Vēstures aptieka

18.08.2014

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Krievijas-Vācijas līgums par neuzbrukšanu

Izcils krievu diplomātu panākums

Krievijas-Vācijas līgums par neuzbrukšanu
  • Diskusijas dalībnieki:

    47
    381
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Jau 1989. gada 23. augustā, masveida psihozes laikā (par spilgtu tās piemēru kļuva plaši pazīstamais „Baltijas ceļš”) man ienāca prātā ķecerīga doma. Ja jau TĀDI cilvēki, kā Jakovļevs, TIK LIELĀ MĒRĀ ienīst šo Paktu, tad jau tajā varētu būt arī kaut kas labs?


Tā nu pamazām mani pārņēma pārliecība par to, ka Pakts līdz ar slepenajiem protokoliem un vēlāko līgumu par draudzīgām attiecībām un robežām, kas tika atrasti trīs gadus pēc tā nosodīšanas, lielā mērā palīdzēja karu pret Vāciju pabeigt pie Elbas, nevis pie Arhangeļskas-Volgas līnijas.


Lielais Tēvijas karš bija trešais pēc kārtas, kura rezultātā Krievijai izdevās atvairīt „civilizēto Rietumu” iebrucēju ordas. Arī Pirmo pasaules karu mēs pie sevis dēvējām par Tēvijas karu. Tolaik Nikolajs neviltoti nostājās Serbijas pusē, Austrumprūsijā aizsūtīja viņsaulē divas armijas, izglāba Parīzi, nepilna gada laikā nodeva Poliju un pusi Baltijas valstu. Fronte stabilizējās pie Rīgas, kas tolaik jau vairāk nekā divus gadsimtus atradās impērijas sastāvā. Pēc tam, kad imperiālistisko karu izdevās pārvērst par pilsoņu karu, intervences iniciators Čērčils teica, ka Krievijas liktenis ir briesmīgs — tās kuģis ir nogrimis, kad līdz ostai vairs nav ne pusjūdzes.


Savukārt saskaņā ar Staļina variantu vācieši 14. jūnijā ieņēma Parīzi, bet 17. jūnijā Rīgas iedzīvotāji ar ziediem rokās sveica ierobežotu padomju karaspēka kontingentu.


Ja vēlamies pienācīgi novērtēt augustā parakstīto Paktu, jāpatur prātā tas, kas notika otrā planētas pusē tajā brīdī, kad Maskavā piezemējās Ribentropa lidmašīna. 23. augustā Halkin-Golā Georgs Žukovs, ielencot japāņus, sūtīja cīņā pēdējās rezerves — aviācijas desanta brigādi un divas robežsargu rotas. Gaisa kaujas turpinājās arī septembrī, kad Guderiāns pirmo reizi devās pret Brestas cietoksni.


Cīņu, ko mēs nosaucām par pierobežas konfliktu, japāņi izvērtēja kā otro Krievijas-Japānas karu. Tā iznākums ne tuvu nelīdzinājās 1905. gada kara rezultātam, un 1941. gada aprīlī, divus mēnešus pirms nacistu iebrukuma, puses Maskavā vienojās par neitralitāti. Protams, dažam labam gan būtu labāk paticis, ja japāņi būtu uzbrukuši Vladivostokai, nevis Pērlhārborai. Angļi un amerikāņi pat pielika šeit savu roku — Halkin-Golas konflikta laikā tika parakstīts Japānai ļoti izdevīgs līgums.


Taču nekas neizdevās, un krievu diplomātu darba augļi kļuva jūtami jau piecpadsmitajā kara dienā, kad 800 tanki no Aizbaikāla 5. mehanizētā korpusa deva smagu triecienu no flanga Guderiānam, kurš devās uz Maskavu. Pirmajās juceklīgajās kara dienās Ukrainā iegāja šī korpusa motorizētā divīzija, kam izdevās aizkavēt vāciešus — nacisti nespēja vienā rāvienā ieņemt Kijevu. Nu, jūs visi droši vien atceraties sibīriešu divīziju cīņu gaitas pie Maskavas.


