Nesenais balsojums Eiropas Parlamentā jautājumā par Asociācijas līgumu ar Ukrainu un debates sakarā ar jaunām pret Krieviju vērstām sankcijām lika apšaubīt daža laba deputāta veselo saprātu. Tā nu IMHOklubs nolēma vērsties pie Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas ar jautājumu: vai deputātu kungi ir pie pilna prāta? 


— Tatjana Arkadjevna, kā iespējams izskaidrot Eiropas Parlamenta deputātu ne īpaši loģisko rīcību, ņemot vērā faktu, ka Krievija ir lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības partneris, un uzņēmumi Eiropā patiešām cieš zaudējumus?

— Rusofobijas histērija, kas skārusi Eiropu, nav pēkšņa slimības lēkme, ko radījuši notikumi Ukrainā. Tā ir apzināta stratēģija, un, manuprāt, to Rietumeiropas valstīm uzspiedušas Amerikas Savienotās Valstis ar savu satelītu — Polijas, Baltijas valstu, Zviedrijas, Dānijas, Somijas un, protams, Lielbritānijas — starpniecību.

— Kāpēc šīm valstīm vajadzētu izplatīt Eiropā ASV pozīciju? Viņām par to maksā vai tas ir tikai „aiz mīlestības”?

— Nu, pirmkārt, šīs valstis vēl joprojām vēlas atmaksāt par Otro pasaules karu. Otrkārt, Amerika visiem spēkiem vervē piekritējus. Agrāk es nesapratu, kāpēc Eiropa seko amerikāņu stratēģijai. Taču viss nostājās savās vietās, kad sīkāk iepazinos ar Rietumu valstu politiskās elites pārstāvju biogrāfijām. Daudzi no šiem cilvēkiem ir mācījušies augstskolās ASV vai ilgu laiku dzīvojuši Amerikā. Piemēri ir labi zināmi: Baltijas valstu prezidenti, vairākas ietekmīgās Polijas augstākās amatpersonas un pat kādreizējā Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko sieva...

Izglītība ir viena no piekritēju vervēšanas metodēm. PSRS laikos tai tika pievērsta liela uzmanība. Rezultātā krievu valodā runā katrs piektais izglītots Āfrikas, Tuvo Austrumu un Latīņamerikas valstu iedzīvotājs. Amerika rīkojas tieši tāpat — ASV augstskolās ir studējuši gan Rietumeiropas, gan Austrumeiropas valstu iedzīvotāji.

Rezultātā Eiropas elite gandrīz nespēj pretoties, jo amerikāņu atbalsts šeit ir ļoti spēcīgs.

— Ko Savienotās Valstis cenšas panākt?

— Amerikas stratēģijas īstenošanai pamatus lika programma „Austrumu partnerība”. Tās svarīgākais publiskotais mērķis bija integrācijas veicināšana Eiropas Savienības un sešu bijušo PSRS republiku — Ukrainas, Moldovas, Azerbaidžānas, Armēnijas, Gruzijas un Baltkrievijas — starpā.

Ikgadējā Eiropas krievu forumā mēs apspriedām jautājumu par to, vai programma „Austrumu partnerība” tiek realizēta kopā ar Krieviju vai pret Krieviju? Tolaik Eiropas Savienības diplomātijas pārstāve Helga Šmite (Helga Schmidt) un Krievijas un Austrumu Eiropas departamenta direktors ES ārpolitikas dienesta vadītājs Gunnars Vīgands (Gunnar Wiegand) apgalvoja, ka Krievija ir liela valsts, tāpēc nav iekļauta programmā “Austrumu partnerība”, turklāt arī pati to nemaz nevēlas.

Taču pēc tam sēkoja ultimātīvs piedāvājums Austrumu partnerības valstīm parakstīt asociācijas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu ar ES. Šo līgumu forma bija pretrunā minēto valstu integrācijai ar Krieviju.

Sākās sadursme, un pagājušā gada oktobrī tika fiksēts konflikts. Tas notika laikā, kad tika publicēta Eiropas Parlamenta rezolūcija par kopējās ārpolitikas un drošības politikas galvenajiem aspektiem. Šī dokumenta projektu sastādīja Polijas un Vācijas pārstāvji. Es balsoju „pret” un izsūtīju preses relīzi par to, ka faktiski Krievijai ir pieteikts aukstais karš.

Iepriekšējā rezolūcijā KF tika uzskatīta par Eiropas Savienības stratēģisko partneri, toties 2013. gadā situācija būtiski mainījās. Piemēram, šajā rezolūcijā tika norādīts, ka ES prioritārais stratēģiskais partneris ir ASV, bet attiecības ar Krieviju jāveido saskaņā ar „critical engagement” — „kritiskās sadarbības” principiem. Agrāk šādi tika raksturotas tikai attiecības ar Baltkrieviju. Visi paragrāfi, kuros bija pieminēta Krievija, pauda atklātu kritiku. Krievija tika apsūdzēta par spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm ar mērķi iesaistīt tās savā orbītā un rekonstruēt Impēriju.

Kā jau minēju, ES politikas kraso izmaiņu pamatā ir programma „Austrumu partnerība”. Ar šī mega-projekta palīdzību Rietumi varēja izveidot savu ietekmes zonu apkārt Krievijai. Vašingtonas motīvi ir saprotami. Krievijā un ES kopā dzīvo aptuveni 650 miljoni cilvēku, preču apgrozījums — gandrīz pustriljons dolāru gadā, attīstīta finansiālā struktūra, attīstītas tehnoloģijas un energoresursi. Tātad Eiropas Savienība un Krievija kopā varēja kļūt par nopietnu konkurentu ASV.

— Tātad runa ir par ģeopolitiku un naudu?

