti, pārdod mazliet mazākas produkcijas partijas lielajiem vairumtirgotājiem. Un tā tālāk. Tāds ir tirgus process. Parasti distributors un lielais vairumtirgotājs atrodas ražotāja reģionā, bet vidējais un mazais vairumtirgotājs patērētāja reģionā.
Un visi pieci šie starpnieki nav uzdzīvojoši spekulanti, kuri lielāko daļu laika pavada Montekarlo vai citās izpriecās. Viņi ir tirgus ekonomikas „strādnieki”, kuri vaiga sviedros nopelna savu peļņu, vairumu no kuras pēc tam atdod bankām par kredītu. Viņi nav kapitālisti, viņiem nav reāla, skaidra kapitāla, bet tikai kredītsaistības.
Ja šīs standarta tirgus ekonomikas shēmas etapus sadalām ražošanas un pakalpojumu sfērās, tad sanāk ka pirmais etaps — ražotājs, nokļūst ražošanas sfērā, bet pārējie etapi pakalpojumu sfērā. Pēc dotajiem vienkāršotā modeļa cipariem šo sfēru attiecība sanāk sekojoša: pakalpojumi — 77,8%, bet ražošana — 22,2% (viss IKP — 100%).
Mēs iegūstam ainu, kura lielā mērā sakrīt ar vairumu attīstīto tirgus ekonomikas valstu IKP struktūru, kur pakalpojumu īpatsvars ir apmēram 70%. No tā mēs varam izsecināt kas ir tie pakalpojumi, par kuriem mēs maksājam, un kas ir tie lielie apjomi, ar kuriem mēs tā lepojamies, jo tie dod IKP pieaugumu.
Faktiski tie ir komerciālie starpnieki, kuri pelna, neko neražojot, un tās nebūt nav pirtis, frizieri un labo pakalpojumu biroji, kā daudzi apmāti prāti domā.
Un vai to var nosaukt par efektīvu ekonomiku, kurā tikai 22% kaut ko ražo, bet atlikušie 77% uz šī saražotā „uzvārās”. Par to vecajās vēstures mācību grāmatās bija rakstīts: „Viens ar sausiņu, septiņi ar karotēm” un klāt attiecīga ilustrācija. Tagad šai vienkāršajai patiesībai ir izdomāts jauns termins — „postindustriālā sabiedrība”, bet vēstures grāmatas izlaboja, apgalvojot, ka tas arī ir visas cilvēces sapnis un progress.
Bet kā tad bija tajā sociālismā, kuru mūsu un iepriekšējās paaudzes cēlām 70 gadus un kuru pēc tam ar vieglu roku bez apdomas atmeta? M.Fridmana Čikāgas ekonomiskajā skolā izstažējušies speciālisti pat noteica sociālisma iznīcināšanas laiku, iekļaujot to savas rīcības programmas nosaukumā: „500 dienu programma.” Un jāatzīst, ka šai laikā viņi tik tiešām arī iekļāvās. Šis bija pēdējais PSRS plānveida ekonomikas plāns, kurš tika veiksmīgi izpildīts. Daudzi uzskata, ka 500 dienās bija paredzēts pārvērst visus iedzīvotājus par plaukstošiem buržuā un leģendāro vidusšķiru, bet viņi smagi kļūdījās, jo pavisam nesaprata notiekošā būtību.
500 dienas bija paredzētas tikai un vienīgi sociālisma iznīcināšanai triecientempos, lai paspētu to izdarīt, pirms iznīcināmā sabiedrība neattopas.
Un tas maistarīgi arī tika izdarīts. Un tagad paskatīsiemies, ko tad toreiz ar pašu rokām iznīcināja. Paskatīsiemies vismaz tagad, lai saprastu pagātni un iegūtu vismaz kaut kādas nākotnes iespējas un perspektīvas.