No diplomātu veikuma Tēvijas kara priekšvakarā plaši pazīstams Bukarestes miera līgums, ko Mihails Kutuzovs noslēdza ar turkiem mēnesi pirms Bonaparta iebrukuma. Ģeopolitiskās telpas robežu veidoja Prutas upe — patreizējā Rumānijas un Moldovas robeža (arī Moldova mēdz nelabiem vārdiem pieminēt Molotovu un Ribentropu).


Pretējā flangā mēnesi pirms gaidāmā kara tika noslēgts pakts par neitralitāti ar kādreizējo Napoleona maršalu, Zviedrijas karali Berandotu. Napoleons centās viņu noskaņot par labu kopīgam uzbrukumam Krievijai, solot atdot viņam Somiju — tā trīs gadus agrāk tika atņemta Zviedrijai ar mūsu tautiešu — Kuļņeva un Barklaja de Tolli aktīvu līdzdalību. Taču viltīgie krievi apsolīja Berandotam Norvēģiju (tā bija noslēgusi savienību ar Napoleona sabiedroto — Dāniju). Diezin vai tādi solījumi tiek fiksēti rakstiski, taču arī mutisko vienošanos Krievija izpildīja jau 1814. gadā.


Iedomājieties tikai, kas būtu noticis ar Krieviju, ja līdztekus Napoleona armijas iebrukumam zviedri dotos uz Peterburgu, bet turki — uz Kijevu? Galu galā tolaik, atšķirībā no 1941. gada pat nācās atstāt Maskavu.


Interesantākais ir tas, ka uzbrukuma laikā Krieviju un Franciju saistīja Pakts, kura noteikumi bija daudz stingrāki, nekā Vācijas un PSRS noslēgtajā līgumā. 1807. gadā Aleksandrs un Napoleons satikās „zem četrām acīm” uz plosta Nemanas vidū — Tilzītes pilsētas acu priekšā. Aleksandrs lieliski atcerējās bēgšanu pie Austerlicas. Savukārt Bonaparts atsauca atmiņā vairākas stundas ilgo krievu liegabalu apšaudi Preisiš-Eilau kapsētā. Tāpēc pārrunas noritēja draudzīgi un izrādījās ļoti konstruktīvas. Abi valdnieki ātri sadalīja Poliju, tāpat kā Prūsiju, kuras karalis gaidīja sarunu iznākumu upes ziemeļu krastā. Tika nolemts galveno Tilzītes līguma punktu nenodot atklātībai: puses apņēmās palīdzēt viena otrai jebkura uzbrukuma vai aizstāvēšanās kara gadījumā, ja apstākļi to prasīs. Aleksandrs paspēja iebilst kādu vārdu angļu labā par Dāniju, savukārt Bonaparts vienaldzīgi uztvēra krievu rīcību Somijā — tieši tāpat kā Hitlers 1940. gada ziemā.


Protams, Napoleona agresija pielika punktu šim paktam, un Puškins atviegloti teica:

„Тильзит, при звуке сем обидном,

теперь не побледнеет Росс.”


Pats par sevi saprotams, pašlaik visa pasaule stingri nosoda slepenas vienošanās, kas atsakās no vispārcilvēciskajām vērtībām. Turklāt kopš Tilzītes miera līguma līdz mūsu pašlaik apspriestajam Paktam pagāja 132 gadi! Pašlaik jau pagājuši 74 gadi pēc Pakta — vairāk nekā puse no iepriekšējā laika perioda.


Jāpiebilst, ka arī mūsu acu priekšā šis un tas ir noticis — 1990. gada februārī Gorbačovs Maskavā (laikā, kad ritēja pārrunas ar valsts sekretāru Beikeru) panāca solījumu par to, ka NATO ne par centimetru nepārvietosies austrumu virzienā. Taču Beikers nav Ribentrops, un kur pašlaik atrodas NATO?


