Latvieši ir dzejnieku un stāstnieku tauta, mēs lieliski protam ražot iedvesmojošus stāstiņus, kā nekā mums ir visvairāk tautasdziesmu uz vienu cilvēku. Vēstures sarežģītākajos brīžos esam lieliski spējuši izmantot tautas stāstnieka talantu savā labā.

Trešās Atmodas brīnumainā norise bija iespējama, pateicoties milzīgam pozitīvam pašiedvesmas vilnim. Šobrīd latvieši savus talantus tērē grūtsirdības izteikšanai, tautas skatījums uz sevi ir nomācoši negatīvs. Spēja gūt baudu no negatīvām emocijām varētu būt mākslinieciska talanta pazīme, taču, kaut arī tas uz brīdi sniedz atvieglojumu, jāatceras, ka cilvēka domas spēj veidot realitāti.

Iespējams, ka tauta vienkārši ir emocionāli nogurusi. Izsīkums un apātija ir izprotams stāvoklis brīdī, kad nācies piedzīvot sāpīgas nodevības un kulties cauri tik dziļai ekonomiskai krīzei. Latviešu Stāstiņš ir izteikti vijies ap vadmotīvu — latvieši pret pārējo pasauli, tagad to sadrupinājusi nojausma un pierādījumi par dažu bāleliņu sistemātisko negodīgumu, izmantojot atjaunotās pašu valsts varu.

Taču pērnā gada beigās sāka šķist, ka reālie notikumi nav vienīgais milzīgā pašnoniecināšanas viļņa iemesls. Esmu visumā skeptisks pret sazvērestības teorijām, taču rodas sajūta, ka Režisora spalvainā roka cenšas Stāstiņa sižeta līniju savīt tādā mezglā, kuru atpiņķerēt pēc tam būtu gandrīz neiespējami. Iespējams, ka tas ir pārkairinātas iztēles auglis, taču manās acīs nopūtu un žēlabu miglas vālos saskatu mērķtiecīgi veidotas konstrukcijas kontūras. Sabiedrībai tiek nepārtraukti pilināti uz galvas vēstījumi, kas ir kā radīti, lai atņemtu enerģiju, atmest visam ar roku un kļūt naidīgi noskaņotam pret savu zemi. Šīs tēzes nav pilnīgi bez jebkāda patiesības grauda, pretējā gadījumā tām neticētu (mums ir darīšana ar profesionāļiem), taču to kopums veido ļoti maldinošu priekšstatu par nācijas nākotnes izredzēm.

Piemēram „spējīgākie cilvēki aizbrauc no Latvijas”. Vai tiešām? Nenoliedzami, aizbraucošo vidū ir ļoti spējīgi cilvēki, un, ja viņi neatgriezīsies, tas būs liels zaudējums. Taču es katru dienu satieku spējīgus cilvēkus un ļoti reti dzirdu domas par iespējamu aizbraukšanu.

Tas ir likumsakarīgi, jo tieši spējīgākajiem cilvēkiem krīzes laikā ir darbs arī Latvijā, un, ja cilvēkam ir darbs, tad motivācija doties svešumā šajos nemierīgajos laikos ir krietni mazāka. Turpmākajos gados izceļošanas izdevīgums noteikti mazināsies. Atšķirībā no Latvijas, mūsu emigrantu iecienītākajām valstīm — Īrijai un Lielbritānijai īstais fiskālais patiesības brīdis vēl tikai tuvojas, arī tur nāksies skarbi mazināt valsts izdevumus, par spīti šī soļa sāpīgajām sociālajām sekām.

Vai, teiksim, „uzņēmumi pārtrauc darbu vai pamet Latviju”. Skaidrs, ka ekonomikai sarūkot par ceturto daļu, bet iekšzemes pieprasījumam apmēram par 40%, visiem uzņēmumiem, kas darbojās mūsu ekonomikā 2007.gadā, te vairs nav vietas. Taču tieši krīzes smagākajā periodā: 2009.gadā mūsu valsts nav zaudējusi nevienu no svarīgākajiem eksportējošajiem uzņēmumiem un tas ir pats svarīgākais. Nav šaubu, ka Latvijā atkal ieplūstot naudai, tā tiks grozīta, apgrozīta, radot atkal jaunus uzņēmumus un darbavietas.

Vai ievērojāt, ka divas citētās tēzes ir veidotas tieši tā, lai pamudinātu sekot un radītu sajūtu, ka tikai muļķīši vēl nav izdarījuši to pašu? Cilvēku, tai skaitā uzņēmēju rīcību virza ne tikai un varbūt ne galvenokārt racionāli argumenti, bet priekšstati. Kaut arī nostiprinās galvenais ekonomikas atlabšanas priekšnosacījums — eksporta sektors, joprojām var īstenoties krasi atšķirīgi scenāriji. Gluži kā bumba kalna virsotnē, valsts var pavisam neliela grūdiena ietekmē aizripot uz dažādām pusēm. Tāpēc, ja kādam ir izdevīga iespējami neatgriezeniska mūsu valsts novājināšana, šis ir īstais brīdis maksimālas piepūles izdarīšanai.

Tāpēc tiek dragāts uz nebēdu, šo procesu acīmredzami neietekmē racionāla argumentācija, brīžiem ir sajūta, ka ir darīšana ar zombijiem.