Plānveida (plānu) ekonomika
Plānveida ekonomiku sauc arī par administratīvi pavēlošo, direktīvo un vēl citādi, izmantojot tamlīdzīgus epitetus, ar kuriem tiek radīts iespaids, ka par tādu ekonomisko modeli ir ļoti stipri jākaunas „starptautiskās sabiedrības” priekšā. Vienkārši „cilvēktiesības” nepieļauj tik „diktatorisku” ekonomiku.
Plānveida ekonomika tik tiešām bija pavēloša un direktīva, jo darbojās, nosacīti runājot, viena liela uzņēmuma ietvaros par kādu var uzskatīt PSRS. Uzņēmumu iekšienē parlamentārā demokrātija un tirgus ekonomika neeksistē. Jūs varat ko tādu iedomāties, piemēram, Forda automobiļu rūpnīcā Detroitā? Tur viss ir absolūti pavēlošs, direktīvs un plānveida. Tur viss funkcionē pēc administratīvā — dispičeru dienesta plāniem un pavēlēm ar precizitāti līdz pat minūtei. Izpilde ir obligāta. Neizpildīji — laipni lūgts aiz vārtiem. Pat pirtī nebūs siltā ūdens, ja klusi un demokrātiski gaidīsim, kamēr pamodīsies kurinātājs. Dzelžaina apakšnodaļu savstarpējā saistība ir efektīva uzņēmuma ķīla.
Bet pats šis gigantiskais uzņēmums — PSRS, ir šodienas globalizētāju sapnis — pilnīgi neievainojams gigants, salīdzinājumā ar kuru veiksmīgākās šodienas transnacionālās korporācijas ir nožēlojamas tirgus bodeles. Tāpēc viņiem PSRS noteikti bija jāiznīcina, jo konkurēt ar šādu gigantu nebija iespējams.
Kā tas funkcionēja? Plānveida ekonomikā ražotāju un patērētāju saista plānošanas organizācijas. Padomju Savienībā tā bija Valsts plānu komiteja (Gosplans). Valsts plānu komiteja savāca datus par visām vajadzībām valstī visas ražojamās un patērējamās nomenklatūras (sortimenta) ietvaros. Savāktie dati tika apkopoti, apstrādāti un, izejot no tiem, uzņēmumiem tika uzstādīti ražošanas un produkcijas realizācijas plāni. Ražotājs saņēma plānu kas ir jāsaražo un kam tas ir jānosūta.
Plāni tika aprēķināti ar rūpnieciskām metodēm, izmantojot skaitļojamo tehniku [milzu „kompjūterus”], un tas kopsummā maz maksāja. Lai kompensētu izmaksas, kuras ir saistītas ar preču apriti, to cenā tika iekļauta tirdzniecības atlaide, kura parasti bija 15% no vairumtirdzniecības cenas. Šie 15% bija tas līdzekļu avots, no kura tika finansēta mazumtirdzniecība. Tagad daudzi, kuri ir padzīvojuši tirgus ekonomikā saka: „Nu nevar tā būt, ka mazumtirdzniecības tīkls izmaksāja tikai 15%.”
Protams, par 15% nekādi nevar pabarot 5 starpniekus. Bet lūk reālas atskaites skaitļi: 1982.gadā Latvijā visas preču apgrozības izmaksas satādīja 5,72% no kopējā tirdzniecībs apjoma. Tātad no tiem ieplānotajiem 15% vēl izdevās ievērojami ietaupīt. Tādējādi analoga preču nogādes līdz patērētājam shēma, kāda tika aprakstīta tirgus ekonomikai, plānveida ekonomikā izskatās sekojoša:
1. Ražotājs: ražotāja pārdošanas cena X (100%);
2. Plānošana, veikali: + 15% (115%).
Un tagad, ja mēs salīdzinām produkcijas gala cenu tirgus ekonomikā un plānveida ekonomikā, tad mums sanāk 450% no ražotāja cenas pret 115%. Plānveida ekonomikā gala produkcijas cena ir četras reizes (!) lētāka. Tas ir kolosāls darba organizācijas efektivitātes ieguvums.
