Runas par nepieciešamu nodokļu palielināšanu pagaidām publiski nāk no finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība), kurš paziņojis par nekandidēšanu 12. Saeimas vēlēšanās. Savukārt politiskā elite, kura vēlēšanās cer iegūt vēlētāju labvēlību, par to vai nu klusē, vai, kā teic Solvita Āboltiņa, «pašlaik ne Saeimas, ne valdības darba kārtībā nav jautājumu, kas saistīti ar iespējamu nodokļu palielināšanu», bet ir pamats diskutēt par valstij svarīgu nozaru pienācīgu finansēšanas modeļu izstrādi. Vai tas nozīmē, ka šie «pienācīgas finansēšanas modeļi» tiks tikai uzlikti uz papīra, kuru vicinās priekšvēlēšanu kampaņā, bet reāla finansēšanas seguma tiem nebūs? Vai arī tie būs kā alibi pēc vēlēšanām galdā uzliktai nodokļu paaugstināšanai līdzīgi kā ar pensiju griešanu — dienu pirms vēlēšanām vēl noliedza, bet uzreiz pēc tām — surprise!

A. Vilks argumentē: budžetā pietrūkst līdzekļu visu interešu un vajadzību apmierināšanai. A. Vilks uzskata, ka vainīgi zemie nodokļi, kuru ieņēmumi pret IKP tuvākajos gados varot nokristies līdz 25%, kamēr vidēji Eiropas Savienībā (ES) esot 40%.

Atkal notiek žonglēšana ar makroekonomikas skaitļiem, kurus, tāpat kā statistiku, var pagriezt katrs sev vēlamā gaismā. Nodokļu ieņēmumi pret IKP ir saistīti ne tikai ar nodokļu likmēm, bet arī ar nodokļu veidiem, iekasēšanas līmeni, nodokļu maksātāju skaitu, pašu IKP. Jo augstāks IKP, jo attīstītāka ekonomika, lielākas algas, jo vairāk strādājošajiem paliek pāri pēc pamatvajadzību apmierināšanas, jo vairāk no viņiem var paņemt. Bet, kamēr no mūsu vidējās algas, nemaz nerunājot par minimālo algu vai pensijām, lielākā daļa aizies pamatvajadzību apmierināšanai, plika nodokļu un IKP salīdzināšana būs nekorekta. To apstiprina arī nesenais Swedbank Privātpersonu finanšu institūta pētījums, kurā secināts: vidējai ģimenei ar diviem bērniem visdārgākā dzīve no visām Baltijas galvaspilsētām ir Rīgā, kur, apmaksājot pamatvajadzības, paliek pāri vismazākā summa.

Pirms ķerties klāt nodokļu paaugstināšanai, valsts pārvaldei, politiskajai varai būtu jāparevidē sava saimniecība, savs veikums. Kur tik daudz skandētās strukturālās reformas? Pašai valsts pārvaldei tērējam neadekvāti daudz un neefektīvi. Valsts kontrole, veicot 2013. gada revīzijas, secinājusi, ka valsts pārvaldē atgriezušies treknie gadi ar dārgiem semināriem pilīs, supermoderniem viedtālruņiem, prēmijām... Esam atvēzējušies uz vienu no dārgākajām ES prezidentūrām, no kuras budžeta jau veikti nolējumi. Kā liecina uzņēmēju aptaujas — joprojām pieprasīti prāvi kukuļi, ēnu ekonomikas apjoms nerūk, pat nedaudz aug.

Vēl pērn varas elite un Latvijas Banka (LB) miljonu vērtā eiro kampaņā sabiedrībai klāstīja, kādu ekonomisko uzplaukumu tautai nesīs eiro ieviešana: pieaugs ekonomikas aktivitāte, straujāk kāps darba algas, jo uzņēmumiem pazudīs valūtas konvertācijas izmaksas, tie varēs saņemt lētākus kredītus, palielināsies ieņēmumi, jo ārvalstu investori ieguldīs naudu Latvijas uzņēmumos. Pat pensijas augs, jo eiro radītās darba vietas, investīcijas, lielākās algas nodrošinās valstij lielākus ienākumus. LB šefs Ilmārs Rimšēvičs solīja, ka, «atmaksājot parādus, nākamajos sešos gados varēsim ietaupīt no 850 līdz 900 miljoniem latu — šī nauda paliks šeit, Latvijas tautsaimniecībā».

Ja jau tādi labumi gaidāmi, kāda vella pēc jāķeras pie nodokļu paaugstināšanas?!? Ja tas viss notiek, tad tāds nieks vien būtu pedagogu algu palielināšanai nepieciešamie 4,4 miljoni, pārdesmit miljoni veselības aprūpei, desmit miljoni pensijām, arī aizsardzībai varētu piemest. Premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) jau bildusi, ka papildus sadalāmā nauda 2015. gada budžetā, visdrīzāk, nepārsniegs dažus desmitus miljonu eiro. Kur ir šie eiro labumi? Vai tie bijuši miljonu vērti meli?