Par sabiedrības saliedēšanu, dažādu uzskatu un etnisko grupu vienošanu parasti izsakās politiķi “vairāk uz centru”. Taču no turienes, manuprāt, šodien vai nu ir tikai vispārīga faktu konstatācija, vai spriedumi, kas ir visnotaļ tāli no realitātes. Tāpēc dalīšos ar savu redzējumu.

Latviska Latvija ir gan mans personīgais, gan politiskais mērķis. Esmu nacionālists. Manuprāt, pozitīvā, atvērtā izpratnē. Vienmēr esmu bijis un palikšu. Tas, par ko es un mani domubiedri runājuši gadiem ilgi, tagad to spiesti ieraudzīt daudzi. Daudzi bijušie liberāļi un kosmopolīti pēkšņi retorikā kļuvuši tik nacionāli, ka brīžam sāk šķist, ka esam mainījušies vietām. Bet šoreiz stāsts nebūs par to.
 

Divas identitātes vienā
 
Pirmais solis ir censties saprast katru iesaistīto. Tas nenozīmē atbalstīt vai vērtēt, bet saprast, mēģināt iejusties, rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc katrs jūtas un rīkojas tieši tā, kā rīkojas.
 
Vairums krievu sevī vienlaikus iekļauj divas dažādas identitātes. No vienas puses tā ir Latvija, kur viņi dzīvo, ir dzimuši, ikdienā saskaras ar šejienes kultūru, cilvēku mentalitāti, kā rezultātā bieži arī paši kļūst atšķirīgi no Krievijas krieviem. No otras puses tā ir Krievija. Patīk vai nē, tā ir valsts, kas iemieso viņu etniskās saknes, pārstāv viņu valodu un kaut kādā mērā kultūru. Vairākas identitātes var sadzīvot, ko pierāda trimdas latvieši rietumos. Tas ir līdzīgi kā tad, ja ir miesīgā māte un māte, kas uzaudzinājusi. Abas var būt nozīmīgas. Sarežģījumi sākas tad, ja šīs identitātes noteiktu apstākļu rezultātā kļūst konfliktējošas vai pat naidīgas.
 
Šobrīd situācija ir līdzīga. No vienas puses Latvijas identitāte, kas saistīta ar Rietumiem un NATO un kas Ukrainas notikumos redz paralēles ar notikumiem mūsu mājās 1940. gadā. (Piedevām rada asociācijas, kā būtu, ja tas noteiktu šeit) No otras puses Krievijas identitāte, kas Rietumus un NATO faktiski definējušas par pretiniekiem, bet Ukrainā “glābj cilvēkus no briesmām un atjauno vēsturisko taisnīgumu”.
 
Kad abas identitātes kļuvušas tik savstarpēji izslēdzošas, notiek aktīvāka vai mazāk aktīva izvēles izdarīšana. Tas automātiski nenozīmē aktīvu rīcību pret kādu no pusēm, bet noteiktos apstākļos šāda rīcība var izrietēt.

Pirmā pieeja: rīkoties, lai mūsu identitātes daļa kļūtu krieviem nozīmīgāka. Lai kā mēs vēlētos pieņemt, ka tam tā būtu jābūt bez jebkādas papildus rīcības un “tas ir viņu pienākums”, tā paliks tikai mūsu taisnība, kas nemainīs īstenību. Ja vēlamies rezultātu, ir jārīkojas mērķtiecīgi.
 
Otra pieeja ir pieņemt, ka vairumam no viņiem Latvijas identitāte nekad nebūs tuvāka par Krievijas, un rēķināties ar šiem cilvēkiem tikai kā ar Krievijas turpinājumu Latvijas iekšienē. Šī pieeja var būt pat vienkāršāka, jo nav daudz jādomā, nav jāskaidrojas, nav jācenšas saprast, nav jāpiedzīvo vilšanās par centienu neizdošanos, nav jāpiedzīvo dažādas neērtas situācijas… viss tad ir vienkāršāk: balts un melns.
 

Jāpiedāvā savs ambiciozs mērķis
 
Esmu starp tiem, kas izvēlētos pirmo pieeju. Būdams nacionālists un būdams par latvisku Latviju. Šīs pieejas pamats ir pateikt, ka mēs gribam, lai jūs būtu mūsējie. Mēs gribam, lai jūs šeit justos kā savās īstajās, pirmajās mājās un vienlaikus mēs gribam, lai jūs saprastu arī mūs, kam nav otras identitātes. Mums ir tikai Latvija — vienīgā vieta, kas var būt latviska.
 
Šis ir tikai pamats, no kā jāsāk. Tas nenozīmē, ka visi arī būs mūsējie, un, iespējams, ka daļa tiešām citā valstī justos laimīgāki. Bet šis attieksmes pamats ir vajadzīgs. Protams, ar ko ir par maz, lai mums ticētu. Un kāpēc, lai ticētu, ja kaimiņvalsts mediji uzbur Krievijas kā diženas valsts diženo misiju un teju vai aicina piedalīties vēstures veidošanā, kamēr Latvijā gan latviešu, gan krievu medijos galvenokārt redzam un lasām tikai par visu slikto, nepareizo, bezcerīgo, draudīgo…?!
 