Dažādi komerciāli pakalpojumi, kuri neko neražo, šādā ekonomikā sastāda tikai 13% no kopapjoma. IKP struktūra plānveida ekonomikas gadījumā sanāk sekojoša: 87% ražošana un 13% pakalpojumi. Ja mēs šiem pakalpojumiem pievienosim vēl citus reālus pakalpojumus (pirtis, frizētavas, autoservisus un remontdarbnīcas utt.) tad iegūsim apmēram 20 — 30%, kas atbilst reālajai PSRS IKP struktūrai. Piemēram, Latvijas PSR 1990.gadā ražošana sfēra bija 79% no IKP, bet pakalpojumi 21%. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ļoti daudz ko. Tālāk tikai daži varianti, kā varēja izmantot šādu efektu.
Pirmais variants. Pie vienas un tās pašas ražotāja cenas preces veikalos var būt 4 reizes vairāk plānveida ekonomikā nekā tirgus ekonomikā. Tas nozīmē, ka valstis ar tirgus ekonomiku ir pilnīgi konkurēt nespējīgas ar valstīm, kurās ir plānveida ekonomika. Tāpēc ar šādām valstīm cīnījās politiskām metodēm. Savādāk konkurēt vienkārši nav iespējams. Tāpēc, piemēram, ASV un citās „brīvā tirgus” valstīs preces no PSRS un citām plānveida ekonomikas valstīm tika apliktas ar nodevu 195% vai lielākā apmērā. Tika apgalvots, ka tas ir nepieciešams cilvēktiesību aizsardzībai. Patiesībā viņi vienkārši baidījās bankrotēt. Te arī slēpjas strīdu būtība par to vai atzīt Krieviju par „valsti ar tirgus ekonomiku” vai arī neatzīt jeb, citiem vārdiem sakot, vai no Krievijas joprojām ir jābaidās vai arī vairs nē, jo tās ekonomika ir kļuvusi tik pat nīkulīga kā citiem, tas ir — pārvērtusies par tirgus ekonomiku. ES piekrita atzīt Krieviju par valsti ar tirgus ekonomiku, kurai vairs nav nekādas priekšrocības konkurences cīņā ar ES dalībvalstīm. Savukārt ASV joprojām baidās — Džeksona-Venika likumgrozījumu par papildus nodevām, kurš tika pieņemts 40 gadus atpakaļ, joprojām tikai sola atcelt, bet nekādi tālāk par solījumiem netiek. Nespēj tātad konkurēt pat ar Krievijā palikušajiem lielajiem uzņēmumiem.
Šo sociālistiskās sistēmas augsto konkurētspēju izmantoja Ķīna, kad 1980-ajos gados uzsāka savu atvērtības politiku. Ķīnieši savu produkciju sāka eksportēt un izrādījās, ka konkurēt ar to nav iespējams. Tāpēc ar to cīnījās politiskām metodēm, izmantojot kvotas un muitas tarifus. Eiropas Savienība vispār joprojām eksistē tikai un vienīgi pateicoties šādai politikai. ES no pasaules konkurentiem ir nožogojusies ar tarifiem, kvotām un „eiropas standartiem”. Tīri ekonomiski ES jau sen pasaulē ir konkurēt nespējīga.
Ķīnieši savu produkciju sāka eksportēt un izrādījās, ka konkurēt ar to nav iespējams.
Otrais variants. Pie vienas un tās pašas pārdošanas cenas ražotājs plānveida ekonomikā var apmaksāt 4 reizes vairāk izdevumu nekā tirgus ekonomikā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka plānveida ekonomikā normāli funkcionē tās nozares, kuras tirgus ekonomikā ir nerentablas, kā arī ir iespējama ražošana un cita saimnieciska darbība atsevišķos nerentablos reģionos. Palielinātās transporta izmaksas tiek viegli nosegtas ar to rentabilitātes rezervi, ko dod plānveida ekonomika. Pie tam ražošanai paliek pāri vēl pietiekami daudz līdzekļu attīstībai.