Varam atsaukt atmiņā arī to, kā „pilliņais” Jeļcins 1994. gada augustā diriģēja vācu kara orķestri, kad Krievijas armija bez jebkādiem noteikumiem un bez maksas tika izvesta gan no Vācijas, gan Latvijas. Lūk, tā tik ir diplomātija! Molotovs tika iesaukts par „Nē kungu”, bet Jeļcina ministrs Kozirevs saņēma iesauku „Jā kungs” — gluži kā tāda vieglas uzvedības meiča.


Kopā ar Jakovu Plineru nedaudz iegrimām šajā netīrajā ģeopolitikā, kad Einārs Repše naktī pirms ASV iebrukuma Irākā sasauca parlamentu. Tas notika divdesmit dienas pirms tam, kad Jakovs Gdaļjevičs vienatnē pasludināja pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu gaidāmajai „skolu reformai”. Einārs labi izjuta situāciju un paziņoja, ka „sliktais puisis” Sadams Huseins slēdz kurdu skolas. Taču vēl kaismīgāk viņš apgalvoja, ka Sadama rīcībā ir neizsmeļams masu iznīcības ieroču krājums, ko pēc iebrukuma Irākā tomēr atrast neizdevās. Pēc tam Pliners, no Saeimas tribīnes raksturojot Latvijas ārpolitiku, ne vienu reizi vien uzdeva retorisku jautājumu: kas tas par sunīti, kas skrien pa priekšu Bušam?


Arī man 2009. gada februārī nācās piedalīties diplomātiskās pārrunās ar lietuviešu robežsargiem uz Nemunas tilta netālu no Sovetskas pilsētas — tā tika pārdēvēta Tilzītes pilsēta saskaņā ar Jaltas vienošanos. Es skaidroju, ka visi kopā ar mani esošie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuriem izrādījās slēgta iebraukšana Eiropas Savienībā, tepat vien ir dzimuši. Savukārt Šengenas melnajā sarakstā viņus iekļāvuši nepateicīgie čukčas par to, ka piketā pie viņu vēstniecības Rīgā izpaudām solidaritāti Naktssardzei.


Paziņoju, ka jau pēc piecām stundām man jāstāv lietuviešiem draudzīgas valsts parlamenta tribīnē. Nu, velns ar jums, brauciet ar, — teica dežurējošais virsnieks pēc vairākiem neauglīgiem mēģinājumiem sazvanīt lēnīgo Tallinu. Toreiz mēs atgriezāmies no Rietumu Pomerānijas, kas tika pievienota Polijai kompensācijā par Paktu. Tur es atvainojos par 15. latviešu SS divīzijas izrīcību — mūsu tautieši Podgajā sadedzināja dzīvus 32 sagūstītos poļu armijas kareivjus. Viņi paspēja pakarot ne tikai pret boļševikiem.


Laikus neizvēlas. Tajos dzīvo un mirst.


Mēs visi esam nedaudz paceļojuši pa vēstures duļķaino upi. Ne vienmēr ieteicams pasīvi peldēt pa straumi — gluži kā labi pazīstamā substance. Dažkārt vajag arī paairēt pret straumi — tad jums viss izdosies.

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Raivis Bušs
Латвия

Raivis Bušs

Kā Latviju taisīja

Un kas tur no tā sanāca

Arturs  Priedītis
Латвия

Arturs Priedītis

Доктор филологии

Eiropas patiesā seja

Kurā mēs negribam ielūkoties

Nostaļģija pēc Kārļa Ulmaņa

Vēl nav iemesls mainīt Satversmi

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Valodas paleontoloģija

Politika valodu lietošanas jomā Latvijā: 19. - 20. gadsimts

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.