Būtu naivi uzskatīt, ka ar cēlu ideju par latviešu valodas un kultūras sargāšanas misiju mēs vairumā krievu varētu izkonkurēt Krievijas ideju. Ir labi, ja daudziem krieviem tas ir svarīgi, bet tas neatsvērs to, ko šodien piedāvā Putins. Patīk mums vai nē, bet neatsvērs… Ir jāmeklē vēl kaut kas un es redzu tikai vienu virzienu, ko mēs varētu likt pretī.
 
Ambiciozs un šķietami nereāls mērķis, kā vārdā, manuprāt, varētu vienoties visdažādāko tautību Latvijas cilvēki: Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts.
 
Patiesībā šis koncepts ir savstarpēji izslēdzošs Putina piedāvātajai “vēsturiskai misijai”. Putina lielajā runā formulētie sapņi pilnā apmērā nevar īstenoties bez nežēlīga un asiņaina kara Latvijas teritorijā. Krievijas impērijas atjaunošana 1914. gada robežās un elle ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no tautības — tie ir neatdalāmi jēdzieni. Tur, kur ir karš, tur nav labākie apstākļi jaunajām māmiņām.
 
Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts nozīmētu, ka valsts varai, sabiedrības viedokļu līderiem šo koncepciju vajadzētu nepārprotami izvirzīt sabiedriskās domas priekšgalā. Tikpat stipri, cik Putins stāsta savu stāstu, mums jāstāsta savējais. Maksimāls praktisks un morāls atbalsts grūtniecēm un jaunajām māmiņām, brīvpusdienas skolās, drošākie un labākie bērnudārzi, veselības aprūpe bērniem kā prioritāte, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām, valsts un pašvaldību rūpes par bērnu iespējām veselīgi un attīstoši pavadīt brīvo laiku…
 
Katrai partijai līdzās parastai 4000 zīmju programmai varētu prasīt īpašo programmu — par atbalstu ģimenēm ar bērniem. Līdzās parastajam valdības rīcības plānam, būtu jābūt rīcības plānam šo uzdevumu izpildei.
 
Pilsēta, kas pazīstama ar īpašu atbalstu bērniem, ir Sigulda. Manuprāt, tas ir viens no būtiskiem apstākļiem, kāpēc tur cilvēki ir draudzīgāki, lepnāki par savu pilsētu, pat pēc sejas laimīgāki, neatkarīgi no etniskās izcelsmes un valodas, kurā runā mājās. Šajā ziņā visai Latvijai vajadzētu būt kā Siguldai.
 
Teju trīskāršotie minimālie pabalsti māmiņām, kā arī atbalsts bērnudārzu rindu samazināšanai ir labums, ko izcīnījuši nacionālisti, bet augļus var baudīt ikvienas tautības jaunās māmiņas un tēti.
 

Nobeiguma vietā
 
Mēģināšu apkopot dažus principus, kas, manuprāt, būtu svarīgi, ja vēlamies vienot Latvijas sabiedrību un panākt, ka tās identitāte konflikta situācijās dominē:
 
1. Atzīt, ka vēlamies Latvijas krievus redzēt kā savējos, pat ja šobrīd mūs ļoti daudz kas mēdz skirt.

2. Mēģināt saprast krievus, iejusties un pieņemt, ka viņi ir dažādi. Cienīt. Kad vien tas ir iespējams pretēju viedokli mēģināt pierādīt ar pārliecināšanu, nevis pārbļaušanu vai uzvaru apvainojumu sacensībā. Mudināt arī latviešu nacionālistus apzināties, ka tas nav nepatriotiski vai nepareizi.

3. Saglabāt un stiprināt valstisku pašcieņu un rīcību, kas vairo latvisko vidi, pat ja tas nozīmē no krieviem atšķirīgus uzskatus. No atšķirīgā neizvairīsimies, bet svarīgi skaidrot, mudināt saprast un pierādīt, ka tas nav pretrunā viņu etniskās identitātes saglabāšanai.

4. Audzināt patriotismu jaunatnē. Saprast, ka nepieciešamas mērķtiecīgas darbības: sarunas par valsti skolās, pozitīvo piemēru biežāka izcelšana, atraktīva vēstures pasniegšana, vairāk jauniešus uzrunājoši kino un citi atbilstoši kultūras darbi. Arī pašiem gluži vienkārši biežāk jāmāk saskatīt pateikt labais par sevi, savu valsti, saviem policistiem, skolotājiem, karavīriem, ārstiem…

5. Piedāvāt tādu Latvijas ideju, kas būtu mūsu visu interesēs — Latvija kā bērniem draudzīgākā valsts. Ja šādu ideālo konceptu nevar ieviest uzreiz, vismaz sākt soli pa solītim un definēt, ka tas ir viens no valsts mērķiem.
 
Nekas no tā negarantē, ka visi krievi būs tādi, kā gribam redzēt. Tāpat arī visi latvieši nebūs. Visi kaimiņi nebūs. Tomēr… ar vienu graudu nevar piepildīt maisu, bet sākt var!