Lūk uzskatāms piemērs no mūsu šodienas ikdienas: visa mūsu ekonomika ir koncentrējusies dažos centros, jo tālāk tā jau ir nerentabla. Tuksnešaini nomales reģioni un mirstoša lauksaimniecība, ar kuru kļuva nerentabli nodarboties tālāk par 200 km no galvaspilsētas, tas ir neizbēgams tirgus ekonomikas nosacījums, jo visa pievienotā vērtība tiek tirdzniecībai un starpniekiem. Bet inovācijas un ražošana lauku rajonos paliek tikai tukšu sarunu līmenī, jo tam vienkārši nav naudas.
Trešais variants. Visbeidzot, saglabājot ražotāja cenas un augstas pārdošanas cenas, ir iespējams iegūt milzīgu līdzekļu rezervi , ko valsts var izmantot zinātnei, pensijām, bezmaksas izglītībai un veselības aizsardzībai, grūti apgūstamu teritoriju apgūšanai, derīgo izrakteņu izpētei, bezmaksas dzīvokļu celtniecībai utt. Pie tam, tas viss, saglabājot iedzīvotājiem ierasto cenu un darba algas līmeni.
Tā ir daudzkārt lietderīgāka milzīgu finansu un cilvēka resursu izmantošana, nekā tirgus ekonomikā, kur šie resursi tiek izmantoti tikai un vienīgi pircēju atrašanai un vairākkārtīgai preču pārdošanai. Piemēram, tagad Ford uzņēmumā ar automobiļu pārdošanu nodarbojas 50 tūkstoši dīleru. Ja pieņemam, ka pie katra dīlera strādā tikai 10 cilvēki, tad kopsummā sanāk pārdevēju armija no 500 tūkstošiem cilvēku, kurus uztur šīs produkcijas pircēji. Un šo dīleru skaitam ir tendence palielināties.
Tātad sanāk, ka preču ražošanas un to sadales pa patērētājiem izmaksas stihiskajā tirgus ekonomikā ir četras reizes lielākas, salīdzinājumā ar plānveida ekonomiku.
Tas reāli eksistēja Padomju Savienībā. Un šī efektīvās darba organizācijas starpība ļāva PSRS brīvi uzvarēt ASV aukstā kara sacensībā. PSRS IKP bija 60% no ASV IKP, bet Padomju ieroči bija 4 reizes lētāki. Un, ja PSRS IKP pārvērš „brīvā tirgus” cenās, tad tas izrādīsies ievērojami lielāks par amerikāņu.
Šo produkcijas realizācijas izmaksu starpību var redzēt salīdzinot kapitālieguldījumu struktūru valstīs ar plānveida un tirgus ekonomiku 1980-o gadu beigās. Lūk kapitālieguldījumu struktūra pa nozarēm (procentos no kopējā apjoma):
1. Latvijas PSR: ražošana 32,1%, celtniecība 4,1%, lauksaimniecība 19,1%, transports un sakari 14,5%, tirdzniecība un apgāde 2,5%, citi 27,7%;
2. PSRS: ražošana 27,9%, celtniecība 3,8%, lauksaimniecība 16,8%, transports un sakari 11,5%, tirdzniecība un apgāde 2,1%, citi 29,4%;
3. Lielbritānija: ražošana 24,6%, celtniecība 0,8%, lauksaimniecība 1,5%, transports un sakari 8%, tirdzniecība un apgāde 8,7%, citi 56,4%;
4. ASV: ražošana 24,8%, celtniecība 0,9%, lauksaimniecība 1,6%, transports un sakari 7,9%, tirdzniecība un apgāde 10,3%, citi 61,3%.
Mēs redzam, ka tikai ieguldītie kapitālieguldījumi tirdzniecībā ASV un Lielbritānijā, pie līdzīgiem ieguldījumiem ražošanā, ir veikti 4 reizes lielākā apmērā nekā PSRS un Latvijā. Pie tā vēl pieskaitiet tādu pat attiecību (reāli vairāk) arī apgrozāmajos līdzekļos.