— Principā, pareizi. Viss, kas notika pēc tam, kad tika publicēta Eiropas Parlamenta Rezolūcija, un notiek pašlaik, ir saistīts ar „vadāmā haosa” stratēģiju, par ko stāstīja kādreizējā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa. Amerika vēlas saglabāt savu monopolista, vienīgās superlielvalsts stāvokli uz Zemes — kā tas notika pēc divu polu sistēmas likvidācijas, un pie tam „sakašķēt” visas pārējās valstis un izprovocēt tajās konfliktus.

Nav ne mazāko šaubu par to, ka Eiropa, pilnā mērā sadarbojoties ar Krieviju, varētu kļūt par spēcīgu pasaules centru. Šo domu jau 60. gados pauda Šarls de Golls. Viņa vārdi par Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai kļuva pazīstami visā pasaulē (*). Šīs idejas realizācija tika liegta apzināti — lai Eiropa arī turpmāk būtu Amerikas satelīts .

Tomēr mani iepriecina tas, ka amerikāņu stratēģijas pretinieki kopš pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir kļuvuši spēcīgāki. Jaunajā sastāvā ir paplašinājusies kreiso grupa — tajā iekļāvušies vairāk kā 50 deputāti. Liels ir arī partiju pārstāvju skaits, kuras savās valstīs atrodās ārpussistēmas opozīcijā. Parādījusies arī eiroskeptiķu frakcija.

— Ko tas nozīmē praksē?

— Pagājušajā Eiropas Parlamenta sastāvā pret antikrieviskām rezolūcijām balsoja daļa Apvienotās Eiropas kreiso frakcijas deputātu, kā arī deputāti no manas grupas “Eiropas brīvā alianse” un vēl daži deputāti. Toties pēc vēlēšanām, kas notika maijā, 127 deputāti balsoja „pret” (aptuveni 500 parlamentārieši izteicās „par”) divām rezolūcijām par situāciju Ukrainā, kas tika pieņemtas 17. jūlijā un 18. septembrī. Tātad katrs piektais deputāts nepiekrīt īstenotajai politikai. Tas ir daudz.

Arvien mazāk jūtama vienotība Eiropas Parlamentā attiecībā pret Krieviju. Pirmdien, 15. septembrī, dažas dienas pirms tika pieņemta politiskā rezolūcija par stāvokli Ukrainā un notika balsojums par Asociācijas vienošanos, notika ļoti interesantas debates pēc deputātu pieprāsījuma jautājumā par Krievijas atbildes sankciju ietekmi. Bija vērojama visīstākā šķelšanās starp Eiropas ziemeļu un dienvidu valstīm. Deputāti no Spānijas, Portugāles, Grieķijas, Bulgārijas un Itālijas burtiski vaidēja — viņu valstis ir cietušas visvairāk (ņemot vērā to, ka šo valstu produkcija — augļi un dārzeņi — ir ātrbojīga).

Pilnīgi pretējo pozīciju savās runās pauda Baltijas un Austrumeiropas valstu deputāti. Biju pārsteigta ar jauna lietuviešu deputāta Antanasa Guogasa uzstāšanās: tik specīga bija viņa pret Krieviju vērstā retorika. Viņa uzrunas galvenā jēga: nekas, ir jāsavelk jostas ciešāk, jāpārcieš grūtības. Nobeigumā viņs patētiski teica: “Lietuvieši turpinās atbalstīt sankcijas. Eurostat dati liecina, ka Lietuva eksportē uz Krieviju 20% no visa ES lauksaimniecības eksporta. Un mēs atbalstam sankcijas. Mēs gribam vēl vairāk sankciju. Mēs gribam, lai Krievija apstātos Ukrainā. Tagad ir laiks visiem apvienoties pret Krieviju!”.

Tomēr, neskatoties uz eiropeisko rusofobu aktivitāti un agresiju, ES pastāvīgo pārstāvju komiteja (Coreper) šodien, 30. septemrī, plāno apspriest Eiropas ārpolitikas dienesta ziņojumu, uz kura pamata var tik pieņemts lēmums par sankciju pret Krieviju mīkstināšanu vai pat atcelšanu.

Iespējams, veselais saprāts tomēr gūs virsroku.

* Savas prezidenta darbības sākumā, 1959. gada novembrī, Šarls de Golls teica savu slaveno runu par „Eiropu no Atlantijas okeāna līdz Urāliem”. Vēlāk De Golls bieži atkārtoja lozungu par iespēju radīt Eiropu no Atlantijas līdz Urālu kalniem. Šis teiciens kļuva par spārnotu frāzi, par savdabīgu Eiropā un pat visā pasaulē īstenotās franču politikas kredo — de Golls to akcentēja arī savu ASV apmeklējumu laikā. Taču Maskava tam pievērsa uzmanību tikai 1962. gada septembrī, kad de Golls to izteica vizītes laikā VFR. Tādējādi sākās abu valstu tuvināšanās, kas pazīstama kā „Elizejas līgums”. Avīze „Pravda” Maskavā „Bonnas-Parīzes” asi nosauca par „revanšisma ieroci”.

Hruščovs bija sašutis par de Golla izteikumiem par kaut kādas tur Eiropas izveidi no “Atlantijas līdz Urāliem”. Viņš lika noskaidrot, ko gribējis teikt franču prezidents, uztājoties ar tādām idejām, — vai tikai viņš neplāno sagraut Padomju Savienību. Steigšus tika sagatavots pieprasījums uz Franciju. Atbilde bija savdabīga. Tiekoties ar padomju valsts vētsnieku S.Vinogradovu, Šarls de Golls sacīja: “Pienāks laiks, kad mēs veidosim Eiropu kopā ar Padomju Savienību.”