"Liepājas metalurga" administratora Haralda Velmera pieņemtais lēmums — vai kas nu tur patiesībā šo lēmumu pieņēmis — par pareizajiem un nepareizajiem pretendentiem uz uzņēmuma iegādi patiesībā ir simptomātisks visai Latvijas valsts, tā sacīt, stratēģiskajai virzībai. Galvas nav, toties ar kuņģa vēlmju piepildīšanu gan viss kārtībā.

Droši vien būsiet pamanījuši, kā visi mūsu valdošās koalīcijas gudrākie prāti jau kopš agra pavasara visvisādos veidos klāsta, cik neuzticama, cik nodevīga, cik neprognozējama, cik bīstama ir šī Krievija un cik ļoti vajadzētu mazināt atkarību no tās.

Mēnesis pēc mēneša rāda, ka viņiem vismaz ļoti lielā mērā ir taisnība, — draiskā kaimiņzeme rūpējas par aizvien jauniem un jauniem uzskatāmiem apliecinājumiem šai tēzei. Nav pasaulē cilvēka, kas varētu droši pateikt — rīt Putins teiks to un to un darīs šito un šito.

Šādos apstākļos vēl jo pārsteidzošāka ir mūsu valsts vadītāju — vai kā nu viņus pareizāk būtu dēvēt — rīcība.

It kā būtu loģiski, ja skaļajai klāstīšanai sekotu varbūt ne tik skaļa, toties skaidra, konkrēta un galvenais — mērķtiecīga un praktiska darbība. Lielas un mazas darbības, kuras itin visas būtu vērstas uz to, lai šo mūsu valsts atkarību un līdz ar to arī ievainojamību dienu pēc dienas mazinātu.

Tā vietā mēs redzam kaut ko pilnīgi citu: pat tajās lietās, kur mūsu valsts vara — vai kā nu pareizi saukt šo ļumīgo ļerpatu — bez kādas īpašas saspringšanas varētu orientēties ne uz Austrumu, bet jelkādu citu naudu, tas netiek darīts.

Termiņuzturēšanās atļauju programmas ierobežošana sen ir "piemirsta", kaut bizness rullē vēl neredzētos apjomos.

Pelnoša valsts banka tiek paklusām apsolīta faktiski starpniekam, kuram neviens netraucēs pēc tam to pārdot kādam no pašlaik formāli atsijātajiem gribētājiem no Krievijas.

"Liepājas metalurga" osta par pusotra mersedesa cenu tiek likumīgi atdāvināta "pretendentam Konstantin Goncharov" — ir pietiekami skaidrs, no kuras pasaules malas nāk nesagūglējamais uzņēmējs, par kuru neko nespēj pateikt arī valsts intereses it kā pārstāvošais administrators Velmers.

Pašam "Liepājas metalurgam" visas tā paša Velmera pašslavināšanās akcijas ir beigušās ar, kā ziņo mediji, pārpalikušiem trim gribētājiem no Krievijas un vienu it kā no Ukrainas.

Zīmīga saistībā ar visām šīm norisēm ir pie varas esošo reakcija. Precīzāk, tās neesamība. Jau ir skaidri iezīmējusies nozīmīgāko "Liepājas metalurga" uzņēmumu nonākšana Krievijas uzņēmēju rokās — bet straujumas un Co. klusē kā ūdeni mutē ieņēmušas.

Labi varat iedomāties, kāda vienota kaukšana no valdošās koalīcijas valstiski domājošajiem pārstāvjiem atskanētu, ja krieviem būtu nopārdota, piemēram, "Laimas" uzņēmumu grupa.

Bet nē — privātuzņēmēji, lai ko par viņiem arī neteiktu un kādas viņiem nebūtu intereses, savus pircējus atrod Rietumos, kurpretī Latvijas valsts valstiskie pārstāvji valsts mantu joprojām pārdod (lai gan kas nu tā par pārdošanu — 150 000 eiro par ostu!) uz Austrumiem.

Un te nu jautājums — ko ir pelnījusi šāda te valsts vara, ja tā, pirms tam izķiņķelējusi Latvijas valsts naudu tādā "Liepājas metalurgā", tagad nespēj pat skaidri pateikt pašas nozīmētam miljonus pelnošam administratoram — pietiek mums ar Krievijas tanku rūpnīcas filiāli Jelgavā, nevajag mums vēl Krievijas zemūdeņu piestātni vai Krievijas mīnu korpusu ražotni Liepājā?

Tiesa — nespēj vai vienkārši negrib? Galu galā vēlēšanas nāk, bet līdz tam jāpaspēj gan šādi tādi solījumi turēt (jo atšķirībā no vēlētājiem ir cilvēki, kas jokus ar solījumiem var arī nesaprast), gan priekšvēlēšanu kampaņai naudiņu sagādāt, gan pašiem par savu pensijas kapitālu padomāt labākajās "Latvenergo" kungu tradīcijās.

Šādā loģikā gan lieliski iekļaujas gan visas uzturēšanās atļauju programmas, gan jau atklāti pretvalstiskā "Citadeles" steidzīgā iztirgošana, gan "Liepājas ostas LM" uzdāvināšana par sviestmaizi, gan gaidāmā "Liepājas metalurga" atdošana (kā jau kļuvis skaidrs, no deklarētajiem simt un padsmit miljoniem nu labākajā gadījumā laika gaitā varēšot dabūt divreiz mazāku summu) kādam pārliecinošākam Krievijas oligarham.

Šī loģika saucas vienkārši — paša kuņģis pāri visam. Kuņģis šodien, šeit un tagad, un nospļauties, kas būs parīt.