Tomēr Padomju Savienība sabruka. Tie, kuri to paveica, apgalvo, ka PSRS sabruka pati no sevis, sak viņi nav vainīgi, vienkārši pārāk sapuvusi sistēma bija. PSRS sabrukums pēc viņu apgalvojumiem ir galvenais tirgus ekonomikas efektivitātes rādītājs. Labs arguments priekš naivajiem un nezinošajiem!
Kā tika iznīcināta Padomju Savienība (un Latvijas PSR)
Ja lasītājs uzmanīgi izlasīja iepriekš teikto, tad viņam vajadzētu jau saprast, ka iznīcināt PSRS bija nevis tikai vienkārši, bet pat ļoti vienkārši. Lai to izdarītu, vajadzēja tikai un vienīgi likvidēt Valsts plānu komiteju. Un viss!
Kas tad sanāk? Desmitiem tūkstoši uzņēmumi, kuri caur Valsts plāna komiteju bija saistīti vienotā organismā — Padomju Savienībā, kurā viss ir stingri organizēts, plūst produkcijas, materiālu, naudas, tehniskās dokumentācijas plūsmas, pēc Gosplana likvidācijas pārvēršas par nevadāmu pūli, kurā neviens vairs nezina, kas tad īsti ir jāražo, kam saražotais ir jāpārdod un kur lai ņem ražošanai nepieciešamās izejvielas.
Viss izrādās ir tik drausmīgi vienkārši: ir jāatlaiž tikai 2000 Valsts plāna komitejas darbinieki un „uz redzēšanos plānveida ekonomika un laipni lūgti tirgū.”
Lūk, notikušā mēroga ilustrācija. Es biju direktors uzņēmumam, kurš ražoja mikroelektroniku. Uzņēmumam bija 10000 patērētāju, tika izgatavoti 3000 izstrādājumu veidu un tika izmantoti 25000 dažādi izejmateriāli. Un to visu kopā saturēja Gosplans un Gossnabs [Valsts materiāli — tehniskās apgādes komiteja]. Un tas ir tikai viens nopietns uzņēmums. Cik gan daudz laika un pūliņu ir jāpatērē, lai katrs uzņēmums viens pats saviem spēkiem to visu kopā sasaistītu, klīstot pa plašajiem „brīvā” tirgus plašumiem, jautājot garāmgājējiem: „Mikroshēmas nevajag? Ļoti labas, svaigas, tiko saražotas!”, bet pretī dzirdot atbildi: „Optisko kabeļu savienotāji! Optisko kabeļu savienotāji!” Lūk, apmēram tādā situācijā līdz ar Valsts plāna komitejas likvidāciju tika nostādīti Padomju uzņēmumi. Kā austrumu tirgū.
Staļins mēdza teikt — ir jāatrod galvenais posms aiz kura var izvilkt visu ķēdi. Valsts plānu komiteja ir plānveida ekonomikas galvenais posms. Ja šo posmu likvidē, tad plānveida ekonomika mirst.
Tad mirst tā „apkaunojošā direktīvā ekonomika”, par kuru mūsu gudreļiem vajadzēja kaunēties, kad viņi Čikāgas ekonomikas skolā mācījās tirgus ekonomiku. Viss izrādās ir tik drausmīgi vienkārši: ir jāatlaiž tikai 2000 Valsts plāna komitejas darbinieki un „uz redzēšanos plānveida ekonomika un laipni lūgti tirgū.” Un valsts 280 miljoni iedzīvotāju tādu „sīkumu” pat nepamanīs! Bet tālāk vispār ne par ko nav jādomā, visu noregulēs „tirgus neredzamā roka”. Prieks kur tu rodies, laime kur kavējies! Tik tāds sīkums, ka par šādu „fīču” ir jāmaksā vismaz četras reizes dārgāk kā agrāk.
Tas tika izdarīts 1991.gadā un PSRS pārstāja eksistēt. Smalka un labi nomaskēta operācija. Daudzi naivuļi no uzņēmumos strādājošajiem sākumā pat bija sajūsmā, jo vairs nevajadzēja skaidroties par plāna neizpildi. Īsta demokrātija! Tā beidzās aukstais karš un pēc tam atlika tikai savākt sagrautās plānu ekonomikas atliekas un izpārdot tās pa sastāvdaļām.