Šajā procesā ir īpaši aktīvi daži publiski personāži, par kuru finansiālo neatkarību vai emocionālo līdzsvaru vai abiem man ir ļoti nopietnas bažas. Pat nezinu, ko turēt aizdomās, vai tie ir kādas kaimiņvalsts specdienesti vai „bāleliņi” vai kāds cits. No pieredzes zinu, ka arī vienkāršas muļķības un domātslinkuma izpausmes var radīt sazvērestības iespaidu, tāpēc noteikti neuzskatu savu versiju kā pierādītu.

Taču tā ir nopietni apsverama, jo tiek strādāts ļoti daudzpusīgi. Ne tikai tiek rūpīgi uzturētas negatīvas noskaņas, bet arī sistemātiski „noraktas” pozitīvas ziņas. Piemēram, novembrī rūpniecības izlaide pret oktobri pieauga par 8.7%, taču plašsaziņas līdzekļos dominē tēze, ka gada pirmajos 11 mēnešos saruka  mēnešos rūpniecība saruka par 16.9%. Abi apgalvojumi ir pareizi, taču, ja pirmais parāda, kas notika tieši novembrī un tā patiesi ir ziņa (kaut kas tāds, ko iepriekš nezinājām), tad otrais sapludina ziņu ar iepriekšējo 10 mēnešu vēsturi tādējādi, ka pati ziņa vairs nav saskatāma. Periodā ar negatīvu tendenci šāda „ziņu” rakstīšanas maniere apslēptu sliktus jaunumus, tagad tā nobēdzina patīkamus jaunumus. Varbūt tas ir neprofesionālisms, varbūt nē.

Varētu izvērsties gari un plaši, taču, kā jau teicu, šī procesa iespējamos virzītājus racionāla argumentācija varētu neinteresēt. No vienas puses, diskusija par izvirzītajām tēzēm ir nepieciešama, tās nevar atstāt bez atbildes. No otras puses, nopietni diskutējot par muļķīgām tēzēm, tiek celta šo tēžu reputācija. Cīnīties pret labu (tādā nozīmē ka profesionāli veidotu) stāstiņu var ar konkurējošu stāstiņu, nevis ar faktiem.

Racionālai argumentācijai rokas īsas arī tāpēc, ka dzīves pieredze iepriekšējās desmitgadēs ir mācījusi sabiedrību būt pesimistiskai un ciniskai. Turklāt tēze, ka valstij jebkurā gadījumā nav nākotnes, atbrīvo no sirdsapziņas pārmetumiem, piemēram, par nodokļu nemaksāšanu. Latvijas vēstures plūduma garākajos posmos lojalitāte tikai un vienīgi pret savu ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem līdz šim ir bijusi pareizā stratēģija. Paļaušanās uz sabiedrības rakstīto spēles noteikumu izpildi no svešu cilvēku puses pagātnē agri vai vēlu ir izrādījies naivums.

Apzinos, ka arī par šo rakstu var radīt sazvērestības teoriju, piemēram, tā autors darbojas Latvijas birokrātijas interesēs, cenšoties to sargāt no reformām ar priekšstatu, ka situācija nepavisam nav tik slikta un skaudras reformas nav nepieciešamas. Es tiešām pieļauju, ka optimistiska nostāja šobrīd palielina reformu atlikšanas varbūtību. Taču šis risks ir jāsabalansē ar riskiem, kurus rada pārmērīgs negatīvisms un tie šobrīd ir ļoti būtiski.

Domāju, ka ir bijis pietiekami daudz krīzes, lai saprastu, kādas izmaiņas nepieciešamas un mobilizētu gribu, nācija neieslīgs atpakaļ trulumā un pašapmierinātībā, kas valdīja „treknajos gados”. Esam sapratuši, ka pasaule ir daudz bīstamāka vieta, nekā šķita 2006.gadā.

Taču krīzes var būt ne tikai par maz, bet arī par daudz, tā ir jāpielieto precīzās devās, ar aptiekāra smalkumu.

Sabiedriskajā sektorā ir nepieciešama revolūcija, bet revolūcija ir cerību, nevis izmisuma bērns. Šobrīd jau izmisuma ir krietni par daudz, bet cerību par maz. Nevar pilnīgi izslēgt varbūtību, ka par spīti objektīvu krīzes pārvarēšanas priekšnosacījumu esamībai, rodas īssavienojumi punktos, kur saskaras inspirēta bezcerība un lielas sabiedrības daļas nenoliedzami grūtā situācija. Ir sajūta, ka mūsu tautas spēcīgāko ieroci — prasmi veidot Stāstiņu kāds vērš pret mums pašiem. Te nu ir darbiņš mūsu publiskajiem intelektuāļiem — būvēt pozitīvu un iedvesmojošu, taču realitātē balstītu un uz rīcību vērstu Stāstiņu. Ar cerību, ka „gan jau būs labi” nepietiks.


Pirmo reizi raksts publicēts žurnāla KLUBS 2010.gada februāra numurā. Tiek publicēts atkārtoti saistībā ar mūsu valsts arvien dzīļālu ieraušanu informatīvos kakos, kuru būtību šis teksts var palīdzēt izprast.