Kanāls Life News nesen lūdza mani komentēt Kijevas valstvīru lēmumu par piespiedu mobilizācijas veikšanu valsts dienvidaustrumu rajonos — dienestam šajos rajonos tiek mobilizēti vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem. Tajā pašā dienā piezvanīja IMHOclub redaktors ar piedāvājumu sagatavot rakstu par cilvēka tiesībām.

Nu, tad ķeršos klāt. Vispirms pārdomāsim jautājumu par to, vai obligātā iesaukuma fakts ir saistīts ar tiesībsargāšanas tematiku?

Eiropas cilvēktiesību tiesa uzkata, ka ir saistīts. Strasbūrā ir izcīnīta uzvara vairākās lietās pret valstīm, kurās pastāv vispārējā karaklausība. Piemēram, pret Grieķiju. Atsaucoties uz Eiropas cilvēktiesību konvencijas 9. pantu, kurā atrunātas tiesības uz domas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību, tiesa uzskatīja, ka cilvēkam ar pacifistiskiem uzskatiem ir tiesības izvēlēties alternatīvu civilo dieneslu. Ieteikums par nepieciešamību nodrošināt šādas alternatīvas tika iekļauts nesenajā Eiropas Parlamenta rezolūcijā, kuras sagatavošanā aktīvi piedalījos arī es.

Taču Kijevas lēmumu nav iespējams izskatīt tikai 9. panta standarta kontekstā. Atsauksim atmiņā: vārdam „conscience” angļu valodā no konvencijas nosaukuma („Freedom of thought, conscience and religion”) ir šaura nozīme, kas atbilst jēdzienam „pārliecības brīvība”, bet vārdam „совесть” (sirdsapziņa), kas tiek izmantots šī panta tekstā krievu valodā, ir sakrāla nozīme. Mēģinājums piespiest Doņeckas iedzīvotājus karot zem zildzeltenā karoga pret zemessargiem, kuri aizstāv Doņeckas republikas karogu, ir izsmalcināti negodīga rīcība, kas pierāda Kijevas jaunās valdības antihumāno raksturu.

Daudz ko var pārmest prezidentam Janukovičam, taču šī gada 2. februārī, tiekoties ar mums, apvienības „Pasaule bez nacisma” pārstāvjiem Kijevā, viņš paziņoja, ka nedod „Berkutam” tiesības lietot ieročus, jo nevēlas izliet asinis. Tobrīd man šķita, ka viņš ir patiess. Patreizējam prezidentam Porošenko nav ne mazāko iebildumu pret asins izliešanu, turklāt izmantojot necilvēcīgākās metodes: brāli pavēršot pret brāli.

Krievu civilizācijas kontekstā vai, ja vēlaties, krievu domāšanas veida ietvaros vārdi „cilvēcība”, „taisnīgums” un „sirdsapziņa” ir prioritāri vispārējo tiesību aizsardzības principu kopumā. Mēs nenoliedzam šos principus, tikai to secība mūsu acīs ir citāda.

Man šķiet, ka mūsdienās galvenā ar cilvēka tiesību sfēru saistītā pretruna ir individuālo un kolektīvo tiesību antagonisms.

Minimālais kolektīvs ir ģimene. Pastāv arī citi kolektīvi, piemēram, reliģiozie. Ir savienības, ko apvieno vēsture, kopējās kultūras vai valodas savdabība. Starp citu, lingvistiskās (valodas) tiesības nav iespējams realizēt cilvēka individuālo tiesību līmenī. Cilvēks noteikti sazinās ar citu cilvēku tajā vai citā valodā — šajā procesā iesaistīti vismaz divi dalībnieki. Pat gadījumā, ja šis dalībnieks ir lasīšanai paredzēts teksts. Šeit runa ir tikai par kolektīvajām tiesībām. Jāpiebilst, ka kolektīvās tiesības bieži vien tiek pakļautas individuālajām tiesībām, kas tiek pieņemtas un uzņemtas bez jebkādiem ierobežojumiem.