Godīga ekonomista vērtējums
Tie, kuri likvidēja Gosplanu, neapšaubāmi bija gudri ekonomisti. Viņi zināja, kur ir PSRS ekonomikas galvenais posms. Bet, lūk, ne tikai gudra, bet arī godīga ekonomista, Nobela prēmijas laureāta par 2001.gadu Džozefa Stiglica vērtējums: „Pāreja uz tirgus ekonomiku Krievijā [vēl jo vairāk — Latvijā] nedeva solītos rezultātus tieši tāpat kā vairumā citu valstu, kuras pārgāja no komunisma uz tirgu. Rietumi iedvesa šīm valstīm, ka jaunai ekonomiskai sistēmai ir jāatnes šīm valstīm nepieredzētu uzplaukumu. Tā vietā šī pāreja atnesa viņiem nepieredzētu nabadzību: daudzējādā ziņā vairumam iedzīvotāju tirgus ekonomika izrādījās pat vēl sliktāka nekā savulaik to viņiem stāstīja komunistiskie līderi. Lielāku kontrastu, kā Krievijas pāreja uz tirgus ekonomiku pēc starptautisko institūtu izstrādātajām receptēm un tādu pat Ķīnas pāreju pēc pašu izstrādātās programmas, ir grūti iedomāties. Ja 1990.gadā Ķīnas IKP bija 60% no Krievijas, tad XX gadsimta beigās šī attiecība kļuva pilnīgi pretēja. Laikā, kad Krievijā notika nepieredzēts nabadzības pieaugums, Ķīna pārdzīvoja nepieredzētu nabadzības samazinājumu.„
Ķīna vienkārši sāka būvēt tirgus ekonomiku paralēli savai valsts plānveida ekonomikai. Ķīnieši neko neiznīcināja un neprivatizēja, viņi tikai papildināja esošo. Un ieguva fantastisku labklājības pieaugumu. Un savu tirgus ekonomiku viņi sauc par sociālistisku un seko tai līdzi, joprojām to vadot pašiem nepieciešamajā virzienā.
Neviena „Čikāgas skolas” konsultanta Ķīnā nebija. Neielaida. Jo tas taču ir ļoti, ļoti stulbi [ko izdarīja latvieši nodevīgi — nelietīgo ārzemju latviešu mudināti] prasīt padomus saviem niknākajiem konkurentiem.
Kāpēc tā arī netika uzcelta puslīdz normāla tirgus ekonomika?
Tad kāpēc Latvijas ekonomika piedzīvoja tik dramatisku kritienu? Dēļ finansējuma trūkuma. Jebkurai pārbūvei ir nepieciešams finansējums. Mēs jau redzējām, ka mūsdienu tirgus ekonomikai tās starpnieki un produkcijas izplatības sistēma izmaksā apmēram 450% no ražotāja cenas. Attiecīgi, lai bijusī plānveida ekonomika veiksmīgi darbotos tirgus ekonomikas apstākļos, kad ir likvidēts Gosplans — Gossnabs, bija nepieciešams radīt šo produkcijas izplatības sistēmu, kam savukārt bija nepieciešams gan attiecīgs finansējums, gan arī laiks. Bija nepieciešami ļoti lieli finansu ieguldījumi. Latvijai, ietverot visu tautsaimniecību, tie bija 21,3 miljardi latu 1995.gada cenās. Fantastiski lieli ieguldījumi! Bet nauda šiem mērķiem vispār netika izdalīta.
Tā vietā, lai pārveidotu ekonomiskās sistēmas vadību tika vienkārši likvidēts administratīvās (direktīvās) ekonomikas cents — Gosplans un Gosnabs.
Plānveida ekonomikai tika atslēgts skābeklis un pēc tam pilnībā nevadāmo tautsaimniecību atstāja savā vaļā nobeigties. Tautsaimniecība arī nomira un tā nemaz šādos apstākļos nevarēja nenomirt.
Latvijā nepietika 21,3 miljardi latu (37,3 miljardi dolāru), bet visas Padomju Savienības mērogos tie ir triljoni dolāru! Lai saglabātu Padomju Savienības ekonomikas līmeni pārejā uz tirgus ekonomiku bija nepieciešams ieguldīt 6,5 triljonus dolāru — miljoniem starpnieku finansēšanai. Lūk tāda ir patiesā veiktās „reformas” cena normālai pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Kad ir aprēķināts cik tad tas prieks izmaksā, rodas likumsakarīgs jautājums: „Bet kāpēc vispār šāda pāreja ir nepieciešama?” Atbildē klusums.
Šādas puslīdz normālas ekonomikas transformācijas vietā no Padomju Savienības [arī Latvijas] tika izvestas vērtības triljoniem dolāru vērtībā, bet to vietā atstāts papīra gabals ar uzrakstu „500 dienu programma”. Pilnīgi par velti.
Pēc šādām „reformām” naudas Krievijā pietieka tikai Maskavai un Pēterburgai, kuras patērēja 40% no visas Krievijas mazumtirdzniecības apgrozījuma, lai gan iedzīvotāju skaita ziņā sastādīja tikai 8% no visiem iedzīvotājiem. Mums Latvijā naudas pietika tikai Rīgai, visur citur — tuksnesis.
Lai atkal iedvestu dzīvību visā pārējā Krievijā tirgus ekonomikas apstākļos, tai ir jānopelna šie 6,5 triljoni dolāru un jāiegulda savā ekonomikā.
Līdz šim bija nopelnīti tikai 500 miljardi (7,7% no nepieciešamās summas), kurus nākas tērēt jaunu krīžu pārvarēšanai. Pēc krīzes jāsāk krāt no jauna, jo krīze šos ietaupījumus „apēd” un tā ik pēc 8 gadiem. Tādā garā priekšā vēl ir ļoti, ļoti daudz darba un nepieciešama liela pacietība. Bet vai pietiks?!
Savukārt sešmiljardajā pasaulē tagad pietiek līdzekļu tikai vienam „zelta miljardam”. Pārējiem ir jāsūkā ķepa un jāklausās pasakas par to, ka „neredzamā tirgus roka” visu noregulēs. Un tā līdz mirklim, kamēr cilvēki nesapratīs, ka un cik lielā mērā viņi tādējādi tiek muļķoti.
Bet jāsaprot ir tikai viens — pasaulē nepietiek līdzekļu, lai tirgus ekonomikas apstākļos nodrošinātu kaut vai iztikas minimumu tam nelaimīgajam miljardam, kurš dzīvo badā uz dzīvības un nāves robežas.
Un nekad tādu līdzekļu šādos apstākļos arī nebūs. Vienkārši šī sistēma — tirgus ekonomika, šādiem mērķiem ir pilnīgi nederīga dēļ savas zemās efektivitātes [saujiņai augstāko šādas sistēmas vadoņu tā gan ir ļoti ērta un komfortabla, jo nekas nav jādara un ne par ko nav jāatbild, bet var mierīgi baudīt svešus augļus un izjust pārākumu par stulbajām plebeju un lumpeņu masām, kuras skrien vāveres ritenī pakaļ priekšā pakārtajam burkānam].
Tirgus ekonomika neizbēgami ir iznīcībai nolemta.
Lūk kāpēc visā pasaulē atkal sāk lasīt Kārli Marksu un citus sociālistiskos autorus.
Fragments no slavenā latviešu ekonomista Ernesta Buivida
grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei” (2009).
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Stāstiņš pret Latviju
Ar cerību, ka „gan jau būs labi” nepietiks
Tatjana Verjē
Latvija bez uzņēmumu ienākuma nodokļa
Pēc Igaunijas piemēra
Pēteris Strautiņš
Lētā nafta eļļo Latvijas ekonomiku
Un daži vārdi par ''labo'' deflāciju
Jānis Jenzis
Ģeopolitika pret ekonomiku
Un otrādi