Nesen noslēgtā Eiroparlamenta sesija Strasbūrā startēja 14. jūlijā, Bastīlijas ieņemšanas dienā. Tie ir Francijas nacionālie svētki. Francijas cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kas pieņemta saskaņā ar šo seno notikumu rezultātiem, precīzi formulē jautājumu par absolūtas brīvības robežu: Brīvība — tā ir iespēja darīt visu, kas nekaitē citam: tātad ikviena cilvēka dabisko tiesību realizāciju nosaka robeža, kas nodrošina citiem sabiedrības locekļiem iespējas izmantot tās pašas tiesības.”

Šo materiālu es rakstu lidmašīnā, atgriežoties Rīgā no Strasbūras. Pirms brīža izskatīju Latvijas avīzes, ko man laipni piedāvāja stjuarts. Vienā no tām («Бизнес&Балтия» 16. jūlija numurs) uzdūros holandiešu sociālā psihologa Gerta Hofštedes gudrajiem vārdiem. Viņš nesen piedalījās zinātniskā konferencē Rīgā un sniedza interviju avīzei. Viņš ir pārliecināts, ka Krievija — tā nav ne Eiropa, ne arī Āzija, tā ir pavisam citāda un ļoti interesanta kultūra, kā arī par to, ka Ukrainā, „padomju laiku mākslīgajā veidojumā” pašlaik rit kultūru konflikts.

Šo viedokli apstiprina mani pašas vērojumi. Man ir nācies apmeklēt dažādus Ukrainas reģionus: Kijevu, Ļvovu, Odesu, Aizkarpatus un Krimu. Tomēr vislabāk man pazīstama Doņecka — 1980. gadā savu kandidāta disertāciju aizstāvēju Lietišķās matemātikas institūtā. Rīgā tolaik nebija savas zinātniskās padomes varbūtību teorijas jomā, bet Doņeckā — bija.

Starp citu, tas ir viens no argumentiem, ko iespējams minēt, lai apgāztu atklāti rasistisko rakstu par šīs pilsētas iedzīvotājiem, ko avīzē „Neatkarīgā” (2. jūnija numurā) publicēja nesen Doņeckā pabijušais žurnālists Imants Liepiņš. Lūk, ko viņš raksta: „Nekur citur Ukrainā nav redzama tik neizglītota un pasīva tauta: pilnīgs pretstats aktīvajiem un zinošajiem ukraiņiem, Krimas tatāriem, grieķiem un ebrejiem. Tikai ne šeit. Kāpēc gan šejieniešiem uz kaut ko iespringt? Zem kājām atrodas ogles un minerāli, peļņa pati nāk klāt: nevajag ne izglītoties, ne domāt, jo kaut kāds darbelis pie raktuvēm vienmēr atradīsies”.
 

Lasot rakstu, mani pārņēma šausmas. Lūk, sfēra, kurā nekādi nevar izmantot kolektīvo pieeju, — runa ir par cilvēku vērtējumu. Formāli, no Eiropas konvencijas 9. panta viedokļa, Liepiņa kungam ir tiesības uz domas brīvību. Bet kā tad īsti paliek ar sirdsapziņu?

Ar sirdsapziņas un morāles jautājumiem saistīto individuālo un kolektīvo tiesību pretskatījums parādījās pirms diviem gadiem, kad pēc Krievijas iniciatīvas tika izvirzīta un piedāvāta ANO Cilvēka tiesības padomes rezolūcija. 2012. gada 27. septembrī tika pieņemta rezolūcija „Cilvēka tiesību un pamata brīvību atbalsts, pateicoties cilvēces tradicionālo vērtību dziļākai izpratnei”. Tās galvenais secinājums ir sekojošs: „Tradicionālo vērtību izpratne un cieņa veicina cilvēka tiesības un pamata brīvības”. Starp citu, ES šo rezolūciju neatbalstīja. Tā tika pieņemta ar balsu vairākumu — 60 valstis balsoja „par”, taču ES un ASV bija pret.

Dilemma — kolektīvo un individuālo tiesību pretrunas — apstiprinās. Ko darīt, lai tās izzustu? Šo tēmu es piedāvāju diskusijai.